Knuts Skujenieks bija viens no tiem, kurus padomju režīms represēja salīdzinoši liberālajā pēcstaļinisma posmā. Lēģera gadi, kā apgalvoja pats dzejnieks, bijuši viņam personības un literārā talanta nozīmīgas rūdīšanās laiks, kas, protams, tikai vēlreiz apliecina viņa cilvēcisko raudzi.
Latvijas Radio raidījumā "Šīs dienas acīm" savulaik tapušas vairākas nozīmīgas sarunas ar dzejnieku, un joprojām saglabājušies daudzi spilgti fragmenti no tām. Protams, tie ir atbilstoši savam laikam un kontekstam, un tomēr daudz kas no Knuta Skujenieka sacītā ir aktuāls joprojām un būs aktuāls vienmēr, kamēr vien pastāvēs Latvijas valsts un latviešu nācija caur to īstenos savu politisko gribu.
Raksta ceļvedis:
Knuts Skujenieks par represēšanas un ieslodzījuma pieredzi
"Tas ir vairāk vai mazāk uz tādu nostāstu līmeņa, vai ne, bet laikam tomēr ir tā, ka bija paredzētas prāvas represijas arī pret daudz redzamākiem rakstniekiem, jo es biju ļoti piemērota kandidatūra, teiksim. Pirmām kārtām, es nebiju rakstnieku savienības biedrs. Man grāmatas nebija, man bija viena, otra publikācija tikai. Tajā pašā laikā mani zināja sevišķi, teiksim, mani vienaudži un jaunāki, un tā tālāk. Dabīgi, ka tie lipa man riņķī, jo tomēr es atbraucu no drusku plašākiem ūdeņiem, man bija par ko runāt un ko viņiem stāstīt, un ko rādīt. Mēs arī runājām ar kolēģiem par to, ka mums vajadzētu tomēr kaut kādā veidā mainīt kultūras politiku. Sevišķi attiecībā uz rakstnieku savienības vadību un tā tālāk, izmantojot kongresu un tā. Tas jau viss tika pa tiešo aiznests. Par to mums runas bija, bet tas nekādā veidā netika protokolēts, vai ne, jo par tādām lietām apsūdzēt būtu bijis drusku par skandalozu. Nu tad atrada kaut kādus formālus ieganstus, vai ne, mēģināja arī pierādīt tiem vai citiem dzejoļiem pretpadomju raksturu, ko ir ļoti grūti uzstiept, arī vēl tagad skatoties uz šiem tekstiem.
Otrs ir, lai vispār mani varētu tiesāt, lai tas nebūtu absolūts farss, mani formāli apsēdināja blakām vēl grupai cilvēku, no kuriem viens ar mani bija runājis un klāstījis savus politiskos plānus par Baltijas nākotni, kurus es uzskatīju par utopiskiem un teicu, ka es to neatbalstu un arī netaisos ar viņu sadarboties. Bet, protams, tas nenozīmē, ka tāpēc es būtu skrējis uz Stūra māju ziņot. Nu vienīgais, atgriežoties pēc tam, tad mēģināja tomēr, vai nu es nevarētu drusku piepalīdzēt šiem te zēniem no Stūra mājas, bet es teicu: draugi mīļie, nevajadzēja man dot attiecīgo pantu! Kādu jūs varat iztaisīt ziņotāju no neziņotāja? Tā kā es saku – lieciet man svētu mieru, un tā arī palika. Tā tas ir ar cilvēkiem, kuri nonāk lēģerī ar zināmām ilūzijām, ar neskaidriem priekšstatiem par šo te dzīvi."
…
"Es pieredzēju arī savām acīm, kā lauza spītniekus un protestētājus, un arī ātri vien noveda viņus līdz invaliditātei, un vienu otru arī ārpus dzīvības robežas.
Bija cilvēki, kas, varētu teikt, bija fanātiski taisnības mīlētāji. Varbūt pat vairāk, nekā tas būtu bijis vajadzīgs lēģera apstākļos. Šie cilvēki absolūti, protams, sevi nesargāja, jo viņi nedomāja par sevi, viņi domāja par principu. Manā laikā, piemēram, bija pāris ieslodzīto, kuri oficiāli pieteicās, ka viņi ir ar mieru strādāt par konvoja suņiem. Viņi sūtīja Augstākās padomes prezidijam šādu iesniegumu, ka viņi ir ar mieru nerunāt, riet tikai, staigāt četrāpus, jo viņus interesē šī uztura deva. Nu, protams, viņi par to attiecīgi dabūja cietuma režīmu lēģera vietā. Tur bija stipri nopietnāk. Lēģerī tomēr acīmredzot, tāpat kā armijā, ir jāprot dzīvot, un tas nav tik vienkārši, bet princips, protams, bija tikpat truls, tikpat atriebīgs. Vienīgais, ka iespēju bija daudz mazāk represēt, jo ziņas par represiju jau ātri vien nonāca, teiksim, britu un amerikāņu, un citās avīzēs.
Lēģerī sākumā mums atļāva fotografēties. Vienu šādu fotogrāfiju es arī no lēģera atsūtīju uz mājām. Lai redzētu tuvinieki, ka mēs neesam galīgi nomocīti. Tad šādas fotogrāfijas tiešām sāka parādīties "The New York Herald Tribune" un citur, un tad visu šo bilžu bodīti aizklapēja ciet. Mūs turēja izolācijā, es domāju politiskos, un no mums ļoti sargāja kriminālistus. Nevis kā Staļina laikā, kad laida visus kopā, sevišķi tāpēc, lai tie tur mūs iznīcinātu, bet, lai mēs nesamaitātu godīgus padomju zagļus un slepkavas. Diemžēl es piedzīvoju arī to, ka ar maniem tiešām ļoti labiem un sirsnīgiem lēģera biedriem, tolaik no Ļeņingradas vai no Maskavas, kad mēs sastapāmies 90. gadā politieslodzīto sanāksmē, mēs no Latvijas, no Lietuvas ar šiem ļeņingradiešiem vairs nevarējām atrast kopīgu valodu. Tāda ir dzīve. Bet par to, kas ir nodzīvots, kas ir kopā izciests un izcīnīts, nu, par to vienalga ir pateicība."
…
"Ko es atnesu no tā laika, un par ko es faktiski savā ziņā nomaksāju parādu ne tik sen, pirms pāris gadiem, ir tas, ka es pārtulkoju un izdevu Staņislava Ježi Ļeca aforismus "Nesaķemmētas domas". Es brīnos, ka vēl līdz šai baltai dienai neviens nebija izdomājis viņu izdot, lai gan tie visi, kā saka, ir uzrakstīti tajos skaistajos 50. gadu laikos. Teiksim, tādi skaisti aforismi kā "gāziet pieminekļus, bet atstājiet postamentus, tie vēl noderēs". Vai atkal "logu uz pasauli var aizklāt ar avīzi". Vai arī tāds: "Nu, labi, izsities ar pieri cauri mūrim, ko tu tagad iesāksi blakus kamerā?"
Knuts Skujenieks par Latvijas valsti un tautu (2009. gads)
"Ja ir jautājums attiecībā par valsti, gan jautājums arī par tautas izdzīvošanu, tas ir tautas pašas rokās. Es tautu salīdzinātu ar tādu kā bioloģisku organismu.
Paļauties uz tautas prātu – tas ir kaut kāds 19. gadsimta lozungs, pie tam tāds ļoti ideāls. Un tas, ka tautai, tāpat kā dāmai, vienmēr ir taisnība… Es domāju, ka šodien jau ir pierādījies, ka tā tas gluži nav.
Var piecu minūšu laikā, piemēram, lielu tautas daļu pārvērst par trakojošu pūli. Mūsu situācija vēsturiski, ja mēs ņemam tālākā griezumā, ir stipri sarežģīta. Tā ir daudz sarežģītāka pat kā mūsu kaimiņiem – Lietuvai un Igaunijai. Mūsu tauta izveidojās piespiedu kārtā. Tie nolādētie krustneši un tas ordenis, un tā tālāk – bez viņiem latviešu tautas kā tādas vispār nebūtu. Mēs skaidri redzam, ka šis reģions faktiski sastāvēja no vienām vienīgām dažādu etnosu atlūzām ar dažādām valodām, ar dažādām ticībām, katrs ar savu interesi. Es šaubos, ka tas būtu kaut kā pats no sevis spējis iekšķīgi apvienoties un konsolidēties. Drīzāk tādā gadījumā mēs būtu brāļi leiši vai vecākie brāļi krievi. Tas būtu ļoti iespējams, jo tāda īsta apzināšanās kā vienai tautai – tie bija 1873. gada Dziesmu svētki. Taču pirms tam vēl brīnījās tajos Manceļa dialogos viens kurzemnieks, kad izrādījās, ka tur tajā Vidzemē, ka tur itin šķīstu mūsu valodu runā. Tas viņam bija liels izbrīns. Par latviešiem taču sevi sākotnēji dēvēja tikai vidzemnieki – pārējie bija latgalieši un kurzemnieki. Beigās caur rūgtām ciešanām un lielām briesmām 17. gadā pasludināja un pēc tam arī pievienojās Latgale Latvijai."
…
"Būtībā mums trūkst, varētu teikt, starp cilvēkiem pienācīgas politiskas konsolidācijas. Mēs skatāmies uz tagadējiem rezultātiem (2009. gadā), cik milzīgi daudz balsu pie vēlēšanām aiziet uz tādām visādām sīkpartijām, kuras neiegūst vietu, bet atņem balsis. Faktiski tas gan jau ir visās mazajās tautās, bet latviešiem tas ir ļoti izteikti. Es jau nu, protams, no savas puses gribētu vēlēt Latvijai ilgu mūžu. Saules mūžu – tas būtu drusku par stipru, es domāju, teikts. Tajā pašā laikā man ir grūti kaut ko pateikt. Es tādos gadījumos tiešām atbildu – kā paši gribēs. Mums tomēr šī valsts pastāvēšana kā tāda ir svarīga. Tajā pašā laikā es ļoti labi apzinos un piekrītu tai definīcijai, ka valsts ir represīvs instruments. Jebkura."
…
"Mūsu gadu gājumu lielā mērā jau ir pamaitājis padomju aneksijas režīms, un vienā ziņā. Tas ir totalitārisma tāds izteikts moments, ka valsts savus pilsoņus padara no sevis maksimāli atkarīgus. Viņa piesien īsā saitītē, vienalga, vai tas ir centrālkomitejas sekretārs, vai tas ir sētnieks.
Cilvēkam ir iestrādāta psiholoģija – man pienākas. Mums vispār nekas nepienākas būtībā.
Šeit ir tīri tas psiholoģiskais moments kaut kur cilvēkos iekšā, ka, lūk, man ir jāsaņem, man pienākas. Tam ir ļoti grūti izsisties cauri, jo te ir arī vajadzīgs tāds nopietnāks līdzsvars – valsts un sabiedrības līdzsvars attiecībā par aprūpējamiem un apgādājamiem. Mums faktiski joprojām ir neattīstītas sabiedriskās kustības. Pie tam ļoti maz mūsu apstākļos ir brīvprātīgā darba, jo pirmais jautājums ir – kas man par to būs? Man personīgi ir ļoti rūgta pieredze savā laikā, piemēram, pacientu biedrībā, kuru man kādu laiku nācās vadīt, bet pēc tam es atteicos, jo, ja cilvēks, kurš atnāk, un tā darbība faktiski ir domāta viņam, lai atvieglotu viņam dzīvi, bet nē, viņš nav ar mieru noziedot kaut vai minimālu daļu sava laika… Tas ir ļoti izplatīts, ļoti izteikts merkantilisms.
Varbūt, ka patiešām būtu vajadzīga kaut kāda Latvijas ideoloģija, bet jautājums – kāda? Lai cilvēks zina, kāpēc viņam valsts ir vajadzīga, ko viņš dara sabiedrības un valsts labā un ko viņš var no valsts prasīt, jo tas ir abejāds process.
Es par sevi varētu teikt tā, ka arī visu barikāžu laiku man īpašu ilūziju nebija. Es, protams, piedalījos, es stāvēju un dziedāju kopā ar visiem, bet es arī teicu – par dziedāšanu būs jāmaksā. Par ko man daudzi teica "fuj" un tā tālāk. 91. gadā es biju Čikāgā, tikos tur ar tautiešiem, tautieši man vaicāja: nu, Skujenieka kungs, sakiet, jūsuprāt, kā mēs varētu vislabāk un vistiešāk palīdzēt Latvijai? Praktiski es neapdomādams pateicu uzreiz – palīdziet organizēt nabagmājas. Protams, man atkal pateica "fuj". Ka mēs bridīsim cauri ļoti dziļam purvam, un mēs nevaram to purvu apiet riņķī ar sausām mājām, tas man bija skaidrs pirms mēs to sākām. Tomēr es uzskatu, ka tas viss bija to vērts. Galu galā es arī esmu pietiekami ilgi nodzīvojis, varētu teikt, bez savas valsts, un tāpēc es viņu pieņemu pretī tādu, kāda viņa ir. Tas ir apmēram tāpat, kā es pieņemu, piemēram, savus vecākus, kuri varbūt ir neizglītoti, kuri varbūt ir alkoholiķi vai vēl kaut kas, bet viņi man ir vecāki, un tāpēc es no viņiem neatteiktos."
Knuts Skujenieks par cittautiešiem Latvijā (2009. gads)
"Lai viņš Latviju mīl savādāk, lai viņam šajā valstī ir no mums atšķirīgas intereses. Tas nav pats būtiskākais. Būtiskākais ir tas, ka viņam Latvija ir vajadzīga. Tas ir tas punkts, kurā mēs varētu ar šiem cilvēkiem runāt un kur mēs varētu vienoties. Tas, manuprāt, ir pats svarīgākais punkts. Dabīgi, ka latvietim intereses un vajadzības ir atšķirīgas, bet mēs neesam iemācījušies šādā veidā ar cilvēkiem runāt. Vismuļķīgākais, ko mēs darām, ir pat ne tas, ka mēs ar viņiem strīdamies vai lamājamies, un pat kādreiz kaujamies.
Vissliktākais ir tad, kad mēs viņus vienkārši ignorējam – tā, it kā viņu vispār nebūtu. Diemžēl tā ir pārāk izplatīta un ļoti bīstama tendence, jo ar to, kuru tu ignorē, tev nebūs nekādas iespējas īpaši sadarboties.
Redziet, šeit ir starpība, tepat runājot ar mūsu kaimiņiem. Jau no Latvijas atjaunošanas pietrūka vienas ļoti būtiskas ministrijas, un tā ir nacionālo lietu ministrija, kurai vajadzēja būt vienai no pirmajām. Starp citu, Igaunijai ir šāda ministrija, un Igaunijā parlamentā vēlēšanās tādas partijas, kas bija orientētas uz krievu nacionālajām jūtām, tās visas izgāzās. Arī krievu vēlētāji vēlēja par kaut kādu vidējo variantu, viņi atbalstīja Savisāru, kuram bija pietiekami daudz atbalstītāju arī starp igauņiem. Tas ir viens. Mums nodibināja kaut kādu pilnīgi karikatūru, integrācijas ministru. Ar integrāciju ir tā kā ar pagali – viena pagale nedeg. Integrācija ir savstarpējs process, un šinī gadījumā jautājums ir par visu tautību savstarpējo politisko vai ekonomisko, vai kaut kādu citu kultūru, saglabājot varbūt katram savu identitāti, bet sastrādājoties."
Knuts Skujenieks par birokrātiju un politiku (2009. gads)
"Latviešiem viena lieta ir mīlestība uz tiesāšanos, nu uz tiesāšanos gan arī, piemēram, igauņi nav bijuši slinkāki par mums, bet ir vēl viena lieta, kas ir, tas ir liels respekts pret demokrātiju. Te nu nerunāsim tik daudz par vainām, cik par ļoti būtiskām kļūdām. Patreiz izrādās, ka viens no vislielākajiem klupšanas akmeņiem mums, arī pat mūsu ekonomiskās situācijas kaut kādai noregulēšanai, ir birokrātija. Birokrātija vairojas veģetatīvā ceļā. Presē mēs lamājam ministrus, bet tas īstais nelaimes cēlonis ir kaut kur drusciņ zemāk. Tas ir pārvaldes aparātā, jo tas paliek nemainīgs. Ministrs atnāk un ministrs aiziet, bet tas perēklis, kas tur ir, netiek nekādā veidā kontrolēts – kādas tur izveidojas apakškomisijas. Kaut kāda neierobežota un nekontrolēta birokrātija sevi atražo. Faktiski jebkurā valstī tā ir viena no lielākajām nacionālajām nelaimēm. To nedrīkst atstāt savā vaļā."
…
"Katram kurpniekam jāzina savas liestes. Pretējā gadījumā no tā dēvētājiem tiešām radošajiem cilvēkiem neko vairāk kā politisku diletantismu jūs nesagaidīsiet. Atmodas laikā ar to pietika, pietam it īpaši Atmodas laikā, jo paskatieties, ka šie cilvēki jau vairs nebija vajadzīgi pirmajās Saeimās. Varbūt tas arī ir labi, jo lieta tāda, ka faktiski tur būtu jāstrādā profesionāļiem šajā ziņā. Ja ir runa par Saeimu, es uzskatu, ka tā ir, pieņemsim, slikta Saeima, kurā nav saglabājusies vismaz trešdaļa deputātu no iepriekšējā sasaukuma. Modē teikt ir jaunas sejas – vēlēsim tikai jaunas sejas, bet vismaz pusi no sava deputātu laika viņi būs strādāt nespējīgi. To var garantēt, jo viņiem būs jāiemācās strādāt. Arī parlamentā īstenībā ir vajadzīga kaut kāda pēctecība."
...
"Otrs moments ir nepielaist vēlēšanās partijas, kurām nav vismaz viena gada darbības stāža. Likvidēt tā dēvētās apvienības, lai figurē katra partija par sevi. Šitā te divsejainība, vai ne – mums taču gandrīz lielākā daļa ir apvienības. Es nezinu, piemēram, ko darīt ar šiem pārbēdzējiem. Es, piemēram, atņemtu mandātu. Tas cilvēks ir neuzticams! Šie politiskie procesi, kas šodien notiek, tie taču Satversmē kā tādā vispār nav paredzēti. Satversmē nav neviena vārda par partijām, bet uz tām būvēta mūsu vēlēšanu sistēma, uz tām būvēta mūsu valdība, un viss pārējais. Tam visam tur būtu jābūt iekšā, lai nevar blēdīties, taisīt žulicības un manipulēt. Tas atbrīvo visiem rokas. Kaut vai atcerieties visas runas par Abreni un Latgali. Ja mēs skatāmies attiecīgo pantu, Latvijas Republika sastāv no Vidzemes, Zemgales un tā tālāk – absolūti bez definīcijas, ko šī Latgale, Vidzeme vai Kurzeme vispār nozīmē. Otrs jautājums – tradicionāli visās konstitūcijās pastāv tas, ka suverēnā vara pieder tautai caur tautas ievēlētajiem pārstāvjiem. Mums šis "caur tautas ievēlētajiem pārstāvjiem" nefigurē. Mēs varam šo te tā dēvēto tautas varu gala rezultātā pārvērst par vienkārši pūļa varu jeb ohlokrātiju. Tam nav nekādas robežas, un demagoģijas robežas ir bezgalīgas. Nerunājot par to, ka toties tur ir sarakstīta tāda skaista lieta par laulībām, vai ne. Es brīnos, kāpēc tur nav ierakstīts, ka pīpēt ir kaitīgi.
Tas nav vienīgais iemesls visiem mūsu kreņķiem, bet tas ir viens no ļoti svarīgiem iemesliem jau burtiski no neatkarības atjaunošanas brīža – mēs esam gribējuši saglabāt sen pazaudētu politisku nevainību."
