Kaucmindes jaunā īpašniece tic, ka pils vēl ir saglābjama

Kaucmindes atjaunošanu sāks ar jumta nomaiņu

Tieši vietējie Saulaines iedzīvotāji bija pirmie, kuri steidzās uz Leģendu nakti Kaucmindes pilī pagājušās nedēļas noaglē. Gados vecākie vēl ļoti labi atceras, kā Kaucminde izskatījās savos ziedu laikos. "Kā bija? Ļoti skaisti bija. Sakopts bija, 40. gados, 50. gados – perfekti. Jūs tur nevienu nezālīti neatrastu nevienā puķu dobē, krūmiņi apgriezti bija, skaistas puķu dobes. Parks arī bija perfekts, arī aiz pils viss bija ļoti sakopts. Te mani vecāki nostrādāja līdz 1965. gadam, un no 1965. gada es strādāju," stāsta Māra Driķe. Viņai pievienojas Ināra Kričalo, kas te ir dzimusi, augusi un skolojosies: "Visu esmu redzējusi, kas notiek. Tāpēc man šausmīgi žēl, kas notiek ar manu pili. Es te zinu katru stūrīti. Es ļoti atceros visu, kā bērni bijām. Man tētis bija brigadieris. Bērni bija draugi, skolotāju bērni. Un tad es atceros lielo, skaisto galdu skolotāju istabā – zaļš, liels galdauts. To es atcerēšos visu mūžu." Ināra stāsta, ka pēdējos gados, paskatoties uz pili, birst tikai asaras: "Žēl, jo tiešām te bija skaisti. Un tad te bija kinoteātris vienu laiku bērniem, viss kas te bija. Ēdnīca bija tur, kopmītnes un klases, un viss kaut kas bija, kamēr uzcēla jauno skolu."

Ap 1780. gadu agrīnā klasicisma stilā būvētā muiža pie jauna īpašnieka tika augustā, un jaunie saimnieki pēc nepilniem diviem mēnešiem jau startēja Piļu un muižu asociācijas rīkotajā gadskārtējā pasākumā, kas notika jau 13. reizi. Kaucmindes muižas īpašniece Aiva Dreimane-Ozolzīle sanākušajiem pili ļāva apskatīt tikai gida pavadībā, jo "ēka vietām ir problemātiska". Ar gidu ekskursijā pa pili dodas arī "Kultūršoka" komanda.

Uzmetot aci grūstošajajam namam ne tikai no ārienes, ir skaidrs, ka apzīmējums "ēka vietām ir problemātiska" ir vairāk nekā diplomātisks.

Jaunie īpašnieki šajā laikā, iesaistot draugus un radus, talkās ir sakopoši muižas apkārtni un katru reizi, ierodoties pilī, ierauga ko jaunu no jumta vai sienām nobirušu. Vislielākās bažas ir par ēkas nesošo konstrukciju stāvokli un jumtu. Tas vairs nenosedz visu ēkas platību, un zvaigznēs var lūkoties, neizejot no nama. "Šobrīd ir tās nesošās konstrukcijas, kas ir jānostabilizē, jāpastiprina, jānomaina. Protams, muižas simbols – Kaucmindes portiks. Tas ir tas, kas ir jāglābj, kamēr viņš, paldies dievam, vēl turas. Tas ir pirmais, kas jāizdara, un, ja tas būs sadarīts, tad pārējais tad ir tikai laika jautājums," tuvākos darbus uzskaita jaunā īpašniece. Arhitekte Aiva Dreimane-Ozolzīle neslēpj, ka Kaucmindes muiža viņu nezināmu iemeslu dēļ vienmēr ir piesaistījusi: "Es biju atbraukusi pirms pirkuma un apzinājos, ar ko ir darīšana, bet, izvērtējot situāciju saistībā ar to, ka mana specialitāte ir būvniecības nozarē, es neuzskatu, ka viņa ir sabrukusi, noteikti nē. Ir daudz darāmā, ir ļoti daudz darāmā, bet viņa ir saglābjama. Tas ir viennozīmīgi."

Agrākie Kaucmindes īpašnieki gribēja ātru rezultātu

Kaucmindes pils labie laiki beidzās pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados. Līdz 1920. gadam ēka atradās ģenerāļa Pālēna dzimtas īpašumā. Vēlāk pils kļuva par jaundibinātā Kaucmindes mājturības semināra mājvietu, kurā skolojās turīgāko Latvijas saimnieku meitas. 1944. gadā ēku pārņēma Saulaines lauksaimniecības tehnikums, kurš pili atstāja divdesmit gadus vēlāk. Pēdējie apdzīvotāji bija Saulaines bērnudārzs, kurš Kaucmindes vecos mūrus pameta 2010. gadā. Vērtīgākie eksponāti Rundāles pilij glabāšanā nodoti jau agrāk. Šajā gadsimtā pilij īpašnieki mainījušies vairākkārt – 15 gadus neprasmīgi tur saimniekoja SIA "Intelco", tad bez lielām sekmēm SIA "CVIR", kas līdz 2028. gadam iznomājuši pili "Kaucmindes pils attīstības biedrībai", kuru ar uzņēmumu vieno ģimeniskas saites. Biedrības pārstāvis Roberts Ligers stāsta, ka vairāku gadu garumā veikti mērķtiecīgi darbi gan no īpašnieka puses, gan arī no biedrības puses, kas ir rezultējusies vairāku īstenotu atjaunošanas aktivitāšu formā. "Tika pastiprinātas jumta konstrukcijas, starpstāvu pārsegumi, izvesti simts konteineri ar atkritumiem. Īsāk sakot, darbi tur ļoti daudz bija, bet tur pretī sabiedrības noskaņojums tajā brīdī bija tāds ne īpaši labvēlīgs. Ar īpašu uzsvaru varbūt varētu teikt, ka blakus esošā profesionālā izglītības iestāde un mainīgais skolēnu sastāvs nejuta tajā nekādu lielu vērtību un bieži tika konstatēti vandālisma akti, izsisti stikli, durvis, nolauzti reģipši, finieri, veiktas apzinātas dedzināšanas un citādi nodarīti lieli posta darbi muižas ēkai." Tad īpašnieki mainās vēlreiz un vēlreiz.

Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Zemgales reģionālās nodaļas vadītāja Elvīra Mantrova uzskata, ka agrāko īpašnieku neveiksmes ir saistīstas ar iespaidīgo muižas platību:

"Visi īpašnieki faktiski gribēja visu un uzreiz. Tas tomēr ir jāsadala pa posmiem, soli pa solim jāiet uz priekšu, izvērtējot, kas ir galvenais, kas jādara, ko var atlikt uz nākamo gadu, bet tam jābūt secīgi. Tas ir dzīves stils, tur nav iespējas apstāties."

Kultūras mantojuma pārvaldei pārmet stingras rīcības trūkumu

Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Zemgales reģionālās nodaļas vadītāja apzinās, ka viņas uzraudzībā atrodas valsts nozīmes arhitektūras kultūras piemineklis, bet pret tā sabrukumu līdz šim bijusi bezspēcīga. Arī administratīvo sodu likšana, kas sasniegusi summas ar trīs nullēm, nav palīdzējusi. Elvīra Mantrova uzskata, ka sava attieksme pret nolaidīgiem īpašniekiem jāpauž arī sabiedrībai: "Varētu būt arī, ka tā atbildība stingrāk ir jāprasa arī sabiedrībai no īpašnieka, jo, ja tikai pārvaldei rūp tas kultūras mantojums, tad ir jāraud un viss jāpamet un jāaizmirst, ka mēs esam tauta. Bet šajā gadījumā, cik intervijās es piedalījos, es vienmēr biju viena, nekad nesauca īpašnieku. Tā kā tur, es domāju, noteikti, ka vajag prasīt lielāku atbildību no īpašnieka."

Latvijas Piļu un muižu asociācijas valdes priekšsēdētājs Roberts Grinbergs tomēr pārmet Nacionālajai kultūras mantojuma pārvaldei stingras rīcības trūkumu pret tiem saimniekiem, kas savus kultūras pieminekļu sarakstā esošos īpašumus nekopj:

"Ja Dabas aizsardzības pārvalde rīkosies momentāli, ja viņi redzēs, ka kāds no dabas pieminekļiem ir apdraudēts, mantojuma pārvaldē vienmēr ir bijis tā – nu pagaidīsim, pavērosim, un gan jau būs labi.

Un tā šī gaidīšana un vērošana vairāku gadu garumā noved pie tā, ka šie objekti pazūd bieži vien pat no kartes, un līdz ar to tad šeit ir tāds nu tās stingrās rokas trūkums bijis līdz šim šajā mantojuma pārvaldes nozarē, ka tiešām, ja šobrīd mantojuma pārvalde ir arī no sava nosaukuma "aizsardzības inspekcija" pārgājusi uz "pārvaldi", tad arī jājautā – nu tad vai jūs pārvaldāt pilnvērtīgi šo īpašumu?"

Nauda nav izšķirošais lielums kultūrvēsturisko īpašumu atjaunošanā

Kaucmindes gadījumā Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde ir atvērusi jaunu lapu, un Elvīra Mantrova ar lielām cerībām raugās uz jaunās īpašnieces spējām, pat ja viņai bankā nav uzkrāti miljoni: "Rundāles pils tapa piecdesmit gados. Nurmuižā Oļegs Fiļs, kuram ir nauda, divdesmit gadus restaurē un rekonstruē. Tur ir izpētes materiāls. Arī šeit soli pa solim tas ies uz priekšu arī bez miljoniem kabatā, kā ļoti daudzi īpašnieki atjauno un ļoti veiksmīgi atjauno, paralēli izdomājot to izmantošanas veidu."

Naudu par izšķirošo faktoru veiksmes stāstam nesauc arī Latvijas Piļu un muižu asociācijas valdes priekšsēdētājs Roberts Grinbergs: "Bieži vien tā lielā nauda, kas ir uzreiz, tā šos kultūrvēsturiskos objektus arī sabojā. Un tā lielā steigā, šo naudu tērējot un atjaunojot šos objektus – mēs palaižam garām to kultūrvēsturiskā mantojuma būtību.

Lielā nauda tiešām, ienākot uzreiz, var kādu no vēsturiskajām vērtībām apdraudēt, jo restaurācijas process pats par sevi ir ļoti, ļoti laikietilpīgs un lēns. Un tur nekādā gadījumā nevar būt steiga."

Kaucmindes muižas īpašniece Aiva Dreimane-Ozolzīle stāsta, ka pilnai ēkai finansējums vēl nav meklēts, to dara, lai īstenotu konkrētus mērķus: "Es šobrīd uzskatu, ka ir jāglābj tas smagākais, kas ir bojāts, un tie ir aptuveni 100 000 eiro, un tad, protams, iesim tālāk. Tur atkal parādīsies vēl un vēl. Bet pateicoties tam, ka Latvijā ir labas programmas gan Latvijas mēroga finansējuma fonda programmas, gan kultūrkapitāla fonds, gan Eiropas mēroga programmas, kuras atbalsta šādas iniciatīvas, es domāju, tas ir sadarāms."

Pat grausti var atdzimt kā fēniksi, bet vajag uzņēmību un stabilu nervu sistēmu

Vēl pavisam nesen pilnīgi bezcerīgā stāvoklī atradās arī 1886. gadā celtā Hāmaņa muiža Pārdaugavā. Rīgas pašvaldībai neveicās ar īrniekiem, muiža piedzīvoja ugunsgrēku, tad sekoja pašvaldības tiesāšanās ar nomniekiem, līdz tikai 2019. gadā koka ēka nonāca izsolē. Muižai paveicās, tā tika pie īstajiem saimniekiem, un tagad greznais koka nams rotā apkaimi kā bērnudārzs un kopstrādes vieta.

Hāmaņa muižas īpašniece Zelma Diāna Vidiņa atklāj, ka ceļš līdz tam ir bijis ļoti grūts: "Pa vidu bija pandēmija, sākās karš, Krievijas iebrukums Ukrainā, un tas krietni vien sadārdzināja visu to procesu. Protams, ka mēs arī absolūti nebijām rēķinājušies ar to vājprātīgo birokrātiju un es teiktu totālo stulbumu un neieinteresētību.

Es nezinu, vai tas ir visās pašvaldībās, bet visa tā elle, kam mēs izgājām cauri, visiem iespējamiem birokrātiskiem kantoriem – tas noteikti paildzināja visu šo procesu vismaz par gadu vai vairāk un ļoti, ļoti sadārdzināja visu to pasākumu."

Ka galvenās īpašības, lai tiktu galā ar milzīgo darba apjomu, Hāmaņa muižas īpašniece min uzņēmību, ko tēlaini salīdzina "kārpīšanos pa dubļiem", lai tiktu līdz mērķim, un stabilu nervu sistēmu, kas vajadzīga, saskaroties ar absurdo birokrātiju, kad viena iestāde nezina, ko dara otra. Vēl Zelma Diāna Vidiņa min komandas nozīmi: "Mēs esam ģimene. Neskatoties uz to, ka mēs varam plēsties un kašķēties par kaut kādiem jautājumiem, mēs tomēr kopā aizejam līdz tam kaut kādam mērķim, jo ir ārkārtīgi svarīgi, ka tev blakus ir cilvēki, uz kuriem tu vari paļauties. Tāpat arī es domāju uz cilvēkiem, kas šeit bija iesaistīti – restauratori, būvuzraugi, dažādi meistari, jo šis nav tāds projekts, kur tev vienkārši pietiek ar kādu, kurš zina, kā saskrūvēt reģipsi vai ielikt plastmasas logu."

Pagaidām vīzija, kāds varētu būs Kaucmindes pils pielietojums, vēl top

Tāpat no svara ir skaidrs mērķis ēkas nākotnes pielietojumam. Zelma Diāna Vidiņa ar brāli realizēja savas aizsaulē aizgājušās mammas vīziju par bērnudārzu. Kaucmindes gadījumā jādomā, kā piepildīt 2887 kvadrātmetru platību.

Latvijas Piļu un muižu asociācijas valdes priekšsēdētājs Roberts Grinbergs uzskata, ka atrast īsto pielietojumu, kas varētu strādāt, nebūs viegli: "Tas ir liels izaicinājums tiem objektiem, kas ir ar milzīgi plašu plānojumu, kas ir būvēts kā šīs hercogu rezidences, pielāgot viesnīcas vai privātu apartamentu vajadzībām, pielāgot milzīgi plašās un neomulīgās telpas kaut kam tādam mūsdienīgam." Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Zemgales reģionālās nodaļas vadītāja Elvīra Mantrova arī saprot, ka ar muzeja iekārtošanu nepietiks:

"Kā tas pelnīs? Muzejs nepelnīs. Tātad jābūt vēl kaut kam. Es domāju, ka tur būs kaut kas saistīts arī ar kafejnīcu, ar receptēm senām.

Tādas domas ir. Viņa pašā sākumā, viņa vēl izstrādā to koncepciju, viņa vēl meklē savu ceļu, bet vīzija ir pareiza, un funkcijas noteikšana ir ļoti svarīgi tieši pieminekļa saglabāšanā un veiksmes stāstā."

Kamēr vīzija vēl tikai top, Kaucmindes jaunā saimniece Aiva Dreimane-Ozolzīle gatava stāties pretim visiem izaicinājumiem, ģimeni minot kā savas komandas pamatu. Par savu lielāko trumpi viņa min ticību tam, ka Kaucmindes pils atgūsies: "Ēka ir dzīvs organisms, jo tajā ir ļoti daudz enerģijas. Pirmām kārtām, arhitekts iegulda enerģiju, lai viņš uztaisītu, izprojektētu kaut ko skaistu. Tad dzīvo cilvēki ar labām domām – atkal ēka ir enerģija. Tad ir mīlestība. Šeit ir bijušas vairākas skolas. Nu tās ir fantastiskas enerģijas, kas šeit visu laiku bijušas ir, un līdz ar to ir tā, ka ēkai ir jāatdzimst varbūt šobrīd ne skaistā, super vizuālā izskatā, bet viņa pamazām jūt – ak tā, es esmu kādam vajadzīga, nākat pie manis, lai vai kāda esmu, bet es esmu šeit un cilvēkus gaidīšu."

Raidījuma "Kultūršoks" uzrunātā vietējā iedzīvotāja Ināra neslēpj, viņa ir ticējusi arī visiem iepriekšējiem īpašniekiem: "Mēs vienmēr cerībās, vienmēr cerībās! Kā mums kāds kaut ko piedāvā un pasaka. Tā jau nav pirmā reize. Vienreiz mēs jau bijām sapucējušies, nu un viss… Žēl mums bija, ļoti žēl."