Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Pirmā iespēja izvērsties ar dārza darbiem radās laikā, kad mēs sešdesmitajos gados dzīvojām Jaundubultos, Līgatnes ielā pie pašas jūras. Tur tad liesajā smilšu zemē, turklāt zem lieliem kokiem tika iekopts kāds nekāds zemeņu lauciņš, dāliju rinda un – pāri visam – rožu dobe.
Pirmo rozi Runcim uzdāvināja horeogrāfs Atis Spure (horeogrāfs un kustību konsultants izrādei "Motocikls"), liels dārznieks būdams un pat nenojauzdams, ka atraus režisorā vaļā milzīgu kaislību.
Runcis ilgi nedomāja – iegādājās grāmatu par rožu audzēšanu un tad sāka rakt mauriņa malā varenu tranšeju 20 metru garumā. Ar mietiņiem nosprauda malu kontūras, ar cirvi izplēsa koku saknes, teju līdz vēderam stāvēdams dziļajā bedrē. Atceros, kā viņš stāvēja pie sava rakuma ar grāmatu rokā un ar centimetru mēru mērīja dziļumu.
Tad tika vesti māli kaut kur no Vidzemes, tam sekoja mēslu krava, tad melnzeme. Viss notika zinātniski. Un – jūs neticēsiet – tika iestādītas kādas 40 rozes, visas slavenākās tālaika šķirnes, sākot ar "Superstar", "Gaujard" un beidzot ar "Schneewittchen" un "Westerland". Tas neticamākais, ka šīs pašas rozes tika vēlāk pārceltas uz mūsu Apšuciema dārzu, kur izdzīvoja, un vēl tagad kādas 15–20 priecē mūs, vairākkārt vasarā uzziedot, ja stirnas nepamanās nokost pumpurus. Lēšu, ka tām tagad ir ap 50 gadu.
Dārzkopībā Runcis bija ielauzījies, skolā aktīvi darbojoties Mazpulku organizācijā un skolotāja Videnieka uzraudzībā Franču licejā pat vadot savu Mazpulku nodaļu. Saglabājušās skolotāja Videnieka vēstules ar dažādiem uzdevumiem mazajiem dārzkopjiem skolas lauciņā.
Vēlāk, jau pēcskolas vasarās, vasarnīcās un guvernanšu aprūpē augušais jauneklis piesakās par izpalīgu Sunīšos, netālu no ģimenes vasaras mītnes Inčukalnā. Tur puisim jātiek galā ar īstiem, smagiem lauku darbiem – ar pļaušanu, siena vešanu, mēslu ārdīšanu un visu ko citu.
Kad kā [kultūras] ministre viesojos Sunīšos, man kultūras namā stāstīja vietējo leģendu, kā Annās Pētersons ar saimnieka ķēvi Blesi iejājis Annu svinēšanas mājā un izārdījis virtuvē plīti...
Bet, nopietni runājot, tieši tēvs man savulaik ierāda, kā kraujama kaudze – no malām vien, kā ietaisāmas, aprokamas un līdzināmas dobes. Jāsaka gan, ka viņš bija samērā nepacietīgs dārznieks – kad Apšuciemā zemeņu dobēm atveda kārtējo melnzemes kravu, neļāva man izlasīt gārseņu saknes, bēra tik nākamo kārtu virsū. Un ko nu tu ar Pētersonu izstrīdēsies! Tā es tikai pagājušo gadu – pēc četrdesmit gadiem – tiku vaļā no gārsenēm zemeņu laukā...
Apšuciemā Runcis izveidoja arī skaistu dārza arhitektūru – ar lokveida akmeņu apmalēm un iemūrētām trepēm, ar rožu dobēm malās. Upes krastu nocietināja ar priežu balstiem, ko apšuva ar dēļiem. Visu dārza grunti pacēla, lai to neskar plūdi. Un vēl tagad, kad kaimiņu zemes slīkst palos zem ūdens, mūsu dārzs applūst tikai nomalēs.
Bet zemi no kalna lejā veda pats ar ķerrām vien. Un upē stāvēja nosalušām kājām, kamēr vēlāk dabūja reimatismu ceļos.
Mājas būvēšanas laikā Pētersons nereti rīkoja talkas, kurās saaicināja kolēģus no Rakstnieku savienības. Tur vairāki kolēģi bija diplomēti arhitekti vai profesionāli būvnieki, piemēram, Gunārs Priede vai Andris Vītols. Tad Runcis ar neslēptu ļaunu prieku skaļi paziņoja: "Arhitekti – tikai pie palīgdarbiem!"
Arī tad, kad māja bija uzbūvēta un dārzs iekārtots, pie Pētersona bieži brauca kolēģi no Rakstnieku savienības, teātriem vai ciemiņi no ārzemēm. Un tad, lai katru reizi stāsts par māju un dārza iekārtošanu nebūtu jāstāsta no gala, viņš sev raksturīgā manierē ierunāja ēkas un dārza tapšanas vēsturi tādā mazā magnetofoniņā, ko bija atvedis no Amerikas, iekāra auklā un uzkāra ciemiņiem kaklā, lai iet un apbrīno, kamēr pats nomaina dārza drēbes pret viesu uzņemšanai piemērotām drānām...
Interesanti, ka uz jūru Runcis nekad kopā ar ģimeni negāja, bet mēdza no rītiem pirms brokastīm nopeldēties – Jaundubultos jūrā, bet Apšuciemā dārzam cauri plūstošajā Lāčupītē, turklāt jebkuros laika apstākļos, jo kopš koncentrācijas nometnē pieredzētā aukstumu nejuta. Man no bērnības atmiņā palikušas šausmas, kad, mums citiem pie brokastu galda sēžot, tēvs pārradās no jūras un ar lielu labpatiku apķēra manu kaklu savām ledusaukstajām rokām. Tā bija domāta kā mīlestības izpausme.
