Henrieta Verhoustinska: Grāmata "Dzejas detektīvi" ir jūsu kopdarbs, kādēļ arī atrodaties šodien šajā studijā. Šo grāmatu veido prozas teksts, kas risina detektīva intrigu, un dzejoļiem, kas asociāciju plūsmas veidā runā par kādu mīklainu noziegumu. Grāmatā ir gan dzeja, gan proza – dzejoļus ir sarakstījuši 12 autori, prozas tekstu Rolanda Bula. Saprotu, ka šis ir kopdarbs, kas radies grupā "Tekstūra". Kā tā radās, un kas tā ir?
Sandra Ratniece: Mēs pirmo reizi sanācām kopā 2019. gada maijā, datumu vairs neatceros, jo nebija plānots, ka sanāksim kopā vēl un vēl, un tik ilgi. Mums pietrūka, un man bija tā doma, ka pietrūkst šo radošo vakarēšanu, sarunu par literatūru. Parasti saka – rakstnieks, tas jau tāds introverts, bet nemaz tā nav, arī šis projekts par to pārliecināja. Toreiz vēl bija "Omulības klubs" ar [Ēriku] Hānbergu un [Jāni] Ķuzuli, tad domāju, ka jaunākajai un vecākajai paaudzei ir, bet vidējai radošajai paaudzei īsti nav. Tā mēs sākām satikties, sāka paplašināties arī vecuma posms, vairs tā nebija vidējā paaudze, bet jau no 20 gadiem līdz pat 70+. Mums nav obligāti jābūt katru reizi vai katru reizi kaut kas jālasa, mēs vienkārši esam kopā, kuriem ir, tie kaut ko nolasa, apspriežamies.
Kāpēc "Tekstūra"?
Sandra Ratniece: Mums pagājušajās "Dzejas dienās" vajadzēja nosaukumu, mums līdz tam nebija. Tad bija tāda prāta vētra un palikām pie šī [nosaukuma]. Mēs esam kā tekstūra, tik dažādi, mēs esam gan dziļi, gan plaši, gan sekli, visādi.
Artūrs Uškāns: Šajā nosaukumā ir iekļauts vārds "teksts". Tekstūra ir ar tausti nojaušama virsma un teksts. Es nebiju klāt, kad tika izgudrots šis nosaukums, bet tas ir tas, kā es nolasu to.
Sandra Ratniece: Mums ir ne tikai vienas mūzas kalpi, bet dažādi, tā kā Artūrs, piemēram, kurš ir multimākslinieks. Mums šīs iespējas ir daudz, lai radītu kaut kādu interesantu sintēzes veida kopdarbu ar dažādām mākslas veidu iesaistēm.
Artūrs Uškāns: Tu mani sauc par multimākslinieku, tad kā multimākslinieks arī pateikšu, ka šo darbu ["Dzejas detektīvi"] es uztveru kā literātu simfonisko orķestri.
Kā jūs domājat, vai dzeja izglābs pasauli?
Sandra Ratniece: Te jāskatās plašāk, vai kultūra izglābs pasauli?
Un, kā ir?
Sandra Ratniece: Noteikti. Mums tikai pašiem ir jāgrib to darīt.
Artūr, kā tu domā?
Artūrs Uškāns:
Dzeja, es domāju, ka vienmēr ir ietekmējusi sabiedrību tad, kad tā pārvēršas par dziesmu.
Katras dziesmas pamatā ir dzeja, vai tā būtu marseljēza vai tā būtu himna, vai protesta dziesma, visam pamatā ir dziesma. Šīs dziesmas vienmēr ir cēlušas cilvēkus kājās un devušas iespēju, aicinājušas cīnīties.
Tev piestāv tā runāt, jo tu esi arī mūziķis, kā zināms. Nesen izdots apvienības "Ogas" albums "Laikarati", kas tapis sadarbībā ar Daci Melbārdi.
Artūrs Uškāns: Šeit [albumā] ir cita līmeņa dzeja, tā ir dzeja, kas ir izfiltrējusies cauri gadsimtu smilšu slāņiem, tā kā tīrs avotu ūdens, tās ir tautasdziesmas, dainas, kas ir cita līmeņa dzeja.
Sandra, zinu, ka tev darbība folkloras laukā arī nav sveša.
Sandra Ratniece: Man pirms jau diezgan daudziem gadiem dzīve sasaistīja kopā ar budēļiem, tāpēc mēs arī ar Artūru varam par daudz ko aprunāties, un esam uz viena viļņa. Tautas gara manta, vai tā ir dziesma, vai tautasdziesma bez melodijas, vai teika, pasaka, mīkla, tā ir mūsu mentalitāte, tie esam mēs un mums tas ir jāsaglabā. Tieši tāpēc ir svarīgi, arī "Dzejas detektīvos" pateikt, lai apstājamies, paskatāmies uz šīm problēmām, kas mums ir. Ir daudz bīstamu lietu šobrīd.
Man bīstama likās arī ideja grāmatā "Dzejas detektīvi", kas droši vien tā arī bija domāta, ka visus dzejniekus jāievieto rezervātā, kur viņi nodarbosies ar radīšanu.
Artūrs Uškāns: Ir kāds interesants aspekts, kas saista gan "Laikaratus", gan "Dzejas detektīvus".
Sandra Ratniece: Jā, mums ir Elīna Līce, gan dzejniece, gan folkloriste, arī brīnišķīga mūziķe, un nebūtu bijuši "Dzejas detektīvi", tad Elīna varbūt līdz [apvienībai] "Ogām" nebūtu tikusi.
Artūrs Uškāns: Mēs "Tekstūrā" iepazināmies, nospēlējām kopīgu koncertu un tieši tajā brīdī "Ogās" gāja prom multinstrumentāliste, tad tika piedāvāts Elīnai. Tā no "Dzejas detektīviem" Elīna pārceļoja uz "Ogām".
Tuvojas Latgaliešu kultūras gada balva "Boņuks" un tur ir nominēti cita tava projekta – "Laimes muzikanti" – izlase "Turu Buru!". Ar to arī apsveicu! Lai arī tu dzīvo Rīgā, saikne ar Latgali nav zudusi?
Artūrs Uškāns: Nē, nekādā gadījumā. Es nupat atkal biju Rēzeknē, satiku mammu, brāli, man visi tur dzīvo. Arī "Gorā" uz grupas "Dagamba" koncertu biju.
Sandra, tu ne tikai radīji "Tekstūru", bet arī vadi "Aicinājumu", kas ir leģendāra nometne jaunajiem dzejniekiem. Kas šobrīd tur notiek, vai viss turpinās?
Sandra Ratniece: Protams, viss turpinās. Šogad būs jau 48 sasaukums, tātad pēc diviem gadiem noteikti būs jārosās uz apaļo jubileju. Ļoti daudz mums zināmu rakstnieku, dzejnieku ir tieši "Aicinājumā" pabijuši.
Ne tikai rakstnieki un dzejnieki, bet arī aktieri.
Sandra Ratniece: Jā, un žurnālisti. Es jau desmit gadus esmu "Aicinājumā", un toreiz pēc Daiņa Grīnvalda aiziešanas mūžībā tas bija emocionāls lēmums. Es uzreiz pateicu jā, bet es nezināju, kā būs, un pirmais gads bija ļoti grūts, saprast, ko esmu uzņēmusies. Šobrīd es nespēju pat iedomāties dzīvi bez "Aicinājuma".
Sandra, tu noteikti atceries, kāda tu biji, kad sāki rakstīt dzeju, ļoti jauna, un tagad jaunie dzejnieki, vai tur ir kaut kāda būtiska atšķirība?
Sandra Ratniece: Es domāju, ka nē. Es esmu no tās paaudzes, kas ir piedzīvojusi totalitāro režīmu, un līdz ar to varbūt manī bija vairāk ideālisma, kaut kāda uzpūsta. Šobrīd visos iekšā ir vairāk realitātes, protams, kā kurš izpauž. Man šķiet, ka tik ļoti pa mākoņiem nelido jaunieši šobrīd. Arī tas, kāpēc mēs "Dzejas detektīvos" runājam gan par valodu, gan par kultūru kopumā, jo diemžēl arī valoda ir mainījusies, un mainījusies tā, ka ļoti daudz anglicismi ir ienākuši, teikumu konstrukcijas ir kā angļu valodā tas pienāktos, nevis latviešu valodā. Šī valodas kultūra ir mainījusies. Es nenoliedzu, varbūt ir iespējams šo gramatiku pārskatīt, kāpēc gan ne, bet ir jārada tas balanss, tas vidusceļš.
Mēs nevaram noliegt savas vērtības un paņemt citu, mums vajadzētu paņemt to labāko no citiem, tad mūsu valoda būs vēl labāka.
Artūr, kā tu izjūti dažādas paaudzes?
Artūrs Uškāns: Es šorīt par šo jautājumu domāju. Īstenībā jaunībā cilvēki raksta vairāk ar hormoniem, arvien vecāki paliekot, sāk rakstīt ar prātu. Es esmu palasījis jauno dzejnieku darbus, tie ir ļoti, ļoti spējīgi, talantīgi cilvēki. Paldies Sandrai, viņa mani uzaicināja nolasīt lekciju jauniešiem par radošumu, par mūzikas sasaisti ar literatūru, un tur es sastapos ar ļoti daudziem jautājumiem. Šie jaunie cilvēki nekad nav aizdomājušies par šo mākslu mijiedarbību, ka dzeja ir mūzika un mūzika ir dzeja. Tikai mūzika ar dzeju kopā ir dziesma, tad mēs trenējāmies dziesmu tekstu rakstīšanai. Es domāju, ka jauniešiem ar šo interesi par notiekošo ir spēcīga nākotne literatūrā. Viņi vēl augs un jau tagad viņi ir ļoti labā intelektuālā un gaumes līmenī.
Viena tava aktualitāte pašlaik ir arī Andreja Osokina festivāls, kurā tu nāc klajā ar jaunu etnodžeza projektu, kurā tiek izmantotas ukraiņu tautasdziesmas. Šobrīd tas ir īpaši aktuāli, kā radās šis projekts?
Artūrs Uškāns: Tas sākās ar kādu citu projektu, kur es apvienoju ārzemju un latviešu dziedātājus, lieku nodziedāt katram savu tautasdziesmu un to apvienoju vienā skaņdarbā. Saistībā ar Ukrainu tur ir gan francūži, gan japānis, soms, tur ir visa pasaule. Tas ir miera projekts, ka cilvēki visā pasaulē dzied par vienu un to pašu, tēmas nemainās. Līdz ar Ukrainas tēmu es iepazinos ar Viktoriju Prituļaku, viņa ir Latvijā jau atpazīstama sabiedriskā darbiniece, tulkotāja, etnomuzikoloģe. Viņa fantastiski runā latviski. Sadarbojoties "EtnoZoom" projektā, viņai patika rezultāts un viņa teica, ka varētu uztaisīt ukraiņu tautasdziesmu programmu etnodžeza formātā. Tā mums sanāca "Jumalo Jazz Orchestra", kas veidots ar džeza smagsvariem. Ukraiņu tautasdziesmas, latviešu tautas instrumenti un ļoti spēcīgs džeza sastāvs. 27. aprīlī būs dzīvais pirmatskaņojums šim sastāvam, bet divas dziesmas esam jau ierakstījuši Latvijas Radio 1 studijā.
Sandra, šobrīd līdzās šim traģiskajam fonam, ir ukraiņu literatūras uzplaukums Latvijā. Tiek izdoti daudz Ukrainas dzejnieki, autori, esejas, dzeja.
Sandra Ratniece: Jā, un arī dzejnieki nepaliek malā. Piektdien, 23. februārī, bija pasākums pie bijušās Krievijas vēstniecības, kurā piedalījās latviešu dzejnieki, tostarp es. Šādi projekti tiek veidoti. Mums arī Ingmāra Balode, Kristaps Vecgrāvis atdzejo, Māris Salējs, Jānis Elsbergs, Māra Poļakova, ļoti daudz. Mums ir aktīvs dzejnieks Dainis Deigelis, kurš darbojās ar bēgļiem.
Mēs esam kopā, un es uzskatu, ka jebkurš mākslas veids – mūzika, literatūra, māksla – mēs tā varam atbalstīt, tā varam līdzi just, ļaut izskanēt balsīm, lai sadzird. Kultūra jau ir tas rupors, mēs sakām un mūs sadzirdēs.
