Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Digitālās spēles kā produkts eksistē nu jau vairāk nekā 50 gadus; pirmie spēļu entuziasti jau sirmām galvām spēlē videospēles kopā ar saviem mazbērniem.
1978. gadā izdotā spēle "Space Invaders" jeb "Kosmosa iebrucēji" komerciālajā ziņā vairākkārt pārspēja gadu iepriekš iznākušo filmu "Zvaigžņu kari".
Spēles ir tik neatņemama populārās kultūras sastāvdaļa, ka 80. gadus vairs neviens nevar iztēloties bez arkāžu galerijām, kurās jāmet žetoni, lai spēlētu "Pac-Man", un vēlos 90. gadus nevar iedomāties bez trīsdimensionāli kantainās Laras Kroftas.
Pieminētā spēle "Pac-Man", kas tika izlaista 1980. gadā, bija pirmā spēle, kas vienlīdz lielu popularitāti ieguva gan sieviešu, gan vīriešu vidū. Galvenais varonis bija dzeltens aplītis ar kāri uz dažādiem augļiem, bet spēles mehānika koncentrējās uz sistemātisku ēšanu un stratēģisku telpas apguvi, kontrastējot ar līdz tam industrijā sastopamajām citplanētiešu šaušanas un sportiskas sacensības spēlēm.
Parādoties pie televizora pievienojamām videospēļu konsolēm ar maināmiem spēļu kārtridžiem un mājas datoriem ar disketēm un diskiem, uzplauka digitālo spēļu dažādība un radās pieprasījums pēc žurnālistikas, kas palīdzētu spēlētājiem orientēties arvien pieaugošajajā spēļu klāstā.
Datorspēļu kritika 90. gados un divtūkstošo gadu sākumā sadzīvoja ar nozares nepārtrauktu un strauju tehnoloģisko attīstību. Arī latviski iznākošajā drukātajā žurnālā "Spēļu Pasaule", kurš tika izdots divtūkstošo gadu sākumā – pirms vēl interneta publikāciju nospiedošās popularitātes, spēļu apskati kombinēja mobilo telefonu vai datoru apskatiem līdzīgas recenzijas par tehnoloģiskajiem jauninājumiem ar spēļu mehānikas un stāsta izvērtējumu, kā arī padomiem grūtāko uzdevumu risināšanā. Pēdējos 15 gadus digitālo spēļu kritiķi un arī paši spēlētāji mazāk pievēršas tehniskajiem aspektiem, priekšplānā izvirzot un kritiski izvērtējot spēļu saturu, kontekstu plašākā kultūras laukā un māksliniecisko līmeni.
Mūsdienu spēles pat speciāli kopē dažādu aizgājušu desmitgažu vizuālos un tehniskos risinājumus, piepildot tos ar mūsdienām aktuālu saturu un izmantojot jaunas spēļu tehnikas.
Spēļu saturs izaicina ne tikai spēlētāju tehnisko varēšanu, pacietību un prāta asumu, bet arī morālās un politiskās pārliecības. Jaunās paaudzes spēļu kritiķi, piemēram, Penny Arcade, Escapist un Videogamedunkey, arī pašu kritiku un analīzi piedāvā laikmetam piemērotā formātā – kā grafiskās noveles vai arī komisku un absurdu video.
Angliski runājošajā pasaulē diskusijas par spēļu vietu kultūras un mākslu pulciņā jau norimušas pirms 15 gadiem kopā ar ietekmīgā amerikāņu filmu kritiķa Rodžera Eberta nāvi, kurš pēdējais vēl turējās pretī digitālo spēļu kā mākslas formas iespējamībai. Svarīgs arī fakts, ka
apgrozījuma ziņā digitālo spēļu industrija jau labu laiku vairākas reizes pārspēj filmu, seriālu un populārās mūzikas industrijas kopā ņemot. Un šajā desmitgadē biežāk labām spēlēm tiek izveidotas sliktas filmu adaptācijas, nevis otrādi.
Latvijā digitālo spēļu industrija strādā ar vairāku desmitu miljonu eiro lielu apgrozījumu un tajā darbojas vismaz 300 spēļu izstrādātāju. Divtūkstošo gadu sākumā entuziastu izveidotā Latvijas spēļu gada balva "Indago" nu jau pārtapusi ikgadējā "Latvijas spēļu gada balvā", ko organizē Latvijas Spēļu izstrādātāju asociācija, piesaistot starptautisku žūriju. Spēles Latvijā izstrādā gan Ekonomikas un kultūras augstskolas bakalaura studiju programmas "Datorspēļu dizains" absolventi, gan matemātiķi, datorzinātnieki, arhitekti, dizaineri, animatori, mūziķi, literāti kā arī citu radošo jomu pārstāvji.
Vai zini?
