Par to, kā tradicionālās zināšanas varētu mainīt cilvēka dabu, Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" stāstīja filoloģijas doktors, Latvijas Universitātes (LU) Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Sandis Laime un filozofijas doktors, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu Folkloras krātuves vadošais pētnieks Toms Ķencis.
Folkloras naratīvu pētniecības dzīles
Saulgriežu laikā atvērās ne tikai laika lūkas, bet arī tautu folkloras naratīvu pētniecības dzīles. Jūnija vidū Rīgā norisinājās Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts organizēts Starptautiskās Tautas naratīvu izpētes biedrības 19. kongress, pulcējot gan tradicionālo teiku, pasaku, leģendu un nostāstu, gan mūsdienu naratīvu pētniekus no visas pasaules, lai diskutētu par to, kā norises pasaulē atbalsojas mūsu ikdienas vēstījumos.
Laba zinātne vienmēr ir aktuāla zinātne, tāpēc viena no kongresa galvenajām tēmām bija naratīvi par mainīgo klimati un vidi, norādīja Laime, skaidrojot, ka vairāk nekā tūkstoš gadu laikā, mainoties cilvēku attiecībām ar dabu, tas atspoguļojas arī uz to, kādos tēlos daba tiek personificēta cilvēku vēstījumos, kā tiek veidotas šīs garīgās attiecības.
"Tas secinājums ir, ka mēs varam folklorā vai tradicionālajā kultūrā, vai reliģijā saskatīt tādas kā vienlīdzīgas, simbiotiskas, cieņpilnas attiecības ar dabu, kas nav gluži tādas izmantojošas, kādas tās ir šobrīd.
Atskatoties atpakaļ uz šiem vēstījumiem un vai nu kopjot tradicionālo kultūru, vai mācoties no tās, mēs varam atkal pamainīt to modeli, kā cilvēks pasaulē atrodas un uzvedas, kā viņš to uztver," skaidroja Laime.
Ķencis atklāja, ka LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts ir iesaistījies starptautiskā projektā, kas saīsināti saucas "Green Heritage" jeb zaļais mantojums. Humanitāro zinātņu pārstāvji sāk apzināties, ka klimata pārmaiņas attiecas arī uz viņiem, ka klimata pārmaiņas ietekmē arī nemateriālo kultūras mantojumu.
"Klimats mainās, un mainās vide, līdz ar to mainās arī vide, kurā eksistē tradīcijas. Šajā projektā mēs meklējam atbildes uz to, kā šīs tradicionālās zināšanas var palīdzēt ne gluži pārvarēt šo klimata krīzi, bet varbūt mazināt tās ietekmes," stāstīja Ķencis.
No vides un ekoloģijas tematiem neizbēgs neviens
Arī Starptautiskās Tautas naratīvu izpētes biedrības prezidente, profesore Sādna Naitāni (Sadhana Naithani) no Džavāharlāla Nehru universitātes Ņūdeli Indijā pēc savas uzstāšanās Rīgā atzina, ka vide un ekoloģija ir temati, no kuriem šobrīd nevar izbēgt neviens, un arī tautas naratīvu pētnieki šajos jautājumos var būt noderīgi.
"Tie [temati par vidi un ekoloģiju] ir visapkārt un ietekmē gan mūsu ikdienu, gan nākotni, gan dzīves vidi. Sabiedrība kopumā arvien vairāk apzinās ekoloģisko apstākļu nozīmi.
Mūs kā vēstītājfolkloras pētniekus allaž ir interesējusi vienkāršo cilvēku dzīve, viņu stāsti un dziesmas, tāpēc man šķiet, ka ekoloģijas jautājumos mēs varam spēlēt būtisku lomu," pauda Naitāni.
Folklorai ir dažādas formas, dažās sabiedrībās tā vairāk izpaužas caur dzeju un dziesmām, citās dominē prozas forma, bet tajās ietvertās idejas skaidri parāda, ka folklora var būt auglīgs pienesums šajā dialogā par vidi un ekoloģiju, vērtēja Naitāni.
"Visā pasaulē organizācijas, kas veiksmīgi rūpējas par savvaļas dzīvnieku aizsardzību, kā Džeina Gudola, kas glābj šimpanzes Āfrikā, balstās uz stāstiem. Ja Džeina Gudola mums nestāstītu visus šos stāstus par šimpanzēm, kam ir emocijas, ģimene un savs dzīvesveids, mēs neko par to nezinātu un nespētu to novērtēt, un līdz ar to arī neiestātos par viņu aizsardzību. Bet kolīdz šīs emocijas mūsos tiek pamodinātas, mēs varam viņas aizstāvēt," piemēru minēja Naitāni.
Viņa uzsvēra –
cilvēki var gan iznīcināt pasauli, gan padarīt to labāku, un tieši stāsti ir tie, kas pasauli palīdz padarīt labāku.
"Tāpēc mums vajag gan jaunus stāstus, gan tos, ko esam mantojuši no senčiem un tik labi esam iemācījušies nolikt folkloras plauktiņā kā kaut ko, ko izvelkam konkrētās svētku dienās vai stāstām bērniem, bet neuzskatām par daļu no savas ikdienas dzīves," skaidroja Naitāni.
Pagātnē cilvēki vairāk apzinājās vidi sev apkārt, un folkloras naratīvi to no jauna mums var atgādināt. Ja izveidojam paradumu ceļā uz darbu paskatīties apkārt un pamanīt arī dzīvo radību sev apkārt, mēs kļūstam par apzinātākiem cilvēkiem un pret pasauli varam attiekties citādi, pauda Naitāni.
