"Garainis"
Pie LTV skatītājiem nonācis jauns dokumentālais seriāls "Garainis", kas tapis kā radinieks "Literatūrei", saglabājot radošās komandas kodolu un pamatideju, taču pārkāpjot literatūras robežas un meklējot ceļabiedrus visā plašajā kultūras laukā.
Portālā LSM "Garaiņa" ceļojumi turpinās sarunās, ļaujot ieskatīties arī filmēšanas aizkadros un raidījumā neredzētās ainās.
Māra Ķimele šobrīd gatavojas divām pirmizrādēm – koncertuzvedumam "Tu stipru mani sauc" mūzikas namā "Daile" ar Broņislavas Martuževas dzeju, Martuževas un Imanta Kalniņa dziesmām, kā arī Gunāra Priedes lugas "Zilā" iestudējumam Valmieras teātrī.
Henriks Eliass Zēgners: Jūs tikko atbraucāt no mēģinājumiem Valmierā.
Māra Ķimele: Un tūlīt braukšu atpakaļ. Tagad atstāju aktierus ar uzdevumu.
Kādas ir jūsu attiecības ar Gunāra Priedes dramaturģiju?
Ļoti labas – esmu diezgan daudz iestudējusi viņa darbus. Tā luga ir ir ļoti laba – viena no tām, kas vienmēr būs aktuāla, jo tas, kas notiek starp tās varoņiem, starp cilvēkiem notiek vienmēr, neatkarīgi no tā, kurā valstī vai kādā tautībā. Ļoti forša, laba luga.
Mani pēdējā laikā nelaiž vaļā sajūta – un es saprotu, ka neesmu vienīgais – par to, mums šobrīd teātrī ir dramaturgu trūkums.
Ļoti liels trūkums. Dramaturģija, es domāju, ir viena no visgrūtākajām literatūras sadaļām. Tur neder pļāpīgums, sevišķi tādā teātrī, kāds tas ir šodien. Šodien teātrī runā maz. Vēl pagājušā gadsimtā bija arī literārais teātris, un Priede arī zināmā mērā vēl pieder pie tā literārā, kaut gan viņam vienmēr ir tādi darbīgāki notikumi. Bet vēl pirms 150 gadiem teātrī tikai runāja, un autors līdz ar to uzrakstīja pilnīgi visu, kas jāpasaka tekstuāli, bet aktieris stāvēja un daiļi, izteiksmīgi runāja.
Bet šodien mums ir darbības teātris, kad aktieri izspēlē visu, kas starp viņiem notiek. Agrāk jau tā nedarīja, un līdz ar to daudzi teksti kļūst lieki, jo viņi ir paskaidrojoši, aktieri tos nospēlē.
Tāpēc es atļaujos dažus tekstus īsināt – nevis tādēļ, ka man teksts nepatīk, bet tādēļ, ka aktieri to nospēlē, un citādi iznāktu, kā saka, sviestmaize ar sviestu.
Kāpēc mums trūkst dramaturgu? Ir taču bijušas dažādas studiju iespējas.
Šobrīd LKA ir drāmas un teksta studijas, un tas ir mazliet savādāk. Viņi netiek audzināti kā dramaturgi. Nu nav tik vienkārši, jā – kā var iemācīt cilvēkiem rakstīt lugas? Tas ir ļoti īpašs talants. Dramaturģijas panākumi slēpjas tieši struktūrā, uzbūvē. Kā uzbūvēt to, kas notiek? Dramaturģija ir kompozīcijas māksla. Tā ir tāda grūti noformulējama, dīvaina lieta, jo arī akadēmiskā dramaturģija, kurā ir ievads, kulminācija un nobeigums – arī tas šodien vairs nedarbojas. Apziņas plūsmas literatūra, absurds – mēs esam bagātinājušies ar tik daudz ko, ka šodienas dramaturgiem ir ļoti grūti saprast, kā būvēt lugu. Vēl jo vairāk tādēļ, ka patreiz modē ir dokumentālais teātris, kur jebkurš cilvēks var atnākt un pastāstīt, kā viņam ir un kā viņš jūtas. Tā ir cita dramaturģija, un apvienot to ar mākslinieciskumu nav nemaz vienkārši. Ir arī dokumentālas izrādes, kas tā arī paliek informācijas līmenī.
Māksla ir autora spēja pamodināt uztvērēja, skatītāja pārdzīvojumu tā, lai viņš kaut ko iegūst, ejot šim stāstam līdzi.
Un šis pārdzīvojums pieprasa arī estētisko kategoriju, mākslinieka talantu. Ar informāciju par drausmīgiem notikumiem, kas piemeklē vienu cilvēku vai veselas valstis – ar to nepietiek. Priekš tā mums ir avīzes, radio, televīzija, prese. Līdzīgi arī ar performancēm – bieži vien tur ir par maz. Jā, uztaisīt labu performanci, tā ir māksla, bet tas nemaz tik bieži nenotiek.
Kas ir pēdējā izrāde, kas jums šādu pārdzīvojumu ir radījusi?
Tikko noskatījos Valmierā izrādi "Cosmopolitan". Valmieras teātris to veidojis kopā ar igauņu kolēģiem. Brīnišķīga izrāde! Arī tāds dokumentāls, mūsdienīgs dramaturģijas piegājiens – aktieru kopražojums ar režisoru, kopā veidots stāsts par dažādiem dzīvē satiktiem tipāžiem. Satiekas dažādu tautību cilvēki no dažādām vietām, katram sava vajadzība. Runa ir par mākslīgo intelektu, kā satikties ar jau aizgājušiem cilvēkiem, un tas tiek risināts ļoti asprātīgi, stilīgi, bet ar spēcīgu sirds enerģiju. Pamazām tas tā iet, iet, un ar tevi kaut kas reāli notiek – tā ir tāda iedarbība uz cilvēkiem... Es kādreiz sev esmu noformulējusi, ka māksla palīdz cilvēkiem izdzīvot. Dzīve nav viegla, un māksla palīdz. Piemēram, izgaismo kaut ko tādu, ko teātrī tu vari ieraudzīt no malas, arī ārkārtīgi sarežģītas situācijas. Bet tu, esot zāles drošībā, vari izsekot tam līdzi un saprast, kur ir kļūdas, kā var darīt un kā varētu nedarīt.
Un tas nav tik burtiski, ka tevi tagad ņems un pamācīs, bet tas līdzpārdzīvojums, izdzīvojot līdzi kādai dzīvei tuvplānā, ko spēlē dzīvi aktieri, emocionāli ejot viņiem līdzi – tu iegūsti pieredzi, kam personāži ir izgājuši cauri.
Tas ir tas interesantais. Un šodien teātrī bieži līdzpārdzīvojuma nav, un es pieļauju, ka tas mazāk ietekmē realitāti. Šajā izrādē man tas notika. Tāpat kā gleznām – arī gleznai ir vajadzīgs tavs skatītāja līdzpārdzīvojums. Esmu bieži pamanījusi, ka cilvēki izstādē uzmet aci un iet garām, bet arī glezna prasa pieslēgumu.
Tad man jāprasa – kas ir pēdējā izstāde, kur jūs esat šo pārdzīvojumu jutusi?
Droši vien Eglītis. Ļoti laba izstāde, ļoti laba. Man taisni patīk tie viņa mazie darbi, tās ainavas – tik precīzas. Tur nav melu. Un nav nekas piekrāsots, lai būtu foršāk vai iedarbīgāk. Teātrī, protams, mēs bieži vien piekrāsojam. Ja nepiekrāso, tad it kā vajadzīgs uzmanīgāks skatītājs. Jā, piekrāsošana ir tāds pārdzīvojums visiem māksliniekiem, jo tad tevi pamana vairāk, un tas kārdinājums, manuprāt, ir jāpārvar katram.
Vajag pazemību?
Pat ne pazemību, bet tādu... pašcieņu. Nebāzt sevi priekšplānā. Gan režisoram, gan gleznotājam.
Sakiet, vai ceļojums, filmējot "Garaiņa" sēriju, jums uzjundīja kādu jaunu domu par Ilmāru Blumbergu?
Man bija ļoti patīkami jūsu sabiedrībā, un atmosfēra bija ļoti laba, ļoti skaistas vietas, kas saistās ar ļoti tuvu cilvēku. Tas bija ļoti patīkams ceļojums. Bet tā jau tie cilvēki, kas mums ir ļoti tuvu, vienmēr ir klātesoši.
Skatoties sēriju, es redzu, cik spēcīga bija jūsu kopīgā sadarbība ar Ilmāru kā scenogrāfu. Kā ir šobrīd – kas ir jūsu scenogrāfi?
Man visu mūžu ir veicies ar scenogrāfiem. Domāju, ka tas tāpēc, ka es tiešām esmu augusi ar izteiktu vizualitāti. Man no vectēva mājās bija mantotas izcilu latviešu gleznotāju gleznas, es dzīvoju pie Lielajiem kapiem, kas tajā laikā vēl nebija izpostīti – ar pieminekļiem, marmoriem, čuguna ķēdēm. Tāpat jaunībā man bija daudz draugu gleznotāju. Man tā vizualitāte kaut kā, es nezinu, aknās sēž, un līdz ar to man ar scenogrāfiem ir ļoti viegli saprasties. Scenogrāfi man vienmēr ir bijuši biedri, draugi, vistuvākie cilvēki, un tā tas turpinās, kaut gan vairs nav Andra [Freiberga] un Ilmāra, toties ir viņu audzēkņi, un tie ir brīnišķīgi cilvēki. Diezgan daudz strādāju ar Reini Suhanovu, kas ir izcils scenogrāfs, un mana audzēkne savukārt strādā ar pavisam jauniem scenogrāfiem, kas, savukārt, jau ir Freiberga audzēkņu audzēkņi, un viss notiek ļoti veiksmīgi, es skatos un redzu, cik spēcīgi viņi ir. Viss turpinās, nekas nezūd, šādā ziņā es nejūtu nekādu pārrāvumu. Daudz strādājusi esmu arī ar [Mārtiņu] Vilkārsi, Pēteri Martinsonu, kas patiesībā ir arhitekts un keramiķis, bet vienkārši izcils mākslinieks, Jāni Krievu, Modri Tenisonu.
Tā ir liela laime, kad tev blakus ir scenogrāfs, ar kuru tu vari saprasties ne tikai jēdzieniski, bet arī estētiski.
Ja dramaturģijā mums ir iztrūkums, tad scenogrāfija šķiet ļoti dzīva.
Jā. Tagad režisori un aktieri bieži paši veido izrādes, bet arī tām vajag dramaturģiju, arī tur vajag būt centram, un tas bieži vien iztrūkst. Tāpat, manuprāt, arī latviešu filmas, kas bieži vien vizuāli ir spēcīgas, bet... Piemēram, "Straume". Varbūt man nav tiesību tā runāt un tas ir šausmīgi, ko es tagad saku, bet, manuprāt, scenārijs ir slikts. Man liekas, ka tur tiešām varēja veidot arī kādu naratīvu, un tas nemaz nepazeminātu to vēstījumu un stilu. Vairākās vietās tas scenārijs vienkārši pakaras gaisā.
Sakiet, Māra, kas jums pēdējā laikā sagādā prieku?
Darbs ar aktieriem. Tā ir tāda teātrinieku pašpietiekamība – mēs viens otram dāvājam prieku. Man ir prieks skatīties, kā viņi strādā, viņi ir ļoti labi. Satikšanās ar kolēģiem. Tāpat arī foršas izrādes. Piemēram, Toms Treinis Valmieras teātra mazajā zālē uztaisījis izrādi "Tuvāk" – man ir tāds prieks, es redzu, ka viņš kļūst arvien pieaugušāks, nobriedušāks. Viens no maniem studentiem uztaisīja "Dullo Dauku" Nacionālajā teātrī – tas ir tāds prieks!
Redzēt, ka tavi studenti var, viss notiek, pat mazliet tā pārsteidzoši – tā kā vecākiem, kad bērns sāk staigāt. Viņi var, viss turpinās!
Par lielām skumjām es tagad arvien retāk eju dabā. Agrāk man vajadzēja mežā vai jūrā iet, tagad tā iespēja ir retāk. Jaunībā es braucu ar jahtām jūrā – tas ir kaut kas neiedomājams, man pietiek iekāpt laivā, lai būtu laimīga. Es esmu laimīga mežā, ezerā. Bet tagad vairāk ir urbānie prieki – tas, kas notiek teātrī, mākslā, koncertos. Es domāju, ka ir ļoti svarīgi nebūt par to cilvēku, kas paģērē, ka "tagad man". Nebūt tam, kuram "nav tas un tas, un man to nedod, un šitie ir slikti, un man tas un tas pietrūkst". Tad tu esi pagalam. Tik daudz prieka ir visriņķī!
