Kultūras ministra maiņa
Ingvilda Strautmane: Nacionālā apvienība ir bijusi pie kultūras vadības stūres 12 gadus, un tagad to nomaina "Progresīvie" ar Agnesi Loginu. "Kultūras rondo" studijā par to diezgan daudz runājam, mēs mēģinām saprast, ko jaunā kultūras ministre varētu vai nevarētu izdarīt. Jānis Lācis mums teica, ka viņš ar kultūras ministri ir runājis. Līdz ar to, Jāni, vārds tev.
Jānis Lācis: Es domāju, ka tas ir ļoti pozitīvi, ka ministrs nav no mūsu "klasiskajām" partijām – Nacionālās apvienības vai, kā gribēja, Zaļo un zemnieku savienības. Tā tomēr ir jauna, diezgan, es gribētu teikt, kaut kur avantūristiska apvienība, no kuras nāk mūsu kultūras ministre, un varbūt tas pat ir labi. Vismaz tie cilvēki, es viņus saukšu par kultūras autoritātēm, ar kuriem man sanāca runāt par šo tēmu, maskējot to zem formulējuma "redzēsim, kā nu būs", "neviens neko nezina", "ceram uz labāko", tomēr redz, ka tas ir variants, kā atrisināt ļoti daudzas sasāpējušas lietas. Kas attiecas uz pašu Agnesi Loginu – viņa nav sveša kultūrvidē. Logina vadīja Kino muzeju (amatā savulaik nomainīja Zani Balčus) un arī pirms tam bija ļoti daudz saistīta ar kino dažādos amatos, festivālos. Es domāju, ka viņa ir cilvēks ar ļoti daudzām ambīcijām ļoti pozitīvā veidā un ļoti daudz enerģijas, un tas man arī dod cerību, ka kaut kādas lietas tiks atrisinātas. Jautājums ir, vai Agnese Logina šobrīd pati apzinās, kur viņa ir nokļuvusi, jo kultūrvide ir ārkārtīgi smagā stāvoklī: algu jautājums (ne tikai mūziķiem, bet kultūrvidē vispār), mediju jautājums (krievvalodīgie mediji) un tā tālāk. Tas viss viņai tagad kritīs uz galvas. To viņa pati atzīst, ka amatā ir tikai īsu brīdi, viņai vēl vajag ieiet iekšā tēmā...
Māra Rozenberga: Te, Jāni, es drīkstu tevi pārtraukt?
Jānis Lācis: Jā, lūdzu.
Māra Rozenberga: Es arī tieši par šo domāju. Reizē viņa ir arī teikusi, ka "Progresīvie" jau viņu bija nominējuši par kultūras ministra amata kandidāti "ēnu kabinetā" un jomai viņa seko līdzi jau kopš pagājušā gada pavasara. Viņa arī nāca pie mums uz Latvijas Radio 3 "Klasika" diskusijām vēl pirms vēlēšanām, no ["Progresīvajiem"] pārstāvot kultūras jomu. Tāpēc
šie izteikumi, ka "es vēl esmu tikai nedēļu"... Kaut kādā ziņā es to saprotu, jo būt iekšā ministrijā, redzēt to visu no iekšpuses, ir citādāk, nekā vērot no malas, tomēr būtu gribējies no Loginas sagaidīt lielāku konkrētību par vispārīgajām un ļoti labi nogludinātājām frāzēm, kas ir izskanējušas līdz šim.
Man būs interesanti vērot, cik politiski ietekmīga viņa būs. Es ļoti lielā mērā piekrītu, šķiet, tas bija filozofs Artis Svece, kurš "Satori" rakstīja par kultūras ministra izvēles procesu, ka, viņaprāt, tas nav tik būtiski, lai šis ir kultūras nozarē ārkārtīgi mīlēts cilvēks, cik – lai tas būtu labs menedžeris un politiski ietekmīgs cilvēks. Es piekrītu, ka tur ir divas puses, jo, protams, ka tu nevari būt uz nažiem ar kultūras nozari, tev ir vajadzīgs viņu atbalsts, bet tas būs ļoti svarīgs jautājums, kā viņa spēs savas idejas (cerams, tās drīzs iegūs jau konkrētākas aprises) realizēt. Otrs – vai viņa būs spējīga konfrontēt kultūras nozari, ja tas būs vajadzīgs, vai arī turpināsies "kultūras ministrs/nozares arodbiedrības vadītājs", kā daļa nozares to redz.
Liene Jakovļeva: Burtiski tikko pirms nākšanas šurp noskatījos raidījuma "360TV ziņneši" sižetu par mūziķu algu jautājumu, un tur iegaismojās teikums, ka šī būs viņas prioritāte.
Jānis Lācis: Tad, kad man bija saruna ar Loginu (piecas minūtes pirms viņa kļuva par ministri, kad kabinets vēl nebija apstiprināts), no viņas ļoti daudz izskanēja par integrācijas tēmu un ka plašākas sabiedrības jautājumi tomēr ir prioritāte. Tam, ko Māra teica, es būtībā piekrītu, bet
Kultūras ministrija – tā ir vissensitīvākā no visām ministrijām, kur ir jādod nauda, tas ir organisms bez ādas, tur ir pliki nervi, tur visi cilvēki ir viegli ievainojami, tā nav, piedodiet, Aizsardzības ministrija vai Labklājības ministrija, kur darbojas kaut kāda struktūra.
Šajā vidē ir ļoti viegli apdedzināties, katra kļūda tiks izskatīta kā atombumbas sprādziens.
Māra Rozenberga: Kas nozīmē, ka jebkādas reformas nozarē ir ārkārtīgi sarežģīti veikt pat tad, ja tādas ir ļoti nepieciešamas.
Mūziķu atalgojums
Ingvilda Strautmane: Mēs jau mazliet esam paspējuši sacepties par mūziķu algām. Zigfrīd, vai tev ir, ko teikt?
Zigfrīds Muktupāvels: Man ir ļoti daudz, ko teikt. "Kultūras rondo" studijā mums bija saruna ar Liepājas Simfoniskā orķestra vadību. Orķestra direktors Uldis Lipskis man apskaidroja situāciju no viņa pozīcijām, bet, protams, ne jau tikai Liepājā ir vienīgā problemātiskā vieta un vienīgā problēma nav Lietuva un Igaunija. Ir vēl dažas nianses, kas saistās ar tālākiem pasaules nostūriem un mūsu likumdošanu. Skumjākā aina ir tajā, ka mūsu pašu izcilākās izglītības ieguvušie mūziķi meklē darbu ārpusē. Tādu ir bezgala daudz.
Liene Jakovļeva: Starp citu, arī izglītību iegūst ārpusē.
Zigfrīds Muktupāvels: Jau ļoti ilgstošu periodu mēs redzam un ar lielu sajūsmu varam uztvert, ka ikviens, Dārziņus, Mediņus vai jebkuru skolu pabeidzot, atrod augstākās mācību iestādes Eiropā un Eiropā arī paliek labi apmaksātos amatos. Situācija tiek diskutēta ļoti daudz.
Ingvilda Strautmane: Kāpēc tieši šobrīd tas notiek? Vai tiešām tā ir tikai maiņa ministrijā un budžeta veidošana, vai arī situācija ir nobriedusi?
Liene Jakovļeva: Situācija jau briest. Ir tādas instrumentu grupas, kur mūziķu trūkst jau izsenis. Šobrīd ir vairāki instrumenti, kurus Mūzikas akadēmijā, cik man zinām, studē tieši viens students. Tas nozīmē, ka tiem meistariem, kas šobrīd spēlē, trūkst pēctecības. Tad ir jārīko starptautiskie konkursi, kas, kā zināms, nav sevišķi vilinošs kārumiņš, kad cilvēki uzzina algas. Tas ir apburtais aplis. Protams, jāpiemin arī tas moments, ka
nav neviena viena mūziķa, kas spēlē vienā orķestrī un vairs nekur citur nestrādā. Viņi, mēli izkāruši, nesas no viena darba uz otru. Cik ilgi cilvēki to var izturēt?
Ingvilda Strautmane: Bet kaimiņos – Lietuvā, Igaunijā – tā nav?
Liene Jakovļeva: Cik man zināms, tur ir labāka algu situācija.
Zigfrīds Muktupāvels: Bet tāpat ir šī problēma, tāpat viņi skrien uz Helsinkiem, Stokholmu, Londonu.
Jānis Lācis: Jā, bet varbūt lielā mērā atšķirība ir tā, ka, ja viņi piestrādā vēl, tad kā mūziķi; mums ir diezgan daudz tādu mūziķu, kuri paralēli strādā veikalos.
Liene Jakovļeva: Jā, diemžēl.
Māra Rozenberga: Es atceros, ka satiku vienu vijolnieci, kas Ziemassvētku tirdziņā pārdeva piparkūkas, un viņa teica: "Šis ir mans labo ienākumu brīdis."
Jānis Lācis: Es ar ļoti daudziem mūziķiem runāju un, starp citu, ļoti daudzi atsakās no intervijas. Šos cilvēkus var saprast, jo nu jau šī sfēra ir iegājusi viņu privātajā dzīvē, viņiem tagad nāksies atklāt kaut kādus faktus no savas privātās dzīves un viņi to negrib, tas ir ļoti personīgi. Tātad, kā man tās kārtis salikās:
tas, ka Igaunijā ir augstākas algas, ir skaidrs; Lietuvā salīdzinoši nesen aktīvi pie tā piestrādāja un arī tur sāka celt saviem mūziķiem algas. Tas nozīmē to, ka mūsējiem talantīgajiem, kas grib strādāt, vairs nav jābrauc uz Berlīni, Londonu vai tālo Argentīnu, vai kur nu vēl, bet tepat divu stundu braucienā.
Kas tagad notiek? To beidzot sāk pamanīt menedžeri. Labi, [aizbrauc] viens divi vai trīs, bet tagad tas zaglis jau pie tavām durvīm ir pienācis, paliek viens tukšs krēsls, otrs tukšs krēsls... Kā operas valdes loceklis Sandis Voldiņš man stāstīja, pūtēju grupa, piemēram, atrodas katastrofālā stāvoklī, un, kad viņi uzaicinājuši kādu obojistu un viņš uzzinājis algu, obojists teicis: "Saprotiet mani pareizi, tas nozīmē pārvākšanos uz Rīgu ar ģimeni. Jūs gribat, lai par tādu naudu es te dzīvoju?!" Tā galvenā pārmaiņa ir, ka bīstamība ir pārāk tuva. Līdz ar to ir lielāks risks, ka aizplūšana būs vēl lielāka nekā līdz šim. Tādēļ tieši šobrīd [pie mums aktualizējies mūziķu atalgojuma jautājums].
Zigfrīds Muktupāvels: Ir viena lieta, par ko neviens vēl pagaidām nerunā, bet es par to savā galvā prātuļoju jau ilgāku laiku: nenoniecinot nevienu orķestra mūziķi, bet jau sen tika runāts par to, ka šī ir interešu profesija, jo ģimenē pelnītājs ir otrs (parasti saka vīrs), un tāpēc es varu atļauties spēlēt orķestrī. Šī ir sociāla problēma, ko diez vai mēs te izdiskutēsim vai orķestru menedžeri, jo algas ir... Laikam tās jāsalīdzina ar atalgojumu medmāsām, tā situācija ir diezgan līdzīga.
Ja kāds entuziasts var atļauties spēlēt orķestrī, tad viņš to dara, bet ģimenē pelnītājs ir kāds cits. Vai to varēs atrisināt ar 10, 20 vai 30 procentu algas pielikumu – nezinu.
Es ļoti priecājos, ka Uldis Lipskis sarunā "Kultūras rondo" atklāti nosauca konkrētus ciparus, jo mēs slimīgi baidāmies saukt konkrētus skaitļus, mēs, pirmkārt, lepojamies ar to, ka esam nabagi un, otrkārt, mums ir kauns par tiem, kas ir bagāti. Tās ir tādas mūsu sabiedrības kaites, kuras varbūt jaunā kultūras ministre izārstēs. (Smejas)
Turbulence Latvijas teātros un sezonas pirmās pirmizrādes
Ingvilda Strautmane: Droši vien jāpaskaidro, ka ar turbulenci Latvijas teātros domāju situāciju gan Latvijas Nacionālajā teātrī, gan situāciju Liepājas teātrī, gan arī diezgan satraucošu Jura Žagara paziņojumu, ka viņš grib panākt terminētus darba līgumus aktieriem Dailes teātrī. Kas par šo situāciju jums ir sakāms? Un jautājums arī par pirmajām pirmizrādēm – vai esat redzējuši "Spēlēju, dancoju" Latvijas Nacionālajā teātrī un "Leopoldštati" Dailes teātrī? Liene?
Liene Jakovļeva: Tā turbulence ir tas, kas notiek aiz, kas notiek virtuvē. Ja nebūtu mediju, mēs varbūt par to arī nezinātu. Man šķiet, ka
visu teātru sezona ir uzņēmusi pamatīgus apgriezienus un, izslēdzot to, kas notiek kabinetos un augšpusē, tas, kas notiek uz skatuvēm, ir ļoti interesanti.
Uz jautājumu, vai esmu redzējusi "Spēlēju, dancoju" un "Leopoldštati", es varu atbildēt ar nē un jā – esmu redzējusi tikai "Spēlēju, dancoju". Bet vēl es esmu redzējusi divas Jaunā Rīgas teātra izrādes. Ir vairākas patikšanas un ne-patikšanas, mans iekšējais tops, bet katrā ziņā nevar teikt, ka teātru turbulences būtu radījušas aizmigušu sezonas sākumu. Man liekas, ka tas ir daudzsološs, interesants, noteikti strīdīgs gan skatītāju, gan kritiķu vidū. Es gaidu nākamos iestudējumus. Ko tur daudz teikt par tām turbulencēm. Lai tie, kas turbulējas, turpina to darīt. Es nekomentēšu šos procesus, jo tie ir sāpīgi, un to mēs arī redzam pat uz skatuves, teiksim, režisoram Elmāram Seņkovam izrādē "Spēlēju, dancoju". Tas ir ļoti personīgs process daudziem, ko tā nevar nodalīt.
Ingvilda Strautmane: Es tā pēkšņi iedomājos – ja Smiļģa laikā būtu bijuši sociālie tīkli, kas tik tur nebūtu noticis.
Zigfrīds Muktupāvels: Man šī frāze iedzeļ, un feisbuks... Piedošanu, ir bijusi pieredze redzēt (pat ne redzēt...) iedzeršanu gan ar Valdemāru Zandbergu Liepājas teātrī, gan ar kādreizējiem slaveniem Dailes teātra grandiem, un toreiz nevienam nebija ne mazākais mājiens par kaut kādu turbulenci. Es tagad domāju, no kurienes rodas šīs turbulences, par kurām visi runā. Tu mani, Māra, laikam brīdināji, ka jābūt uzmanīgam, vai iet uz "Leopoldštati", jo tas ir tik akadēmisks iestudējums, ka daudzi ir vīlušies.
Māra Rozenberga: Es tā teicu?
Zigfrīds Muktupāvels: Es iegāju "Biļešu paradīzē" un ar lielu piepūli atradu janvārī divas biļetītes kaut kur kaktiņā.
Liene Jakovļeva: Tāpat ir ar "Spēlēju, dancoju" – arī nevar tik viegli iegādāties biļetes.
Zigfrīds Muktupāvels: Tātad cilvēki iet – vienalga, vai tur ir [pasaules] slavenības vai mūsu pašu slavenības. Teātra zāles, cik es spēju novērot, tomēr ir pilnas. Par Jauno Rīgas teātri un turbulenci – tikai periodiski, šad tad [runājam]. Teātris notiek, cilvēki raud, smejas, apmeklē, lūdzas biļetīti.
Māra Rozenberga: Un labi, ka tā.
Zigfrīds Muktupāvels: Vai mēs neizceļam to turbulenci?
Māra Rozenberga: Zini to teicienu, ka jebkura publicitāte ir laba publicitāte?
Varbūt šis ir tas gadījums, kad lietas notiek neatkarīgi viena no otras: teātri turpina savu darbu, iestudē izrādes un tās ir interesantas, labas, diskutējamas; tas, kas notiek paralēli sarunā ap teātra nozari – kur neizbēgami kaut kādas pārmaiņas ik pa laikam ir vajadzīgas, ir kaut kādi palaidējmehānismi, kas tās aizsāk, un tajā brīdī mums liekas, ka ir turbulence, – vairāk piesaista uzmanību teātrim pašam.
Tas varbūt kalpo kā labs skatītāju piesaistītājs tam, kas tajos teātros notiek, piemēram, kur tad ir tie aktieri, kurus mēs varbūt tūlīt vairs neredzēsim uz skatuves.
Zigfrīds Muktupāvels: Tās labākās ziņas ir tās sliktās. (Smejas)
Māra Rozenberga: Ne vienmēr. Bet tas, ka uzmanība tiek piesaistīta, šajā ļoti piesātinātajā kultūras nozarē, es domāju, nemaz nenāk teātriem par sliktu.
Ingvilda Strautmane: Es domāju, ka Alvis Hermanis ar saviem ierakstiem feisbukā varbūt piesaista jaunu publiku. Varbūt Gobzema, Šlesera sekotāji kļūs par Jaunā Rīgas teātra publiku. Mēs atceramies, kā Nacionālais teātris piesaistīja Jaunā Rīgas teātra publiku. Bija tāds process. Šobrīd Jaunais Rīgas teātris meklē savu publiku. Varbūt tas ir ļoti gudrs Hermaņa PR.
Jānis Lācis: Es uzreiz varu pateikt, ka visām turbulencēm vāks būs tad, kad Jaunais Rīgas teātris pārcelsies uz Lāčplēša ielu. Cerēsim, ka tas būs drīz. Man liekas, ka vajadzēs atvērt jaunu tramvaja līniju līdz Lāčplēša ielai, kā publika turp rausies.
Māra Rozenberga: Nav jau tā, ka Jaunais Rīgas teātris būtu pazaudējis savu publiku. Paskaties, kas notiek ar biļetēm, – tās tāpat ir izpārdotas.
Ingvilda Strautmane: Bet ja rāda 17 gadus vecu izrādi "Latviešu mīlestība"?
Māra Rozenberga: Daļa jaunās izrādes vēl pirms pirmizrādes ir izpārdotas. Un "Latviešu mīlestība" ir kā "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" – atkal un atkal jāskatās.
Jānis Lācis: Tās ir brīnišķīgas teātra tradīcijas. Zini, tā kā palma, kas aug istabas stūrīti un ir jānodod nākamajām paaudzēm. (Smejas)
Māra Rozenberga: Par to turbulenci – patiesībā tie ir ļoti svarīgi procesi. Man šķiet, ir labi, ka ir tādi ļoti atklāti, runāt gatavi vadītāji, kuri nāk arī ar nepopulārām idejām...
Liene Jakovļeva: Un dumpnieciski aktieri.
Māra Rozenberga: Jā, un arī dumpnieciski mākslinieciskie vadītāji, kuri caur savu mākslu, un ne tikai, paceļ jautājumu par māksla un birokrātijas un ierēdņa attiecībām. Tas arī ir ļoti svarīgi, jo bieži vien ir sajūta, ka tās ir divas dažādas pasaules. Te mēs ļoti labi redzam, kur notiek ideoloģiskie sadures punkti, ka nav iespējams ūdeni un eļļu sajaukt kopā.
Liene Jakovļeva: Kam mums būtu vajadzīga kultūra, par kuru nebūtu, ko teikt, ko runāt? Tas būtu iemidzinoši.
Zigfrīds Muktupāvels: Mūsu radio kolēģis Raimonds Pauls kādreiz teica tādu ļoti skaistu frāzi, anekdoti: "Mākslinieku ir ļoti viegli aizvainot, bet ir ļoti grūti viņam samaksāt." (Smejas)
[..]
Jānis Lācis: Vai mēs šeit izsakām savas domas par "Leopoldštati" vai klusējam?
Ingvilda Strautmane: Jā, mēs varam. Lūdzu!
Jānis Lācis: Vispirms es gribu pateikt, ka noteikti nebūšu objektīvs, jo esmu Toma Stoparda fans jau ļoti ilgu laiku. "Arkādija" un "Rozenkrancs un Gildenšterns ir miruši" ir vienas no manām mīļākajām lugām. Arī šī luga ir ļoti augstā līmenī. Lieta ir tāda, ka
Stoparda tekstos – šajā lugā ir ļoti daudz vēsturisku faktu, kas stāstā par ebreju kopienas dzīvi Austrijā – starp rindām ir ļoti daudz emociju, bet tās [izrādē] nav nolasītas, aktieris stāv un atstāsta mums šo vēsturi.
Intereses pēc es, protams, ielīdu internetā un paskatījos, kādas atsauksmes ir par citiem iestudējumiem. Diemžēl pašus iestudējumus nevar noskatīties, bet tajā pašā Brodvejā 2020. gadā, piemēram, iestudējums bija ļoti augsti novērtēts. Atsauksmēs bija rakstīts, kā aktieri pasniedz, kā viņi to visu izdzīvo! Acīmredzot var arī tā.
Ingvilda Strautmane: Mums par Stopardu bija vesels raidījums. Runājām par viņa daiļradi vispār un to, ka Jaunais Rīgas teātris Lāčplēša ielā gatavojas atgriezties ar "Arkādiju".
Liene Jakovļeva: Komplimenti jums par interviju ar viņu!
Zigfrīds Muktupāvels: Starp citu, ja prasa par pēdējā laika kultūras notikumiem, tad man viens no satriecošākajiem bija tas, ka Māra dabūja interviju ar Stopardu. Tas ir notikums, vai ne, Māra? Izstāsti, kā tu to dabūji gatavu!
Māra Rozenberga: Zini, reizēm izrādās, ka tie lielākie cilvēki ir tie vienkāršākie. Sarunāt interviju izrādījās daudz vienkāršāk, nekā jūs varētu domāt.
Izrādījās, ka angļu dramaturga sera Toma Stoparda, kuru daudzi sauc par dzīvo klasiķi un nākamo aiz Šekspīra, aģentei var uzrakstīt e-pastu, viņa atbild tajā pašā dienā un saka – jā, Toms labprāt nākamnedēļ satiksies.
Viņam ir 86 gadi, un šī bija reize, kad viņš nolēma vairs nebraukt uz pirmizrādi klātienē, ko parasti mēdza darīt. Viņš, protams, bija uz "Leopoldštates" pirmizrādēm Londonā un Ņujorkā, un teica, ka viņam būtu ļoti gribējies šeit [Rīgā] būt, bet diemžēl ceļošana viņam ir kļuvusi par grūtu. Viņš bija ārkārtīgi priecīgs, ka kāds no Latvijas ir iedomājies viņam pajautāt, ar viņu parunāt, jo tā, kā viņš saka, varējis pa daļai atmaksāt par to, ka nav bijis. Džons Malkovičš (abi ir seni draugi) viņam atsūtījis ziņu par pirmizrādi, un viņš domājis – ai, kā vajadzēja aizbraukt. Mēs sēdējām katrs savā datora pusē, es redzēju, kā viņš izsmēķē jau kuru cigareti pēc kārtas un ka viņš ir ļoti vienkāršs, ārkārtīgi atsaucīgs cilvēks. Runājot par aktiera emocijām, mums bija viens foršs sarunas fragments, kas man ļoti palika prātā. Es pirms tam biju noklausījusies vairākas agrākas Stoparda intervijas. Vienā intervijā Stopards bija teicis, ka viņam nepatīk, ja aktieri pārcenšas ar viņa rakstīto frāžu interpretāciju, jo, ja viņš jau ir uzrakstījis sarkastiski, aktierim nevajag to vēl sarkastiskā tonī pateikt, tad būs stipri pārspīlēti. Bet mūsu sarunā viņš pateica kaut ko mazliet citu, [proti, ka viņam ir tikai viena prasība no aktiera – skaidra dikcija].
Ingvilda Strautmane: Vēl parunāsim par daudzkārt pieminēto izrādi "Spēlēju, dancoju".
Liene Jakovļeva: Ir pagājis laiks kopš pirmizrādes, bet ik pa brīdim man kaut kādas atziņas uzpeld, saslēdzas un atslēdzas, vai kāds ir redzējis, kādam atkal ir ko teikt un man – ko piebilst. Es šo izrādi uzskatu par notikumu Latvijas teātra dzīvē.
Ingvilda Strautmane: Bet par to arī ir ļoti polāri viedokļi.
Liene Jakovļeva: Absolūti polāri. Viedokļi zālē, kur es sēdēju, bija dažādi – bija tādi, kas smējās, gandrīz zem krēsla krizdami, un man tieši blakus sēdēja tādi cilvēki, kuriem nebija nekādas reakcijas vai arī momentā nenolasāma reakcija. Ļoti galēji viedokļi.
Ingvilda Strautmane: Jāni, tu arī redzēji šo izrādi?
Jānis Lācis: Jā. Mēs ar Lieni tieši to pašu marku redzējām, kā tas tika izspēlēts.
Es vispār uzskatu, ka tas ir ļoti labi, ka mums nav daudz labu režisoru. Vajadzētu būt kādiem trīs četriem labiem režisoriem un tad jāiet uz visu. Seņkovs ir viens no tiem, no kura ir jāredz viss.
Es to atklāju pēc izrādes "Grimmi", kas ir viens no pēdējā laika fenomeniem Latvijas teātrī. Tagad šis cilvēks uztaisa šo. Ja prasa, vai man patika vai nepatika, es uzreiz varu teikt – man patika. Man patika arī bekgraunds, zinot, ka šie cilvēki iet projām – gan Edgars Mākens, gan Elīna Gediņa, gan Reinis Suhanovs...
Liene Jakovļeva: Un ir tikpat daudz cilvēku, kas tev teiks, ka tas ir pārāk personiski, ka to nevajag darīt.
Ingvilda Strautmane: Tā kā jūs pieminējāt Seņkova "Grimmus", es gribu atgādināt, ka Liepājas teātrī ir tāda iespēja trīs vakaros pēc kārtas redzēt visu triloģiju.
