Par jaunajiem teātrī un krievu valodu, par Latgales babiņu un raudāšanu kino, un kā tad īsti izvairīties no grumbām – saruna ar aktrisi Latvijas Radio raidījumā "Laikmeta krustpunktā".
Raksta ceļvedis
- Atliek arvien vairāk laika lasīšanai
- Jaunās aktrises – daudz drosmīgākas
- Kā izvairīties no dusmu grumbām?
- Vecāki par aktrises karjeru nepriecājās
- Par pirmo kritiku
- Latgales saknes un pirmās balles
- Par aizgājušo laiku – nedaudz skumji
- Pirmie gadi studijās – kā pīlēnam uz ledus
- "Mirāža", "Mīlestības vēstules" un "Sirdsmīļā Monika"
- Teātra māksla – ārkārtīgi gaistoša
- Jāciena vienam otru un jāturas kopā
"Martinsonei nepiemīt infantilais latviskums". Tā par aktrisi teicis Rīgas kinostudijas režisors Aloizs Brenčs. Latviskums viņai ir latgalisks, vismaz no mammas puses noteikti. Senču radurakstos uzvārdi – Andžāns, Čivčis, Šaripo. Šaripow uzvārds pirmo reizi poļu valodā minēts tālajā 1765. gadā Šķaunes pagastā, Baltkrievijas pierobežā. Šķaunē mazā Mirdza pavadījusi bērnības vasaras, iepazīstot latgalisko un arī došanos uz baznīcu kopā ar savu Latgales babiņu.
Vismaz 90 lomas teātrī un 60 kino. Tik spoža un piepildīta ir Mirdzas Martinsones radošā dzīve. "Mirdza, mirdziet!" – tā neskaitāmas reizes viņai vēstulēs rakstījuši teātra un jo īpaši kino pielūdzēji.
Atliek arvien vairāk laika lasīšanai
Arnis Krauze: Kā jums šobrīd klājas? Vai Mirdza arvien mirdz? Es redzu, ka mirdz.
Mirdza Martinsone: Jāmirdz. Savādāk nevar. Man tāds vārds ir dots, un es brīnījos, ka latviešu tautā mātes nedod vārdu savām meitām – Mirdza. Tad pēkšņi es atradu avīzē, kāda slavena flautiste apprecējās ar itāli un deva meitiņai vārdu, itāļu vārdu, un – Mirdza. Es tā nopriecājos, es domāju, man jāsazinās ar viņu un jāsaka paldies. Pirmā Mirdza pēc ilgiem gadiem. Pārsvarā bija tādi nu vecāki cilvēki tikai.
Pēdējā laikā intervijās ar saviem viesiem pārsvarā runājam par to, kas satrauc, kas apbēdina, kas sadusmo šodienas pasaulē, redzot arī, kas notiek aiz mūsu robežām. Šoreiz es vaicāšu savādāk – kas ir tas mūsu ikdienā, kas jūs spēj pozitīvi aizkustināt? Kas jūs spēj iepriecināt, kas jums liek arī tā emocionāli saņemties un saredzēt arī to labo un gaišo, ne tikai slikto?
Arni, vai, ir grūti. Tās sajūtas mainās. Ir brīži, pārņem kaut kādas dusmas un bezcerība, un kaut kādas šausmas, bailes.
Skatoties ziņas?
Jā, pamatā ziņas. Tad es domāju – nē, es taču nevaru visu laiku skatīties, nevaru savu dzīvi veltīt tikai tam, lai skatītos karu. Tad es atcerējos, vai Bergmans vai kāds cits teica, ka "es taisu kino par mieru, lai aizmirstu karu, un netaisu karu, lai neaizmirstu mieru". Tāpēc es arī tā reizēm vienkārši atslēdzu un skatos kaut ko tādu ļoti priecīgu. Man patīk vēsturiskas filmas, ar veciem, labiem aktieriem – populāriem, pazīstamiem, mūsu un ārzemju. Tagad nesen noskatījos "Madame Rosa" ar Simonu Sinjorē (Simone Signoret). Tas bija tik brīnišķīgi. Uzreiz izlasīju arī grāmatu par viņu. Vai par Līvu Ulmani. Tad atkal Bergmaņa grāmata un viņas grāmata. Tagad man vairāk laika ir lasīšanai. Tā kā es cenšos nedomāt to slikto un vairot to labo.
Cik daudz jūsu ikdienā vēl ir teātris? Vai teātris šodien arī jūs vēl spēj iedvesmot un iepriecināt, un aizraut pēc tik ilgiem gadiem uz skatuves, kur, liekas, viss taču pieredzēts?
Jā, man liekas, ka es savu esmu padarījusi. Lai gan man draugi saka – nē, nu ko, tu taču vari vēl spēlēt un tā… Arī skatoties pasaules dramaturģiju, ir daudz dažādas vecuma sievietes, lomas, labas lomas. Bet mūsdienu teātris man tā kā…. Es neko negribu kritizēt, es vienkārši vēroju to visu, kas notiek. Es domāju, ka atnāks atpakaļ pie īstā, labā teātra.
Nu ne tikai vērojat. Dailes teātra repertuārā, skatos, Mirdzas Martinsones vārds arvien ir redzams.
Jā, vēl ir. Vēl ir.
Kas ir tās lomas, kas jums tagad ir tās aktīvās?
Ir divas izrādes, kurās es piedalos. Tās ir "Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu" un "Leopoldštate".
Jaunās aktrises – daudz drosmīgākas
Pēdējā laikā dzeltenajā presē, sarunās vai tādās īsās intervijās ar jums, es nolasu ne gluži aizvainojumu un ne rūgtumu, bet nu tādas kā pārdomas, ka vēl jau es varētu nospēlēt arī krietni vairāk nekā tikai divās izrādēs. Tā ir tāda dzeltenās preses interpretācija, vai jūs tiešām dažbrīd jūtaties, ka nu pārāk ātri mums tie režisori tās paaudzes maina un tā kā…
Atstumj, jā, es sapratu. Jā, es piekrītu. Es vēl varētu…
…ka vecos nenovērtē. Ne vecos, bet pieredzējušos.
Jā, un arī Bergmans un arī Rožē Vadims, kura "Sātana memuārus" es izlasīju, saka – visa gadagājuma aktieri ir vajadzīgi. Tas nenozīmē, ka uzreiz, ja tev ir drusku pāri 50, tev jāspēlē vecmāmiņas. Tu vari spēlēt arī dziļākas, tādas saturīgākas lomas.
Tas jau nav tikai teātri, mēs arī medijos un televīzijā maz redzam kadrā cilvēkus pēc 50.
Jā, nu tagad tā ir, ka ņem tikai jaunus aktierus un… Nē, nu viņi ļoti labi tur darās un viss, bet, šķiet, viņi tā saplūst kaut kādā tādā vienveidībā un vienādībā, ka es bieži vien nevaru atšķirt.
Pat savā teātrī?
Pat savā teātrī. Es iepazīstu jaunos aktierus tikai tad, ja es strādāju ar viņiem kopā, bet citreiz es tā… Paeju garām svešam cilvēkam.
Un jaunās aktrises? Kur jūs saskatāt kādas paralēles un līdzības ar tiem laikiem, kad jūs ienācāt teātrī un bijāt jauna aktrise? Vai mūsdienu jaunie ir pilnīgi no citas pasaules, pilnīgi savādāki?
Gan no citas pasaules, gan arī… Visas jaunās aktrises, katrai savs, bet viņas ir daudz drosmīgākas, daudz… Viņas pieprasa vairāk sev. Tas ir labi, tā vajag. Mēs bijām biklāki un baidījāmies. Vispār tas bija tāds laiks, kad, nedod Dievs, kaut ko paprasīt man. Es biju laimīga par to, ko man iedeva, bet man iedeva daudz. Man iedeva daudz, un, paldies Dievam un visiem maniem režisoriem tā laika, un pedagogiem, ka viņi manī saskatīja to, ko tagad neviens varbūt vairs neredz. Es nezinu…
Kā izvairīties no dusmu grumbām?
Pārlasīju virkni interviju ar jums, un tajās visās, protams, prasa par "Mirāžu", prasa, kā bija skūpstīties ar tiem partneriem, kā bija raudāt…
Par skūpstīšanos es tieši vakar ar meitu runāju. Es domāju, re kā… Agrāk mums arī bija jāskūpstās, bet nu normāli salika lūpas kopā un viss, bet tagad skatos kino, it sevišķi ārzemju, liekas, ka tas partneris to otru apēdīs. Šausmīgas tās ainas, es nevaru skatīties. Nezinu, varbūt man tāds vecums jau, bet nu to arī ir jādara eleganti. (Smejas.)
Es ar interesi noklausījos kādu jūsu interviju no 1982. gada. Jūs, Mirdza, tolaik arī esat šeit, Doma laukumā, Radio, un žurnāliste Ruta Rikše toreiz gandrīz stundas garumā jūs iztaujā un intervē par pirmajām lomām, par izrādēm teātrī, par sadarbību ar kolēģiem un režisoriem. Es no šīs intervijas izvēlējos kādus sešus, septiņus fragmentus, jo tie visi likās interesanti. Man būs arī tagad interesanti dzirdēt, kā jūs pati reaģēsiet uz to, ko jūs teicāt pirms 42 gadiem. Jums tur bija savs viedoklis, kā vajag pareizi dzīvot, kā spēlēt. Sākšu ar pirmo fragmentu, kurā jūs runājat par to, kā ir jādzīvo dzīve, lai nebūtu vecumdienās grumbu, un kā ir jādzīvo dzīve, lai nebūtu jādusmojas.
Vai, cik interesanti.
1982. gads. Lūk, kāda ir Mirdzas Martinsones atbilde uz jautājumu, kā var izvairīties no grumbām:
"Tad, kad jūs man šo jautājāt, es atcerējos, ka Indijā vai kaut kur citur esot uzvarējusi skaistumkonkursā viena ļoti veca sieviete, 90 gadus veca sieviete, kurai visa seja esot bijusi vienās grumbiņās sīkās. Kāpēc viņa ir ieguvusi pirmo vietu? Tāpēc, ka šīs grumbiņas ir veidojušās tikai smaidot. Nevis tādas dusmu rievas un neapmierinātības rievas pierē, bet.. Tāpēc es arī domāju: ja ir tās smaida rieviņas, nav nekādas vainas, bet no dusmu rievām kā tikt vaļā… Es ļoti gribu, lai man nav dusmu rievas sejā. Neturēt ļaunu prātu un tiešām ar labdabīgu skatu skatīties uz dzīvi, cilvēkiem, uz saviem tuviniekiem– tas ir ļoti grūti, bet nu censties vajag."
Nu gudri! Gudri tajā laikā.
Daudz ir nācies arī dusmoties?
Jā!
Tagad tā patinot to lenti atpakaļ, pamatoti vai ir bijušas arī reizes, kad varēja to dusmu paturēt pie sevis? Vai vajadzēja laist ārā?
Droši vien, bet tās bija jaunības dienas un manas latgaliešu asinis. Es varēju uzreiz tā švikt un uzliesmot, un cirst pretī. Es nekad neturēju ļaunu prātu, bet dusmoties es dusmojos.
Arī ar kino un skatuves partneriem, režisoriem?
No sākuma mēs bijām tā kā jēriņi – bailīgi, bailīgi, neko nevarēja teikt pretī, tad tikai raudājām, bet vēlāk jau gan. "Es tā nedomāju." "Jums ir vīrieša loģika, man ir sievietes loģika, un es domāju tā." Tad nu, lūdzu, parādi, kā tas ir. Tā mēs vienojāmies ar režisoriem. Ar partneriem ir tā kā laulībā – vai nu saskan vai nesaskan. Nu, vai tu jūti kaut ko no viņa… Piemēram, es tagad redzu Arņa acis un smaidu, un tā.
Man tas ir ļoti svarīgi – partneris uz skatuves. Ja nav pie kā pieturēties, tad var tikai pie partnera pogas pieturēties.
Man tad uzreiz nāk prātā jūsu kino lomas. Varat saukt, varat nesaukt tos vārdus, bet vai ir bijuši aktieri, ar kuriem jums kameras priekšā ir cieša sadarbība, bet patiesība aiz kameras nemaz tik viegli jums negāja?
Tā ir bijis, jā, bet es kaut kā neatceros to. Tas jau nenozīmē, ka, ja man viņš patika, tad es ar viņu kaislīgāk skūpstījos. Nē, mēs tomēr bijām audzināti savādāk, atturīgāk. Bet bija arī tā, ka bija partneri, kas nebija sevišķi simpātiski.
Vecāki par aktrises karjeru nepriecājās
Jūs iepriekš intervijās esat teikusi, ka, sākot aktrises gaitas, liels emocionālais atbalsts un piemērs jums bija leģendārā Lilita Bērziņa. No šīs radio intervijas 1982. gadā ir vēl viens fragments, kurā jūs runājat par tiem cilvēkiem, kas tolaik jums ir tie stiprie balsti, pamats vai piemērs dzīvē:
"Man ir nācies dzīvē sastapties ar iedzimti inteliģentiem cilvēkiem. Es, pieņemsim, sevi neuzskatu par tādu, ka es būtu iedzimti inteliģenta, bet man ir mērķis – es gribu tāda būt. Pašlaik man prātā ir mana vīra tēvs, Mārtiņš Vērdiņš seniors. Tad ir man liels draugs Ģirts Vilks, un tad Lilita Bērziņa. Gadu starpība mums ir ļoti liela, bet es viņus uzskatu tiešām pilnīgi par saviem draugiem. Man liekas, es no viņiem kaut ko dzeru… Nu tādu spēku, es domāju, lai Dievs dod, lai manī pāriet kaut kas no viņiem. Es to nevaru noformulēt vārdos. Piemēram, Ģirts Vilks atsūta man klēpi rožu dzimšanas dienā. Man neviens… Nu šodien tas tā nav vairs, tas ir izzudis. Ziedi ir no radiem, no draugiem, nu jā… Man ir bijušas pāris reizes, kad man ir atnākušas vēstulītes ar ziediem, un ir bijusi viena vēstulīte, kurā iekšā bija veco laiku cepure – tīkliņš. Tajā teikts, ka varbūt, ka jums noderēs tas, kas pie mums ir glabājies jau 50 gadus. Nu tas ir tik sirsnīgi, tik jauki un mīļi. Varbūt, ka šodien cilvēkiem to negribas darīt, un to arī nevajag darīt, ja tas tā neprasās. Es tā īsti nezinu."
Tā jūs pieminat savus spēka vai iedvesmas cilvēkus toreiz. Gadu gaitā gan jau ir nākuši arī vēl citi klāt un bijuši blakus, bet šie ir tie, kurus jūs pieminat toreiz.
Visi mani pedagogi, kas man ir bijuši gan teātra mākslā, gan ārpus tās, ir bijuši brīnišķīgi cilvēki. Arī teātra režisori, ar [Arnoldu] Liniņu sākot un Ainu Matīsu, un Mihailu Gruzdovu, un [Arkādiju] Kacu no Krievu drāmas teātra. Varētu saukt vēl un vēl. Viņi mani mīlēja, viņi saskatīja manī… Tāpat arī zviedru režisors [Malmē dzīvojošais latviešu režisors, viens no Zviedrijas teātra pasniedzējiem un farsu meistariem Andris Blekte – red.], kas taisīja tās slavenās komēdijas, kas mums bija – "Pie galantās vāverītes", "Dāmu šuvējs", "Step by step"... Tas ļoti mani mīlēja. Tāpat arī [Gunārs] Vērenieks no Kanādas, un tad es braucu arī uz Kanādas Dziesmu svētkiem ar savu Madi. Man patika "Trīnes grēkos" spēlēt Madi, un viņš uzaicināja mani uz Kanādu. Tik daudzi ir aizgājuši… Arni, tas taču ir šausmīgi, nu! Man liekas, ka nav kaut kas īsti [pareizi], tā nevajadzētu būt.
Tolaik noteikti stiprs balsts bija arī jūsu vecāki – Monika un Arnolds. Kā jūs šodien viņus atminat? It īpaši uzsākot aktrises gaitas, cik atbilstoši un kā uz šo visu viņi reaģēja?
Es teikšu, ka mamma un papus nebija sevišķi priecīgi par to manu izvēli. Mammai likās – nu labi, labi, aktrise, bet kaut ko vajag iemācīties – šūt vajag iemācīties, adīt vajag iemācīties, ēst gatavot vajag iemācīties! Nu tādas praktiskas lietas. Paps atkal uztraucās par to, cik tur teātrī esot netīrs, cik putekļains, un kāds caurvējš, kāda tur dzīve. Vārdu sakot, negribēja, bet tad, kad es sāku, kad sākās arī pirmie panākumi, tā varētu teikt, viņi pieņēma to darbu. Viņi arī izaudzināja manus bērnus. Bez viņiem es nebūtu varējusi tik daudz spēlēt un braukāt apkārt.
Mirdza, jūsu bērnus un arī vecākus piemin teātra kritiķis Gunārs Treimanis, kad viņš viesojas jūsu mājās. Jūsu tikšanos viņš ir arī piefiksējis laikrakstā "Neatkarīgā Cīņa" 1992. gadā. Raksta nosaukums "Būt līdzsvarā". Mazs citāts no šī raksta.
"Tālu no pilsētas centra, Imantas stacijas tuvumā, Kurzemes prospektā atrodas neliela divstāvu māja. Šajā mājā dzīvo Mirdza Martinsone, iecienītā Dailes teātra aktrise. Mirdza mani sagaida mazā priekštelpā, un mūsu saruna par dzīvi, laimi un aizvadīto rit abu bērnu klātbūtnē. Tas man ļoti iepriecina, jo parasti bērnus lūdz atstāt istabu, ja jārunā par pieaugušo problēmām. Mirdzai nekā no bērniem slēpjama nav, tāpēc sarunā, gan neko nekomentējot, klausās jau 14 gadus vecā Madara temperementīgais Mārtiņš Matīss, kas jau četru gadu vecumā arī ņem rokās pildspalvu, lai liktu uz papīra savas pārdomas. Mirdzas māmiņa Monika vāra piena zupu un ir tik enerģiska, vēlīga un vienkārša, ka saprotu – Mirdzai piemītošā vienkāršība, sirsnība un arī praktiskums gūts mantojumā no mātes. Monika bijusi grāmatvede, saiņotāja, komplektētāja un iepazinusi arī pēckara grūtības, tomēr dzīvē mācējusi visu izkārtot un sabalansēt. Tēvs Arnolds ir ļoti kluss, mūsu sarunā viņš nepiedalās, bet dziļi nopietnām acīm vēro un atstāj labsirdīga, nomierinoša cilvēka iespaidu."
Jā, Gunārs arī bija viens no tādiem vīriešiem, kas mani cienīja un mīlēja, un atbalstīja. Otrs bija Viktors Hausmanis. Par sievietēm-kritiķēm es neko nevaru teikt, jo viņas mani vienkārši neredzēja un neko nerakstīja.
Par pirmo kritiku
To man nebija plānā vaicāt, bet, ja jau jūs pieminat kritiku, es paskatījos periodikas arhīvā, presē, ka pirmā reize, kad ir kritiski vērtēts kāds jūsu darbs… Protams, te man uzreiz jābilst, ka par jūsu darbu presē ir neskaitāmas atzinības un slavas vārdi, bet es atradu to pašu pirmo reizi, kad ir arī kritiski vārdi. Vai es, Mirdza, drīkstu tos nolasīt tagad?
Jā, lūdzu.
Tie rakstīti 1975. gadā. Laikraksts "Literatūra un Māksla". Raksta nosaukums ir "Asprātīgi". Šīs recenzijas autors ir Ģirts Dzenītis. Īss citāts.
"Pie mazāk izplatītā, toties perspektīvākā un vērtīgākā humora atzara pieder pagājušajā svētdienā Latvijas Televīzijā pārraidītais Maijas Kudapas skečs "Džentlmeņa godavārds". Ja visi aktieri "Džentlmeņa godavārdā" būtu tēlojuši vienlīdz ekscentriski, vienlīdz ekscentriski iznāktu pārāk ārišķīgi, tāpēc Vijas Artmanes satīriskās sabiezinātības maksimalitāte un Lilitas Ozoliņas atturība vientiesības raksturojumā palīdzēja radīt raibu raibo tipāžu, kuram pa īsti efektīgam triepienam klāt pievienoja Ausma Kantāne vēl vienas līgavas lomu. Tiesa, īstas pārliecības viņas izdomas materializējumā gan nejutām. Piektā līgava Mirdzas Martinsones izskatā tālāk par aktieriskas centības slieksni nebija tikusi."
Tas ir 1975. gads, bet es skatos, ka ne vien jums, arī Ausmai ir trāpīts.
Vai, cik labi. (Smejas.)
Ja reiz iesākām, kā jūs pret kritiku attiecaties? Sāpīgi pārdzīvojat? Nelasāt?
Vienkārši nelasu. Ja kaut kas, es tā apmēram pa diagonāli pāreju. Tas arī ir darbs, kritiķiem arī ir jāstrādā. Es atceros, ka ļoti laba kritika bija, Zigmunds Skujiņš ko rakstīja par "Mīlestības vēstulēm". Tas tiešām bija izsmeļoši. Tā izsmeļoši esot arī esot Sudrabkalns rakstījis, bet es to nezinu, man tā teica. Tad no tās kritikas aktieris kaut ko tiešām var arī iegūt, nevis vienkārši – nu tur nebija sevišķi labi vai viņa tur īsti neiederējās, vai viņa tur… Bet tā – kāpēc? Viņš [Skujiņš] to prata atbildēt ar tādu labsirdību. Kritiķim vispirms ir jānāk skatīties, kā Kroders teica, skatīties un tikai tad kritizēt. Bet kritiķi bieži vien nāk uzreiz jau kritizēt.
Latgales saknes un pirmās balles
Mirdza, liksim to kritiku pie malas. Iesākām sarunu par jūsu vecākiem. Es lūkoju, ka jums ir šīs Latgales saknes no Šķaunes puses. Sanāk, ka tur dzīvojušas jūsu vecvecmāmiņas un vecvectēvi. Tolaik tā bijusi Landskaronas muiža. Es skatos, ka viens no senākajiem jūsu dzimtas uzvārdiem ir Šaripo. Profesors Ilmārs Mežs, kas pēta uzvārdus, Latgales baznīcu un muižu grāmatās ir atradis, ka šis uzvārds nāk no Šķaunes un Indras pagastiem, un Šaripow minēts 1765. gada revīzijas materiālos no Ludzas stārastijas. Tur varbūt ir poļi, varbūt ir baltkrievi, viss kaut kas var būt. No Latgales puses skatos, ka jums tuvi arī uzvārdi Andžāns un Čivčis, bet, piemēram, šie Šaripo pirms gadu simtiem veidojuši veselas sādžas, kurās tikai cilvēki ar uzvārdiem Šaripo vien ir dzīvojuši. Jūs pēc tam dzīvē esat kādu Šaripo arī satikusi? Nejauši, nezinot, ka tie ir radi?
Man šķiet, ka nav nācies, nē. Andžānu gan ir ļoti daudz.
Kas to lai zina, Dailes teātra Gints Andžāns varbūt ir kaut kādos tālos rados.
Ja pameklētu, varbūt kaut ko atrastu, kas to lai zina.
Kas jums ir prātā no bērnības laukos, Latgalē? Saprotu, ka vasarās jūs braucāt pie savas vecās mātes Helēnas, kopā gājāt arī uz baznīcu. Bija arī kādi lauku darbi?
Bija lauku darbi, un bija arī pirmās balles.
Tas bija Šķaunē, ja?
Tas bija Šķaunē. Atceros, ka mammas brāļi, tie jau bija vecāki, gāja uz balli. Man bija gadi 13, bet es biju tāda gara auguma padevusies meitene, un viņi man teica – nāc līdzi. Tā mēs gājām, un tad es tur stāvēju maliņā. Skatos, ka pēkšņi nāk viens puisis mani lūgt. Es tā pārbijos, ka izskrēju ārā. Bet nu balles… Man ar Latgali saistās, kā Rainis teiktu: bērnība ir kā zelta un kristāla trauks ar puķēm piebērts. No rīta tu pamosties lina palagos, tev ir jau tikko slaukts piens ar putiņām, pāri ir smilga ar zemenītēm. Tā ir mīlestība, ko nevar izteikt vispār.
Vecā māte runāja latgaliski?
Jā, mēs runājām. Kad es dzirdu latgaliešu valodu, tas mani tā veldzē burtiski. Žēl, ka to nevar izmantot kaut kur. Visu mūsu Latvijas novadu valodas varētu izmantot kādā izrādē vai kur.
Baznīcā iešana – tā bija svētdienās vai retāk?
Svētdienās, jā. Es atceros, ka babīte vienmēr bija ļoti kārtīga, un man vajadzēja viņai izgludināt lakatiņu. Tad mēs abas gājām. Kad bija jāmetas ceļos, viņai vienmēr bija kabatas lakatiņš, ko palikt zem ceļiem.
Jūs intervijās esat teikusi, ka viens atzars jums ir Latgale, otrs – Rīga, bet, raugoties jūsu tēva Arnolda dzimtu tālāk, mani tie pavedieni aizveda uz Cēsu pusi. Drabeši un Āraišu apkārtne ir tā vieta, no kurienes ir nākuši Martinsoni jeb senākos baznīcas un muižu ierakstos – Martiņsoni. Laika gaitā šis "ņ" pazūd.
Jā, tik interesanti.
Vai zinājāt, ka jūsu saknēm ar Cēsīm arī kāds sakars?
Nē, nezināju. Paldies, cik jauki!
Par aizgājušo laiku – nedaudz skumji
Nu lūk, katru dienu kas jauns, bet atgriezīsimies atpakaļ pie jūsu aktrises ceļa. Intervijās parasti piemin darbu teātrī un kino, bet jūs esat strādājusi arī Latvijas Radio teātrī, veicot ierakstus daudzu stundu garumā. Man, liekas, ka tas ir bijis ļoti īpaši, ka jums pie radio mikrofona ir bijusi iespēja satikt savus talantīgos kolēģus arī no citiem teātriem.
Tur tā lieta. Gan radio, gan televīzijā, gan kino satiekas aktieri no dažādiem teātriem, un tas ir ļoti jauki. Notiek dažādas pārmaiņas, un dienas nekad nav vienādas – dažreiz ir tā, dažreiz savādāk… Mani pārņem tādas skumjas.
Par aizgājušo laiku?
Jā, arī par aizgājušo laiku, jo man gribas teikt, ka, Bergmans laikam teica to: pagātne ir mans draugs, nākotni es nezinu.
Tad, Mirdza, turpināsim vēl dziļāk gremdēties pagātnē. Atgriezīšos pie 1982. gada Rutas Rikšes intervijas ar jums. Šajā intervijā jūs stāstāt arī par pašiem pirmajiem saviem soļiem kino, par pašu pirmo kino filmēšanas pieredzi.
"Pirmā filmēšanas diena man bija Jāņa Streiča filmā "Šauj manā vietā". Tas bija diezgan pasen atpakaļ. Filmēšana notika pie Daugavpils, vienā ciematiņā. Man šī pirmā filmēšanas diena saistās ar daudz ko pirmo reiz manā dzīvē, jo es pirmo reizi lidoju ar lidmašīnu vispār – uz Daugavpili. Pirmo reizi mani tā pa īstam grimēja kā aktrisi, pirmo reizi man pielīmēja liekās skropstas, un pirmo reizi es skūpstījos ar partneri. Es pat apraudājos, jo man likās tā nedabiski ar nemīlamu cilvēku skūpstīties. Tā bija neliela epizodīte tādā ciematiņā. Es biju tāda lauku meitene, kas stāvēja pie krāsns, ēda plāceni, un tur kaut kādi bandīti pie galda sēdēja, pasauca to meiteni un ievilka klēpī un skūpstīja. Tad es apraudājos. Tāda bija man tā pirmā filmēšanas diena. Es ļoti uztraucos. Manī vienmēr ir bijusi tāda centība izdarīt visu tā, kā režisors grib, tā kā es pati esmu izdomājusi, un es satraucos, vai tas iznāks."
Mirdza, šis stāsts mani ieintriģēja, un es Nacionālajā arhīvā atradu šo 1970. gadā tapušo filmu. Sanāk, ka tiešām ar šo pirmo filmu jūs daudz ko piedzīvojāt pirmo reizi?
Jā, pirmais lidojums, pirmās skropstas, pirmais grims un pirmais skūpsts, bet man jau bija protests uzreiz – nu kā? Jauna meitene un uzreiz tur tādiem bārdainiem onkuļiem klēpī un vēl bučo, nu nē, tā es atteicos.
Kur Streičs jūs satika vai ieraudzīja? Jo jūs jau tolaik vēl neesat pabeigusi nekādas augstas skolas.
Nē, kinostudijā droši vien viņš mani ieraudzīja un paņēma tai sīkajai lomai. Tur bija tāda lauku meitene, krieviete domāta vai kas tāds – ar bizi un plāceni rokā tādā krievu lakatā. Cik interesanti, ka tad, kad šo filmu uzņēma, pie stacijas bija tāds reklāmas stabs kādreiz, un tur bija tāda reklāma, kurā tieši es stāvu pie krāsns. Es domāju, nu mīlīt, pirmā filma un jau tāda reklāma pašā augšā.
Pirmie gadi studijās – kā pīlēnam uz ledus
Atgriežamies atkal pie šīs Rutas Rikšes intervijas, un tajā jūs runājat arī par pieredzēto tautas kinoamatieru studijā, par pirmajiem soļiem pie pedagogiem, apgūstot aktieru profesiju, un kādi bija jūsu pirmie gadi mācoties šajā studijā pie saviem pedagogiem – Arnolda Liniņa un Ainas Matīsas. Vēl viens fragments no 1982. gada.
"Es pirmos mācību gadus jutos ļoti vientuļa. Vispār es uzskatu, ka cilvēks jau pats par sevi ir kaut kas vienreizējs, neatkārtojams, bet tā kā mūs Liniņš un Aina Matīsa audzināja savā kolektīvā, tad ar laiku es jutos kā šī kolektīva loceklis. Man pat likās, ka no sākuma mēs sākam kļūt pat līdzīgi viens otram, un tad pagāja periods, un mēs atkal kļuvām katrs par sevi. Katram bija savs "es", katram bija kāda sava dzīves pārliecība, katram bija ko teikt. Ir bijušas situācijas, kas man daudz ko lika pārvērtēt. Manas meitiņas piedzimšana – tas man bija ārkārtīgs notikums dzīvē, es kļuvu, man liekas, par citu cilvēku, bet es uzskatu, ka tas ir dabiski. Jebkura sieviete kļūst savādāka, kad viņai piedzimst bērniņš. Savos pusaudzes gados es, kā varu teikt, lidinājos mākoņos. Tad pēkšņi ar gadiem nākas saskarties ar tādām lietām kā tuvu cilvēku slimības, lielas nelaimes, un tad tu sāc pārvērtēt dzīvi un saprast, kas ir galvenais."
Šādas bija jūsu pārdomas, bet tās iesākās ar stāstu par studijām un pirmajiem gadiem mācoties.
Jā, nu tie ir aizmirsušies. Lai gan nē, es pārcilāju savas pierakstu klades aktiermeistarībā, runā, un tad uzausa atmiņas. Pārskatīju dažas fotogrāfijas no tiem laikiem, un tad atnāk atmiņā tas viss. Tas ir kā ar smaržām. Kad jūti kādu pazīstamu smaržu, tai seko atmiņas. Nu pirmie gadi… Nu mēs bijām nevarīgi, nu tā kā tādi pīlēni uz ledus. Tādi apmēram. Pēc tam tiešām, kad piedzima bērni, es kļuvu skarbāka, un bišķiņ man uzauga arī biezāka āda. Mācēju vairāk sevi aizstāvēt, kad man pāri darīja.
Tomēr tajos video arhīva fragmentos, kuros jūs esat kopā ar saviem studiju biedriem, var redzēt, ka visi tā laika jaunie un talantīgie spēlē, dzied un griež dančus, un nekādu tur biklo pīlēnu nemaz nav, kā jūs stāstāt.
Nu tad tur jau [Ērika] Ferda bija izdarījusi savu darbu un Ertnerīte [režisore Felicita Ertnere] kārtīgi pastrādājusi ar mums un iedevusi tādu cerību. Sevišķi Ertnerīte tā teica – būs, būs, viss būs, dariet tikai. Tā tas bija. Ferda savukārt bija diezgan stingra, bet viņa daudz ko iemācīja, ļoti daudz ko. Manieres un tādu gadsimta uzvedību un, piemēram, kā jātur garā kleita. To nedrīkst turēt tur kā kalponītei, jātur kā dāmai, jo kalponīte savādāk tur. Daudzas lietas viņai iemācīja.
Un Lilita Bērziņa? Es saprotu, ka tad, kad viņa devās prom no teātra, Lilitas Bērziņas grimētava, tāda kā goda vieta…
Jā, viņa man to novēlēja. Tikai pēc remonta teātrī visi galdiņi sajuka, un es nožēloju, ka es neatzīmēju to galdiņu, kas bija tieši Lilitas galdiņš. Bet jā, viņa kaut kā mani ļoti mīļoja. Viņa bija viena, viņa nebija tāds sabiedrības cilvēks, kas daudz runātu. Viņai patika, ka viņu sauc vārdā, un tad mēs aprunājāmies. Mums bija izrāde "Krauja", kurā spēlējam kopā, un tad mēs daudz arī parunājām ar viņu.
Viņa dalījās arī atmiņās par laiku, ko saucam par Ulmaņa laiku, kad viņa arī bija vadošā zvaigzne? Jo vēlākos gados, tas tā, protams, arī nav noslēpums, viņa bija arī partijas kongresos un goda prezidijos…
Nē, par to mēs nerunājām. Mēs runājam par tādām sievišķīgām lietām, par aktiera profesiju, par to, ko un kā aktrisei vajag. Piemēram, viņa teica, ka katrai lomai ir sava stāja, savas kurpītes. Viņa saka: tu noteikti skaties, lai katrai lomai tev būtu tāda kurpīte, lai būtu tā gaita vajadzīgā. Tad es sapratu, ka to vajag ievērot un bieži vien, klausoties viņā, man iznāca nesaskaņas, pieņemsim, tur ar kaut kādu kostīmu mākslinieci, kas gribēja man iedot citas kurpes. Es teicu – nē, es tās negribu, es gribu citas un tā. Viņa arī daudz ko deva tādu sievišķīgu.
"Mirāža", "Mīlestības vēstules" un "Sirdsmīļā Monika"
Vēl interesanti dzirdēt, kā jūs 1982. gadā paškritiski pati sevi vērtējat kā aktrisi.
"Tā teikt, ka galīgi neko, tā arī nevarētu teikt, bet, ka es būtu izdarījusi kaut ko šausmīgi lielu, tā es arī neteiktu. Es tā pārdomāju, ka filmējusies es esmu daudz, it kā lomas arī sanāk daudz, bet īsti tāda gandarījuma vēl nav, jo jebkura aktrise sapņo par savu lielo lomu. Tādu kā Ritenbergai bija Malva, kā Artmanei bija "Dzimtas asinīs" Soņa. Tāda tipa lomu man vēl gribētos. Es nezinu, kā man tas izdosies, bet pašlaik man ir ļoti laba kino loma filmā "Mirāža", kurai režisors ir Aloizs Brenčs. Tā ir viena no tām lomām, kurā ir aktieriski, ko darīt. Līdz šim man ir bijis tā: ir galvenais varonis un es – vai nu viņa sieva vai mīļākā. Principā tā ir tāda kā piespēle galvenajam varonim. Vēl man ļoti mīļa ir tāda atmiņa par filmēšanas laiku un gatavo filmu "Nāve zem buras", kuras režisore bija Ada Neretniece, un man ļoti bieži nāk prātā filma "Šīs bīstamās balkona durvis", kuras režisore bija Dzidra Ritenberga."
Kad jūs šo stāstāt, jūs jau 10 gadus esat uz kino ekrāniem, uz skatuves, bet diezgan tā pieticīgi savu varējumu vērtējat.
Nē, nu es tur sākumā saku, ka neko neesmu izdarījusi, bet pēc tam nosaucu vienu lomu pēc otras, un vēl pie tam "Mirāžu", kas vispār bija nu… Man liekas, aktiera darbs un dzīve ir tāda viļnveidīga un ar atsevišķiem tādiem… "Mirāža" ir viena no tādām kalnu galotnēm, un tad vēl ir izrāde "Mīlestības vēstules", ko es uzskatu par vēl vienu virsotni, un seriāls "Sirdsmīļā Monika". Tas bija kaut kas vienreizējs.
Es pieļauju, ka tagad jau ir vesela paaudze, kura varbūt nemaz nav redzējusi "Mirāžu" vai Mirdzu Martinsoni uz teātra skatuves, bet viņi visi zina, kas ir Mirdza Martinsone, jo visi ir redzējuši un vēl joprojām internetā redz "Sirdsmīļo Moniku".
Jā, nu tas ir labi.
Bet jūs nenoniecināt, ka tas ir kaut kāds tāds televīzijas jociņš…
Nē, nemaz. Ko jūs! Tas prasīja ļoti lielu darbu, enerģiju, teksta apjomu drausmīgu un spēles prieku, jo to nevarēja bez spēles prieka. Tāda kompānija, kāda mums bija četratā ar Jānīti un Olgu, un Leonu, tas bija tāds salikums… Nu ir reizēm, kad zvaigznes saliekas. Tāpat arī "Mirāžā" salikās un tāpat mums "Mīlestības vēstulēs". Reizēm Visums nāk palīgā.
Man ir viens jautājums no "Mirāžas" slavenajiem fināla kadriem. Vai tās asaras, ko mēs tur redzam, ir īstas? Vai tas ir kāds grima mākslinieku triks?
Tās ir īstas. Jo Brenčs jau… Viņam patika viss īstais. Ja skriet, tad pa īstam, je lekt, tad pa īstam. Arī šeit…
Esmu dzirdējis vairākas versijas no aktieriem, kā viņi panāk asaras, kad šādas epizodes jāspēlē. Daži stāsta, ka iedomājas par kādiem mīļiem vai tuviem cilvēkiem, kas ir aizgājuši. Kā bija jums?
Jā, nu apglabāti tiek gandrīz visi. Ja cilvēki saprastu, ka šis darbs nav tikai tā – uzvelc smuku kleitu, uzkrāso smuki lūpas un ej paspriņģo pa skatuvi vai kameras priekšā… Tas tomēr ir ļoti, ļoti grūts darbs. Fiziski tu atdod visu, tev liekas, ka sirds pa muti izleks ārā. Bet nu tas ir izdarīts. Es domāju, ka savu esmu izdarījusi.
Teātra māksla – ārkārtīgi gaistoša
Šodien apzināti maz vai gandrīz nemaz neko nejautāju par politiku, bet, ja pavisam īsi arī par to, kas notiek šodien. Jums ir bijusi gadu garumā cieša sadarbība ar kolēģiem un aktieriem no dažādām Padomju Savienības kinostudijām. Ar krievu un citu tautību aktieriem. Vai jūs arī šodien kādus kontaktus vēl uzturat ar saviem kolēģiem Krievijā?
Nē, nekādus. Pilnīgi nekādus. Es nezinu, viņi tā kā pazuduši ir, un es arī nemeklēju. Bet viņi jau nebija tikai krievi, tur bija ukrainis, tur bija Armēnijas viens puisis, tad bija no Uzbekistānas… Es runāju par vienu krievu filmu, kurā es piedalījos. Pie lietuviešiem es arī filmējos diezgan daudz un pie igauņiem arī viena filma bija.
Bet jūs ar šiem krievu cilvēkiem, aktieriem un citiem, esat kopā strādājusi. Ja mēs tagad pavērojam viņu izturēšanos un komentārus… Esmu pamanījis, ka viena aktrise, Talizina viņai uzvārds, ar kādu naidu viņa runā par saviem kolēģiem, kuri neatbalsta karu, ar kādu naidu viņa runā par Pugačovu. Es saprotu, ka šī aktrise – Talizina – bija tā, kas dublēja arī Lilitu Ozoliņu "Ilgais ceļš kāpās" un citās filmās. Vai jūs par to esat domājusi? Nav noslēpums, ka arī krievu auditorija tajos laikos jūs ļoti cienīja un novērtēja.
Ļoti!
Jūs noteikti esat saņēmusi arī neskaitāmas vēstules. Kas ar krievu inteliģenci, aktieriem ir noticis tagad? Kādēļ viņi ir gatavi iet kameru priekšā, atbalstīt Putinu un atbalstīt šo agresiju?
Es domāju, ka tie ir daži izņēmumi, tādi, kā tā Talizina, kā viņa… Es pat neiedziļinos tajā. Bet pārējie jau ir vienkārši apklusuši. Viņi vienkārši dara savu darbu, jo viņiem ir jāpelna nauda. Viņiem jāuztur ģimenes. Bet tie, kas izsakās slikti, es nezinu… Tas ir uz viņu sirdsapziņas. Tā viņi veido savu karmu. Nē, tas viss ir šausmīgi un nav prātam aptverami, ka mēs dzīvojam tajā laikā, un vēl tas komiskais tanks uz pjedestāla… Es domāju, ka to taču vajag izdomāt – tanku uzlikt uz pjedestāla.
Un par gandrīz 200 tūkstošiem eiro.
Nu ja! Par lielu naudu. Nu taču mums ir bērnu nami, mums ir pansionāti, mums taču ir, kur likt to naudu.
Kādas ir jūsu attiecības ar to laiku, ko saucam par padomju gadiem vai okupācijas gadiem?
Es taču nevaru norakstīt, tās ir manas jaunības dienas, tās ir manas filmas. Es tur neko politisku neattēloju, tie visi pārsvarā bija mīlas stāsti vai kaut kas tāds. Tas lai paliek, lai paliek nākotnei, ja kādam interesēs. Man gan liekas, ka sevišķi teātra māksla – tā ir tik gaistoša. Es te parunāju… Cilvēki neatceras jau pat Uldi Pūcīti, neatceras pat Viju Artmani. Neatceras! Es padomāju, nu ar to tad tā lieta arī beidzas. Vienīgais, kas paliek, tas ir kino ieraksts, ja kādam interesēs. Bet ar varu mīļš netapsi.
Jāciena vienam otru un jāturas kopā
Nu jau arī pēdējos gados, kopš pilna mēroga kara, ir diskusijas, kā mums attiekties pret krievu valodu arī uz teātra skatuves, kā mums attiekties pret Puškinu vai citiem krievu autoriem, vai komponistiem. Vieni saka – krievu valodu, kultūru nevajag jaukt ar politiku, citi saka – tā ir arī agresoru valoda. Vai jūs par to esat domājusi?
Nē, nu es saprotu, ka jārunā ir latviski. Latvijā jārunā latviski. Bet, ja es braucu taksometrā, kur ir cilvēks, kurš saka: es esmu no Ukrainas, un es runāju krieviski, man viņam jātic, bet šobrīd jau visi var pateikt, ka viņš ir no Ukrainas un tāpēc runā krieviski.
Kā ar krievu autoru darbu iestudēšanu, piemēram, uz teātra skatuves? Tur tagad vajag kādu pauzi ieturēt?
Es domāju, ka varētu, varētu mazu pauzi gan ieturēt un tad…. Bet tā, ka pavisam aizmirst… Kur man te vajadzēja krieviski izteikties, un es jau vairs [nevarēju], jau valoda sāk aizmirsties. Valoda jau nav nekas slikts, valoda ir jāzina, arī ienaidnieka valoda esot jāzina. Arī savā laikā, kad varēja grāmatas par kapeikām sapirkt, man ir sapirktas grāmatas daudz, un es lasu, lai man vienkārši nepazūd valoda. Bet, kas attiecas uz teātri, tas jau viss ir režisora ziņā. No aktiera ir ļoti maz kas atkarīgs. Aktieri ir ļoti atkarīga profesija.
Ko jūs redzat, kas mūs tuvākā un tālākā nākotnē sagaida?
Es tā intuitīvi jūtu, ka būs labi. Viss būs labi. Es domāju tieši par Latviju. Jo mēs jau esam tāda dīvaina tauta. Mēs varam sadoties kilometriem rokās, mēs varam labdarību dot tiem, kam vajag, mēs varam Dziesmu svētkos būt kopā ar asarām acīs, bet, no otras puses, mēs varam tā nozākāt viens otru. Piemēram, internetā es jau vairs neskatos. Man neinteresē. To labo es zinu, bet man negribas lasīt tos komentārus. Tie ir ļauni, pazemojoši, tie cilvēkus aizvaino. Es tad domāju, kā var vienā tautā tā viss… Tāpēc man gribas teikt, ka vajadzētu tā kā mīlēt vienam otru. Varbūt ne mīlēt, bet vismaz cienīt. Un turēties kopā.
Mirdza, turpiniet arvien mirdzēt! Liels paldies par sarunu!
