Latvijas Radio 3 "Klasika" arhīvā sakrāti daudzi paša Jāņa Petera stāsti par izcilām Latvijas kultūras personībām un dzīvās vēstures notikumiem. Tagad apkopoti stāsti par pašu lieljubilāru: tos atklāj publicists un Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs Dainis Īvāns, dzejniece Māra Zālīte un kādreizējā Latvijas Literatūras fonda jeb "Litfonda" direktors Jānis Ķuzulis, komponists Raimonds Pauls, filoloģe un bijusī politiķe Kārina Pētersone, kā arī tulkotāja un 20. gadsimta beigu neatkarīgās Latvijas pirmā vēstniece Somijā un Igaunijā Anna Žīgure.
Dainis Īvāns: Jāni Peteru varu saukt par sava likteņa tēvu
Ilga Auguste: Daini, ko satikāt vispirms – Jāņa Petera dzeju vai viņu pašu?
Dainis Īvāns: Dzeju noteikti. Gāju skolā, un tur mācīja Petera dzeju: mana krustmāte bija literatūras skolotāja, un viņai tā ļoti patika. Krustmāte man deva lasīt Peteru, Māri Čaklo, šur tur pat piedalījos literārajos konkursos un rakstīju arī savas pārdomas par viņa dzeju. Bet pirmā fiziskā satikšanās ar Peteru... Toreiz populāri bija dzejas vakari: dzejnieki kā dievi braukāja apkārt, jo viss bija cenzēts, bet dzejnieki varēja palaist muti.
Taču mana pirmā iepazīšanās ar viņu kā cilvēku bija ļoti amizanta. Tā pat nebija iepazīšanās, jo iespējams, ka viņš pats nezina, ka es viņu redzēju hipiju laikā. Ar savu nākamo sievu bijām aizbraukuši uz Vidzemes jūrmalu. Staigājam, skatāmies uz izskalotajām ārzemju kārbiņām un maisiņiem, kas toreiz bija ļoti liels retums, brīnāmies par to dizainiem, un nolemjam, ka būtu jāpārnakšņo kaut kur, turpat pie jūras jāpavada laiks – jāpaskatās, kā saule riet un kā lec. Nekādas telts mums nebija, bet laiks bija labs.
Ejam un pēkšņi ieraugām – pie viena akmeņa tā kā ceļas augšā kails vīrietis. Mēs zūdam projām, jo nospriežam, ka te nav mūsu īstā vieta, un tikai pēc tam man pieleca – [vīrietis] tā kā kaut kur redzēts pēc fotogrāfijām: bet nu tāds brašs, atlētisks, grieķisks... Sapratām, ka tas bijis Jānis Peters!
Vai viņš mūs toreiz pamanīja vai nemanīja, to nezinu, bet vēlāk uzzinājām, ka viņam tur, tajā pusē, Vidzemes jūrmalā, ir māja. Tā aina man joprojām ir spilgtā atmiņā – tāds tīrradnis. Ļoti simboliski! Jo Jānis Peters šobrīd ir mūsu latviešu dižgars. Jo neba jau to, ko mēs sasniedzām, sasniedzām tāpēc, ka esam tik ļoti tālredzīgi, gudri, zinoši un ziedoši, bet tāpēc, ka stāvam kādam uz pleciem. Vismaz mana paaudze noteikti stāvēs uz pleciem tādam atlantam kā Jānis Peters, Jānis Stradiņš, Imants Ziedonis, arī Māris Čaklais un Ojārs Vācietis.
(..) Kad jau strādāju Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā, aizgāja Vācietis. Notika viņa izvadīšana, uz kuru devos kā muzeja pārstāvis. Izvadīšana bija no Rakstnieku savienības, un visu laiku priekšgalā redzēju Peteru. Tajā brīdī nodomāju – jā, viens aiziet, otrs nāk vietā. It īpaši atmiņā ir Vācieša apbedīšana kalniņā: pašā kalniņa paugurā Vācietis aiziet zemē, un stāv Peters un runā. Tad man tā likās, ka tas tomēr nozīmē, cik šis cilvēks ir svarīgs un ka viņš pārmanto to spēku, kas bijis arī Ojārā Vācietī.
Tad jau visi pārējie laiki: biju Rakstnieku savienības Jauno literātu apvienībā, bija Daugava [1987. gadā Dainis Īvāns bija viens no sabiedrības kampaņas par Daugavas ielejas virs Daugavpils (Daugavas loku) saglabāšanu, kas beidzās ar Latvijas PSR valdības publisku atteikšanos no spēkstacijas celtniecības – red.].
Tas, ka Jānis Peters bija Rakstnieku savienības priekšsēdētājs, nozīmēja – un to varbūt tikai tagad tā arī var īsti saprast – revolūciju Rakstnieku savienībā. Jo kas bija Rakstnieku savienība? Padomju rakstnieku čupiņa, kuriem bija nolemts latviešus pamazām sovjetizēt un padarīt par uzticīgiem Maskavas impērijai.
Faktiski apvērsums jau bija noticis – ar ļoti lielu cilvēku gudrību, ar Petera gudrību, arī ar viņa upurēšanos: viņš bija kļuvis par šīs savienības priekšsēdētāju. Daugavas atbrīvošanas kampaņā, lai mūsu tēvzemes simbolu neiznīcinātu, viņš jau bija viens no tiem, kas to procesu kaut kādā veidā vadīja, lai mēs ar Artūru Snipu – viens rakstnieks, otrs publicists – nepaliktu vieni paši. Runājot par šo posmu... Tā kā jau vismaz četrus gadus strādāju pie filmām par Dziesmu svētkiem – gan dokumentālās, kas ir jau gatava, gan spēlfilmas, kas vēl top –, man visu laiku ausīs skan dziesma "Manai dzimtenei". (..) Tā ir viena no mūsu laikmeta dziesmu dziesmām. Drosmīga dziesma, pie tam ne sevišķi mīlēta valdošajās aprindās. Peters uzdrošinājās. Latviešiem ir tas teiciens – "Stāsti manim, Daugaviņ". Tā, it kā tas būtu kaut kas nereāls. Un man šķita, ka Peters ar šo dzejoli izaicina mūs, ka tas neticamais ir piepildāms. (..)
Peters mūžu mūžos paliks Latvijas vērtība – viņš ir cilvēks, kurš iziet no sākumpunkta: mēs varam, nevis nevaram. Nevis gaudīsimies, ka esam nespējīgi un maziņi, bet mēs varam!
Atmodas laikā man bija ļoti svarīga Petera izvirzītā doma – ka mēs paši varam. Vēl neteicām, ka varam atgūt savu valsti, bet mēs varam vadīt.
Atceros, kādā reizē Daugavas diskusijas laikā tie prātīgie un gudrie smējās: nu, ko jūs tur, jefiņi, par to Daugavu – mēs jums ražosim kilovatus, vedīsim jaunus migrantus iekšā un tik celsim, un tik celsim kaut ko. Un Peters teica: nē, arī dzejnieki var vadīt. Mēs varam vadīt valsti. Tas bija tik svarīgi Atmodā – ka viņš iedvesa ticību, ko mums centās izdzēst koloniālā vara.
Jānis Peters pats diezgan daudz daudzinājis Krišjāni Valdemāru. Savukārt man viņš pats šķiet kā mūslaiku Valdemārs, kurš arī bija milzīgs diplomāts un arī rakstīja dzeju – varbūt ne tik labu un ne tik daudz kā Jānis Peters. Krišjānim Valdemāram tas nebija lemts. Bet būtībā viņš bija latviešu pirmās Atmodas vadonis. Un Peters to pārņēmis un izdarījis liktenīgi pareizi – varbūt arī manā liktenī.
Es viņu varētu saukt par tēvu. Man pret viņu ir tāda bijība un cieņa, kaut arī viens otru uzrunājam uz "tu". Par sava likteņa tēvu es viņu varētu noteikti saukt. Jo mans liktenis būtu pavisam citāds, ja ne Jāņa Petera.
Kā viņš toreiz, Tautas frontes kongresā, slepenībā, nevienam nesakot, ieskaitot mani, izgrūda manu kandidatūru [vadītāja postenim], un tāds mans liktenis iegrozījās. Kas zina, vai arī Latvijas liktenis nebūtu savādāks, ja mums nebūtu toreiz Petera. Ar zināmām šausmām paskatoties pagātnē, apzinos, ka mēs taču bijām vissovjetizētākā, arī vispārkrievotākā no Krievijas kolonijām Baltijā, un mūsu izredzes bija ļoti, ļoti vājas. Tagad es arī tā īsti saprotu Petera misiju, kad viņš iedrošināja: mēs neesam maza tauta, mēs neesam sīka, mēs esam spēks, un no [cilvēku] skaita viss nav atkarīgs. (..)
Arī ar savu dzeju viņš ir tautas vienotājs, un varu būt laimīgs, ka esmu dzīvojis vienā laikā ar viņu. Man ir Petera pleci, uz kuriem stāvu. Caur šiem pleciem jūtu Krišjāni Valdemāru, Kronvaldu Ati, un jūtu arī to, kā mūsu dzeja, kultūra ir augusi, kā mūsu valoda ir attīstījusies, pateicoties arī Peteram. Un es ticu, ka tie, kas uz maniem pleciem stāv augšā šai piramīdā, to turpinās. Un Peters dzīvos saules mūžu, kamēr vien saules mūžu dzīvos Latvija.
Anna Žīgure: Dzejnieki jūt vairāk nekā vienkārši cilvēki
Kopā ar Jāņa Petera jubilejas svinētājiem ir arī rakstniece, tulkotāja un diplomāte Anna Žīgure.
Ilga Auguste: Jānis Peters spēlējis vienu no izšķirošākajām lomā Latvijas neatkarības atjaunošanā. Kādu lomu Jānis Peters un viņa dzeja spēlējusi jūsu dzīvē?
Anna Žīgure: Jāni Peteru pirmoreiz ieraudzīju krietni sen – pirms pati sāku strādāt Rakstnieku savienībā, un tas bija Dzirnavu ielas 5 divpadsmitajā dzīvoklī, kur dzīvoja mana vecmāmiņa Elza Stērste – komunālajā dzīvoklī, vienā istabā. 18. martā ik gadu viņa rīkoja savu dzimšanas dienu, uz kuru nāca dažādi cilvēki, viņas seno laiku draugi, kas bija dzīvi, kas nebija aizgājuši bojā Sibīrijā, neatradās trimdā, un arī ļoti daudzi Latvijas dzejnieki, tai skaitā jaunie dzejnieki, un starp tiem bija arī Jānis Peters. Tā es viņu iepazinu.
Jānis Peters pazina manu tēvu Jāni Žīguru, kas dibināja Leļļu teātri.
Viena no pirmajām atziņām Jāņa Petera sakarā man ir tā, ko mans tēvs stāstīja – ka Jānis Peters kādā vakarā, gar jūru klaiņodams, viņam esot teicis – klausies, Jāni, mums, letiņiem, ir jāpaņem vara savās rokās, mums ir jādara kaut kas, lai mēs dotos ceļā uz neatkarīgu Latviju!
Varbūt viņš to vārdu "neatkarīga" [neteica], bet doma tāda bija – par Latviju!
Viss sākās jau 1985. gadā, kad Jānis Peters kļuva par Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētāju. Pirms tam [vadībā] bija ārkārtīgi gaišs, labs un mierīgs cilvēks Gunārs Priede – varbūt pat pārāk mierīgs tajā ziņā, ka viņā nebija tas urdīgums, kas bija Jānī Peterā tad, kad viņš sāka strādāt kā valdes priekšsēdētājs, un īpaši pēc tam, kad 1985. gadā viņš pārbrauca no Maskavas. Pie stūres bija stājies Mihails Gorbačovs, un Jānis Peters teica – šķiet, ka sāk pūst svaigāki vēji. Līdz ar šo Petera teicienu viss turpinājās aizvien straujāk. Lielie notikumi, ko rīkoja Rakstnieku savienība – Krišjāņa Barona dzimšanas diena, [rokopera] "Lāčplēsis" – apvienoja Latviju. Jo svarīgi tajā laikā bija vispirms apvienot Latviju.
Mēs Rakstnieku savienībā bijām kā izredzēto sala. Izredzēto tai ziņā, ka pie mums, atšķirībā no pārējām darba vietām, nemaz nerunājot par rūpnīcām un ministrijām, bija ļoti latviska vide. Tā vide, ko mēs tagad sauktu pa burbuli.
Domāju, mēs nemaz īsti neapzinājāmies, kas notiek citā vidē.
Manā gadījumā acis atvēra viena Jaungada kartiņa, ko mums atsūtīja tā laika izglītības ministrs: uz tās krievu valodā bija uzrakstīts "C Новым годом!" Visa sarakste taču bija krievu valodā. Kad Latvija kļuva neatkarīga, nebija rakstāmmašīnu latviešu valodā! Parastajiem cilvēkiem rakstāmmašīnu vispār nevarēja būt, tāpēc rakstnieki savus darbus deva pārrakstīt mašīnrakstītājām. Rakstāmmašīnas latviešu valodā bija viena no pirmajām humānajām palīdzībām, ko saņēmām no ārzemēm.
Kādas atmiņu epizodes jums nāk prātā, atceroties Jāni Peteru kādās kopīgās vietās vai lietās?
Prātā ir Krišjāņa Barona jubilejas sarīkojums Maskavā, Kongresu namā, kur sēdējām uz skatuves. Bija oficiālā daļa, bija salikti gari galdi, sastumti vairāki galdi kopā ar tādām mazām spraudziņām. Man blakus bija [igauņu rakstnieks, Igaunijas prezidents no 1992. līdz 2001. gadam – red.] Lennarts Meri, mazliet tālāk bija arī Peters un daudzi citi – gan no Latvijas, gan Maskavas, gan ciemiņi no citām republikām, un
pēkšņi mēs ieraugām pa galdu rāpojam prusaku... Saskatījāmies, un man liekas, ka jebkurš no mums saprata: ja tādā vietā rāpo prusaks, krieviski – tarakāns –, tad tas nozīmē kādu lielu pārmaiņu...
Ar ko skaidrojams fakts, ka daudzi no neatkarīgās, atjaunotās Latvijas diplomātiem bija tieši rakstnieki un dzejnieki?
To nav grūti izskaidrot, jo rakstniekiem piemīt – un sevišķi Jānim Peteram – plašāka domāšana, perspektīva, arī nākotnes nojauta, ko dzejnieka gadījumā īpaši vajadzētu uzsvērt. Un gudri ir tie politiķi, kuri ieklausās dzejniekos, jo dzejnieki jūt vairāk nekā vienkārši cilvēki. Pati neesmu dzejniece, bet mans vecaistēvs bija Edvarts Virza.
Attiecībā uz sadzīvi Jānis Peters nav ļoti organizēts cilvēks, un te man gribas bilst par to lielo lomu, ko viņa dzīvē un visas mūsu atjaunotās neatkarīgās Latvijas dzīvē un ceļā uz to ir spēlējusi viņa dzīvesbiedre Baiba Petere. Kādreiz esmu iedomājusies, ka Peters bez Baibas noteikti nebūtu Peters Latvijai.
Baiba bija tā, kas vadīja viņu ikdienu, lai viņš sevi varētu atdot tautai un valstij.
Runājot par Jāņa Petera dzeju – kas jums tajā šķiet īpašais, atšķirīgais, kas spēj sirdi saviļņot un dvēseles stīgas aizskart tik ļoti, ka daudzas no dziesmām ar Jāņa Petera dzeju kļuvušas par Latvijas mūzikas simboliem.
Viņa dzeja ir tautas dziļākās sajūtas un emocijas uzrunājoša. Līdz ar citiem mūsu dzejniekiem viņš ir ļoti, ļoti iemīļots tautas dzejnieks un caur dziesmām ir joprojām, kaut gan paaudzes nākušas un gājušas. Tagad ienākusi pavisam jauna paaudze, bet zinu, ar kādu sajūsmu viņi dzied dziesmas ar Jāņa Petera vārdiem.
Kas, jūsuprāt, ir apbrīnojamākais Jāņa Petera personībā?
Apbrīnojamākais Jāņa Petera personībā ir spēja just laika garu, redzēt nākotni un sajust savu tautu. Pacelt savas tautas enerģiju, lai tā dotos cīņā par neatkarību.
Kārina Pētersone: Jānis Peters vienmēr bijis modinātājs – Saucēja balss
Pavisam drīz apgāda "Jumava" sērijā "Komponētā dzeja" klajā nāks Jāņa Petera dzejas krājums, kam savu roku pielikusi arī filoloģe, sabiedriskā darbiniece un bijusī politiķe Kārina Pētersone, kuru ar Jāni Peteru saista gan bērnu dienu atmiņas no Peteru, Paulu, Pētersonu, Dišleru, Večellas Varslavānes ģimenes un citu toreizējā kultūras zieda pārstāvju ciemošanās pie Kārinas Pētersones krustmātes, Leļļu teātra režisores Tīnas Hercbergas, gan arī Atmodas laika politiskie notikumi.
Kārina Pētersone: Jāņa Petera dzimšanas diena arī man ir īpaša diena, jo mana meitiņa Auce dzimusi šajā pašā dienā… Un tad nu mēs vienmēr šajā dienā pa telefonu [ar Jāni] tomēr aprunājamies. Jānis vienmēr ir atbildējis, un sarunas parasti ieilgst, kaut arī esam dažādu paaudžu cilvēki. Caur tēvu, caur manu bērnību Rakstnieku savienībā saskāros ar brīnišķīgajām personībām, kas vēlāk veidoja mūsu Latvijas vēstures pagriezienus. Un Jānis jau bija viens no īpašajiem.
Anatolijs Gorbunovs savulaik ļoti augstu vērtēja tieši Jāni Peteru kā atslēgas figūru Atmodas periodā, un viņš teica arī, ka Jānis bija viens no tiem absolūti retajiem cilvēkiem, kurš ne tikai izloloja, iznēsāja skaistas idejas, bet prata tās arī īstenot – tajos ļoti grūtajos laikos!
Visas iniciatīvas, kas bija ar Dainu tēva piemiņas atjaunošanu, Radošo savienību plēnums – tas taču bija kaut kas apbrīnojams, ka to varēja dabūt gatavu ar "čekas" un republikas vadošo personu piedalīšanos.
Ar jūsu palīdzību pavisam drīz nāks klajā Jāņa Petera dzejoļu krājums, kurā raduši vietu mūzikā iekomponētie Jāņa Petera dzejoļi.
Mani uzrunāja [apgāda vadītājs] Juris Visockis: esam strādājuši kopā dažādos projektos, un viņš lūdza mani ķerties pie šī darba. Sāku strādāt ar zināmām bažām, jo nekad ar dzeju neesmu strādājusi, bet tēma mani uzrunāja. Jānis Peters – viņš jau ir īpašs...
Dzejnieki parasti ir introvertas būtnes un vairās no sabiedriskās darbības, taču Jānis Peters ir izņēmums. Viņš vienmēr bijis modinātājs un Saucēja balss, citējot Albertu Belu.
Arī dzejā viņš ir unikāls ar to, ka ļoti daudz ko tādu, kas mums, tautai, ir dārgs un vērtīgs, viņš pratis noformulēt tā, ka liekas – jā, es arī tā jūtu, bet viņš to nosaucis vārdā! Jānis kā dzintara meklētājs ir gājis, smiltīs atradis tautas dārgumus un nolicis mums priekšā. Un to sajutuši daudzi komponisti. Viņa dzeja ir apbrīnojami daudz komponēta! Sēdēju Nacionālajā bibliotēkā, jo ir dažas lietas, kuras var atrast izdotajos dzejoļu krājumos – gan "Dzirnakmenī", gan vēlākajos. Protams, tiem pieķēros uzreiz. Pēc tam bija jāmeklē rakstos.
Neesmu mūziķe, tāpēc nebija tik viegli orientēties tajos nošu kalnos. Bet atradās fantastiski daudz komponistu, kurus uzrunājušas Jāņa Petera dzejas pērles; viņa patriotiskā dzeja pārtapusi fantastiskās kora dziesmās. Vēl šodien lasīju, ka Raimonds Pauls veselas 400 dziesmas savā pūrā ielicis ar Jāņa Petera dzeju.
No Raimonda Paula komponētajām dziesmām krājumā būs pazīstamākās, bez kurām, protams, mēs nevaram iztikt šodien, taču cēlu laukā arī tādas, kas nav tik plaši pazīstamas.
Gribētu, lai Jānis Peters pats pasaka, vai vispirms bijusi partitūra vai teksts. Nevarēju viņam to izprasīt.
Novērtē LSM.lv!
LSM.lv ik dienu cenšas uzlabot savu darbu un kļūt jums arvien noderīgāks. Tāpēc vēlamies uzzināt, kas jūs mudinātu biežāk atvērt mūsu vietni.
Lūdzu, novērtējiet LSM.lv , spiežot uz šīs "Norstat" saites.
Ir komponisti, kas daudz strādājuši ar Jāņa Petera tekstiem, uzrakstījuši padsmitiem dziesmu – Pēteris Plakidis, Mārtiņš Brauns, kuram ir teātra dziesmas; Valts Pūce – mēs taču visi pazīstam dziesmas no "Šveika", kurām dziedam līdzi. Bet ir arī tādi komponisti kā Aldonis Kalniņš, Valters Kaminskis, Georgs Dovgjallo – viņš radījis tik skaistas kora dziesmas! Tāpat Arvīds Žilinskis. Un arī Imantam Kalniņam ir dažas dziesmas ar Jāņa Petera vārdiem!
Tāpat Jurim Karlsonam, Romualdam Jermakam. Arī Edgars Račevskis, pats būdams diriģents, radījis dziesmas ar Jāņa Petera vārdiem. Tā ka ļoti bagāts komponistu spektrs. Visus, protams, nenosaucu, bet bija ļoti interesanti daudz ko atklāt no jauna. Brīnišķīgas lietas ir filmās, teātrī. Leļļu teātrī, piemēram, Jānim Peteram veidojusies skaista draudzība ar manu krustmāti Tīnu Hercbergu, strādājot pie iestudējuma par Pifu: dziesmiņa par Pifu un Parīzi kļuvusi teju par folkloru.
Raimonds Pauls: Tādām personībām kā Peters Latvijā vajadzētu būt vairāk
Vārds Jāņa Petera radošā tandēma muzikālajam balstam un draugam Raimondam Paulam.
Raimonds Pauls: Ar Jāni vienmēr bijis ļoti interesanti būt kopā. Pirmkārt, jau viņš ir ļoti gudrs, neskatoties uz to, ka viņam nav nekādas augstās profesionālās izglītības. Bet nu – tas, kā viņš pieiet pie mūzikas... Es jau gan teicu to savu slaveno frāzi, ka viņš no mūzikas neko nesaprot, bet mūzika vislabāk rakstās [ar viņa dzeju]. Gadu ir daudz, daudz kas pieredzēts, viņš daudz ko zina, daudz ko viņš mums arī nestāsta no tā, ko zina, bet tādām personībām kā viņš Latvijā vajadzētu būt vairāk – tad droši vien dzīve būtu savādāka.
Drīzumā sērijā "Komponētā dzeja" iznāks arī Jāņa Petera dzejoļi apgādā "Jumava". Kad tikos ar šī krājuma redaktori Kārinu Pētersoni, viņa izteica vēlēšanos uzzināt, kā tad īsti ir ar Jāņa Petera dzeju – kā Raimonds Pauls to komponē? Vai vispirms Maestro ielūkojas kādā no Jāņa Petera dzejoļu krājumiem, vai tomēr dzeja piedzimst tad, kad melodija jau gatava? Kā notiek jūsu radošais process?
Visādos veidos! Te var runāt par to, ka es arī,
viņam pateicoties, kļuvu par dzejnieku… Manus dzejoļus Jānis glabā un reiz teica: ja es viņam "uzkritīšu uz nerviem", tad viņš tos publicēs.
Tās ir tā sauktās "ribas". Melodiju uzrakstīta, teksta nav, notis Jānis nepazīst – tātad man jādod viņam kāds literārais stils. Un tad radīju veselu rindu "šedevru", kas sastāvēja no aizliegtiem, nevēlamiem vārdiem... Es tos viņam iedevu, un otrā rītā saņēmu skaistu mīlas dzejoli. Rezultātā bija tiešām tā, ka Jānis bieži vien dziesmām pierakstīja klāt vārdus, neskatoties uz to, ka paralēli viņš lieliski rakstīja savu dzeju, kas bija pavisam kaut kas cits. Tā mums radās vesela rinda grāvēju. Piemēram, dziesmas izrādei "Šerloks Holmss"...
Kādu atceraties pirmo satikšanos ar Jāni Peteru?
Visi [dzejnieki] toreiz kaut kā drusciņ ar ironiju izturējās pret Alfrēdu Krūkli. Krūklis bija mūsu tā laika dzejnieks numur viens – tajās populārajās dziesmiņās, kas parādījās, un es viņu cienu līdz šai dienai. Un es kaut kā vienreiz neizturēju: Peters kaut ko pateica, un es teicu – nu, tad uzraksti pats arī kaut ko! Man liekas, pirmais gājiens mums bija "Ances romance".
Vai jums ir kādas atmiņas par Jāni Peteru, ko zināt tikai jūs?
Atceros lielu notikumu viņa dzīvē padomju laikā, kad Jānis nopirka savu pirmo automašīnu – tas bija zaporožecs. Kad viņš tajā līda iekšā... Ūnikums! (smejas) Bet priecīgs bija: padomju cilvēkam tanī laikā dabūt savu automašīnu – kas tā bija par lietu! Mēs par tiem laikiem varam arī pasmaidīt, lai gan šodien par tiem runājam tikai melnās krāsās. Taču mēs dzīvojām, šo to arī radījām, bijām jauni. Tāda bija visa tā dzīvīte!
Maestro, kā jūs šodien uzturat savu draudzību ar Jāni Peteru?
Paretam piezvanu un pēc balss intonācijas klausos, kā viņam iet. Viņam neiet viegli.
Kā jau visiem. Gadi arī. Mums ir viens kopdarbs – nezinu, vai tur kaut kas iznāks vai neiznāks. Par to slepkavnieku Lipu Tuliānu, ko taisīām kā izklaides gabalu. Nezinu, kāpēc uzsēdos uz tā sižeta. Un Jānis aizrāvās. Lasīja, stāstīja, kā vajag iestudēt. Kas mums tur sanāks – nezinu. Tajā pašā laikā mums ir daudz, ko pāršķirstīt – vecās dziesmu grāmatas, kur var atrast vienu otru labu dziesmu. Kulminācija savā laikā bija dziesma "Manai dzimtenei", kas aizgāja pat Dziesmu svētku līmenī.
Dievs dod, lai Jānis iztur visu to, kas viņam jāiztur. Mēs tagad visi tādi – drusku šķībi. (smaida) Bet visu vajag pagriezt drusciņ uz smaidu, ko Peters māk ideāli. Jānīt, turies!
Māra Zālīte: Raksturs un Dieva dots talants – tas Peteru izveido par to, kas viņš ir
Ilga Auguste: Kādas tikšanās ar Jāni Peteru glabā jūsu atmiņas?
Māra Zālīte: Mans atmiņu grozs ir pilns gan ar tikšanos trepju telpā pie pastkastītēm, jo dzīvojām vienā mājā un vienās trepēs, gan ar to, ka savu jaunību esmu pavadījusi Rakstnieku savienībā – arī tad, kad Jānis bija valdes sekretārs.
Toreiz viņu visi sauca par Jānīti, neskatoties uz viņa samērā augsto amatu, jo visi viņu ļoti mīlēja. Viņš bija un joprojām ir ārkārtīgi atvērts, vienkāršs saziņā.
Lai vai ar kāda līmeņa personību viņš tikās, viņš vienmēr un visur bija tāds, kāds viņš ir. Peters ir cilvēks, kurš nāca ar Latvijas ideju jau tad, kad to vēl nedrīkstēja pieminēt. Viņa dzeju pirmo reizi lasīju vidusskolā – krājums "Dzirnakmens" iznāca 1968. gadā, un tas uz mani atstāja milzīgu iespaidu. Tas bija pirmais dzejoļu krājums šajos gados, kas runāja latviski šī vārda simboliskajā un visdziļākajā nozīmē. Tā bija pilnīgi svaiga tēma – dziļais latviskums, kas balstījās uz dainu metriku, simboliskiem folkloras, mitoloģijas motīviem. Tas runāja par latviešu tautas likteņgaitām – toreiz tas bija kas ļoti jauns un ļoti svaigs.
Viņa dzejoļu krājumu nosaukumi arī par to rāda – "Dzirnakmens", "Asins zāle", "Bišu koks". Tāpat kā daudzi citi, jutos ļoti, ļoti fascinēta no tā. Tajā laikā taču vēl tapa slavas dziesmas Ļeņinam! Mani ļoti iespaidojušas arī divas poēmas, kuras man ir vismīļākie literārie darbi tieši no Jāņa – tā ir poēma "Nakts pēc tautasdziesmas", kas arī bija satricinoši, dziļi, skaisti, latviski, ar milzīgu mīlestības lādiņu, un "Tautas skaitīšana". Tas ir ģeniāls darbs. Tā tas tiešām ir. Un es domāju, ka "Klasika" ir īstā vieta, kur runāt par Jāni Peteru, jo viņš ir klasiķis.
Māra, kā jums šķiet – kur slēpjas Jāņa Petera personības un dzejas spēks?
Tas ir no Dieva. Dievs viņam devis gan poētisko spēju izteikties, gan valodniecisko spēju un vilkmi. Bet vēl
bez iedzimtā talanta ļoti svarīgas ir arī rakstura īpašības: Jānis ir ārkārtīgi labestīgs. Viņš ir uzlādēts ar mīlestības enerģiju. Raksturs un Dieva dots talants – tas viņu izveido par to, kas viņš ir.
Bet vienreiz biju uz viņu dusmīga. Gorbačova laikā. Citējot dziesmiņu "Dženij, tici tam sudraba pakavam, mazāk tici tam sporta loto!", viņam teicu: "Jānīt, ko tu ar to Gorbačovu ņemies – tu tā viņam uzticies?" Viņš paskatījās uz mani tā kā izbrīnīti, jo es viņam drusku pārmetu, ka viņš Gorbačovu tā ļoti, ļoti izceļ, un teica: "Mārīt, kam tad lai es ticu, ja ne Gorbačovam šajos laikos? Tā ir mūsu Latvijas cerība." Teicu – nu, beidz, to latvieši paši beigās izlems. Mums bija arī tādas sarunas.
Un vēl gribu pieminēt to, kā viņš ārkārtīgi diplomātiskā veidā sargāja savus kolēģus. Piemēram, Ojāru Vācieti. Vācietim piešķīra Tautas dzejnieka nosaukumu – protams, viņš tādu tāpat būtu pelnījis, bet visiem zināms, ka Vācietis nebija sevišķi mīlēts padomju priekšniecības aprindās. Kāda bija Jāņa stratēģija? Viņš teica – pēc analoģijas, kā tas notiek citās padomju republikās un it īpaši Maskavā: tie, kas iegūst Tautas dzejnieka titulu, kļūs tā kā neaizskarami. Tad vairs neviens neuzdrošinās kritizēt viņus, pelt un pamācīt. Un Jānis to dabūja gatavu! Nedomāju, ka to varēja tā pielemt Rakstnieku savienības valdē vai kaut kur – nē, nē, tas bija jāsaskaņo ar ārprātīgajām birokrātiskajām iestādēm. Bet viņš to visu izdarīja. (..)
Vienā savā publikācijā esmu viņu nosaukusi par Atmodas tēvu. Par to viņš teica: "Mārīt, nu kāds es tēvs? Visi domās, ka esmu vecis ar garu bārdu, ja tu šitā par mani raksti."
Tas bija tad, kad Jānim bija 50. jubileja. Teicu arī runu toreiz. Viņš tomēr pāri visam ir Dzejnieks. Un esmu pilnīgi pārliecināta, ka nākotnē viņš aktualizēsies vairāk kā dzejnieks nekā jebkas cits. Protams, viņa milzīgais devums Atmodas laikā... Viņa spēja runāt kaut vai ar Ķīnas ķeizaru – tā daudziem nepatika, jo likās – redz, kā viņš sadarbojas ar tiem priekšniekiem. Tautas frontes dibināšanas kongresā nosēdināja Pugo [Boriss Pugo (1937–1991) – Latvijas PSR Valsts Drošības komitejas priekšsēdētājs, LKP CK pirmais sekretārs, PSRS iekšlietu ministrs – red.]… Bet viņš to darīja ārkārtīgi cēlu mērķu vārdā: ja Pugo piedalās šādā pasākumā, tad tas uzreiz iegūst leģitimitāti!
Un to Peters prata. Viņš arī nebaidījās no lielām personībām. Viņš pievilka lielas personības.
Vitrupē pie Jāņa ciemos bija atbraucis [kirgīzu rakstnieks] Čingizs Aitmatovs: viņš bija progresīvo rakstnieku avangardā un bija tāds mazliet pusaizliegts – galīgi aizliegts nebija, bet tomēr. Jā, bija arī tāds statuss – ne tikai aizliegtais autors, bet arī pusaizliegtais, pusnoklusētais.
Čingizs Aitmatovs varām nepatika. Un arī man bija gods piedalīties šajā ciemošanās reizē.
Aizkustinoši, ka Jāņa sieva Baiba bija sagatavojusi kirgīzu ēdienus par godu Čingizam Aitmatovam, un es paliku neēdusi... (smejas) Man negaršoja marinētie ķiploki. Un arī vēlāk, kad Jānis jau bija Maskavā, viņš kontaktējās ar galotnēm: tur bija Vozeņesenskis, Jevtušenko – visi tā laika lielie krievi, kurus viņš faktiski noskaņoja par labu Latvijai.
Jānis Ķuzulis: Nekādas augstprātības pret padotajiem, nekādas pazemības valdības priekšā
Kādreizējā "Litfonda" direktors Jānis Ķuzulis: Ar Jāni Peteru draugos biju jau labu laiku, pirms viņš 1985. gadā tika ievēlēts par Rakstnieku savienības vadītāju un kļuva par manu priekšnieku. Mūsu attiecības no viņa puses absolūti nemainījās ne sadzīvē, ne darbā.
Ar Peteru kā priekšnieku bija strādāt viegli un patīkami. Tas – pateicoties viņa iedzimtajai inteliģencei un lieliskajai humora izjūtai.
Viņš ļoti ātri ieguva darbinieku cieņu. Reiz vienam no pieciem Rakstnieku savienības šoferiem bija dzimšanas diena. Šoferīši pēc darba Benjamiņu mājas garāžā uz Jāņa Petera dienesta "Volgas" motora pārsega bija uzklājuši galdiņu un viesības sākās.
Pēc kāda laika garāžā ieradās arī Jānis Peters, teikdams: "Paul, man sekretāre teica, ka tev šodien esot dzimšanas diena. Es atnācu tevi apsveikt!" Viņš neatnāca tukšām rokām un arī prom negāja pēc piecām minūtēm, aizbildinoties ar svarīgām valstiskām darīšanām. Viņš iesaistījās sarunās līdz pašām minibanketa beigām – gan ar smiekliem, gan ar nopietnām lietām. Un mēs visi kopā draudzīgi atstājām Benjamiņu nama garāžas.
Petera laikā biežāk nekā pie citiem priekšniekiem notika tā: tiklīdz bija kāds svarīgs jautājums, viņš gāja to risināt visaugstākajā līmenī. Saimnieciskos jautājumus – uz Ministru padomi. Dažos gadījumos viņš ņēma līdzi arī mani.
Ministru padome bija vieta, kur visi gāja ar saliektu muguru, visi kaut ko prasīja, visi kaut ko gribēja. Arī mēs. Bet Peters tur ieradās, kā tautā mēdz teikt, ar taisnu muguru.
Ar augstajiem priekšniekiem – konkrētajā gadījumā ar Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieku – tādā pašā toņkārtā kā ar Rakstnieku savienības šoferiem. Viņš dažkārt deva vārdu arī man, un iznāca tā, ka tieši mēs vadām sarunu, nevis Ministru padomes lielais darbinieks... Un gandrīz vienmēr dabūjām to, ko bijām prasījuši.
Ja man vajadzētu divos vārdos raksturot Jāņa Petera darbību Rakstnieku savienības vadītāja amatā, es teiktu –
nekādas augstprātības pret padotajiem un nekādas pazemības partijas un valdības vadītāju priekšā Padomju Latvijā.
