Raksta ceļvedis:
Ar saknēm stingri zemē un ar skatu nākotnē, ar pietāti pret pagātnes vērtībām un spēju tās interpretēt labākai šodienai – tā var raksturot Andra Vilka darbu, vadot Latvijas Nacionālo bibliotēku. 35 gadu laikā Andra Vilka darbībai cauri gājis gan Atmodas laiks, gan digitalizācijas nestās pārmaiņas, gan ceļš uz Gaismas pili.
Tomēr augusta beigās, Latvijas Nacionālās bibliotēkas 105. pastāvēšanas gadā, Andris Vilks atvadījās no saviem ilggadējiem kolēģiem, lai bibliotēkā ļautu ievest svaigas vēsmas tās jaunajai vadītājai Dagnijai Baltiņai.
Stafeti nodod ar prieku
Par savu aiziešanu no amata Andris Vilks saka: "Emocionāli es jūtos ļoti labi, un būtībā tas lēmums [pārtraukt bibliotēkas vadības gaitas] jau nenāca spontāni – es tam gatavojos jau labu laiku, jau vairākus gadus. Es pat biju Lūžņā pie Jura Rubeņa, kurā bija tādi īpaši retrīti par vīriešu aiziešanas mākslu. Tieši vīriešiem dažkārt ir grūti aiziet."
Bijušais bibliotēkas vadītājs atzīst, ka jau krietnu laiku centās nodot zināšanas saviem kolēģiem, lai bibliotēkas darbs varētu turpināties veiksmīgi un bez liekiem pārrāvumiem. "Par Dagniju [Baltiņu] man bija skaidrs, vēl pirms viņa bija pametusi darbu UNESCO. Es ar viņu pavisam nopietni gribēju rēķināties jau kopš kāda 2016. gada," teic Andris Vilks, kurš ir pārliecināts, ka jaunā bibliotēkas direktore ir savam amatam gatava.
Viņš stāsta, ka sagatavošanas darbos lielu uzmanību pievērsis tam, lai tiktu izceltas viņas kā personības stiprās puses: "Bija svarīgi neiet uz klonēšanu. Tā kādreiz ir, ka cilvēki grib, lai tas otrs ir tieši tāds pats kā viņš. Šajā gadījumā, man liekas, ir laba kombinācija; no vienas puses, tie vektori ir diezgan līdzīgi."
Dagniju Baltiņu kā savu pēcteci bibliotēkas vadībā Andris Vilks noskatījis vairāku būtisku iemeslu dēļ: "Pirmkārt, viņai ir ļoti laba un piemērota izglītība – viņa ir studējusi kultūras mantojuma lietas Vācijā, viņa bija studējusi arī Austrālijā, un viņa nebija tieši saistīta ar bibliotēku jomu, bet viņai bija tas plašais redzējums.
Viņai jau tad [studiju laikos] sāka izkristalizēties zinātniskā interese – viņai bija svarīgas tieši kultūras mantojuma interpretācijas lietas. Es to interesi un potenciālu saskatīju. Man tas ir svarīgi, lai cauri gadiem un cauri visam, ko bibliotēka dara, ir ievirze arī uz pētniecību un zinātni. Arī saistībā ar UNESCO viņa bija laba organizatore un menedžere, viņai bija liela starptautiska pieredze un atpazīstamība savā nozarē. Es neslēpšu, ka viņa ir arī veselīgi ambicioza – bez ambīcijām jau nevar."
Atceroties paša pirmos soļus
Veselīgas ambīcijas, iespējams, jauna direktora meklētāji savulaik saskatīja arī Andrī Vilkā, kurš Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadībā stājās Atmodas laikā, 1989. gadā, tikai 32 gadu vecumā. Tolaik jaunais Andris Vilks bija veltījis darbam bibliotēkā jau vairākus gadus – aptuveni 11 gadus viņš nostrādāja Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā, līdzīgi kā Dagnija Baltiņa, gatavojoties savām nākotnes gaitām bibliotēkas vadītāja amatā.
"Es milzīgi pretojos [amatam]. Ļoti ilgi atteicos. Mani kādu mēnesi mēģināja pārliecināt un pierunāt, lai es eju šajā amatā," laiku pirms 35 gadiem atceras Andris Vilks, kuram darbs Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā tā gājis pie sirds, ka negribējies to mainīt ne pret ko citu. "Tiešām negribēju iet prom no tās nodaļas. Varbūt vairāk ļāvos pierunāties tā iemesla dēļ, ka es sajutu, ka kolēģi grib lielas izmaiņas," atzīst Andris Vilks, kurš kā gados jauns darbinieks juta vēlmi pēc pārmaiņām arī no toreizējā kultūras ministra Raimonda Paula.
Laikā, kad Andris Vilks stājās amatā, doma par jaunas bibliotēkas ēkas celtniecību šķita tāla, neaptverama un neaizsniedzama.
"Pirmajā sapulcē es nesolīju nevienam, ka mēs uzcelsim to bibliotēku.
Tas, kas man bija svarīgi, un es jutu, ka mēs varam izdarīt, bija visa tā lieta, kas saistīta ar bibliotēkas depolitizāciju un durvju atvēršanu pasaules informācijai un pasaules literatūrai, tai skaitā trimdas literatūrai," savus pirmos mērķus atminas Andris Vilks.
Augšām cēlās Gaismas pils
1989. gadā, uzsākot savas gaitas kā Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadītājam, Andris Vilks pirmoreiz tikās ar toreiz vēl tikai sapņa statusā esošās Gaismas pils arhitektu Gunāru Birkertu. Andris Vilks atceras: "Kad es pirmo reizi biju aizbraucis pie Gunāra Birkerta, viņš bija sataisījis no katras struktūrvienības tādu krāsainu klucīti. Mēs spēlējām lego – likām kopā tos klucīšus pēc loģikas. Nevis pēc to vizuālā tēla, bet vienkārši funkcionāli, domājot par to, kas ar ko ir ciešāk jāsaliek." Dažādo krāsu sadalījums, kas šodien redzams Gaismas pilī, ir šīs spēles un domas turpinājums.
"Tā bieži vien ir tāda mitoloģija, ka Gunārs Birkerts naktī nosapņoja stikla kalna tēlu. Tas tā nenotika. Tas notika, diezgan pamatīgi iedziļinoties funkcijās.
Mums abiem tās vajadzēja saprast un izkārtot," stāsta Andris Vilks, kurš ar apbrīnu dalās stāstos par savu darbu ar Gaismas pils arhitektu un piemin, ka Gunāra Birkerta vēlme detalizēti iedziļināties bibliotēkas funkcijās un stāstos veicināja arī Andra Vilka erudīcijas attīstību, jo bija svarīgi spēt atbildēt uz visiem arhitekta izvirzītajiem jautājumiem.
No Gaismas pils pirmajām skicēm līdz ēkas realizācijai pagāja vairāk nekā 20 gadu. Šajā laikā strauji attīstījās digitālās iespējas, liekot bibliotēkām visā pasaulē mainīties un pārvērtēt savas funkcijas.
Informācijas un zināšanu jūra
Digitalizācijas rezultātā gluži kā no jauna uzplauka bibliotekāra funkcijas. Andris Vilks uzsver, ka mūsdienās daudz būtiskāka un svarīgāka par pašu ēku ir bibliotēkas komunikatīvā funkcija.
"Bibliotēka nav mērķēta uz to, lai cilvēki vienkārši sēdētu un lasītu grāmatas – tas jau sen ir pagājis. Tas, kas šeit ienāk, ir tieši bibliotekārs kā mentors.
Varbūt ēka ir vajadzīga vienkārši kā fiziska čaula, bet ir ļoti būtiski, ka ir tas ceļvedis, tas cilvēks, kurš zina, kur un kā informācija ir atrodama. Tāpēc jau mēs esam bibliotekāri un tiekam mācīti un sagatavoti tam, lai mēs vieglāk atrastu ceļu pie informācijas," saka Andris Vilks, kurš starp daudziem piemēriem min atgadījumu ar savu draugu – celtnieku. "Viņš bija kaut ko dzirdējis par mākslīgo marmoru. Viņš man teica, ka grib kaut ko par to lasīt. Es arī neko par to nebiju dzirdējis, bet es zināju, kā man ir jāiet meklēšanas ceļos un ar ko jāsāk. Ievadot pareizos atslēgas vārdus, es mūsu pašu bibliotēkā atradu diezgan daudz materiālu, kas bija par šo mākslīgo marmoru," stāstā dalās Andris Vilks, kurš piekrīt tam, ka, meklējot informāciju, ļoti daudzi cilvēki to veiksmīgi prot atrast arī paši, tomēr netrūkst arī tādu, kuriem ir nepieciešama palīdzība, lai neapmaldītos lielajā informācijas laukā.
"Ir ļoti daudzi cilvēki, sevišķi skolnieki un jaunieši, kuri nesaprot, kā meklēt informāciju. Nepietiek ar to, ka ieguglē. "Google" izceļ nevis to, kas ir patiesi nozīmīgākais un svarīgākais, bet to, ko kāds promotē. Tāpēc mūsu amatam ir svarīgi saprast, kā mēs varam piedāvāt to vērtīgāko un uzticamāko," uzsver Andris Vilks, kurš uzskata, ka
viena no būtiskākajām bibliotēkas funkcijām ir dalīties ar uzticamu informāciju, un šī funkcija, pēc viņa domām, ir būtiskāka par pašu ēku.
Domājot par to, kā veiksmīgāk raksturot mūsu laikus, Andris Vilks dalās idejā par to, ka šobrīd atrodamies digitālajos viduslaikos. "Esam apmēram Džovanni Bokačo laikos," viņš saka, atzīmējot, ka par renesanses laiku uzskatīs to brīdi, kad sabiedrība sāks atkal novērtēt ne tikai to, kas radies mūsdienās, vai uzskatīt, ka tikai šodienas informācija ir jēgpilna un vērtīga, bet novērtēs arī visu iepriekš radušos cilvēces zinātnisko un kultūras mantojumu.
Andris Vilks atgādina, ka renesanses laika kultūra par savu pamatu ņēma jau esošas zināšanas no pagātnes, lai dotu iespēju attīstīt tālākas kulturālās un zinātniskās atziņas un darbības. "Tas, ko viņi izvilka no kultūrslāņa, pievienoja jaunu vērtību viņu pašu laikam. Caur vecajām vērtībām viņi radīja jaunas. Mēs par to esam runājuši arī ar Dagniju [Baltiņu], ka tā ir tā pagātnes mantojuma interpretēšana šodienai. Bieži vien mēs saskaramies ar to, ka svarīga ir tikai šodiena, un nekas cits nav svarīgs. Bet tā nav. Paiet viena paaudze, un tā paaudze teiks, ka lietas un zināšanas, kuras šodien turam godā, būs jau novecojušas, nebūs svarīgas vai interesantas. Bet visos tajos slāņos ir kaut kādas vērtības.
Renesanses laika gudrie, to saprotot, mācēja gudri radīt pilnīgi neticamu un milzīgu kultūru, ko mēs redzējām visās izpausmēs," stāsta Andris Vilks, kurš ir pārliecināts, ka arī šodien, rūpīgi ieskatoties nesenākā vai senākā vēsturē, mēs atrastu daudz vērtīga, uz kā pamata būvēt spožāku rītdienu.
Tomēr Andris Vilks uzsver, ka nav jēgas fetišizēt kaut ko vecu tikai tāpēc, ka tas ir vecs: "Tas nav tas mērķis. Svarīgi ir tas, kā mēs šodien to [agrāk tapušo zināšanu krājumu] varam lietot."
Komandas spēks
Jaunībā Andris Vilks aizrāvies ar basketbolu. "Esmu sportists. Basketbolists. Es spēlēju komandā, kas man ļoti patika. Arī bibliotēkā es visu laiku esmu juties, ka tā ir komandas spēle, nevis individuāls sprints," atzīst Andris Vilks.
Lai ilgo gadu gaitā spētu saglabāt veiksmīgu līderību un darba spējas, Andri Vilku no sirds ir atbalstījusi un uz pareizā ceļa turējusi viņa sieva Aira. Abi iepazinušies jau skolas laikā, un Andris Vilks smej, ka viņu un Airu satuvinājis fakts, ka abi bija vienīgie no klases, kurus nepaņēma dziedāt korī, tāpēc abi brīvās stundas pavadījuši, dodoties kopīgās pastaigās.
Gan sieva, gan kolēģi Andri Vilku apbrīno par spēju redzēt lietas no augšas un tās lieliski pārvaldīt. Viņa darba spējas ir apbalvotas ar daudziem apbalvojumiem ne tikai Latvijas, bet arī starptautiskā līmenī, tomēr bijušais bibliotēkas vadītājs uzsver, ka apbalvojumi nav domāti viņam vienam. Viņš smej: "Ne jau es esmu kādu no dīķa izvilcis!"
Andris Vilks uzskata, ka visi apbalvojumi, ko pēdējo 35 gadu laikā saņēmis, ir ne viņa personīgais, bet lielākoties kolēģu nopelns un komandas spēks.
