Veica 50 intervijas
Ekspedīcijas mērķis bija dokumentēt Dienvidkurzemes apkaimes nemateriālo kultūras mantojumu: apzināt vietu un notikumu stāstus, īpaši saistībā ar pirmskara laikā šeit dzīvojušajiem vācbaltiešiem, kuri šajā apkaimē mita līdz 1939. gadam, taču tāpat ekspedīcijas dalībniekiem bija svarīgi piefiksēt arī novada cilvēku dzīvesstāstus.
Tās laikā intervēti 50 teicēji, pabūts deviņās ģeogrāfiskās apkaimes vietās un rīkoti vairāki semināri.
"Ja mēs būtu tikai trijatā, tas būtu nereāli – 50 intervijas un plus vēl deviņas vietas, kas saistās ar latviešu kultūras darbiniekiem, ko ir vērts sameklēt un atrast. Bet mēs bijām 23, mēs braucām ar mašīnām, katrā mašīnā bija sava komanda, katru vakaru notika semināri," stāstīja Kursīte.
Uz ievadošo semināru turklāt ieradusies ne tikai Kazdangas vietējā folkloras kopa "Zīle", kas dziedājusi, bet arī citi interesenti, un tādā veidā intervējamo loks paplašinājies.
"Protams, tās intervijas nav 15 vai 20 minūtes un ej tālāk. Tās ir divas, trīs stundas un citkārt, kā pie vienas teicējas Cīravā, pie kuras mēs bijām, mēs atgriežamies atkal vēl pēc kādas dienas. Vēl arī apzinot vietas, tas ir ļoti saspringts process, bet, paldies Dievam, izdevās," atzina Kursīte.
Protams, lai viss izdotos kā nākas, jau pirms došanās ekspedīcijā bijis jāiegulda liels darbs, apzinot vietējos novadpētniekus un interesentus, lai viņi vismaz sākumā palīdzētu ar cilvēku kontaktiem intervijām, pie kā braukt.
"Tālāk jau mēs paši ejam savu ceļu un meklējam. Man bija prieks, ka nevienu nebija aiz rokas jāved un jādod uzdevums. Visi jau nākošajā dienā zināja, ko viņi darīs tālāk," stāstīja Kursīte.
Kas ir latvistika?
Intervijām ar cilvēkiem, protams, ir iepriekš radītas virstēmas un pat ievada jautājumi, bet reizēm, ar cilvēkiem runājot, sarunas aiziet tik dažādos ceļos, ka tiek atklātas pavisam jaunas tēmas, stāstīja Cipruse.
"Teju visi intervējamie saka – bet man jau nav ko teikt. Tad mēs sakām – nu parunāsim, tad jūs redzēsiet. Beigās tās ir trīs stundu sarunas. Jo cilvēkam jau pašam šķiet, ko tad es, man jau īsti nav ko teikt, bet patiesībā tur ir tāda vēstures pieredzes un dzīves stāstu bagātība fonā. Cilvēks pats to pat nezina," stāstīja Cipruse.
Doties ekspedīcijā un izzināt Dienvidkurzemes apkaimi viņu iedvesmojušas bakalaura studijas latvistikā un vēlme savākt latviešu kultūras, tradīciju un folkloras saknes un pēdas.
"Īsumā un vienā teikumā vienkārši sakot, latvistika ir latviešu valodas, kultūras, literatūras un folkloras studijas. Tas tā patiešām ir un arī aptver to, ko mēs studējam, bet es vēl gribētu piebilst, ka tas ir arī par vēsturi. Ļoti daudz vēstures, jo tam visam, ko es nosaucu, apakšā un pamatā ir vēsture," stāstīja Cipruse.
"Latvistika ir viss šis plašais komplekss, kas saistās ar mūsu garīgo un arī materiālo pusi. Tas viss ekspedīcijā saplūst kopā," piebilda Kursīte.
Atgriezties aicināja Purvītis
Pētot latviešu kultūras mantojumu, Kursīte ar saviem studentiem vairāk nekā 20 gadu laikā bijusi visos Latvijas novados, kā arī savulaik pabijusi pat ārpus Latvijas – Baltkrievijā un Krievijā. Līdz ar to arī Dienvidkurzeme zem tradīciju pētnieces mikroskopa nebija pirmo reizi.
"Kas lika atgriezties? Mīlestība. Mīlestība uz Kurzemi, mīlestība uz kurzemniekiem, bet arī Vilhelms Purvītis, lai arī cik dīvaini tas liktos.
Es sāku dziļāk pētīt Purvīti un konstatēju, ka Purvītis ar Johanu Valteru līdz 1905. gadam katru vasaru ir braukuši gleznot pie barona Manteifeļa," stāstīja Kursīte.
Šķetinot šo stāstu tālāk, atklājas, ka 1905. gada vēsturiskie notikumi – revolūcija – ir robežšķirtne, pēc kuras situācija mainās, jo barona Manteifeļa pils tiek nodedzināta.
"Par to atriebjoties, barons Manteifelis izraksta no Volīnijas, kas tagad ir Ukrainā, līdz 10 tūkstošiem vāciešu, kas kļūst par vācbaltiešiem, kuri aizbrauc prom 1939. gadā, un viņu vietā ieplūst cilvēki no Vidzemes, no Latgales un tie, kas nepaspēja kara beigās aizbēgt. Kazdangā mēs meklējām vācbaltiešu tos retos pēctečus, kas vēl ir palikuši," skaidroja Kursīte.
Pētīja gan vietas, gan personības
Protams, tas bijis tikai pirmais dzinulis. Pētot tālāk, atklājies, ka Kazdanga pati par sevi ir uzmanības vērta, tāpat kā netālu Kuldīgas novadā esošā Valtaiķu baznīca ar savām unikālajām vitrāžām, kuru metas, iespējams, darinājis tas pats Vilhelms Purvītis.
Ekspedīciju dalībniekus interesēja vietējie nostāsti par apkārtnes muižām Cīravā, Aizputē, Kazdangā, bet tāpat arī personības, kas Dienvidkurzemē apkaimē mitušas, bet vēsturē kaut kādu iemeslu pēc ir aizmirstas.
No Laidu pagastā, piemēram, nāk Mārtiņš Remiķis – 19. gadsimta beigu, 20. gadsimta sākuma virscenzors, kurš bija tas, kurš deva atļauju nākamās Latvijas himnas teksta publicēšanai.
"Tikai ar "Dievs, svētī Baltiju" nevis "Dievs, svētī Latviju" sākumā. Viņš atļāva Merķeļa latviešu tulkojumu 1905. gadā iespiest un dabūja pēc tam un uzreiz no visām pusēm kritiku. Viņa devums ir nenovērtēts," stāstīja Kursīte.
Tāpat nenovērtēts ir arī Minnas Freimanes – slavenās folkloras teicējas, latviešu ceļojumu žanra iedibinātājas literatūrā un pašdarbības teātra dibinātājas – devums. Viņa mācījusies Cīravā, Dzērves muižā jeb pilī, kur šobrīd jau ilgstoši ir skola. Arī šo vietu apmeklēja ekspedīcijas dalībnieki.
Profesore atzina, ka varētu stundām ilgi stāstīt par neparastajiem vēstures līkločiem un personībām, kas atklājās, dziļāk izpētot Dienvidkurzemes novadu un tā apkārtni.
Arī nākamā gada ekspedīcija paredzēta šajā pusē, un pēc tam abu ekspedīciju rezultātā taps rakstu krājums un filma. Tāpat ekspedīcijā uzzinātais plašāk tiek izmantots doktora disertācijās, bakalaura darbos un individuālajos pētījumos.
Visas ekspedīcijās pierakstītās dzīvesstāstu intervijas pēc ekspedīcijas tiks nodotas glabāšanai Latvijas Universitātes Nacionālajā Mutvārdu vēstures arhīvā un būs pieejamas nākotnes pētniekiem.
Atklāja pieminekļu stāstus
Savukārt Ķipuru ekspedīcijā pamatā interesēja Brīvības cīņu pieminekļu izpēte, bet, nonākot reālajā vidē, arī viņš atzina, ka kultūrvēsturiskais lauks kļūst krietni plašāks – svarīgas kļūst arī visas atmiņas, kas ar šiem pieminekļiem un 20. gadsimta vēsturi saistās.
"Man bija vesela diena kopā ar Gundaru Siseni, kuram varu pateikt paldies, jo mēs izbraucām tiešām daudzas interesantas vietas, un izrunājām arī viņa ģimenes un vecvecāku vēsturi, kas ir strēlnieku gaitās izgājuši visu Sibīriju un atgriezušies Latvijā. Tā kā tās tēmas ir dažādas," stāstīja Ķipurs.
Viņš uzsvēra, ka ir svarīgi saglabāt šo ģimeņu dzīvesstāstus, lai tālāk nākotnes pētniekiem būtu ko pētīt un analizēt.
Savā ziņā ekspedīcijas dalībnieki ir tādi kā vēstures, atmiņu, folkloras un dzīvesstāstu glābēji, pauda Ķipurs.
"Bet, protams, pa tām dienām tu ieraugi ne tikai cilvēku atmiņas, teiksim, par dzimtas koku, bet arī to, kas mani personīgi interesē, šos pieminekļus, kas parāda mūsu daudzšķautņaino vēsturi," stāstīja Ķipurs.
Turklāt pieminekļiem pašiem par sevi mēdz būt sava vēsture – kāds ir nozagts, kāds pārvests, kāds aizaudzis vai tieši otrādi – pēkšņi godā celts.
"It kā tie visi lielākoties ir pavisam neseni notikumi, bet mēs jau tos esam aizmirsuši, tāpēc visi šie ieraksti vēsturē un arī mūsu jaunāko laiku vēsture ir pabalējusi. Tāpēc ir vērts to visu pētīt un skatīties," pauda Ķipurs.
