ŽAGARI.
Filma, kuras scenāriju pārrakstīja dzīve
Filma, kuras scenāriju pārrakstīja dzīve
LTV dokumentālā filma "Žagari" ir stāsts par divu brāļu – Andreja un Jura Žagaru – savstarpējo mīlestību un teju neticamo atšķirīgo personību saskaņu. Scenārija autore Henrieta Verhoustinska un LSM.lv piedāvā stāstu par filmas tapšanu, sarunas ar brāļiem un video, kas filmā nav iekļauti.
Filmas "Žagari" treileris
ŽAGARU DZĪVES
Abu brāļu dzīves ir ritējušas līdzās, savijoties un saskaroties. Mamma, atgriezusies no Sibīrijas, dēlus audzināja viena (filmā viņa teic, ka nav jāpacieš dzērājs bērnu dēļ). Brāļi sacentās jau no bērnības – vai par mammas, vai citu cilvēku uzmanību.
Abi izstudēja aktiermākslu. Andrejam nekad gan nav bijis problēmu atzīt, ka šai jomā Juris ir pārāks par viņu un ka aktiermāksla ir lielākais Jura talants. Abi skarbajos deviņdesmitajos kļuva par uzņēmējiem: Juris vispirms mēģināja turpināt ģimenes tradīcijas un kļūt par zemnieku, tad radīja Latvijas slēpotāju mazo paradīzi – Žagarkalnu. Andrejs dibināja pirmos smalkos restorānus, no kuriem izdzīvojis vien "Osiris". Abu biznesā lielāka loma bija baudījumam un adrenalīnam, nevis ienākumiem. Abi kļuva par mākslas institūciju vadītājiem – Andrejs 17 gadus vadīja Latvijas Nacionālo operu, Juris ir Cēsu koncertzāles un Cēsu Mākslas festivāla vadītājs.
Mūsu sākotnējais plāns bija filmā rādīt divu izcilu brāļu sāncensību. Jura dzīvē gan nav bijis tādas traģēdijas – un es to nevaru nosaukt citādi – kā Andrejam, kurš tika padzīts no operas, ko septiņpadsmit gadu vadības laikā izveidoja par Eiropā atpazīstamu opermākslas vietu – opertūristu iecienītu galamērķi. Un kurā viņš pats kļuva par vērā ņemamu operu režisoru.
Filmas scenāriju pārrakstīja dzīve, kas ieviesa savas korekcijas: neilgi pēc filmēšanas sākšanas – 26. februārī – mūžībā devās Andrejs Žagars, un filma par brāļu sāncensību kļuva par brāļu mīlestības stāstu.
– Henrieta Verhoustinska
Abi izstudēja aktiermākslu. Andrejam nekad gan nav bijis problēmu atzīt, ka šai jomā Juris ir pārāks par viņu un ka aktiermāksla ir lielākais Jura talants. Abi skarbajos deviņdesmitajos kļuva par uzņēmējiem: Juris vispirms mēģināja turpināt ģimenes tradīcijas un kļūt par zemnieku, tad radīja Latvijas slēpotāju mazo paradīzi – Žagarkalnu. Andrejs dibināja pirmos smalkos restorānus, no kuriem izdzīvojis vien "Osiris". Abu biznesā lielāka loma bija baudījumam un adrenalīnam, nevis ienākumiem. Abi kļuva par mākslas institūciju vadītājiem – Andrejs 17 gadus vadīja Latvijas Nacionālo operu, Juris ir Cēsu koncertzāles un Cēsu Mākslas festivāla vadītājs.
Mūsu sākotnējais plāns bija filmā rādīt divu izcilu brāļu sāncensību. Jura dzīvē gan nav bijis tādas traģēdijas – un es to nevaru nosaukt citādi – kā Andrejam, kurš tika padzīts no operas, ko septiņpadsmit gadu vadības laikā izveidoja par Eiropā atpazīstamu opermākslas vietu – opertūristu iecienītu galamērķi. Un kurā viņš pats kļuva par vērā ņemamu operu režisoru.
Filmas scenāriju pārrakstīja dzīve, kas ieviesa savas korekcijas: neilgi pēc filmēšanas sākšanas – 26. februārī – mūžībā devās Andrejs Žagars, un filma par brāļu sāncensību kļuva par brāļu mīlestības stāstu.
– Henrieta Verhoustinska
Juris Žagars – kalni un teātris
Gadu pirms mana lēmuma veidot par viņu filmu, kas pārauga stāsta idejā par brāļiem Žagariem, galerijā "Istaba" sarunājos ar Dailes teātra aktieri, Žagarkalna saimnieku, uzņēmēju, Cēsu koncertzāles un Cēsu Mākslas festivāla vadītāju Juri Žagaru. Jau tad metu piesardzīgus žurnālistes-teātra kritiķes medību lokus ap šo supertalantīgo, harismātisko aktieri, kurš bija daudz domājis un daudz arī man stāstījis par teātri kā sistēmu un aktiera profesiju kā amatu un kā mākslu.
Tobrīd, kad sarunājāmies, vēl nebija notikusi Dailes teātra aktieru revolūcija, kas gāza no ilggadējā mākslinieciskā vadītāja krēsla režisoru Dž. Dž. Džilindžeru. Tobrīd dzīvs bija Jura brālis Andrejs. Šī intervija tika publicēta žurnālā "Lilit" 2018. gada janvārī – tās fragmentus izmantoju tagad, lai izstāstītu filmas tapšanas stāstu. Saruna, protams, ir ne tikai par teātri, lai gan robežas starp teātri un "ārpus" Jura gadījumā nemaz nav tik viegli novelkamas.
– Henrieta Verhoustinska
Tobrīd, kad sarunājāmies, vēl nebija notikusi Dailes teātra aktieru revolūcija, kas gāza no ilggadējā mākslinieciskā vadītāja krēsla režisoru Dž. Dž. Džilindžeru. Tobrīd dzīvs bija Jura brālis Andrejs. Šī intervija tika publicēta žurnālā "Lilit" 2018. gada janvārī – tās fragmentus izmantoju tagad, lai izstāstītu filmas tapšanas stāstu. Saruna, protams, ir ne tikai par teātri, lai gan robežas starp teātri un "ārpus" Jura gadījumā nemaz nav tik viegli novelkamas.
– Henrieta Verhoustinska
Andreja Žagara pēdējā intervija
Kad pirmo reizi tikāmies ar Andreju Žagaru, lai pārrunātu ieceri veidot filmu par viņu un Juri, vēl nezinājām, ka mūsu – mans, režisores Zitas Kaminskas un operatora Uvja Burjāna – stāsts nebalstīsies pateiktajā un abu brāļu, bez šaubām, spožajos tekstos. Tāpēc tagad, kad filmēšana beigusies un Andreja vairs nav, likās vērtīgi atšifrēt šo mūsu pirmo sarunu paša Andreja radītajā "Osirisā". Izrunājām, ko, kur, kāpēc filmēsim, izstāstījām Andrejam ideju filmā parādīt divu Latvijas kultūrainavā ļoti nozīmīgu personību – brāļu – savstarpējo sāncensību, kas veicinājusi viņu radošumu un karjeru. Un šī pirmā saruna, kuru ar Zitu Kaminsku ierakstījām patiesībā tehniskām filmēšanas vajadzībām, izrādījās Andreja pēdējā saruna par viņa vienmēr lielajiem, vienmēr tālejošajiem plāniem, ko nespēja ietekmēt pat nāves tuvā elpa. Visvairāk par visu Andrejs vēlējās atgriezties Latvijas Nacionālajā operā, plānoja piedalīties tobrīd izsludinātajā LNOB valdes konkursā. Šī nav parasta intervija. Tā nav pat īsti intervija, bet saruna ar cilvēku, kurš domā neparasti lielā mērogā – ar perspektīvu uz notikušo, ar skatu nākotnē, līdz detaļām iedziļinoties.
– Henrieta Verhoustinska
– Henrieta Verhoustinska
ŽAGARU MĒROGS
Jura un Andreja saruna par mākslu un biznesu Žagarkalnā
Ideja filmai par Žagariem radās tādēļ, ka Juri biju daudz intervējusi par teātri: vairākos raidījumos "Personība. 100g kultūras" viņš stāstīja par saviem kolēģiem, vienmēr pārsteidzot, cik daudz, cik dziļi viņš ir domājis par teātri kā profesionālu sistēmu un aktiera darbu kā profesiju. Jurim ir svarīgi, lai aktiera darbu uztver nopietni. Tāpēc pārsteidza atklājums, ka Jurim, pat labi apzinoties savu aktiera izcilību, teātris nav svarīgākais dzīvē. Reiz viņš izmeta, ka teātrī aktīvi darbosies līdz sešdesmit gadiem (un tie ir vēl tikai pāris gadu!). Sākumā to neuztvēru nopietni, bet, redzot, cik daudz savas neticamās enerģijas viņš iegulda dažādās Cēsu kultūras iniciatīvās, gandrīz sāku tam ticēt.
– Henrieta Verhoustinska
– Henrieta Verhoustinska
Juris Žagars – kalni un teātris. Žurnāla "Lilit"Intervijas fragments, 2018. gads
Juris Žagars. Man patīk aktiermeistarību salīdzināt ar sportu, jo arī sports ir mana kaislība. Un sportā labi redzams, ka, piemēram, lampu drudzis ir nepieciešams. Ja pirms starta tev nav uztraukuma, tad muskuļiem nepietiek adrenalīna. Tas pats ir teātrī. Ja tev nav adrenalīna, tad tev smadzenes nestrādās. Bieži ir tā, ka aktieri cenšas justies komfortabli uz skatuves. Bet tanī brīdī, kad ir komforts, enerģētiski nekas nenotiek. Mūs profesija ir ļoti fizioloģiska. Tai ir mazs sakars ar smadzeņu darbību. Vairāk ar jūtām un fizioloģiju. Tāpēc nevar "izštukot" lomu.
Man patīk brīdis, kad sāku strādāt ar kādu personāžu. Viņš ieaug manī. [..] Tajā brīdī, kad tu sāc pieņemt sava tēla domāšanu, notiek tā, ka tavs ķermenis un tavs tipāžs izdara kaut ko, ko Žagars nekad nebūtu izdomājis. Zini slaveno Mikelandželo Antonioni citātu? Kad viņam prasīja: "Ar ko jums ir visgrūtāk cīnīties filmēšanas laukumā?", viņš atbildēja: "Dabūt aktierim ārā no galvas visus tos sūdus, kurus viņš par savu tēlu ir izdomājis iepriekšējā vakarā!" (smejas) Tā ir mana metode. Es cenšos iemācīties tekstu, bet nedomāt, ko es darīšu mēģinājumā. Tad ķermenis pats kaut ko "izmet". Un tu esi pārsteigts par to, ko tavs ķermenis ir izdarījis.
Henrieta Verhoustinska. Vai tāpēc tu dari tieši šo darbu?
J.Ž. Ap 2000. gadu dzima Žagarkalns, septiņus gadus vēlāk – Cēsu Mākslas festivāls, tomēr visvairāk no savas dzīves es tērēju tieši aktiera darbam. Nupat Teātra muzejā Mudīte Šneidere un Gundars Āboliņš atcerējās, kā Haris (aktieris Harijs Liepiņš – red.) esot teicis, ka mēs nevis strādājam teātrī, bet mēs kalpojam. Un man tā kā bišķi sametās kauns, ka es nevarēju piekrītoši māt ar galvu un teikt – jā, jā.. Es to nesaprotu. Es nekad teātrī neesmu kalpojis. Teātrī es strādāju un saņemu vīrieša cienīgu (to es vēlos uzsvērt) atalgojumu. Tādu, kādu es nopelnu (tad, kad lomu ir mazāk, darba mazāk, tad arī alga attiecīgi un tas ir tikai normāli). Es strādāju darbu, ko es labi protu (no visiem darbiem šis ir tas, ko es protu vislabāk), un es to protu labi tāpēc, ka man tas patīk. Bet nav tā, ka es to daru tāpēc vien, ka man tas patīk, nē – es saņemu naudu par to.
H.V. Tevi nebiedē brīdis, kad nebūsi teātrī tik pieprasīts?
J.Ž. Es atkal salīdzināšu šo darbu ar sportu. Sportā tev pat var nebūt slikti rezultāti. Tu vienkārši nobliezies, dabū traumu – un čau! Neviens tevi neturēs izlasē tikai tāpēc, ka nu jā – vēl pirms mēneša tu kaut kas biji. Viss, ar kāju pa pakaļu un laukā. Tāpat arī aktiera darbā. Tu slikti izskaties, un viss, beidzam šo tēmu. Es atvainojos, tev ir resna pakaļa, tu šo lomu nespēlēsi. Neviens par to necepas. Viss, cauri. Man liekas, ka tas ir pilnīgi normāli, lai cik nežēlīgi un brutāli.
Par to nežēlīgumu. Es bieži par to cīnos Cēsu festivāla sakarā. Man dažkārt saka - kāpēc mēs nevaram uzaicināt šo mākslinieku, viņš taču ir no Cēsīm! Es ļoti mīlu Cēsis, tā ir mana vieta. Bet šai gadījumā es saku, ka man neinteresē, vai viņš ir no Cēsīm vai no Ķīnas. Viņš ir vai nu labs, vai nav. Nav mākslā tādu kritēriju - no kurienes tu esi, kādi tev reiz bijuši nopelni. Ir tikai viens kritērijs. Vai nu tu esi labs vai slikts konkrētajā brīdī. Kā sportā.
H.V. Mākslas vērtēšanas kritēriji ir mazliet izplūdušāki, tur nav precīzu sekunžu vai centimetru.
J.Ž. Bet mākslu arī var mērīt tādos kritērijos kā – tas ir labi vai slikti. Bet kritērijs nevar būt šāds – okei, tā nebija augstākā klase, bet viņš taču ir mūsējais. Es vienmēr par to ļoti strīdos. Un tad, kad mani izmetīs no teātra ārā, jo es būšu vecs muļķis vai palikšu resns, tad tā arī tam jābūt.
H.V. Vai dažkārt, kad skaties spogulī, tev nepielavās sajūta, ka esi vecs muļķis?
J.Ž. Man piezogas apziņa, ka es objektīvi kļūstu vecāks. Fiziski to varēs redzēt arvien vairāk un vairāk. Samazinās amplitūda, cik gadus jaunākus par sevi es varu spēlēt. Un objektīvi dramaturģijā samazinās lomas. Un nākotne ir nežēlīga. Jo tu mazāk spēlē, jo sliktāk to dari. Tu nevari atgriezties uz skatuves pēc daudziem prombūtnes gadiem un pēkšņi performēt brīnišķīgi. Objektīvi pienāks tāds brīdis, kad es nebūšu pietiekami labs.
Tu tam neticēsi, bet es tam tiešām esmu gatavs. Man ir vairāki scenāriji.
H.V. Pastāsti.
J.Ž. Man ir vajadzīgs stresiņš. Es visvairāk izbaudu atpūtu pēc kaut kāda stresa.
Pavisam noteikti man būs bizness. Es vēl nezinu, kāds. Ja klimats dramatiski nemainīsies, tas joprojām būs kalns, ja klimats dramatiski mainīsies, tas būs kaut kas cits. Iespējams, es studēšu, kaut ko mācīšos. Es diezgan daudz gribu ceļot. Man ir arī vienošanās ar Trūdi (Jura sievu – red.), ka es vēl kādus 6-7 gadus raušos un tad ceļosim. Nav jēgas ceļot, kad esi vecs un nevari uzkāpt kalnā, vajag ceļot, kad vēl esi labā formā. Tas ir mans plāns. Noteikti daudz slēpošu. Dzīvošu kalnos.
H.V. Nedzīvosi vairs Rīgā?
J.Ž. Es Rīgā nekad neesmu dzīvojis. Es Rīgā uzturos. Rīgā nav iespējams dzīvot.
Tās ir manas sajūtas. Mums ir labs dzīvoklis, bet es vienalga mūku. Šobrīd mana vieta, manas mājas noteikti ir Cēsis. Man ir sapnis nopirkt māju kaut kur kalnos Austrijā, kur dzīvot ziemā. Es slēpošu līdz pēdējam brīdim, kamēr nokritīšu.
Man patīk brīdis, kad sāku strādāt ar kādu personāžu. Viņš ieaug manī. [..] Tajā brīdī, kad tu sāc pieņemt sava tēla domāšanu, notiek tā, ka tavs ķermenis un tavs tipāžs izdara kaut ko, ko Žagars nekad nebūtu izdomājis. Zini slaveno Mikelandželo Antonioni citātu? Kad viņam prasīja: "Ar ko jums ir visgrūtāk cīnīties filmēšanas laukumā?", viņš atbildēja: "Dabūt aktierim ārā no galvas visus tos sūdus, kurus viņš par savu tēlu ir izdomājis iepriekšējā vakarā!" (smejas) Tā ir mana metode. Es cenšos iemācīties tekstu, bet nedomāt, ko es darīšu mēģinājumā. Tad ķermenis pats kaut ko "izmet". Un tu esi pārsteigts par to, ko tavs ķermenis ir izdarījis.
Henrieta Verhoustinska. Vai tāpēc tu dari tieši šo darbu?
J.Ž. Ap 2000. gadu dzima Žagarkalns, septiņus gadus vēlāk – Cēsu Mākslas festivāls, tomēr visvairāk no savas dzīves es tērēju tieši aktiera darbam. Nupat Teātra muzejā Mudīte Šneidere un Gundars Āboliņš atcerējās, kā Haris (aktieris Harijs Liepiņš – red.) esot teicis, ka mēs nevis strādājam teātrī, bet mēs kalpojam. Un man tā kā bišķi sametās kauns, ka es nevarēju piekrītoši māt ar galvu un teikt – jā, jā.. Es to nesaprotu. Es nekad teātrī neesmu kalpojis. Teātrī es strādāju un saņemu vīrieša cienīgu (to es vēlos uzsvērt) atalgojumu. Tādu, kādu es nopelnu (tad, kad lomu ir mazāk, darba mazāk, tad arī alga attiecīgi un tas ir tikai normāli). Es strādāju darbu, ko es labi protu (no visiem darbiem šis ir tas, ko es protu vislabāk), un es to protu labi tāpēc, ka man tas patīk. Bet nav tā, ka es to daru tāpēc vien, ka man tas patīk, nē – es saņemu naudu par to.
H.V. Tevi nebiedē brīdis, kad nebūsi teātrī tik pieprasīts?
J.Ž. Es atkal salīdzināšu šo darbu ar sportu. Sportā tev pat var nebūt slikti rezultāti. Tu vienkārši nobliezies, dabū traumu – un čau! Neviens tevi neturēs izlasē tikai tāpēc, ka nu jā – vēl pirms mēneša tu kaut kas biji. Viss, ar kāju pa pakaļu un laukā. Tāpat arī aktiera darbā. Tu slikti izskaties, un viss, beidzam šo tēmu. Es atvainojos, tev ir resna pakaļa, tu šo lomu nespēlēsi. Neviens par to necepas. Viss, cauri. Man liekas, ka tas ir pilnīgi normāli, lai cik nežēlīgi un brutāli.
Par to nežēlīgumu. Es bieži par to cīnos Cēsu festivāla sakarā. Man dažkārt saka - kāpēc mēs nevaram uzaicināt šo mākslinieku, viņš taču ir no Cēsīm! Es ļoti mīlu Cēsis, tā ir mana vieta. Bet šai gadījumā es saku, ka man neinteresē, vai viņš ir no Cēsīm vai no Ķīnas. Viņš ir vai nu labs, vai nav. Nav mākslā tādu kritēriju - no kurienes tu esi, kādi tev reiz bijuši nopelni. Ir tikai viens kritērijs. Vai nu tu esi labs vai slikts konkrētajā brīdī. Kā sportā.
H.V. Mākslas vērtēšanas kritēriji ir mazliet izplūdušāki, tur nav precīzu sekunžu vai centimetru.
J.Ž. Bet mākslu arī var mērīt tādos kritērijos kā – tas ir labi vai slikti. Bet kritērijs nevar būt šāds – okei, tā nebija augstākā klase, bet viņš taču ir mūsējais. Es vienmēr par to ļoti strīdos. Un tad, kad mani izmetīs no teātra ārā, jo es būšu vecs muļķis vai palikšu resns, tad tā arī tam jābūt.
H.V. Vai dažkārt, kad skaties spogulī, tev nepielavās sajūta, ka esi vecs muļķis?
J.Ž. Man piezogas apziņa, ka es objektīvi kļūstu vecāks. Fiziski to varēs redzēt arvien vairāk un vairāk. Samazinās amplitūda, cik gadus jaunākus par sevi es varu spēlēt. Un objektīvi dramaturģijā samazinās lomas. Un nākotne ir nežēlīga. Jo tu mazāk spēlē, jo sliktāk to dari. Tu nevari atgriezties uz skatuves pēc daudziem prombūtnes gadiem un pēkšņi performēt brīnišķīgi. Objektīvi pienāks tāds brīdis, kad es nebūšu pietiekami labs.
Tu tam neticēsi, bet es tam tiešām esmu gatavs. Man ir vairāki scenāriji.
H.V. Pastāsti.
J.Ž. Man ir vajadzīgs stresiņš. Es visvairāk izbaudu atpūtu pēc kaut kāda stresa.
Pavisam noteikti man būs bizness. Es vēl nezinu, kāds. Ja klimats dramatiski nemainīsies, tas joprojām būs kalns, ja klimats dramatiski mainīsies, tas būs kaut kas cits. Iespējams, es studēšu, kaut ko mācīšos. Es diezgan daudz gribu ceļot. Man ir arī vienošanās ar Trūdi (Jura sievu – red.), ka es vēl kādus 6-7 gadus raušos un tad ceļosim. Nav jēgas ceļot, kad esi vecs un nevari uzkāpt kalnā, vajag ceļot, kad vēl esi labā formā. Tas ir mans plāns. Noteikti daudz slēpošu. Dzīvošu kalnos.
H.V. Nedzīvosi vairs Rīgā?
J.Ž. Es Rīgā nekad neesmu dzīvojis. Es Rīgā uzturos. Rīgā nav iespējams dzīvot.
Tās ir manas sajūtas. Mums ir labs dzīvoklis, bet es vienalga mūku. Šobrīd mana vieta, manas mājas noteikti ir Cēsis. Man ir sapnis nopirkt māju kaut kur kalnos Austrijā, kur dzīvot ziemā. Es slēpošu līdz pēdējam brīdim, kamēr nokritīšu.
Atskārsme, ka filmai jābūt par abiem brāļiem, ne tikai Juri, sakņojas manā un Andreja sadarbībā, kad veidoju viņa režisētās operas "Karmena" programmiņu un publicitātes materiālus. Tā bija "Karmena", kurā šai lomā debitēja Elīna Garanča, "Karmena", kuras darbība notiek Kubā, Havannā, kuras tveicīgo krāsu, nobružātā šika un apspīlēto treniņtērpu pasaule pārcēlās uz mūsu operas skatuves. Un pats Andrejs bija pārņemts ar Kubu.
Viņu, kurš piedzima Sibīrijā, izauga ne pārāk pārtikušā bērnībā un piedzīvoja padomju laikus ar to pelēcību un nebrīvi, fascinēja Kuba ar tās bijušās koloniālās greznības atlieku un sociālistiskās nabadzības sajaukumu. Viņš redzēja cilvēkos, kurus tur satika, alkas pēc brīvības. Viņa tabakas fabrikas strādnieces un apsargi staigāja pa Havannas promenādi gar okeānu un lūkojas pāri līcim uz Ameriku. Un ilgojās būt brīvi. To ļoti gribēja arī Andrejs. Man šķiet, ka savu brīvības sajūtu viņš noķēra tikai ārzemēs, kur neviens viņu neatpazina, kur viņš varēja būt viņš pats, jo viņam – netradicionālam hedonistam – bija, ko slēpt.
Veidojot "Karmenas" programmiņu, vācu stāstus par Kubu, arī Andreja stāstu. Andreja teksts bija skaudri smeldzīgs eiropieša sapnis par zaudēto paradīzi un vietu, kurā vienlaikus gribas un negribas atgriezties, tas bija arī erudīts paralēļu savilkums starp Merimē noveli, Bizē operu un Kubu. Un tad sākās labošana. Andrejs varēja pamosties nakts vidū un atskārst, ka kāda rindkopa viņa teiktajā var kādu aizskart vai pat izraisīt starptautisku skandālu.
Viņš zvanīja visneiedomājamākajos diennakts laikos, bet pats skumjākais – Andrejs nevis konkrēti pateica, ko tieši vēlas, bet vaidēja, vai man neliekas aizdomīgs viens vai otrs viņa teikums. Tas man atklāja, cik nepārliecināts par sevi viņš var būt. Andrejs nebija profesionāli izglītojies kā režisors, viņš bija aktieris, kurš operu apguva kā autodidakts, un tad vēl viņa personiskās dzīves peripetijas, par kurām baumoja, sāpinot viņa tuviniekus – acīmredzot tas viss laiku pa laikam raisīja šīs bailes pieļaut publisku kļūdu. Jo ārēji viņš bija zināms kā šarmantais, teju magnētiski pievilcīgais Žagars, ap kuru augšupvērstu skatienu lokos savērpās cilvēki ik saiešanā, kurā viņš – ar neizbēgamu nokavēšanos, bet, pievēršot sev vispārēju uzmanību –, ieradās.
Arī pēc mūsu "Karmenas" Andrejs pasniedza man šampanieti glītā kastē un atvainojās, ka esot bijis neciešams (atgādināšu – es biju tikai tekstu redaktore programmiņā!). Protams, izkusu. Bet šis Andreja vājuma brīdis, kuram es biju lieciniece, lika man iedomāties par šādu filmu – filmu par brāļiem, kuri sacenšas un vienlaikus balsta viens otru līdz kapa malai.
– Henrieta Verhoustinska
Viņu, kurš piedzima Sibīrijā, izauga ne pārāk pārtikušā bērnībā un piedzīvoja padomju laikus ar to pelēcību un nebrīvi, fascinēja Kuba ar tās bijušās koloniālās greznības atlieku un sociālistiskās nabadzības sajaukumu. Viņš redzēja cilvēkos, kurus tur satika, alkas pēc brīvības. Viņa tabakas fabrikas strādnieces un apsargi staigāja pa Havannas promenādi gar okeānu un lūkojas pāri līcim uz Ameriku. Un ilgojās būt brīvi. To ļoti gribēja arī Andrejs. Man šķiet, ka savu brīvības sajūtu viņš noķēra tikai ārzemēs, kur neviens viņu neatpazina, kur viņš varēja būt viņš pats, jo viņam – netradicionālam hedonistam – bija, ko slēpt.
Veidojot "Karmenas" programmiņu, vācu stāstus par Kubu, arī Andreja stāstu. Andreja teksts bija skaudri smeldzīgs eiropieša sapnis par zaudēto paradīzi un vietu, kurā vienlaikus gribas un negribas atgriezties, tas bija arī erudīts paralēļu savilkums starp Merimē noveli, Bizē operu un Kubu. Un tad sākās labošana. Andrejs varēja pamosties nakts vidū un atskārst, ka kāda rindkopa viņa teiktajā var kādu aizskart vai pat izraisīt starptautisku skandālu.
Viņš zvanīja visneiedomājamākajos diennakts laikos, bet pats skumjākais – Andrejs nevis konkrēti pateica, ko tieši vēlas, bet vaidēja, vai man neliekas aizdomīgs viens vai otrs viņa teikums. Tas man atklāja, cik nepārliecināts par sevi viņš var būt. Andrejs nebija profesionāli izglītojies kā režisors, viņš bija aktieris, kurš operu apguva kā autodidakts, un tad vēl viņa personiskās dzīves peripetijas, par kurām baumoja, sāpinot viņa tuviniekus – acīmredzot tas viss laiku pa laikam raisīja šīs bailes pieļaut publisku kļūdu. Jo ārēji viņš bija zināms kā šarmantais, teju magnētiski pievilcīgais Žagars, ap kuru augšupvērstu skatienu lokos savērpās cilvēki ik saiešanā, kurā viņš – ar neizbēgamu nokavēšanos, bet, pievēršot sev vispārēju uzmanību –, ieradās.
Arī pēc mūsu "Karmenas" Andrejs pasniedza man šampanieti glītā kastē un atvainojās, ka esot bijis neciešams (atgādināšu – es biju tikai tekstu redaktore programmiņā!). Protams, izkusu. Bet šis Andreja vājuma brīdis, kuram es biju lieciniece, lika man iedomāties par šādu filmu – filmu par brāļiem, kuri sacenšas un vienlaikus balsta viens otru līdz kapa malai.
– Henrieta Verhoustinska
Andreja Žagara atmiņas un plāni darbam Nacionālajā operā
Andreja Žagara pēdējā intervija. Intervijas fragments, 2019.gads
Andrejs Žagars. Tu nevari taupīt naudu. Ir jāmeklē jaunie talanti, jāizglīto viņi. Tas, ko mēs sākām – jauno talantu skola, tā akadēmija, – tas bija visvarīgākais. Vajag investēt ārzemju pedagogos. Tas, ka Latvijā iet tūkstoši pa ielu, kas vakarā dziedās koncertā Dziesmu svētkos, bet man stāsta, ka Latvijā nav talantīgu jauniešu, kuros ir vērts investēt – starp kuriem varbūt ir nākamā Garanča, nākamā Opolais, nākamais Antoņenko, nākamais Nelsons –, to es nevaru saprast.
Zita Kaminska. Kas tev to stāsta?
A.Ž. Par to liecina rīcība. Man bija tāda "European Network Academy". Mēs bijām vieni no dibinātājām – dažādi teātra festivāli kopā izveidojām institūciju – dabūjām Eiropas naudu, lai varētu aicināt pedagogus. Sūtījām mūsu jaunos pie slaveniem pianistiem un otrādi – kādi brauca pie mums. Mainījāmies pedagogiem, orientējāmies uz profesionālo izglītību un mācībām. Jo tā tas ir, draugi, kopš [Anitas] Garančas aiziešanas viņsaulē un Margaritas Gruzdevas kļūšanu par privātu pedagogu, mums vairs nav labu vokālo pedagogu. Tur nav ko apvainoties, vienkārši ir jāaicina pedagogi, jāvelta valsts nauda, tāpat arī sponsoru nauda. Vai Eiropas Savienības fondu nauda.
Tas ir viens no maniem redzējumiem – kas ir svarīgākais operā, kas būtu jādara. Ir jāmeklē tie mūsu talantīgie cilvēki. Mūsu skatītāji neies uz somu vai franču Antoņenko vai Opolais, viņi ies uz mūsu Opolais vai Garanču. Cilvēki ir patriotiski, un tad arī pazūd tas nacionālisms. Tāpat kā sportā vai baletā – ir pilnīgi vienalga, vai tu esi krievs vai latvietis, galvenais, lai labi dejo. Ja cilvēks ir lojāls valstij, viņš te ir radies, uzaudzis un rada savu mākslu.
Henrieta Verhoustinska. Mēs gribētu filmēt arī operas direktora konkursa rezultātus, redzēs, kā tev tur ies, lai būtu dabiskā reakcija – vai priecīgs vaigs, vai....
A.Ž. Es varu izstāstīt savas vīzijas, redzējumu. Piemēram, man liekas pilnīgi stulbi tērēt enerģiju un naudu, lai nosauktu – Latvijas Nacionālā opera, Latvijas Nacionālais balets. Tērēt to visu, mainīt korporatīvo imidžu, mainīt vēsturisko nosaukumu, kur pat tie burti ir vēsturiskā stilā.
H.V. Bet baletnieki jutās apdalīti...
A.Ž. Nu, visu kaut kā var nokārtot. Bet vēsturiski nav "opera" un "balets". Tur ir daudzas tādas lietas, kurām, man liekas, bezjēdzīgi tērē laiku un naudu šajā periodā. Un ir lietas, kas tiek muļķīgi kritizētas. Piemēram, ka nevajadzēja Ešenvaldam to operu pasūtīt. Bet tas bija laiks, kad varēja to naudu dabūt.
H.V. Tu domā "Augļu koks ir Jāzeps"?
A.Ž. Nē, tā arī bija burvīga, bet es domāju "Iemūrētos". Toreiz bija iespēja visas tās operas pasūtīt. Pirmā bija Maskata, "Valentīna". Tagad to taisa ciet un saka – bezjēdzīgi iztērēts laiks un nauda. Bet tikai tad varēja to izdarīt – Rīga bija kultūras galvaspilsēta un pēc tam, tuvojoties simtgadei, varēja kaut kādu latviešu oriģinālmūziku izlikt. [..]
Es atceros arī – bija baigais pārsteigums, kad dabūju "Dienas" gada balvu par "Pīķa dāmu". Par to man stāv "Kartupelis". Pirmizrāde bija kaut kad pavasarī, un toreiz neaizgāja rezonanse. Es biju baigi gatavojies, bet tā notiek radošajā darbā, kādreiz tu ļoti kaut kam gatavojies, tev ir laiks nobriest un izveidot pārliecinošu konceptu, bet citreiz tu, protams, profesionāli darbojies, bet tev nav bijis radošais radīšanas process, to koncepciju, neparasto nav bijis tik daudz laika izdomāt.
Teātra zinātniekiem, kritiķiem opera it kā nav viņu niša – tie, kam patika, nāca, skatījās, bet kategorijas nebija, nebija nominācijas "Spēlmaņu naktij". Un savukārt mūzikas kritiķi nesaprot teātri tik ļoti. Nesaprot, kas ir scenogrāfija, un tas ir piedodami muzikologam.
Un mūsu veikums ar nokavēšanos tika novērtēts. Toreiz Opolais un Antoņenko vēl nebija zvaigznes, vēl nebrauca pa pasauli. Andris Nelsons bija jauns diriģents.
Pienāk Jāņi, un man pēkšņi saka – aizbrauc nopirkt "Financial Times"! Kur var dabūt "Financial Times"? "Narvesen" toreiz nebija, domāju – var dabūt viesnīcā "Radisson". Tur kultūras lapaspusē kāds bija ielicis piecas zvaigznes mūsu "Pīķa dāmai". Kāds bija redzējis operas festivāla laikā.
Un es tāds priecīgs, laimīgs par to avīzi, eju pa Rīgu, bija Jāņi – Rīga tukša, daži gājēji, nevienam neinteresē (smejas), ka man ir piecas zvaigznes.
Tā jau ir tā problēma, ka opera ir divu žanru saplūsme, tas ir teātris, kas ir "performing arts", un mūzika. Es nerunāju tikai par nomināciju "Spēlmaņu naktij", bet kopumā. Mūziku vērtē cilvēki, kas nepārzina teātri.
H.V. Bet ja būtu atsevišķa kategorija "opera", nebūtu, ko nominēt, jo nav jau konkurences.
A.Ž. Pie tiem solistiem to visvairāk redzu. Ja viņš ir vienīgais kaut cik tenors, vienīgais mecosoprāns, kas var nodziedāt, viņš jūtas neaizstājams.
Z.K. Marina Rebeka teikusi, ka mūsu mūzikas skolu sistēmā nevajadzētu mainīt neko, tā ieliekot tādus pamatus, kas noder jebkur pasaulē.
A.Ž. Pieejamība muzikālajai izglītībai ir liela un nenovērtējama. Ir kaut kur arī privāti jāmaksā, bet pamatā pašvaldība apmaksā vai valsts. Ārzemēs ļoti bieži tā ir luksusa, elitāra lieta. Ja kādam ir talants, tad viņu uzreiz jau atbalsta un palīdz, sponsorē. Bet ja skola (metode) ir slikta – ja tev nepareizi nostāda balsi, ja tev nepareizi noliek rociņu – čau. To vairs nevar pārmācīt.
Z.K. Bet pēc tam – kas notiek Mūzikas akadēmijā?
A.Ž. Opolais, Antoņenko tur nav mācījušies, viņiem nav kondženes izglītība. Tas ir traki. Arī Rietumos ne tie labākie pedagogi vai labākie dziedātāji ar pedagoga dotībām nonāk augstskolās. Vietējās akadēmijās – ja tu esi pensionārs, bijusī zvaigzne, vari vismaz turpat savā dzimtajā pilsētā mācīt dziedāt. Ne visi spēj to darīt, bet mums ir tā, ka nespēj ne īsti izveidot karjeru, ne arī īsti māk dziedāt iemācīt, un tas, kā māca dziedāt, kā strādā ar balsīm, ir katastrofa.
Dziedātāji, kas ir no dabas apdāvināti, viņi nevar pat izskaidrot, kā ir jādzied, viņam no dabas vienkārši ir dots. Kā – tu ņem to noti un dziedi! Ir čutene, bet viņš nevar likumus izskaidrot – kā dabūt to skaņu un visu to vokālo slīpēt.
Z.K. Mums te Latvijā koncertmeistari esot perfekti, es zinu, ka Siliņš arī brauc pie Zilberta. Saka, ka brauc šeit trenēties.
A.Ž. Bet principā viņi nepelnīti atalgoti, lai gan ļoti labi iemāca. Teiksim, Grīnberga Ilzīte ļoti labi iemācīja, varbūt nebūdama izcila pianiste, bet ļoti labi zinot mūziku, kā pareizi veidot frāzi, kā ievilkt ilgāk elpu. Šeit samaksa par stundu nesalīdzināma ar pianistu ārzemēs. Ārzemēs ir daudz pavadītāju, kas diezgan labi spēlē līdzi, bet tev neko nepalīdz. Tad ir otra galējība – izcili pianisti, kas paši par sevi ir zvaigznes.
Zita Kaminska. Kas tev to stāsta?
A.Ž. Par to liecina rīcība. Man bija tāda "European Network Academy". Mēs bijām vieni no dibinātājām – dažādi teātra festivāli kopā izveidojām institūciju – dabūjām Eiropas naudu, lai varētu aicināt pedagogus. Sūtījām mūsu jaunos pie slaveniem pianistiem un otrādi – kādi brauca pie mums. Mainījāmies pedagogiem, orientējāmies uz profesionālo izglītību un mācībām. Jo tā tas ir, draugi, kopš [Anitas] Garančas aiziešanas viņsaulē un Margaritas Gruzdevas kļūšanu par privātu pedagogu, mums vairs nav labu vokālo pedagogu. Tur nav ko apvainoties, vienkārši ir jāaicina pedagogi, jāvelta valsts nauda, tāpat arī sponsoru nauda. Vai Eiropas Savienības fondu nauda.
Tas ir viens no maniem redzējumiem – kas ir svarīgākais operā, kas būtu jādara. Ir jāmeklē tie mūsu talantīgie cilvēki. Mūsu skatītāji neies uz somu vai franču Antoņenko vai Opolais, viņi ies uz mūsu Opolais vai Garanču. Cilvēki ir patriotiski, un tad arī pazūd tas nacionālisms. Tāpat kā sportā vai baletā – ir pilnīgi vienalga, vai tu esi krievs vai latvietis, galvenais, lai labi dejo. Ja cilvēks ir lojāls valstij, viņš te ir radies, uzaudzis un rada savu mākslu.
Henrieta Verhoustinska. Mēs gribētu filmēt arī operas direktora konkursa rezultātus, redzēs, kā tev tur ies, lai būtu dabiskā reakcija – vai priecīgs vaigs, vai....
A.Ž. Es varu izstāstīt savas vīzijas, redzējumu. Piemēram, man liekas pilnīgi stulbi tērēt enerģiju un naudu, lai nosauktu – Latvijas Nacionālā opera, Latvijas Nacionālais balets. Tērēt to visu, mainīt korporatīvo imidžu, mainīt vēsturisko nosaukumu, kur pat tie burti ir vēsturiskā stilā.
H.V. Bet baletnieki jutās apdalīti...
A.Ž. Nu, visu kaut kā var nokārtot. Bet vēsturiski nav "opera" un "balets". Tur ir daudzas tādas lietas, kurām, man liekas, bezjēdzīgi tērē laiku un naudu šajā periodā. Un ir lietas, kas tiek muļķīgi kritizētas. Piemēram, ka nevajadzēja Ešenvaldam to operu pasūtīt. Bet tas bija laiks, kad varēja to naudu dabūt.
H.V. Tu domā "Augļu koks ir Jāzeps"?
A.Ž. Nē, tā arī bija burvīga, bet es domāju "Iemūrētos". Toreiz bija iespēja visas tās operas pasūtīt. Pirmā bija Maskata, "Valentīna". Tagad to taisa ciet un saka – bezjēdzīgi iztērēts laiks un nauda. Bet tikai tad varēja to izdarīt – Rīga bija kultūras galvaspilsēta un pēc tam, tuvojoties simtgadei, varēja kaut kādu latviešu oriģinālmūziku izlikt. [..]
Es atceros arī – bija baigais pārsteigums, kad dabūju "Dienas" gada balvu par "Pīķa dāmu". Par to man stāv "Kartupelis". Pirmizrāde bija kaut kad pavasarī, un toreiz neaizgāja rezonanse. Es biju baigi gatavojies, bet tā notiek radošajā darbā, kādreiz tu ļoti kaut kam gatavojies, tev ir laiks nobriest un izveidot pārliecinošu konceptu, bet citreiz tu, protams, profesionāli darbojies, bet tev nav bijis radošais radīšanas process, to koncepciju, neparasto nav bijis tik daudz laika izdomāt.
Teātra zinātniekiem, kritiķiem opera it kā nav viņu niša – tie, kam patika, nāca, skatījās, bet kategorijas nebija, nebija nominācijas "Spēlmaņu naktij". Un savukārt mūzikas kritiķi nesaprot teātri tik ļoti. Nesaprot, kas ir scenogrāfija, un tas ir piedodami muzikologam.
Un mūsu veikums ar nokavēšanos tika novērtēts. Toreiz Opolais un Antoņenko vēl nebija zvaigznes, vēl nebrauca pa pasauli. Andris Nelsons bija jauns diriģents.
Pienāk Jāņi, un man pēkšņi saka – aizbrauc nopirkt "Financial Times"! Kur var dabūt "Financial Times"? "Narvesen" toreiz nebija, domāju – var dabūt viesnīcā "Radisson". Tur kultūras lapaspusē kāds bija ielicis piecas zvaigznes mūsu "Pīķa dāmai". Kāds bija redzējis operas festivāla laikā.
Un es tāds priecīgs, laimīgs par to avīzi, eju pa Rīgu, bija Jāņi – Rīga tukša, daži gājēji, nevienam neinteresē (smejas), ka man ir piecas zvaigznes.
Tā jau ir tā problēma, ka opera ir divu žanru saplūsme, tas ir teātris, kas ir "performing arts", un mūzika. Es nerunāju tikai par nomināciju "Spēlmaņu naktij", bet kopumā. Mūziku vērtē cilvēki, kas nepārzina teātri.
H.V. Bet ja būtu atsevišķa kategorija "opera", nebūtu, ko nominēt, jo nav jau konkurences.
A.Ž. Pie tiem solistiem to visvairāk redzu. Ja viņš ir vienīgais kaut cik tenors, vienīgais mecosoprāns, kas var nodziedāt, viņš jūtas neaizstājams.
Z.K. Marina Rebeka teikusi, ka mūsu mūzikas skolu sistēmā nevajadzētu mainīt neko, tā ieliekot tādus pamatus, kas noder jebkur pasaulē.
A.Ž. Pieejamība muzikālajai izglītībai ir liela un nenovērtējama. Ir kaut kur arī privāti jāmaksā, bet pamatā pašvaldība apmaksā vai valsts. Ārzemēs ļoti bieži tā ir luksusa, elitāra lieta. Ja kādam ir talants, tad viņu uzreiz jau atbalsta un palīdz, sponsorē. Bet ja skola (metode) ir slikta – ja tev nepareizi nostāda balsi, ja tev nepareizi noliek rociņu – čau. To vairs nevar pārmācīt.
Z.K. Bet pēc tam – kas notiek Mūzikas akadēmijā?
A.Ž. Opolais, Antoņenko tur nav mācījušies, viņiem nav kondženes izglītība. Tas ir traki. Arī Rietumos ne tie labākie pedagogi vai labākie dziedātāji ar pedagoga dotībām nonāk augstskolās. Vietējās akadēmijās – ja tu esi pensionārs, bijusī zvaigzne, vari vismaz turpat savā dzimtajā pilsētā mācīt dziedāt. Ne visi spēj to darīt, bet mums ir tā, ka nespēj ne īsti izveidot karjeru, ne arī īsti māk dziedāt iemācīt, un tas, kā māca dziedāt, kā strādā ar balsīm, ir katastrofa.
Dziedātāji, kas ir no dabas apdāvināti, viņi nevar pat izskaidrot, kā ir jādzied, viņam no dabas vienkārši ir dots. Kā – tu ņem to noti un dziedi! Ir čutene, bet viņš nevar likumus izskaidrot – kā dabūt to skaņu un visu to vokālo slīpēt.
Z.K. Mums te Latvijā koncertmeistari esot perfekti, es zinu, ka Siliņš arī brauc pie Zilberta. Saka, ka brauc šeit trenēties.
A.Ž. Bet principā viņi nepelnīti atalgoti, lai gan ļoti labi iemāca. Teiksim, Grīnberga Ilzīte ļoti labi iemācīja, varbūt nebūdama izcila pianiste, bet ļoti labi zinot mūziku, kā pareizi veidot frāzi, kā ievilkt ilgāk elpu. Šeit samaksa par stundu nesalīdzināma ar pianistu ārzemēs. Ārzemēs ir daudz pavadītāju, kas diezgan labi spēlē līdzi, bet tev neko nepalīdz. Tad ir otra galējība – izcili pianisti, kas paši par sevi ir zvaigznes.
ŽAGARU SPĒKS
"Stāsts par Andreju un Juri ir stāsts par Latvijas kultūras stiprākajiem cilvēkiem. Tādiem, kas neapstājas, nebaidās, dara, iet uz priekšu un progresīvi domā. Uz tādiem kā viņi balstās mūsu kultūrtelpa. Un Andreja zaudējums Latvijas kultūrvidei, manuprāt, ir daudz lielāks, nekā mēs to šobrīd apjaušam. Šī filma ir vērojums, un skatītājiem dota iespēja izjust izcilu personību klātbūtni."
– Filmas producente Ieva Rozentāle.
Foto: Armands Ērglis, izdevniecības „Žurnāls Santa" arhīvs, 2007. gads
Pārsteidzošākais abos mūsu varoņos ir nebeidzamā enerģija, ar kuru mesties katrā jaunā sākumā. Dažbrīd filmēšanas laikā man Juris atgādināja hiperaktīvu bērnu, kurš nespēj nosēdēt mierā ne mirkli. Viņš visu laiku knosījās un rosījās, skrēja, organizēja un zvanīja vai atbildēja uz zvaniem.
Kad bijām pie viņa mājās, Juris kā tāda mamma ik pa dažām minūtēm gādāja, lai mēs kaut ko ēdam un dzeram. Tiesa, kā piezīmēja viņa jaunākais dēls Jānis, viņš mācēja deleģēt uzdevumus, un, lai mūs pabarotu, pie plīts devās viņa sieva Trūde, kas apbrīnojamā pacietībā un laipnībā uzņēma mūsu ierašanos jebkurā diennakts stundā.
Varbūt nerimstošais spēks nāk no abu brāļu apņēmīgās, nelokāmās mammas, kura ar savu Sibīrijas rūdījumu viņus izaudzināja bez tēva.
– Henrieta Verhoustinska
Kad bijām pie viņa mājās, Juris kā tāda mamma ik pa dažām minūtēm gādāja, lai mēs kaut ko ēdam un dzeram. Tiesa, kā piezīmēja viņa jaunākais dēls Jānis, viņš mācēja deleģēt uzdevumus, un, lai mūs pabarotu, pie plīts devās viņa sieva Trūde, kas apbrīnojamā pacietībā un laipnībā uzņēma mūsu ierašanos jebkurā diennakts stundā.
Varbūt nerimstošais spēks nāk no abu brāļu apņēmīgās, nelokāmās mammas, kura ar savu Sibīrijas rūdījumu viņus izaudzināja bez tēva.
– Henrieta Verhoustinska
Žagaru ģimenes saruna par brāļu bērnību
Andreja Žagara pēdējā intervija. Intervijas fragments, 2019. gads
Andrejs Žagars. Man ļoti patika, tu ļoti precīzi noformulēji filmas ideju – caur to kultūras cilvēku prizmu paskatīties kopumā vispār, kas tas bija par laiku Latvijas kultūrā.
Zita Kaminska. Bet prioritāte tomēr paliek personība!
A.Ž. Ā, tā jūs... Mēs nelīdīsim iekšā jūsu iecerē. Tas ir jūsu radošais skatījums.
Z.K. Tie notikumi ietekmē personības izveidošanos. Bez tā nevar.
Henrieta Verhoustinska. Īpaši tādiem cilvēkiem, kā tu un brālis, kas nekad neesat bijuši eremīti...
A.Ž. Mums uzņēmējdarbība nekad nav bijusi kā mērķis, lai gūtu kaut kādu finansiālu veiksmi – lai kļūtu turīgi, nodrošināti. Tad viss būtu gājis savādāk. Bet mums katram bija tāda apsēstība vai aizraušanās ar mākslu. Kad mani uzrunāja opera, man jau bija trīs restorāni un vīna veikals. Bet es biju apsēsts. Man bija 260 latu alga. Visu to biznesu pametu. Palika kaut kādas paliekas, kaut ko pārdevu, kaut kas bankrotēja, jo es biju pilnīgi apmāts ar mūzikas maģiju. Ja man būtu bijis veselais saprāts, man būtu jānopelna nauda, bet tā nebija.
Jurim tas pats. Tas taču ir absurds – gāzt iekšā kalnā visu to naudu. Jo tu jau nezini: vienu gadu ir pa nullēm, nākamajā kādi mīnus 70 tūkstoši. Visas tās mašīnas, tas viss ir jādarbina – visi sniega lielgabali ir šausmīgi dārgi, par tiem jāmaksā kredīti. Tas viss sakrājas.
Tagad, pusmūžā, mēs sakām – kādi mēs toreiz bijām idioti, deviņdesmitajos gados – turpat blakus, kur mēs bērnībā spēlējāmies, ir tas svētavots, kas tagad ir "Venden".
Z.K. Bet tas bizness jums nedod gandarījumu.
A.Ž. Es nenoliedzu, ka mēs toreiz sapratām, ka kaut kas ir jādara. Kaut vai tāpēc, ka mums nekā nebija. Mums nebija Rietumos radu, kas kaut ko atsūtītu vai atstātu peļņu un mantojumu, lai mums būs kaut kāds maziņš starta kapitāls. Dramatiskajā teātrī deviņdesmitajos bija 50-70 latu alga. Bija arī baigā krīze - ne tikai finanšu, neviens nezināja, kas notiks. Nu, kaut kā ir jāēd, jādzīvo. Mēs ar Juri nebijām tik apsviedīgi, tik rafinēti, lai pārdotu krāsaino metālu vai brauktu uz Kaļiņingradu kuģus zāģēt. Bija tādi – aizbrauc uz Kaļiņingradu, nopērk kuģi, sagriež un kā krāsaino metālu pārdod uz Norvēģiju, Zviedriju.
Z.K. "Venden" stāsts ir ļoti labs.
A.Ž. Nu idioti, nu! (smejas). Turpat blakus mēs bērnībā spēlējāmies, kur tas Jura kalns ir. Ūdens nāk no zemes – baigais bizness. Vienkārši dabas resursu izmanto. Mums Latvijā nav naftas, bet tas dabas resurss ir ūdens. Ja mums būtu valstī programma, ka tas ūdens, kas nāk pa krānu, būtu absolūti licenzēts, akceptēts, ka tas ir pilnīgi veselīgs pat zīdainim – tas jau ūdens biznesu neizjauktu! Padomā, 15 gadus pēc iestāšanās Eiropas Savienībā mums joprojām nav Eiropas Savienības standartu ūdenim. Tāpēc tas bizness turas uz to, ka cilvēki īsti neuzticas.
H.V. Man arī mājās bundulis.
A.Ž. Visur bundulis. Smieklīgi – 15 gadi... Man arī bundulis mājā. Tai pašā laikā būtu sen jau jāpanāk... Zviedri taču lepojas ar savu ūdeni, nevar iedomāties, ka viņi pirktu minerālūdeni.
Zita Kaminska. Bet prioritāte tomēr paliek personība!
A.Ž. Ā, tā jūs... Mēs nelīdīsim iekšā jūsu iecerē. Tas ir jūsu radošais skatījums.
Z.K. Tie notikumi ietekmē personības izveidošanos. Bez tā nevar.
Henrieta Verhoustinska. Īpaši tādiem cilvēkiem, kā tu un brālis, kas nekad neesat bijuši eremīti...
A.Ž. Mums uzņēmējdarbība nekad nav bijusi kā mērķis, lai gūtu kaut kādu finansiālu veiksmi – lai kļūtu turīgi, nodrošināti. Tad viss būtu gājis savādāk. Bet mums katram bija tāda apsēstība vai aizraušanās ar mākslu. Kad mani uzrunāja opera, man jau bija trīs restorāni un vīna veikals. Bet es biju apsēsts. Man bija 260 latu alga. Visu to biznesu pametu. Palika kaut kādas paliekas, kaut ko pārdevu, kaut kas bankrotēja, jo es biju pilnīgi apmāts ar mūzikas maģiju. Ja man būtu bijis veselais saprāts, man būtu jānopelna nauda, bet tā nebija.
Jurim tas pats. Tas taču ir absurds – gāzt iekšā kalnā visu to naudu. Jo tu jau nezini: vienu gadu ir pa nullēm, nākamajā kādi mīnus 70 tūkstoši. Visas tās mašīnas, tas viss ir jādarbina – visi sniega lielgabali ir šausmīgi dārgi, par tiem jāmaksā kredīti. Tas viss sakrājas.
Tagad, pusmūžā, mēs sakām – kādi mēs toreiz bijām idioti, deviņdesmitajos gados – turpat blakus, kur mēs bērnībā spēlējāmies, ir tas svētavots, kas tagad ir "Venden".
Z.K. Bet tas bizness jums nedod gandarījumu.
A.Ž. Es nenoliedzu, ka mēs toreiz sapratām, ka kaut kas ir jādara. Kaut vai tāpēc, ka mums nekā nebija. Mums nebija Rietumos radu, kas kaut ko atsūtītu vai atstātu peļņu un mantojumu, lai mums būs kaut kāds maziņš starta kapitāls. Dramatiskajā teātrī deviņdesmitajos bija 50-70 latu alga. Bija arī baigā krīze - ne tikai finanšu, neviens nezināja, kas notiks. Nu, kaut kā ir jāēd, jādzīvo. Mēs ar Juri nebijām tik apsviedīgi, tik rafinēti, lai pārdotu krāsaino metālu vai brauktu uz Kaļiņingradu kuģus zāģēt. Bija tādi – aizbrauc uz Kaļiņingradu, nopērk kuģi, sagriež un kā krāsaino metālu pārdod uz Norvēģiju, Zviedriju.
Z.K. "Venden" stāsts ir ļoti labs.
A.Ž. Nu idioti, nu! (smejas). Turpat blakus mēs bērnībā spēlējāmies, kur tas Jura kalns ir. Ūdens nāk no zemes – baigais bizness. Vienkārši dabas resursu izmanto. Mums Latvijā nav naftas, bet tas dabas resurss ir ūdens. Ja mums būtu valstī programma, ka tas ūdens, kas nāk pa krānu, būtu absolūti licenzēts, akceptēts, ka tas ir pilnīgi veselīgs pat zīdainim – tas jau ūdens biznesu neizjauktu! Padomā, 15 gadus pēc iestāšanās Eiropas Savienībā mums joprojām nav Eiropas Savienības standartu ūdenim. Tāpēc tas bizness turas uz to, ka cilvēki īsti neuzticas.
H.V. Man arī mājās bundulis.
A.Ž. Visur bundulis. Smieklīgi – 15 gadi... Man arī bundulis mājā. Tai pašā laikā būtu sen jau jāpanāk... Zviedri taču lepojas ar savu ūdeni, nevar iedomāties, ka viņi pirktu minerālūdeni.
Mans lielākais pārsteigums par Juri: šim lieliskajam aktierim skatuves māksla ir tikai viens no viņa daudzajiem darbiem. Turklāt "aktieris" ir atkarīgākā no visām viņa izpausmēm. Aktieris ir atkarīgs no režisora, afišas, savas psihofizikas, galu galā dzimuma un vecuma. Cēsīs Juris ir vadītājs, ne padotais: viņš ir ne vien Cēsu domes deputāts, bet arī Cēsu koncertzāles direktors, Žagarkalna īpašnieks, Cēsu Mākslas festivāla direktors.
– Henrieta Verhoustinska
– Henrieta Verhoustinska
Juris Žagars – kalni un teātris. Žurnāla "Lilit"Intervijas fragments, 2018. gads
Juris Žagars. Mana reliģija ir profesionālisms. Proti, es ticu profesionālismam. Nekas nevar būt briesmīgāks, kā vienā brīdī atskārst, ka vairs nevari būt profesionāls. Piemēram, nevari atcerēties tekstu. Tajā brīdī, kad es jutīšu, ka es vairs neatbilstu profesionālisma standartiem, tad man ir jātinas. Tā ir atšķirība starp amatieri un profesionāli. Par to esmu daudz domājis.
[..]
H.V. Teici, ka tev nepatika auklēties ar bērniem un tagad arī ar mazbērniem. Vai tas nozīmē, ka ģimene prioritāšu sarakstā vienmēr ir bijusi salīdzinoši zemā vietā?
J.Ž. Tā vienkārši ir sakritis. Manai mammai nebija raksturīgi ar mums ņemties, mēs ar brāli bijām savā vaļā. Viņai pēc Sibīrijas bija jāpelna. Mamma bija pilnīgs darbaholiķis. Un arī tagad ir.
Tad, kad man sadzima bērni, mēs pārvācamies uz laukiem un vajadzēja strādāt. Sešos neviens pie galda nesēdās. Pēc tam es visu laiku esmu bijis teātrī. Tāpēc, kad Trūde aizbrauc uz ārzemēm, es tiešām nezinu, ko darīt mājās. Ja man nav izrādes vai mēģinājumu, es nemaz nebraucu mājās. Es vai nu strādāju ofisā Cēsīs, vai eju vakarā uz treniņu.
Mūsu ģimenē netiek piedots vājums. Vienmēr visi ir stipri. Nesen sapratu, es kaut kā nespēju pieņemt, ka mamma ir kļuvusi vecāka. Man gribas mammu tādu, kāda viņa vienmēr bijusi – stingru un komandējošu.
Mammai tūlīt būs deviņdesmit. Es aizvakar atbraucu uz Žagariem un ieeju pagrabā, lai paņemtu uz Rīgu dažas tomātu burkas. Mamma katru gadu konservē tomātus, pagrabs vienmēr ir pilns. Es ieeju un redzu, ka vairs nav tik daudz kā pagājušajā gadā. Un es tā kā drusku jūtos vīlies: "Mammu, kas ir? Kur mums tomāti?" Bet mammai deviņdesmit, ja! (smejas). Tas nekas, ka ir trīs plaukti, pilni ar gurķiem, un trīs – ar āboliem. Bet tomāti kur ir?
Par to vājumu. Aktierim absolūti profesionāla nepiemērotība ir garastāvokļa maiņas. Es visvairāk sevi ienīstu, kad manu dzīvi ietekmē mans garastāvoklis. Jo aktierim nav tiesību būt mainīgā garastāvoklī tad, kad vakarā ir izrāde. Tajā brīdī, kad tu esi uz skatuves, tev nav tiesību domāt par slimībām un visu pārējo. Es neatceros, ka mana mamma kaut kā komentētu savu emocionālo stāvokli. (Manierīgi) "Es jūtos" – tādu vārdu savienojumu es no savas mammas mutes nekad neesmu dzirdējis. Līdz ar to es arī nekad savai mammai neesmu teicis, kā es "jūtos".
[..]
Mums ir pieņemts, piemēram, kad jautāju: "Čaļi, vai varam to tur uzcelt augšā kalnā?", tad pirmā atbilde ir "jā"! Pēc tam sākam analizēt, ka varbūt tomēr tas nav iespējams. Bet tas pirmais impulss ir teikt: "yes!" Ir divi cilvēku tipi – no-meni un yes-meni. Es cienu cilvēkus, kuri impulsīvi atbild ar "jā". Starp citu, runājot par grābekļiem un to, ko es neesmu iemācījies. Biznesā māca augstu vērtēt savu brīvo laiku. Es savu brīvo laiku nevērtēju tieši ne par ko. Tad ir zelta likums: "Mācieties teikt "nē"!", bet es nekad nesaku "nē" izaicinājumiem, jaunām ierosmēm.
Un, ja es sestdienas vakarā nevaru piezvanīt savam menedžerim un parunāt par lietām, kas varbūt ir pirmdienas lietas, tad tāds menedžeris man nav vajadzīgs. Un es arī ceļu klausuli un runāju! Trūde var traka palikt, kad astoņos vakarā beidzot apsēžamies pie galda un es paceļu telefonu. Bet es tā daru.
Es nesaku, ka tas ir pareizi vai nepareizi. Vienkārši tā ir. Tik daudz kas nebūtu noticis, tajās pašās Cēsis, festivālā, Žagarkalnā, ja tur nebūtu cilvēku, kas vispirms saka - jā, varam.
H.V. Ko tev nozīmē panākumi? Vai tev svarīgi, ka tevi nominē, nosauc kā labāko?
J.Ž. Sportā tev no bērnības tiek ieaudzināts, ka kāds var būt par tevi labāks, ka tu konkurē ar visiem, arī ar savu labāko draugu. Tāpat teātrī baigā draudzība, brāļošanās un čupošanās ir neīsta. Mēs esam konkurenti. Mēs esam čomi ar Ķesteri un Skrastiņu, jo mēs sēžam vienā laivā. Mēs varam iebraukt vienos sūdos un esam nepieciešami cits citam kā partneri, bet mēs esam konkurenti. Tas ir tikai dabiski, ka par taviem panākumiem neviens ļoti nepriecāsies. Ja man godīgi jāsaka – vai tad es briesmīgi priecājos par kāda cita panākumiem? Nē. Es priecājos par teātra panākumiem, un teātra panākumi dažreiz var būt kāda konkrēta aktiera panākumi. Jo es gribu strādāt tādā teātrī, kuram ir reputācija, kuram ir prestižs.
Būšu atklāts. Cita panākumi mani interesē tikai kontekstā – kāds man no tā ir labums. Es nedomāju, ka esmu šai ziņā kaut kāds izņēmums. Ja kāds saka, ka kaut ko dara vai priecājas par kādu altruistiski, bez mazākās domas par to, kāds viņam no tā būs labums, tad man šķiet, ka tur ir bišku meli. Varbūt pašapmāns. Es arī tagad, Cēsīs risinot politiskus vai pašvaldības līmeņa jautājumus, vienmēr uzdodu jautājumu: kāds un kuram no viena vai otra lēmuma ir labums. Un cik pārējie cilvēki ir gatavi maksāt, lai kādam no tā būtu labums. Tad mani domes kolēģi saka: "Nu, Žagar, kas tu par kapitālistu, tā kā tāda haizivs. Nu, ko tu mūžīgi par to labumu. Ir taču arī kaut kas dvēselei." Es saku: stop! Arī tas ir labums! Tā ir tava bauda, tavs prieks. Ja teātrim ir labums – tas vairo teātra prestižu – labāk tiek pirktas biļetes – es strādāju labākā teātrī – cilvēki atnāk uz mani apskatīties. Ja cilvēki atnāk uz mani apskatīties, tad man vairāk dod lomu un vairāk maksā naudiņu. Tā ir mana otra reliģija – pārliecība, ka bez labuma nekas nenotiek. Pat politiķis, kas saka, ka domā par sabiedrības interesēm, viņš jau domā, kā radīt labāku sabiedrību, jo labākā sabiedrībā viņam ir labāka dzīve un arī viņa bērniem ir labāka dzīve.
Man dažkārt saka: ko tu plēsies pa tām Cēsīm? Ja es tagad parēķinu, cik daudz enerģijas un laika es tērēju Cēsu lietām, par ko man netiek ar naudu samaksāts, tas šķietami ir pretrunā ar manu teoriju. Bet – es gribu dzīvot labākajā pilsētā Latvijā. Foršākajā dzīves vietā. Es gribu dzīvot kulturālā, inteliģentā pilsētā ar foršām kafejnīcām un foršiem cilvēkiem. Un es pie tā strādāju. Man no tā ir labums.
H.V. Un kāds labums tev no Cēsu festivāla?
J.Ž. Tā maģiskā bauda, kad sasniedzu sajūtu, ka tas viss strādā! Viss notiek! Tas ir milzīgs gandarījums. Tad vakarā iedzeru savu glāzi viskija ar trīsreiz labāku garšu. Un tas, ka par to runā, raksta, uz to dodas cilvēki, kurus augstu vērtēju. Arī tā arī ir bauda, un nevajag par to kaunēties. Tā ir atzinība. Visi cilvēki alkst pēc panākumiem. Labs Cēsu festivāls, tā panākumi ir arī mani panākumi.
H.V. Vai personīgajā dzīvē strādā šī pati formula? Attiecībās starp diviem cilvēkiem?
J.Ž. Jā!
[..]
H.V. Teici, ka tev nepatika auklēties ar bērniem un tagad arī ar mazbērniem. Vai tas nozīmē, ka ģimene prioritāšu sarakstā vienmēr ir bijusi salīdzinoši zemā vietā?
J.Ž. Tā vienkārši ir sakritis. Manai mammai nebija raksturīgi ar mums ņemties, mēs ar brāli bijām savā vaļā. Viņai pēc Sibīrijas bija jāpelna. Mamma bija pilnīgs darbaholiķis. Un arī tagad ir.
Tad, kad man sadzima bērni, mēs pārvācamies uz laukiem un vajadzēja strādāt. Sešos neviens pie galda nesēdās. Pēc tam es visu laiku esmu bijis teātrī. Tāpēc, kad Trūde aizbrauc uz ārzemēm, es tiešām nezinu, ko darīt mājās. Ja man nav izrādes vai mēģinājumu, es nemaz nebraucu mājās. Es vai nu strādāju ofisā Cēsīs, vai eju vakarā uz treniņu.
Mūsu ģimenē netiek piedots vājums. Vienmēr visi ir stipri. Nesen sapratu, es kaut kā nespēju pieņemt, ka mamma ir kļuvusi vecāka. Man gribas mammu tādu, kāda viņa vienmēr bijusi – stingru un komandējošu.
Mammai tūlīt būs deviņdesmit. Es aizvakar atbraucu uz Žagariem un ieeju pagrabā, lai paņemtu uz Rīgu dažas tomātu burkas. Mamma katru gadu konservē tomātus, pagrabs vienmēr ir pilns. Es ieeju un redzu, ka vairs nav tik daudz kā pagājušajā gadā. Un es tā kā drusku jūtos vīlies: "Mammu, kas ir? Kur mums tomāti?" Bet mammai deviņdesmit, ja! (smejas). Tas nekas, ka ir trīs plaukti, pilni ar gurķiem, un trīs – ar āboliem. Bet tomāti kur ir?
Par to vājumu. Aktierim absolūti profesionāla nepiemērotība ir garastāvokļa maiņas. Es visvairāk sevi ienīstu, kad manu dzīvi ietekmē mans garastāvoklis. Jo aktierim nav tiesību būt mainīgā garastāvoklī tad, kad vakarā ir izrāde. Tajā brīdī, kad tu esi uz skatuves, tev nav tiesību domāt par slimībām un visu pārējo. Es neatceros, ka mana mamma kaut kā komentētu savu emocionālo stāvokli. (Manierīgi) "Es jūtos" – tādu vārdu savienojumu es no savas mammas mutes nekad neesmu dzirdējis. Līdz ar to es arī nekad savai mammai neesmu teicis, kā es "jūtos".
[..]
Mums ir pieņemts, piemēram, kad jautāju: "Čaļi, vai varam to tur uzcelt augšā kalnā?", tad pirmā atbilde ir "jā"! Pēc tam sākam analizēt, ka varbūt tomēr tas nav iespējams. Bet tas pirmais impulss ir teikt: "yes!" Ir divi cilvēku tipi – no-meni un yes-meni. Es cienu cilvēkus, kuri impulsīvi atbild ar "jā". Starp citu, runājot par grābekļiem un to, ko es neesmu iemācījies. Biznesā māca augstu vērtēt savu brīvo laiku. Es savu brīvo laiku nevērtēju tieši ne par ko. Tad ir zelta likums: "Mācieties teikt "nē"!", bet es nekad nesaku "nē" izaicinājumiem, jaunām ierosmēm.
Un, ja es sestdienas vakarā nevaru piezvanīt savam menedžerim un parunāt par lietām, kas varbūt ir pirmdienas lietas, tad tāds menedžeris man nav vajadzīgs. Un es arī ceļu klausuli un runāju! Trūde var traka palikt, kad astoņos vakarā beidzot apsēžamies pie galda un es paceļu telefonu. Bet es tā daru.
Es nesaku, ka tas ir pareizi vai nepareizi. Vienkārši tā ir. Tik daudz kas nebūtu noticis, tajās pašās Cēsis, festivālā, Žagarkalnā, ja tur nebūtu cilvēku, kas vispirms saka - jā, varam.
H.V. Ko tev nozīmē panākumi? Vai tev svarīgi, ka tevi nominē, nosauc kā labāko?
J.Ž. Sportā tev no bērnības tiek ieaudzināts, ka kāds var būt par tevi labāks, ka tu konkurē ar visiem, arī ar savu labāko draugu. Tāpat teātrī baigā draudzība, brāļošanās un čupošanās ir neīsta. Mēs esam konkurenti. Mēs esam čomi ar Ķesteri un Skrastiņu, jo mēs sēžam vienā laivā. Mēs varam iebraukt vienos sūdos un esam nepieciešami cits citam kā partneri, bet mēs esam konkurenti. Tas ir tikai dabiski, ka par taviem panākumiem neviens ļoti nepriecāsies. Ja man godīgi jāsaka – vai tad es briesmīgi priecājos par kāda cita panākumiem? Nē. Es priecājos par teātra panākumiem, un teātra panākumi dažreiz var būt kāda konkrēta aktiera panākumi. Jo es gribu strādāt tādā teātrī, kuram ir reputācija, kuram ir prestižs.
Būšu atklāts. Cita panākumi mani interesē tikai kontekstā – kāds man no tā ir labums. Es nedomāju, ka esmu šai ziņā kaut kāds izņēmums. Ja kāds saka, ka kaut ko dara vai priecājas par kādu altruistiski, bez mazākās domas par to, kāds viņam no tā būs labums, tad man šķiet, ka tur ir bišku meli. Varbūt pašapmāns. Es arī tagad, Cēsīs risinot politiskus vai pašvaldības līmeņa jautājumus, vienmēr uzdodu jautājumu: kāds un kuram no viena vai otra lēmuma ir labums. Un cik pārējie cilvēki ir gatavi maksāt, lai kādam no tā būtu labums. Tad mani domes kolēģi saka: "Nu, Žagar, kas tu par kapitālistu, tā kā tāda haizivs. Nu, ko tu mūžīgi par to labumu. Ir taču arī kaut kas dvēselei." Es saku: stop! Arī tas ir labums! Tā ir tava bauda, tavs prieks. Ja teātrim ir labums – tas vairo teātra prestižu – labāk tiek pirktas biļetes – es strādāju labākā teātrī – cilvēki atnāk uz mani apskatīties. Ja cilvēki atnāk uz mani apskatīties, tad man vairāk dod lomu un vairāk maksā naudiņu. Tā ir mana otra reliģija – pārliecība, ka bez labuma nekas nenotiek. Pat politiķis, kas saka, ka domā par sabiedrības interesēm, viņš jau domā, kā radīt labāku sabiedrību, jo labākā sabiedrībā viņam ir labāka dzīve un arī viņa bērniem ir labāka dzīve.
Man dažkārt saka: ko tu plēsies pa tām Cēsīm? Ja es tagad parēķinu, cik daudz enerģijas un laika es tērēju Cēsu lietām, par ko man netiek ar naudu samaksāts, tas šķietami ir pretrunā ar manu teoriju. Bet – es gribu dzīvot labākajā pilsētā Latvijā. Foršākajā dzīves vietā. Es gribu dzīvot kulturālā, inteliģentā pilsētā ar foršām kafejnīcām un foršiem cilvēkiem. Un es pie tā strādāju. Man no tā ir labums.
H.V. Un kāds labums tev no Cēsu festivāla?
J.Ž. Tā maģiskā bauda, kad sasniedzu sajūtu, ka tas viss strādā! Viss notiek! Tas ir milzīgs gandarījums. Tad vakarā iedzeru savu glāzi viskija ar trīsreiz labāku garšu. Un tas, ka par to runā, raksta, uz to dodas cilvēki, kurus augstu vērtēju. Arī tā arī ir bauda, un nevajag par to kaunēties. Tā ir atzinība. Visi cilvēki alkst pēc panākumiem. Labs Cēsu festivāls, tā panākumi ir arī mani panākumi.
H.V. Vai personīgajā dzīvē strādā šī pati formula? Attiecībās starp diviem cilvēkiem?
J.Ž. Jā!
ŽAGARU MĪLESTĪBA
"Esmu pateicīga visiem tuviniekiem, kas mums tik ļoti uzticējās, gan Jura, gan Andreja draugiem, kas mūs ir pielaiduši ļoti tuvu klāt abiem brāļiem. Un šis scenārijs par veiksmīgiem brāļiem, kas mazliet sacenšas, izvērtās par scenāriju, kur galvenā ass ir divu brāļu mīlestība. Kā viņi viens otru papildina, kā viens otru atbalsta, varbūt arī kādreiz pakritizē, bet tā arī mīlestību pakritizē."
– Filmas režisore Zita Kaminska
– Filmas režisore Zita Kaminska
Foto: Andrejs un Juris Žagari. No ģimenes privātā arhīva.
Filmēšana bija un nebija viegla. Abi bija ļoti pretimnākoši. Vajadzēja kāpt kalnā – kāpa nekurnēdami, lai gan laikapstākļi Andreja slimībai varbūt nebija piemērotākie. Viņi nekad neatteica nevienai mūsu iecerei. Tikai, kad negribēja, lai viņus filmē, ar liegu rokas vēzienu – pagaidiet, es tūlīt! – pazuda. Tādus imidžmeikerus kā abi brāļi es vēl nebiju sastapusi. Andreja un Jura milzīgā kinoaktieru pieredze lika viņiem ar muguras smadzenēm sajust, kad viņiem pievēršas kamera, – muguras izslējās, sejās uzziedēja smaidi, vārdi kā ūdens noapaļoti olīši raiti tecēja mūsu virzienā – pat tad, kad viņi sarunājās – it kā! – viens ar otru. Un es to nesauktu par izlikšanos. Tas ir ieradums – būt uzmanības centrā, piesaistīt veiksmi, labi izskatīties, atbilst statusam... Juris arī atzinās, ka abu nerimtīgās darbošanās pamatā ir tas, ka viņiem ļoti patīk patikt.
– Henrieta Verhoustinska
– Henrieta Verhoustinska
Stāsts par to, kā Andrejs izglāba Juri no čekas
Andreja Žagara pēdējā intervija. Intervijas fragments, 2019. gads
Henrieta Verhoustinska. Tavam brālim ļoti daudz nozīmē Cēsis. Tev tās ir tik svarīgas?
A.Ž. Tu zini, aizvien vairāk. Kopš es palieku vecāks – pēkšņi sajūti tādas elementāras lietas. Kaut ko esi paspējis izdarīt... Es esmu kaut kur izbraukājis, savus mazos, provinciālos sapņus realizējis, piemēram, Austrālija, Čīle, Argentīna. Man izdevies aizbraukt uz tālajām sapņu zemēm, kas pat nav Parīze vai Londona, bet ir, teiksim, Kuba. Ar to satrakojos, aizrāvos.
Līdz ar to arvien vairāk kaut kā velk uz mājām, gribas būt šeit. Juris tos Kalna Žagarus ir norestaurējis tā, lai visiem ir, kur palikt. Nu, kaut kā baigi velk. Visi vecvectēvi tur mituši, mamma tur dzimusi, no turienes izvesta uz Sibīriju un atkal atpakaļ tikusi. Viņa mums ir valdonīga.
Juris bija viņai mazu mājiņu nopircis, smuku, jo viņa ļoti grib būt neatkarīga. Lai gan dzimtas mājās varēja dzīvot apakšējā stāvā. Kad viņa vairs fiziski nevarēja būt tik neatkarīga, tad pierunājām atgriezties mājās.
Mamma jau baigi vecumu neuzsver. Viņa ik pa brīdim saka – vai, es esmu par vecu, sāk tā filozofēt. Paldies Dievam, viņai ļoti gaiša galva. Dzīve likusi viņai saglabāt veselo saprātu, kājas varbūt nav veselas, kā jau katram vecam cilvēkam kaut kas .... Bet viņa nekad nemelo, vienmēr teiks, ko domā. Piemēram: "Juris jau gudrs bija ļoti". Bet es, tātad, esmu dumjš (smejas). "Juris jau bija gudrs".
[..]
H.V. Tu esi tāds slēpotājs kā brālis?
A.Ž. Es neslēpoju tik labi, kā Juris, viņš tik profesionāli mauc, bet es labi slēpoju savam līmenim. Bet pagājušogad arī saplēsu krustenisko saiti. Ar Juri tieši kopā braucām slēpot uz Franciju, un līdz tam es nobraucu tik labi. Visi stāv lejā un skatās. Un tad es dzirdu – tankš! Jūtu, ka man tāds kā sitiens... Es nesapratu, kas noticis, jo es nekrītu, un tikai tad, pēc skaņas, es lidoju. Neiesildītas saites vienkārši plīst.
A.Ž. Tu zini, aizvien vairāk. Kopš es palieku vecāks – pēkšņi sajūti tādas elementāras lietas. Kaut ko esi paspējis izdarīt... Es esmu kaut kur izbraukājis, savus mazos, provinciālos sapņus realizējis, piemēram, Austrālija, Čīle, Argentīna. Man izdevies aizbraukt uz tālajām sapņu zemēm, kas pat nav Parīze vai Londona, bet ir, teiksim, Kuba. Ar to satrakojos, aizrāvos.
Līdz ar to arvien vairāk kaut kā velk uz mājām, gribas būt šeit. Juris tos Kalna Žagarus ir norestaurējis tā, lai visiem ir, kur palikt. Nu, kaut kā baigi velk. Visi vecvectēvi tur mituši, mamma tur dzimusi, no turienes izvesta uz Sibīriju un atkal atpakaļ tikusi. Viņa mums ir valdonīga.
Juris bija viņai mazu mājiņu nopircis, smuku, jo viņa ļoti grib būt neatkarīga. Lai gan dzimtas mājās varēja dzīvot apakšējā stāvā. Kad viņa vairs fiziski nevarēja būt tik neatkarīga, tad pierunājām atgriezties mājās.
Mamma jau baigi vecumu neuzsver. Viņa ik pa brīdim saka – vai, es esmu par vecu, sāk tā filozofēt. Paldies Dievam, viņai ļoti gaiša galva. Dzīve likusi viņai saglabāt veselo saprātu, kājas varbūt nav veselas, kā jau katram vecam cilvēkam kaut kas .... Bet viņa nekad nemelo, vienmēr teiks, ko domā. Piemēram: "Juris jau gudrs bija ļoti". Bet es, tātad, esmu dumjš (smejas). "Juris jau bija gudrs".
[..]
H.V. Tu esi tāds slēpotājs kā brālis?
A.Ž. Es neslēpoju tik labi, kā Juris, viņš tik profesionāli mauc, bet es labi slēpoju savam līmenim. Bet pagājušogad arī saplēsu krustenisko saiti. Ar Juri tieši kopā braucām slēpot uz Franciju, un līdz tam es nobraucu tik labi. Visi stāv lejā un skatās. Un tad es dzirdu – tankš! Jūtu, ka man tāds kā sitiens... Es nesapratu, kas noticis, jo es nekrītu, un tikai tad, pēc skaņas, es lidoju. Neiesildītas saites vienkārši plīst.
Kā pērlītes filmā vācām brīžus, kad Andrejs un Juris nedomā par kameru. Andrejs atļāvās būt vājš tikai teātra aizkulišu pustumsā. Atļāvās būt skarbs pret brāli un kritizēt viņu, kad bija noguris. Un vienu reizi es redzēju Juri, kurš nevar savaldīt jūtas – Andreja bērēs. Tās bija bēdas, kuras nevarēja norīt līdz ar kamolu kaklā. Vienu, otru, trešo reizi Juris mēģināja pateikt savu "paldies" cilvēkiem, kuri palīdzēja Andrejam, bet nespēja.
Tādu atbalstu, kādu līdz pēdējam brīdim viņi sniedza viens otram, viens otru mīlot, pazīstot līdz matu galiņam un pa brīžam neiedomājami kaitinot, tik reti nākas sastapt pat tuvāko radinieku starpā.
– Henrieta Verhoustinska
Tādu atbalstu, kādu līdz pēdējam brīdim viņi sniedza viens otram, viens otru mīlot, pazīstot līdz matu galiņam un pa brīžam neiedomājami kaitinot, tik reti nākas sastapt pat tuvāko radinieku starpā.
– Henrieta Verhoustinska
Jura Žagara pārdomas pēc Andreja nāves
Juris Žagars – kalni un teātris. Žurnāla "Lilit" intervijas fragments, 2018. gads
Henrieta Verhoustinska. Vai ģimenē arī ir konkurence? Starp tevi un brāli, piemēram?
Juris Žagars. Andrejs ir sarežģīts cilvēks un psihs, bet viņš nav bīstams psihs. Bērnībā mēs kāvāmies, kā jau visi puikas kaujas. Mums abiem bija svarīgi būt vadībā. Bet tagad abi esam ļoti satuvinājušies.
H.V. Tu pie viņa spēlēji "Trīs māsās", tāpēc?
J.Ž. Tās nebija manas laimīgākās stundas teātrī. Es to vairs negribu pieredzēt. Man nav jāuztraucas par režisora problēmām.
H.V. Par ko tu tolaik uztraucies?
J.Ž. Bračka ir bračka, Tu redzi, ka viņš taisa ziepes. Ja kaut kas nestrādā un tev liekas, ka tu vari palīdzēt, bet tevi neklausa... Nu, nav tas vajadzīgs. Citādāk ir, ja tu neitrāli strādā ar jebkuru režisoru. Man nekad nav žēl režisoru. Jūs esat šo profesiju izvēlējušies. Kāpēc man būtu jūs jāžēlo, ja kaut ko salaižat dēlī? Es atvainojos, jums par to naudiņu maksā (smejas). Man arī nav žēl partneru, ja kaut kas nesanāk.
Juris Žagars. Andrejs ir sarežģīts cilvēks un psihs, bet viņš nav bīstams psihs. Bērnībā mēs kāvāmies, kā jau visi puikas kaujas. Mums abiem bija svarīgi būt vadībā. Bet tagad abi esam ļoti satuvinājušies.
H.V. Tu pie viņa spēlēji "Trīs māsās", tāpēc?
J.Ž. Tās nebija manas laimīgākās stundas teātrī. Es to vairs negribu pieredzēt. Man nav jāuztraucas par režisora problēmām.
H.V. Par ko tu tolaik uztraucies?
J.Ž. Bračka ir bračka, Tu redzi, ka viņš taisa ziepes. Ja kaut kas nestrādā un tev liekas, ka tu vari palīdzēt, bet tevi neklausa... Nu, nav tas vajadzīgs. Citādāk ir, ja tu neitrāli strādā ar jebkuru režisoru. Man nekad nav žēl režisoru. Jūs esat šo profesiju izvēlējušies. Kāpēc man būtu jūs jāžēlo, ja kaut ko salaižat dēlī? Es atvainojos, jums par to naudiņu maksā (smejas). Man arī nav žēl partneru, ja kaut kas nesanāk.
ŽAGARU TURPINĀJUMS
Filmas sākotnējais plāns bija rādīt divu izcilu brāļu sāncensību. Jura dzīvē gan nav bijis tādas traģēdijas – un es to nevaru nosaukt citādi – kā Andrejam, kurš – it kā nesaimnieciskas rīcības dēļ – tika padzīts no Latvijas Nacionālās operas, kuru septiņpadsmit gadu vadības laikā izveidoja par Eiropā atpazīstamu opermākslas vietu – opertūristu iecienītu galamērķi. Un kurā viņš pats kļuva par vērā ņemamu operu režisoru. Kad tagadējais LNOB direktors bija jau pateicis, ka nekandidēs uz vēl vienu termiņu, Andrejs Žagars izlēma pieteikties konkursam – trešo reizi dzīvē.
Mums Andrejs teica, ka pāris gadus pēc atlaišanas viņš savus Rīgas maršrutus būvējis tā, lai redzeslokā nenonāktu opera. Tik sāpīgi tas bija. Traģiski, ka tuvākajiem bija skaidrs, ka par operas direktoru, pat ja paspēs pieteikties konkursam, Andrejs vairs nekļūs nekad. Slimība bija tā, kas neļāva piepildīties daudzām Andreja iecerēm, kuras viņš līdz pēdējam plānoja piecus gadus uz priekšu, un pārmeta Jurim, ka tas domā īstermiņā un rāvieniem pārvietojas no projekta uz projektu (taisnības labad piezīmēšu – tas nav gluži tiesa).
Līdz pēdējam Andrejs bija švīts, dendijs, viņam kā cilvēkam estētiskais faktors savā un citu ārienē, attiecībās, skatuves dekorācijās, iespējams, bija nozīmīgāks par saturu. Jurim ir diezgan vienalga, kas viņam mugurā. Andrejs vienmēr palīdzēja Jurim saģērbties. Veda viņam drēbes. Bija savādi vērot, cik apmulsis Juris "pucējās" Cēsu koncertzāles jubilejai, kad Andreja vairs nebija. Šīs attiecības ar drēbju skapi atkārto Jānis un Matīss – Jura dēli. Reklāmists un biologs, viens, kuram svarīgi, kāds pulkstenis uz rokas un kādā restorānā ēst pusdienas, un otrs, kam tas nemaz nešķiet būtiski.
– Henrieta Verhoustinska
Mums Andrejs teica, ka pāris gadus pēc atlaišanas viņš savus Rīgas maršrutus būvējis tā, lai redzeslokā nenonāktu opera. Tik sāpīgi tas bija. Traģiski, ka tuvākajiem bija skaidrs, ka par operas direktoru, pat ja paspēs pieteikties konkursam, Andrejs vairs nekļūs nekad. Slimība bija tā, kas neļāva piepildīties daudzām Andreja iecerēm, kuras viņš līdz pēdējam plānoja piecus gadus uz priekšu, un pārmeta Jurim, ka tas domā īstermiņā un rāvieniem pārvietojas no projekta uz projektu (taisnības labad piezīmēšu – tas nav gluži tiesa).
Līdz pēdējam Andrejs bija švīts, dendijs, viņam kā cilvēkam estētiskais faktors savā un citu ārienē, attiecībās, skatuves dekorācijās, iespējams, bija nozīmīgāks par saturu. Jurim ir diezgan vienalga, kas viņam mugurā. Andrejs vienmēr palīdzēja Jurim saģērbties. Veda viņam drēbes. Bija savādi vērot, cik apmulsis Juris "pucējās" Cēsu koncertzāles jubilejai, kad Andreja vairs nebija. Šīs attiecības ar drēbju skapi atkārto Jānis un Matīss – Jura dēli. Reklāmists un biologs, viens, kuram svarīgi, kāds pulkstenis uz rokas un kādā restorānā ēst pusdienas, un otrs, kam tas nemaz nešķiet būtiski.
– Henrieta Verhoustinska
Jura dēlu Jāņa un Matīsa saruna par brāļiem
Andreja Žagara pēdējā intervija. Intervijas fragments, 2019. gads
Henrieta Verhoustinska. Nu jā, nākamais filmēšanas punkts varētu būt Cēsis, tad Dailes teātris un tad jau vienkārši skatāmies.
Andrejs Žagars. Ja gadījumā Juris saka, ka es tur par kaut ko šaubījos – tad es vienkārši kaut kā tā apstulbu. Ja tas saistās vairāk ar kultūras nākotni vai to, kas notiks nākotnē, man likās – cik tad mēs varam pastāstīt? Jurim ir tas viens festivāls, ko viņš zina, neko vairāk uz priekšu nevar pateikt. Bet, ja tas ir par mūsu laiku – portrets –, tad mēs saprotam, kas ir tā jūsu prizma.
Es noteikti gribētu runāt par ideāliem teātrī. Kas mani kā skatītāju fascinē teātra maģijā – kur es saskatu to teātra maģiju, kur es esmu pats sajutis. Piemēram, par Kšištofu Varļikovski, izcilu poļu režisoru, ar kuru es daudz ņēmos, sadraudzējāmies, – es viņa viesizrādes gribēju, sekoju viņa daiļradei.
Viņa izrādes varu pilnīgi atsaukt pa ainām, un tas man vienmēr ir bijis tāds etalons – kā ir jāiedarbojas uz skatītāju mūsdienās, kā tev ir jārada katarse, vai tu cilvēku, skatītāju noved līdz tādam līdzpārdzīvojumam. Citādi nav jēgas mākslai. Teiksim, vācu teātris... Vācieši gan vienmēr ar filozofiju krāmējušies, vairāk bijuši formas, spožas formas piekritēji, nekā emocijas – sirdi nelaiž klāt. Es domāju, tur bija Alvim Hermanim tā problēma ar "Jevgēņiju Oņeginu", ka viņš pilnīgi savādāk domā, viņi nesaprot elementāras lietas, emocijas. Austrijā, man liekas, viņam bija vieglāk, jo austrieši varbūt arī ir savādāki. Viņam Vīnē, Burgteātrī bija "Platonovs", kas līdz Rīgai neatnāca, ļoti žēl, jo uzskatu to par vienu no viņa spožākajām izrādēm.
H.V. Labi, tad es tev zvanu parīt. Tur gan ar Juri runāšu arī par to kalnu, jo jums būtu jābūt abiem Cēsīs.
A.Ž. Un tad būs svaiga sniega kārta
H.V. Un pēc pirmizrādes Jurim būs vairāk laika.
A.Ž. Viņš ļoti aizrāvās ar to ideju. Arī par tām Cēsu mājām. Man ir arī dažas foršas fočenes no jaunības
Paņemsim vecās fočenes, no Dziesmusvētkiem, kur vecaistēvs nāk ar koku tautas tērpos, smokingos – lauku cilvēki! Fermeri! Viņi jau nebija izņēmums – latviešu fermeri, kuriem mājās bija vijole, vai klavieres spēlēja, ne jau izcili, bet vismaz kaut ko muzicēja. Un vienlaicīgi varēja govis slaukt, zirgus turēt.
Jūs varētu arī tās filmas pavilkt ārā no arhīviem.
H.V. "Zvērkāvi"?
A.Ž. Nē, bija tāda igauņu filma, pasaku filma bērniem pēc Andersena pasakām. "Meža gulbji" sajaukti ar vēl citām pasakām.
Šajā filmā mēs divatā bijām. Tur bija komiski atgadījumi filmējoties. Es biju jaunais aktieris. Juris vēl studijā mācījās un filmējās. Un tad ziemā viņi nepaspēja, kā jau tas notiek, nofilmēt visu. Sākās ziemā, bet turpinājās, kad man jau bija pirmais gads darbā un Jurim diplomdarbi.
Sāka mūs vazāt uz tām astēm. Atceros, mūs ar takšiem veda, ar krievu "Volgām" pāri ledum, uz kura saliktas skujiņas kā ceļš. Prāmja nebija – braucām. Man beidzās mēģis, un taksis veda uz turieni, bet Juri atpakaļ no nakts filmēšanas uz vakara izrādi – mēs Pērnavā satikāmies, samainījāmies ar bulciņām.
Filmējāmies ar zirgiem, jau bijām pie sava zirga pieraduši. Mums diezgan labi gāja, bija treneris. Bet tad viņi negribēja vazāt to zirgu līdzi, jo tā ir baigā nauda. Filmējāmies Sāremā, bet tur ir citi zirgi. Un es nezināju, ka tas zirgs ir samocīts, no Tadžikijas vai Turkmēnijas kinostudijas un ceļas pakaļkājās. Parasti to celšanos pakaļkājās mēģina izskaust. Bet zirgs, dabīgi, nometīs to, kas viņam uz muguras. Un es jau nebiju baigi profesionālais jātnieks, bet tikai tik uztrenēts, lai varētu nofilmēt tās epizodes. Tikko es grasos kāpt zirgam virsū, nāk butafors ar lāpu, bet zirgam bail no uguns, tas uzreiz pakaļkājās augšā, jūs saprotiet, bet es kaut kā noturējos.
Tas bija tas laiks, kad Holivudā aktieris, kurš tēloja Supermenu, palika kropls uz mūžu. Man no tā bija bail, godīgi jāsaka.
Mēs jau bijām ietrenējušies – zirgi, kad iet pa lauku, jūt katru akmenīti. Un Sāremā ir tie mazie kadiķīši un akmeņi, bet zirgs tos jūt, un pirmais zirgs, kas ir tas vadonis, kas iet baram pa priekšu, viņš jūt tos akmeņus, kas ir mazāki par zāli, un liek kāju starp tiem.
Bet nāk tumsa, mēs stāvam pie tā lauka, ir paredzēti kaut kādi gājieni. Es gribu būt dzīvs – nodomāju un aizlaidos no turienes. Bet Juris, zini kā, jaunāks par mani, tas tur tā palika Viņam kāds prasa – kur tavs brālis? Meklē savu brāli! Bet es aizlaidos uz viesnīcu. Mobilā telefona nav, peidžeru nav. Tā mēs tur braucām uz to Sāremas pili.
Andrejs Žagars. Ja gadījumā Juris saka, ka es tur par kaut ko šaubījos – tad es vienkārši kaut kā tā apstulbu. Ja tas saistās vairāk ar kultūras nākotni vai to, kas notiks nākotnē, man likās – cik tad mēs varam pastāstīt? Jurim ir tas viens festivāls, ko viņš zina, neko vairāk uz priekšu nevar pateikt. Bet, ja tas ir par mūsu laiku – portrets –, tad mēs saprotam, kas ir tā jūsu prizma.
Es noteikti gribētu runāt par ideāliem teātrī. Kas mani kā skatītāju fascinē teātra maģijā – kur es saskatu to teātra maģiju, kur es esmu pats sajutis. Piemēram, par Kšištofu Varļikovski, izcilu poļu režisoru, ar kuru es daudz ņēmos, sadraudzējāmies, – es viņa viesizrādes gribēju, sekoju viņa daiļradei.
Viņa izrādes varu pilnīgi atsaukt pa ainām, un tas man vienmēr ir bijis tāds etalons – kā ir jāiedarbojas uz skatītāju mūsdienās, kā tev ir jārada katarse, vai tu cilvēku, skatītāju noved līdz tādam līdzpārdzīvojumam. Citādi nav jēgas mākslai. Teiksim, vācu teātris... Vācieši gan vienmēr ar filozofiju krāmējušies, vairāk bijuši formas, spožas formas piekritēji, nekā emocijas – sirdi nelaiž klāt. Es domāju, tur bija Alvim Hermanim tā problēma ar "Jevgēņiju Oņeginu", ka viņš pilnīgi savādāk domā, viņi nesaprot elementāras lietas, emocijas. Austrijā, man liekas, viņam bija vieglāk, jo austrieši varbūt arī ir savādāki. Viņam Vīnē, Burgteātrī bija "Platonovs", kas līdz Rīgai neatnāca, ļoti žēl, jo uzskatu to par vienu no viņa spožākajām izrādēm.
H.V. Labi, tad es tev zvanu parīt. Tur gan ar Juri runāšu arī par to kalnu, jo jums būtu jābūt abiem Cēsīs.
A.Ž. Un tad būs svaiga sniega kārta
H.V. Un pēc pirmizrādes Jurim būs vairāk laika.
A.Ž. Viņš ļoti aizrāvās ar to ideju. Arī par tām Cēsu mājām. Man ir arī dažas foršas fočenes no jaunības
Paņemsim vecās fočenes, no Dziesmusvētkiem, kur vecaistēvs nāk ar koku tautas tērpos, smokingos – lauku cilvēki! Fermeri! Viņi jau nebija izņēmums – latviešu fermeri, kuriem mājās bija vijole, vai klavieres spēlēja, ne jau izcili, bet vismaz kaut ko muzicēja. Un vienlaicīgi varēja govis slaukt, zirgus turēt.
Jūs varētu arī tās filmas pavilkt ārā no arhīviem.
H.V. "Zvērkāvi"?
A.Ž. Nē, bija tāda igauņu filma, pasaku filma bērniem pēc Andersena pasakām. "Meža gulbji" sajaukti ar vēl citām pasakām.
Šajā filmā mēs divatā bijām. Tur bija komiski atgadījumi filmējoties. Es biju jaunais aktieris. Juris vēl studijā mācījās un filmējās. Un tad ziemā viņi nepaspēja, kā jau tas notiek, nofilmēt visu. Sākās ziemā, bet turpinājās, kad man jau bija pirmais gads darbā un Jurim diplomdarbi.
Sāka mūs vazāt uz tām astēm. Atceros, mūs ar takšiem veda, ar krievu "Volgām" pāri ledum, uz kura saliktas skujiņas kā ceļš. Prāmja nebija – braucām. Man beidzās mēģis, un taksis veda uz turieni, bet Juri atpakaļ no nakts filmēšanas uz vakara izrādi – mēs Pērnavā satikāmies, samainījāmies ar bulciņām.
Filmējāmies ar zirgiem, jau bijām pie sava zirga pieraduši. Mums diezgan labi gāja, bija treneris. Bet tad viņi negribēja vazāt to zirgu līdzi, jo tā ir baigā nauda. Filmējāmies Sāremā, bet tur ir citi zirgi. Un es nezināju, ka tas zirgs ir samocīts, no Tadžikijas vai Turkmēnijas kinostudijas un ceļas pakaļkājās. Parasti to celšanos pakaļkājās mēģina izskaust. Bet zirgs, dabīgi, nometīs to, kas viņam uz muguras. Un es jau nebiju baigi profesionālais jātnieks, bet tikai tik uztrenēts, lai varētu nofilmēt tās epizodes. Tikko es grasos kāpt zirgam virsū, nāk butafors ar lāpu, bet zirgam bail no uguns, tas uzreiz pakaļkājās augšā, jūs saprotiet, bet es kaut kā noturējos.
Tas bija tas laiks, kad Holivudā aktieris, kurš tēloja Supermenu, palika kropls uz mūžu. Man no tā bija bail, godīgi jāsaka.
Mēs jau bijām ietrenējušies – zirgi, kad iet pa lauku, jūt katru akmenīti. Un Sāremā ir tie mazie kadiķīši un akmeņi, bet zirgs tos jūt, un pirmais zirgs, kas ir tas vadonis, kas iet baram pa priekšu, viņš jūt tos akmeņus, kas ir mazāki par zāli, un liek kāju starp tiem.
Bet nāk tumsa, mēs stāvam pie tā lauka, ir paredzēti kaut kādi gājieni. Es gribu būt dzīvs – nodomāju un aizlaidos no turienes. Bet Juris, zini kā, jaunāks par mani, tas tur tā palika Viņam kāds prasa – kur tavs brālis? Meklē savu brāli! Bet es aizlaidos uz viesnīcu. Mobilā telefona nav, peidžeru nav. Tā mēs tur braucām uz to Sāremas pili.
Filmēšanas grupa un Žagaru ģimene, jau bez Andreja, filmēšanas pēdējā dienā. No kreisās otrā rindā – Jura dēls Matīss un viņa sieva Alise, Jura pirmā sieva (Jāņa un Matīsa mamma) Tatjana Žagare Vītiņa, Jura dēls Jānis ar draudzeni Diānu, Juris, viņa sieva Trūdija Žagare, filmas idejas un scenārija autore Henrieta Verhoustinska, Jura (un Indras Lūkinas) meita Ieva, filmas skaņu režisore Diāna Pāvilsone. Pirmajā rindā filmas operators Uvis Burjāns un režisore Zita Kaminska.
Brāļi Žagari. Nokļūt viņu uzmanības lokā – vai viņu spoguļa lomā – bija reizē ļoti patīkami un vienlaikus – kaitinoši. Un sāpīgi.
Redzēt Andreja gandrīz divmetrīgo, stalto stāvu izdēdējušu, graciozās laiska kaķa gaitas vietā – ceļos ieliektu, nedrošu, pieklibojošu –, bija neticami. Skaudri. Bet tikai līdz brīdim, kad viņš izslējās un kā tāds citplanētietis raidīja koncentrētas enerģijas staru (citādi to nevaru nosaukt) filmēšanas grupas virzienā. Savaldzinot, liekot aizmirst par izmocīto seju, tai atplaukstot daudzajos stāstos. Andrejs ļoti daudz steidzās izstāstīt. Savu vīziju par to, kā organizēt operas un vokālās pedagoģijas darbu. Savu redzējumu par to, kādam jābūt modernam operteātrim. Savu aktiera un režisora pieredzi. Savus neticamos piedzīvojumus citās zemēs. Savus gurmāna stāstus...
Bet ļoti daudz Andrejs noklusēja. Un te ir lielā filmēšanas priekšrocība – lai pavēstītu par viņa privāto dzīvi, nevajag vārdus. Daudz kas ir redzams bez tiem. Lai uzzinātu par Andreja nežēlīgo slimību, nevajag vārdus – kadrs pasaka visu.
– Henrieta Verhoustinska
Redzēt Andreja gandrīz divmetrīgo, stalto stāvu izdēdējušu, graciozās laiska kaķa gaitas vietā – ceļos ieliektu, nedrošu, pieklibojošu –, bija neticami. Skaudri. Bet tikai līdz brīdim, kad viņš izslējās un kā tāds citplanētietis raidīja koncentrētas enerģijas staru (citādi to nevaru nosaukt) filmēšanas grupas virzienā. Savaldzinot, liekot aizmirst par izmocīto seju, tai atplaukstot daudzajos stāstos. Andrejs ļoti daudz steidzās izstāstīt. Savu vīziju par to, kā organizēt operas un vokālās pedagoģijas darbu. Savu redzējumu par to, kādam jābūt modernam operteātrim. Savu aktiera un režisora pieredzi. Savus neticamos piedzīvojumus citās zemēs. Savus gurmāna stāstus...
Bet ļoti daudz Andrejs noklusēja. Un te ir lielā filmēšanas priekšrocība – lai pavēstītu par viņa privāto dzīvi, nevajag vārdus. Daudz kas ir redzams bez tiem. Lai uzzinātu par Andreja nežēlīgo slimību, nevajag vārdus – kadrs pasaka visu.
– Henrieta Verhoustinska
ŽAGARI.
FILMA, KURAS SCENĀRIJU PĀRRAKSTĪJA DZĪVE
Filmu veidojusi LTV komanda:
Režisore: Zita Kaminska
Scenārija autore: Henrieta Verhoustinska
Galvenais operators: Uvis Burjāns
Skaņu režisore: Diāna Pāvilsone
Montāžas režisors: Māris Martušs
Producenti: Ieva Rozentāle, Artis Dobrovoļskis.
Raksta autore: Henrieta Verhoustinska
Raksta redaktore: Laila Burāne
Foto: Kadri no filmas "Žagari", žurnāla "Santa" arhīvs, Žagaru ģimenes privātais arhīvs
Režisore: Zita Kaminska
Scenārija autore: Henrieta Verhoustinska
Galvenais operators: Uvis Burjāns
Skaņu režisore: Diāna Pāvilsone
Montāžas režisors: Māris Martušs
Producenti: Ieva Rozentāle, Artis Dobrovoļskis.
Raksta autore: Henrieta Verhoustinska
Raksta redaktore: Laila Burāne
Foto: Kadri no filmas "Žagari", žurnāla "Santa" arhīvs, Žagaru ģimenes privātais arhīvs