ĪSUMĀ:
Kā top kritiķis?
Elīna Vendija Rībena: Varbūt jūs varētu pastāstīt, kā nonācāt tieši pie recenziju rakstīšanas un arī, ja tas ir saistīts ar jūsu filozofijas izglītību, – vai jūs redzat tur saistību?
Sofija Anna Kozlova: Mana pirmā recenzija bija deviņu gadu vecumā avīzē "Kultūras forums", kas tagad vairs nepastāv. Tur es biju ģimenes sakaru dēļ, jo mana mamma tobrīd tur strādāja un viņai bija uzdots recenzēt Jura Zvirgzdiņa grāmatu "Lāča Bruņa medības", ja nemaldos, brīnišķīga grāmata lina vākos ar melnu apdruku. Mana mamma, pilnīgi pašsaprotams gājiens, manuprāt, nolēma izmantot savu bērnu bezmaksas darbaspēku un iesaistīja arī mani šajā procesā. Tas bija liels gods un arī uztraukums intervēt Juri Zvirgzdiņu, un pēc tam dalīties arī savās pārdomās – beigu beigās tie bija kādi divi teikumi mammas recenzijā, bet tā sajūta…
Rūdis Bebrišs: Mana pirmā recenzija bija divdesmit viena gada vecumā, es nevaru lepoties ar tik tālu rekonstrukciju…
Māra Ulme: Bet tas bija nepotisms, viss kārtībā.
(visi smejas)
Rūdis Bebrišs: Man tās gaitas tā nopietni sākās negaidīti – nebiju plānojis nonākt recenzijas autora pozīcijā. Piedalījos Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LMMC) organizētajā radošās rakstības skolā tās pirmajā gadā, un noslēgumā bija uzdevums uzrakstīt vienu recenziju. Tas iekrita pandēmijas laikā, un es recenzēju tiešsaitē skatāmu mākslas projektu. Bija ļoti interesanti, bet tobrīd to uztvēru kā vienkārši aizraujošu vingrinājumu. Atbildot uz jautājumu, kur es redzu sabalsošanos ar filozofiju, – mana primārā interese filozofijā ir bijusi estētika un mākslas filozofija, un kur tad vēl labāka iespēja šos interpretāciju rīkus un teorijas ielikt praksē, ja ne reāli apskatoties, kas notiek, un par to kaut ko izspriežot.
Elīna Vendija Rībena: Radies iespaids, ka Sofija pamatā recenzē grāmatas, bet Rūdis vairāk pievēršas mākslas izstādēm. Vai tas tā sakrita nejauši vai arī tāda izvēle bija apzināta?
Sofija Anna Kozlova: Es esmu diezgan daudz rakstījusi arī par vizuālo mākslu. Mana pirmā nopietnā recenzija gan bija par grāmatu, tomēr pēc tam ilgu laiku es rakstīju tikai par vizuālo mākslu. Kā viņi [žurnāls "Satori" – red.] izdomāja, ka es varētu rakstīt par vizuālo mākslu, par to man nav komentāru. Par grāmatu gan liekas ļoti viegli izsekojams slēdziens, jo tas bija Igora Šuvajeva Nīčes eseju krājuma "Par vēstures derīgumu un kaitīgumu dzīvei" tulkojums, un mēs tomēr filozofi, nesen vēl "Tvērums" sācis visur virmot gaisā… Domāju, ka tamdēļ viņi iedomājās uzaicināt mani par to rakstīt.
Māra Ulme: Pieskaroties vārdam "tulkojums" un recenzijai kā interpretēšanas mākslai – kāds ir jūsu recenzēšanas process? Kā jūs izšķirat, kur sākas mākslinieka vēstījums, bet kur – jūsu interpretācija?
Rūdis Bebrišs: Man lielākoties telefonā ir atvērtas piezīmes, kurās es, aplūkojot izstādi vai lasot tekstu, piefiksēju dažādas lietas, kas iešaujas prātā. Ļoti palīdz, ja ir kāds sarunu biedrs, ar kuru kopā apskatīt izstādi – ar literatūru varbūt ir grūtāk. Sarunā dzimst ļoti daudz. Man ļoti patīk vācu romantisma laika autora Heinriha fon Kleista rakstītais, ka domas top sarunā, es tam ļoti piekrītu.
Tas ļoti palīdz, ka ir kāds, kurš uzklausa to, ko es gribu pateikt, un šajā sacīšanas aktā tā ideja rodas, top forši teikumi, kurus piezīmēs tad piefiksēt.
Māra Ulme: Vai tu to kādreiz izjūti kā diskusiju ar pašu mākslinieku?
Rūdis Bebrišs: Man ir bijuši daži gadījumi, kad esmu iesaistījis sarunā arī reālo mākslinieku. Tomēr tad es cenšos to atrunāt. Kad filozofs raksta recenziju liekas svarīgi tādas lietas pieminēt. Rodas papildu uzstādījumi, kad iesaisti arī autoru, kad vaicā viņam: nu, kas tad tur ir? Man gan liekas, ka tā nav ierasta prakse. Taču ir gadījies.
Sofija Anna Kozlova: Man ir pavisam citāda metode. Es parasti daru tā, ka izlasu vai apskatos to, par ko man ir jāraksta, un tad – pēc tam, kad nesanāk neko izdomāt – es cenšos maksimāli atvērties un iesaistīties sarunās, kurās pie manis atnāk visādi mazi nieciņi. Es nezinu, vai tā ir citiem, bet vismaz es pēc grāmatas izlasīšanas tajā vēl kādu laiku palieku. Un tad, ejot ar to grāmatas pasauli sev līdzi dzīvē un satiekot dažādus cilvēkus, pie manis pašas atnāk visādas lietas, kas iekļaujas tajā grāmatas pasaulē. Tur dzimst recenzija. Es dažreiz nespēju saprast, vai esmu vienkārši ārprātīgi laimīgs cilvēks, ka man tā gadās, vai arī ir kādi principi, pēc kā tas notiek.
Māra Ulme: Varbūt tā uzmanības pievēršana, tā baltās lapas turēšana sev pretī.
Sofija Anna Kozlova: Jā, absolūti. Mans vismīļākais gadījums un arī mana mīļākā recenzija bija par Mišelas Bernsteinas grāmatu "Visi karaļa zirgi". Tur vienkārši viss pie manis nāca. Bija tā, ka tētis man nez kāpēc iedeva izlasīt "Alisi brīnumzemē", un izrādās, ka tas nosaukums ir atsauce uz Oliņa-boliņa pantiņu, bet ne tikai – un visas tās atsauces lidoja pie manis, un es lasīju un lasīju un lasīju…
Māra Ulme: Vai tevi nebiedē, ka tu varētu pārāk ieiet tajā savu zīmju pasaulē un atrast kaut ko citu, kā tur nemaz patiesībā nav? Vai tev ir šī ieslodzījuma sajūta? Jo es atceros, ka man recenzējot sāka likties, ka varbūt šīm manām domām nav nekādas saistības ar šo mākslas darbu vai autora ieceri un es vienkārši fantazēju, no pirksta izzīžu savas interpretācijas.
Sofija Anna Kozlova: Es domāju, ka tas ir saistīts ar to, kādu lomu mēs piešķiram kritikai vispār. Kāpēc kritika būtu jālasa? Tas ir pirmais jautājums, ar ko sākt.
Man šķiet, ka kritika ir jālasa tāpēc, ka tā var parādīt tev citus ceļus, pa kuriem nonākt pie mākslas darba.
Protams, es dažreiz ar sevi apspriežos: vai gadījumā neesmu jau pārāk daudz bijusi iekšā tajā mākslas darbā kā "es", lai varētu pateikt kaut ko, kas būtu interesants kādam citam? Jo skaidrs, ka tekstā nevar iekļauties visas tās tēmas un attiecības, kas manī ir veidojušās rakstīšanas procesā. Tas, ka tā grāmata kaut kur pazudīs un pēc tam izdevēji nāks un izsitīs man logus..., tas, protams, ir faktors, bet tā vēl nav noticis.
Elīna Vendija Rībena: Es tieši gribēju vaicāt, kā jums šķiet – nu, kas jums dod tiesības (smejas) un autoritāti izteikties par kāda darbu? Jo katram atsevišķam darbam, vienalga, vai tā būtu izstāde vai grāmata, parasti nav vairāk kā trīs četras recenzijas – tās, kas cirkulē mediju vidē un tiek lasītas. Kā jums šķiet, kas tieši jūsu skatījumā ir atšķirīgs, īpašs? Kāpēc jūsu rakstītajam ir nozīme?
Sofija Anna Kozlova: Man liekas, ka pirmais nosacījums ir, ka tev tiešām ir, ko pateikt. Esmu diezgan droša, ka tas nav tas gadījums ar visām kritikām, ko mēs varam izlasīt. Tas nav tas gadījums ar visām kritikām, ko es esmu rakstījusi, bet ir dažādas situācijas. (smejas) Otrais nosacījums – ka esi vienkārši godīgs tad, ja tev ir, ko pateikt un tu esi gatavs to godīgi arī pateikt… Man šķiet, ka es bieži mēdzu izvairīties no lietām, ko nezinu. Lai nebūtu manā tekstā nekā tāda, par ko es pēcāk nevarētu paskaidrot – kāpēc esmu tā rakstījusi, no kurienes tas ir radies. Es mēģinu pateikt tā, kā ir, un tā, lai es tiešām saprotu, ko es esmu mēģinājusi pateikt.
Elīna Vendija Rībena: Man šķiet, ka tur ir kaut kas saistīts ar to, ka lasītājiem – kas bieži vien ir paši autori – svarīga vai vismaz interesanta ir tieši šī recenzenta persona un veids, kādā šie recenzenti savas domas izsaka, kas var būt, teiksim, asprātīgs. Tas liek domāt par to, vai recenziju pamatā tiešām ir objektivitāte vai arī tomēr recenzijas būtu uztveramas par atsevišķu literāru formu. Te vairs nav tik liela saikne ar kaut kādu patiesības reprezentēšanu, bet gan ar recenzijas autoru un viņa izteiksmes stilu.
Sofija Anna Kozlova: Man šķiet, ka manā gadījumā ir otrais, bet tas arī ļoti atkarīgs no tā, kā šīs recenzijas tiek rakstītas. Ir dažādas tradīcijas tam, kā rakstīt recenzijas, bet patiesībā – nav jau arī tā, ka viens un tas pats autors rakstītu vienā veidā katru savu recenziju. Drīzāk tie ir darbi, kas ar tevi mijiedarbojas citādos veidos. Ir darbi, par kuriem tev skaidrs, ka jāpastāsta visiem, kāpēc tas ir labi vai slikti, bet ir citi darbi, kuros tu vispār tādus vērtējumus neieskati. Darbi, kuros svarīgāk šķiet pastāstīt ko citu, kaut ko paplest. Tas laikam ir tas, ko es parasti daru savās recenzijās. Man tas šķiet aizraujoši, un tās nav man mīļas lasāmvielas – tās, kas nav interesantas pašas par sevi. Tāpēc es cenšos sagādāt tādu lasāmvielu, kādu pati gribētu lasīt.
Kā uztvert kritiku?
Elīna Vendija Rībena: Vai jums ir bijusi kāda pieredze, kur pie jums vēršas pēc recenzijas uzrakstīšanas saistībā ar jūsu izteikto viedokli?
Rūdis Bebrišs: Ir bijis, jā. Un līdz šim – pozitīvā gultnē. Kaut kādā ziņā gan tas "paldies" vārds reizēm ir dīvaini saprotams. Latvijas vidē laikam gan to var saprast – uzrakstīta recenzija darbam ir papildpublicitāte. Droši vien tas "paldies" visbiežāk ir par šo ziņas palaišanu tālāk. Es gan gribu domāt, ka kāds, iepazīstoties ar recenzijā paustu viedokli par savu darbu, saredz lietas, ko iespējams uzlabot, un tas "paldies" ir par to. Es esmu saņēmis arī konkrētu pateicību par to, ka to daru – ka nodarbojos ar kritiku Latvijā. Par to, manuprāt, pateicību ir pelnījis katrs, kurš ar to nodarbojas.
Sofija Anna Kozlova: Man arī ir bijušas labas pieredzes, bet es pastāstīšu par to vienīgo man negatīvo pieredzi. Es gan nezinu, vai tas ir tieši komentārs par manu recenziju… Bet es reiz uzrakstīju recenziju par Hermaņa Niča izstādi, kas bija Dizaina muzejā. Tā tika publicēta Satori, kuram starp kulturas medijiem, šķiet, ir visplašākais lasītāju loks. Un tur ne visiem pārmēru patīk Hermaņa Niča kontroversālā māksla… un es biju uzrakstījusi tādu emocionālu recenziju, no sirds, jo reiz Vatikānā redzēju Niča pāvestam taisītos talārus, tas man bija emocionāls piedzīvojums. Nu, ka Vatikānā, pie paša Pāvesta kājām ir šitā džeka, kurš te ar asinīm šķaidās visos virzienos, mākslas darbi? Un tad es sāku vairāk saskatīt reliģisku un garīgu saikni ar šo mākslinieku un viņa darbiem, pavisam aizmirstot, ka tur ir asinis un čuras, visādas tādas lietas. Bet komentāri zem publicētās recenzijas mani atgrieza realitātē, tur bija rakstīts, ka nu tādas šausmas nevar nekur vispār rādīt, sabojās bērnus… tas man lika aizdomāties. Man bija nedaudz žēl – jo komentāri paši par sevi man likās svarīgi un auglīgi. Bet šķita, ka es neesmu saprasta.
Te ir nākamais solis – vai kritiķis saprot mākslinieku? Jā, bet vai lasītājs saprot kritiķi?
Elīna Vendija Rībena: Runājot par to, vai kritiķis saprot mākslinieku – man ir bijusi pieredze, kur es lasu Šteinberga recenziju par savu grāmatu un tur ir labi ieteikumi, norādes, kritikas, viss pārējais… bet tad tur ir tā viena rindiņa. Es to lasu un domāju: bet tu vispār neesi neko sapratis! Tu esi uztvēris galīgi garām! Un tad es domāju un nevaru izdomāt – vai tas ir leģitīmi tā justies? Vai tas ir leģitīms pārmetums? Varbūt man ir licies, ka tas izteikums ir pasniegts tādā tonī, kas implicē kaut ko, kam es nevaru piekrist. Nu, saistībā ar manu tekstu.
Māra Ulme: Man šķiet, ka tur parādās arī šis jautājums – vai svarīgāks ir mākslinieka nodoms vai tomēr tas, ko uztver lasītājs, skatītājs, kritiķis?
Rūdis Bebrišs: Jā, es domāju, ka tas ir jautājums, kuram mums atkal un atkal sanāk dejot apkārt. Proti, cik lielu nozīmi mēs piešķiram autora nodomam un cik lielā mērā tas radītais darbs sabalsojas ar to, kas ir iecerēts… nu, tur ir tik šausmīgi daudz šo slāņu patiesībā. Tajā teksta, mākslas pieredzē. Man šķiet, ka tas ir normāli, ka iecere versus tas, kas tur ir, versus tas, kas tiek saprasts un nolasīts, nesakrīt.
Es teiktu, ka tieši tas ir tas, kas padara mākslu par mākslu. Lasījumu daudzveidīgums.
Elīna Vendija Rībena: Jums šķiet, ka to tiešām var attiecināt uz visiem – visiem – mākslas darbiem, ietverot tajā gan literatūru, gan kino, gan… Ka par tiem visiem var teikt, ka tas nav nepieciešami būtiski, kāda ir autora intence? Tas, ko autors ir gribējis pateikt, it īpaši, ja viņš ir gribējis pateikt kaut ko konkrētu?
Rūdis Bebrišs: Es noteikti neesmu par to, ka viss ir interpretējams. No autora nolūka mēs atsavināties nevaram, tas ir ļoti svarīgs darba elements. Tomēr man šķiet, ka interesants ir tāds mākslas darbs, kas paver iespēju dažādiem lasījumiem. Māksla nav saukļi, kurus var saprast tikai vienā veidā. Tur vienmēr ir kāda estētiska odziņu, kas aizved tālāk, varbūt parāda kādu citu ceļu, un tiktāl man ļoti patīk tā iespēja.
Sofija Anna Kozlova: Man liekas, Elīn, ka tu drīksti tā justies. Es gribētu teikt pat vairāk – tev vajag kaut kā justies un tas šo recenziju padara par labāku recenziju, jo tā ir spējusi izsaukt emocijas. Pat vēl vairāk – man liekas, ka tev vajadzētu arī kaut kur uzrakstīt. Mēs runājām pirms brīža par to kritiķu īpašo statusu, un man šķiet, ka tas savā ziņā ir fufelis. Ir daudzas lietas, par kurām daudzi var izteikties tikpat labi, ja ne labāk. Un bieži vien arī izsakās, bet dara to pie kafijas krūzes un tamlīdzīgos kontekstos.
Man šķiet, ka tāda auglīga kritikas vide būtu tāda, kurā tas (reakcija par kritiku) netiek noklusēts. Jo tas jau ir par to dialogu, vai ne. Mēs runājam tā, it kā kaut kur būtu kaut kāds autors ar to savu intenci, un kaut kur sēdētu kaut kāds kritiķis ar to savu interpretāciju. Bet kritika jau ir tāda sarunas forma. Un es domāju, ka, ja tā saruna varētu tur arī neizbeigties, un visi rakstītu…
Māra Ulme: Veselīga polemika.
Sofija Anna Kozlova: Tieši tā. Veselīga. Un tad atkal – kā tad izārstēt to jau esošo formu, kurā tiek kritizētas recenzijas?
Elīna Vendija Rībena: Man uzreiz atmiņā nāk filozofi, jo agrāk tā taču bija visai normāla prakse – šī turp-atpakaļ saziņa starp autoru, viņa kritiķi, autora atbildi kritiķim… Tā šķiet kā liela daļa kultūras, kas tagad ir pazudusi, vismaz Latvijā.
Sofija Anna Kozlova: Mans absolūti mīļākais piemērs šim ir Frēge, kurš reiz slavenam matemātiķim Hilbertam vēstuļu sarakstē – viņi bija vēstuļu draugi un apmainījās ar kādām… divām trīs vēstulēm – uzrakstīja: tu vienkārši paņem tās visas savas premisas, samal tās, un pārveido kaut kādās desās!
(Smejas)
Sofija Anna Kozlova: Hilberts pēc tam viņam nekad neatbildēja. Bet Frēge rakstīja dusmīgus rakstus, publicēja tos smalkos žurnālos… Bet Hilberts vairs nekad neiesaistījās.
Rūdis Bebrišs: Dekarts sarakstījās ar Bohēmijas Elizabeti, princesi, kura bija ļoti filozofiski spējīga un izteica ļoti labu iebildumu viņa idejām. Viņš to gribēja tā veikli atmest, tāpēc ka, nu, pirmkārt – sieviete… Otrkārt – nez no kurienes. Bet pēc kādām divām trīs atgaiņāšanās vēstulēm viņš tomēr iesaistījās. To argumentu mūsdienās vērtē kā ļoti labu materiālu.
Būt labam vai būt godīgam?
Māra Ulme: Cik ļoti jūs sevi cenzējat? Piemēram, ja runājat par kaut kādiem plusiem mākslas darba sakarā, tad jārunā arī par mīnusiem? Vai tas jums notiek dabīgi – ka ir gan viena lieta, ko slavēt, gan otra, ko pelt? Jo nu kas tas par kritiķi, kas nekritizē.
Rūdis Bebrišs: Nu vienmēr jau atrodas kaut kas, ko pateikt. Lai gan ir tādas frāzītes, kuras, manuprāt, var manīt recenzijās, ka kaut kas tiek pateikts vienkārši tamdēļ, ka nav nekā cita slikta, ko pateikt. (smejas) Es sevi uzskatu par diezgan labvēlīgu cilvēku, daudz ko novērtēju labi vai mēģinu atrast to interesanto pavedienu, pat ja tur nekā daudz nav. Es ļoti cenšos. Un tā varbūt ir zīme, ka, ja man ir kaut kas slikts ko pateikt, es to tiešām arī domāju.
Domājot par to, kā vislabāk pateikt – kaut kādā ziņā tā cenzūra iezogas tajā, ko raksti jo, protams, mēs dzīvojam Latvijā. Latvijas kultūras vide ir maziņa. Un kā tu tā darīsi – tikko pirms dažām dienām tam māksliniekam skatījies acīs, klausījies un māji ar galvu, bet trīs dienas vēlāk uzraksti recenzijā, ka, zini – nē, nav labi. Tad jūs nākamo reizi uz ielas redzēsieties, stāvēsiet vienā rindā "rimi"... (smejas) Tas, protams, reizēm traucē. Šķiet, svarīgi tīri retoriski atrast pareizo veidu, kā pateikt, lai tas nav vienkārši destruktīvi.
Elīna Vendija Rībena: Latvijas mākslas, literatūras scēnu jau ir ierasts dēvēt par "pīļu dīķi". Arī attiecībā pret recenzijām bieži vien tiek pārspriests, ka visi jau cits citu pazīst un neko sliktu tu nemaz nevari uzdrīkstēties sacīt, jo gribi negribi būs tas cilvēks atkal jāsatiek.
Māra Ulme: Varbūt jādzīvo kā mūkam, jābrauc dzīvot kalna alā un jāraksta recenzijas drošā attālumā. (smejas)
Elīna Vendija Rībena: Lūk, jautājums – pirmkārt, vai jūs manāt sevī to, ka recenzējot cilvēka, ar kuru jums ir kaut kāda veida sociālas attiecības, darbu, jūs esat maigāki, vai tomēr cenšaties ieturēt profesionālu distanci? Otrkārt – vai šī brīža Latvijas kritikas laukā šī pīļu dīķa problēma reāli pastāv?
Sofija Anna Kozlova: Man liekas, ka šajā kontekstā ļoti svarīgi ir pieminēt nesenu komentāru ķēdi, saistībā ar kino rakstos publicēto komentāru. Man liekas, ka tas pīļu dīķis ir jocīga lieta, kas vairāk saistīta ar sabiedrisko mediju un kritiķa statusu.
Man šķiet, ka nevienam nav lielas problēmas pateikt kaut ko ļaunu par cita darbu, acīs neskatoties. Savā ziņā kritika dod iespēju to darīt.
Un tas ir vispārpieņemti, normāli, bišķiņ nolikt savus kolēģus. (smejas) Tas ir okei. Kāpēc tad kritikai būtu citādi? Jo tā savā ziņā vienkārši ir pārdomātāka šīs funkcijas forma, vai ne? Tu saki savu viedokli, mēģini par to argumentēt, varbūt nedaudz vairāk padomā, pasaki to skaistākos vārdos.
Kāpēc tas nav okei, manuprāt, ir saistīts ar domu, ka tagad to varbūt izlasīs triljons cilvēki un tu būsi publiski pazemojis to cilvēku, kuru tu kritizē. Man liekas, ka tas ir gluži vai ārprāts. Es, protams, nezinu, kādas ir citu kritiķu sajūtas, man arī nav sajūtas, ka manas kritikas lasītu triljons cilvēki, daudz ietekmētos un vairs nepirktu grāmatas, kuras man nepatīk. (smejas)
Māre Ulme: Jā, man šķiet, ka kritikai tomēr vajadzētu būt kā tādām pagalēm ugunskurā, kuras liek tev gribēt arvien vairāk slīpēt savu ekspertīzi, lai varētu iebāzt tos vārdus mutē kritiķim. (smejas)
Rūdis Bebrišs: Man šķiet, ka svarīgi ir – kas ir tas, kas tiek kritizēts. Proti, kas ir tas adresāts. Es piekrītu tam, ka ar jaunajiem māksliniekiem reizēm ir jābūt pretimnākošākiem. Vismaz es tā uzskatu. Man šķiet, ka ir svarīgi to ņemt vērā. Arī – kritizēt institūciju ir vieglāk, nekā cilvēku, ir atšķirība starp personālizstādi un kādas senpastāvējušas organizācijas kūrētu notikumu. Ir daudz vieglāk pateikt kādu skarbāku vārdu, kad esi tāds anonīms, noklusēts kritiķis visā tajā lielajā masā un raksti savas patiesās domas par Nacionālā Mākslas muzeja izstādi. Tas ir citādi, kā tad, ja es kā kritiķis no kāda masu medija atnāku uz absolventu izstādi.
Svarīgākais, tomēr, man šķiet, ir tas, kā to pasaka. Kā tas tiek noformulēts, vai tas ir jēdzīgi, vai tas ir pieklājīgi, cieņpilni.
Sofija Anna Kozlova: Man gan šķiet nedaudz bailīgi – un vai tik tas neparādās arī esošajā kritikā – ka tos jaunos māksliniekus grib pasargāt. Atsaucoties arī uz to komentāru sadaļu pie kinorakstu ieraksta – komentāros šis jautājums tika iztirzāts. Nu, kā paust kritiku, lai neradītu jaunā māksliniekā šaubas par to, vai vispār turpināt. No otras puses – vai nav gadījumā tā, ka mēs vienkārši nerakstām par tiem jaunajiem māksliniekiem, lai viņus pasargātu? Kā jau minēja Rūdis – kritika ir publicitāte. Es neatceros, kurš slavenais kādā Amerikas zemē to teica, ka arī slikta publicitāte ir laba publicitāte.
Elīna Vendija Rībena: Man ir divas domas. Turpinot par šo grūtumu teikt sliktas lietas: okei, rakstīt recenziju par jauniem māksliniekiem un būt skarbam ir viena lieta, bet arī jaunam recenzentam rakstīt recenziju par kādu ļoti atzītu mākslinieku… Vai tu drīksti teikt godīgi, ko tu domā, ja tās nav pareizas, labas domas?
Rūdis Bebrišs: Tas noteikti pamaina situāciju. Te iezogas atkal jautājums par kritikas uztveri. Problēma droši vien ir tajā, ka mēs no kritiķa sagaidām to lielo erudīciju, bildi, spēju pateikt un argumentēt, būt zinošākam pat par pašu autoru. Visu pateikt un kontekstualizēt. Šādas implicītas gaitas reizēm tur ir, un tad ir iespējams aplauziens. Šie gadījumi, manuprāt, parāda, cik skaļi un grūti panes to negatīvo kritiku, īpaši, ja ir šāds pozīciju, varas disbalanss. Mēs no kritiķa sagaidām ļoti daudz.
Sofija Anna Kozlova: Pirmā mana recenzija bija par profesora [Igora] Šuvajeva tulkojumu, un profesors Šuvajevs ir arī mans profesors, esmu pie viņa mācījusies. Man bija ļoti grūti nekritizēt viņu visu, un viņš ir iztulkojis Nīčes darbus, viņš nav vainīgs, ka Nīče tā rakstīja. Varbūt viņš ir vainīgs pie kaut kādas vārdu izvēles vai neprecizitātes, bet viņš nav vainīgs pie tā satura vai daudzām citām lietām. Attīrīt šo kritikas darbu, kam ir jābūt tikai par tām divām esejiņām, man bija ļoti grūti. Es daudz meklēju un pārlasīju, biju pati savs lielākais kritiķis, mēģinot atrast to viņa mesto ēnu, kura, esmu droša, bija vienmēr klātesoša.
Otrs gadījums bija, kad recenzēju Annas Auziņas grāmatu, un Auziņa man vienkārši ir ļoti mīļa autore. Es atceros, ka man ļoti patika tā grāmata un bija daudz lietu, ko sacīt. Bet es atceros arī sevi nodomājam, ka es tā nevaru, jo esmu ielikta pozīcijā, no kuras ir jāpasaka vēl kaut kas vairāk. Man šķiet, tas ir koks ar diviem galiem, un neviens no tiem nav pārāk glīts. Ja tu nepasaki neko kritisku, tev pārmetīs – vai tu pats sev pārmetīsi –, ka raksts ir pārāk maigs un nereflektēts. Ja tu pasaki kaut ko kritisku, tad jādomā – no kurienes? Vai man speciāli ir kaut kas jāsaka, ja es tā nemaz nedomāju?
Elīna Vendija Rībena: Es redzu, ka tas aspekts, ka visi cits citu zin – nu, ja šim autoram ir kaut kāda veida reputācija, tas var ļoti ietekmēt veidu, kā recenzija tiek uztverta. Ja šī cilvēka reputācija ir sašķobījusies, bīstamāk var izrādīties rakstīt pozitīvu recenziju, jo tas vienkārši neatbilst valdošajam noskaņojumam. Un pretēji – ja tas ir ļoti mīlēts cilvēks, pateikt kaut ko pat nedaudz kritisku ir absolūta necieņa. Tas, manuprāt, ir zināms risks un atbildība no kritiķa puses – kritizējot kādu, uz kuru sabiedrība uzmetusi ļaunu aci, nejauši nepieliet eļļu ugunij un nepadarīt to par tādu linča tiesu.
Māra Ulme: Šajā sakarā es atceros, ka Raimonds Ķirķis rakstīja ļoti daudzas uzbrūkošas recenzijas par dzejas krājumiem un tās bija ļoti interesanti lasīt. Neviens arī, šķiet, īpaši neapvainojās. Viņš varēja uzbraukt augumā, bet izdarīja to tā asprātīgi. Tas, laikam, ir tas, ko Rūdis minēja kā labo toni. Bet noslēgumā – ko jūs ieteiktu jaunajiem kritiķiem?
Sofija Anna Kozlova: Man ir tāds universāls ieteikums – vienmēr padomā, kā tu justos.
Tu negribi, ka tev pasaka, ka esi slikts un tavai dzīvei nav jēgas. Tu gribi, lai tev pasaka kaut ko, uz ko tu vari atbildēt.
Rūdis Bebrišs: Mēģiniet būt patiesi. Varbūt ir bailīgi nostāties kritiķa pozīcijā, bet ir svarīgi apzināties, no kurienes tu nāc un kāpēc tu kaut ko saki. Ja man kā filozofam uztic rakstīt recenziju par izstādi, es to rakstu ka filozofs nevis mākslinieks vai kurators. Es pievēršos lietām, kuras mani interesē, izceļu tās, kuras varbūt spēju paskaidrot. Iesaku ķerties pie tā, kas ir interesanti pašam. Tas nenozīmē, ka nevajag mēģināt aptvert arī citas lietas, bieži vien tas ir vajadzīgs. Es zinu, cik daudz es pats, rakstot recenziju par "Zirnekļcilvēka" filmu – manu pirmo recenziju par kino un par popkultūru – cīnījos un meklēju savu ceļu.
Kritikai ir ļoti daudz garšiņu. Esmu lasījis kritiku, kas ir kā no viena drauga citam draugam, un šis veids tiek kaut kā apzināti pieteikts, iestrādāts. Var būt tādas, kas ir akadēmiskas, izglītojošas, argumentatīvas, un tādas, kas ir iespaidu tvērums vai eseja par kādu atsevišķu elementu, izvēršot to tālāk kā nesenajā Šteinberga rakstā par atdzeju un dzimumproporciju.
