Lietuviešu kordiriģente Rasa Gelgotiene daudz ceļo un bijusi dažādās vietās pasaulē. Brīdī, kad vēlos sazināties, viņa atrodas Ukrainā, Odesā, kur strādā par spīti kara apstākļiem. Jautājot par Karostas mājas iegādi, viņa saka, ka mērķtiecīgi meklējusi iespējas gan Lietuvā, gan Latvijā Jūrmalā, bet savu sapņu piepildījumu par kādu senu villu atradusi Liepājā, Karostā.
Cena bijusi ļoti pievilcīga tik lielai mājai, taču darbs, kas bija jāiegulda atjaunošanā, iespaidīgs. Viena daļa ēkas pieder kolēģei, bet savu daļu diriģente sākusi restaurēt un tagad jau redzami darba augļi. Rasa Gelgotiene atceras pirmsākumus:
"Māja liela, bet tur viss iekšpusē bija sagrauts – nebija ne grīdas, ne jumta, līdz ķieģelim – tik šausmīgi. Es sāku savu pusi restaurēt, veidoju tādu ļoti greznu – carisku. Skatījos, kā tam jābūt, atradu meistarus, kuri var atjaunot apmetumu. Tieši bija kovida laiks, darbs attālināti, un tad es pati nodarbojos ar apzeltīšanu. Domāju, ka tas nevar būt izdevīgi, kam tas viss vispār vajadzīgs, bet tas ir ļoti skaisti."
Zāle ir maziņa, bet kamermūzikai ekskluzīva, uzsver Rasa Gelgotiene. Ēkā divus apartamentus viņa izīrē atpūtniekiem, bet lielāko telpu bez logiem viņa atvēlējusi kamerzālei. Par kamerzāli, kurā ir 50 sēdvietas, stāsta biedrības "Baringtons K2" projektu vadītāja un koncertu rīkotāja Baiba Vigule: "Grezni un ļoti skaisti. Svinīgi, manuprāt. Tieši akadēmiskā mūzika ļoti piestāv zālei. Mūziķi šo kamerzāles noskaņu un akustiku izmanto. Vienā no koncertiem bija laikmetīgs skaņdarbs, kur instruments skanēja no dažādām vietām, bija tāds piedzīvojums."
Tagad priekštelpu un zāli grezno senas stikla vitrāžas, apzeltītie dekori, klavieres un citas detaļas, atjaunotas un speciāli atvestas arī senas krāsnis.
"Viena krāsns ir atvesta no Polijas un viena no Rīgas, lai būtu atbilstošas šim laikam. Ir lampas, pat krūzītes atvestas no kolekcijas Briselē. Arī klavieres ir no 1908. gada, kas atbilst zāles rašanās laikam," atklāj Vigule.
Sestdien, 4. novembrī, uz bezmaksas koncertu vietas vairs nav pieejamas, stāsta biedrības "Baringtons K2" vadītāja Kristīne Lieģeniece, jo cilvēkiem zāle patīk un te bijuši apmeklētāji no dažādām Latvijas vietām. Biedrība vairākus gadus rīko Lāčplēša dārza svētkus un citus pasākumus, tāpēc kamerzāle ir vēl viens pienesums Karostas daudzveidīgajā mozaīkā, saka Kristīne, uzsverot ēkas īpašnieces veikumu:
"Tas ir Rasas sirdsdarbs. Ienākot ēkā un zālē, var just ieguldīto sirdsdarbu. Rasa ir pirmā, kas ir uzdrīkstējusies tādā stilā veidot, neslēpjot greznumu, jo vienkāršāk taču ir izveidot modernu interjeru, nepievēršot uzmanību visām šīm detaļām."
Flautists Reinis Lapa, kurš jau uzstājies Karostas kamerzālē, pauž sajūsmu par šīs vietas tapšanu, īpaši uzsverot atrašanās vietu Karostas vēsturiskajā apbūvē: "Pārņem līdzīga sajūta, kad Rīgā bija Vāgnera zāle, ieejot fantastiska un pasakaina sajūta, – tas greznums un zīmējumi. Pati zālīte ir piemērota kamermūzikai, nelieliem kameransambļiem."
Karostas zāle ir īpaši piemērota klusi skanīgiem instrumentiem, uzsver mūziķis.
Kamerzāles īpašniece Rasa Gelgotiene vairākkārt sarunā uzsver Karostas potenciālu, kas pilnībā netiek izmantots.
Šobrīd Karosta jau kļuvusi par nozīmīgu vietu mākslai, mūzikai un tūrismam, tāpēc viņa pauž cerību, ka Karosta iegūs vēl papildu stimulu, sagaidot Eiropas kultūras galvaspilsētas notikumus 2027. gadā: "Karostā ir ļoti lielas kultūras perspektīvas. Varbūt kāds izdomās, ko darīt ar manēžu, jo tās Latvijai ir milzīgas bagātības."
