Atdzimšanu piedzīvojusi Ziepniekkalnā esošā Ēbelmuiža. Pirms apmēram desmit gadiem tā tika pie jauna īpašnieka. Diemžēl pirkums sagādāja nepatīkamus pārsteigumus.
Ēkas īpašnieks Mareks Mamajs atminas: "Es sievai toreiz zvanīju, teicu – ka jānopērk muiža un tikai jumts jānomaina. Tad principā jumts bija vienīgais, kas bija konstruktīvi labā stāvoklī, un māja bija gandrīz jānojauc. Tas, ko mēs redzam aiz muguras, – visas sienas tika uzmūrētas no jauna. Tas bija tiešām lielākais pārsteigums, ka viņa bija tik sliktā stāvoklī."
Jau brīdī pirms ēkas iegādes, kad cēla blakus esošās daudzdzīvokļu mājas, radās ideja muižu nojaukt. Tomēr tādēļ, ka tā uzskatāma par arhitektūras pieminekli, šāda iespēja liegta.
"Pasargāta viņa tika savulaik ļoti jocīgi – vienkārši turpināja ļoti strauji brukt. Te bija iemitinājušies bezpajumtnieki, nodedzināja vienu stūri, un viņa bija tiešām tāda ļoti bēdīga. Tas arī konstruktīvi bija tas sarežģītākais, ka bija vecas koka konstrukcijas un apkārt tikai viena ķieģeļa platums. Un tas viss principā nobruka. Ja mēs nebūtu tajā ziemā to ēku sākuši atjaunot, viņa principā būtu sabrukusi," stāsta ēkas īpašnieks.
Piektdien, 4. oktobrī, Ēbelmuižā pulcējās cilvēki, lai svinētu ēkas atjaunošanu un to, ka tā potenciāli būs viena no jaunajām pasākumu norises vietām.
"No šī projekta noteikti ieguvējs ir ne tikai īpašnieks, bet arī apkārtējie iedzīvotāji. Apkārtējā vietējā kopiena, kas to tiešām varēs arī novērtēt, un arī viņu apkārtējā vide ir sakārtota," uzsver Latvijas Piļu un muižu asociācijas prezidents Roberts Grinbergs.
Pēdējos gados Rīgā atjaunotas vēl vairākas senās ēkas, tostarp Nordeķu un Hāmaņu muižas, kas ir pozitīvie piemēri tam, kā ēku var atjaunot no gluži bēdīga stāvokļa.
"Tā ir tāda iezīme, uz kuru vajadzētu raudzīties arī Rīgas pilsētas attīstītājiem, – tiešām veicināt šo kultūrvēsturisko objektu sakārtošanu, atjaunošanu, jo jaunu arhitektūru mēs varam radīt jebkurā brīdī. Ar to mēs ne vienmēr pārsteigsim un pārspēsim kādu, bet mēs tiešām varam pārsteigt tikai ar to, kas mums jau ir," spriež Roberts Grinbergs, atzīmējot arī: "Protams, visu atjaunot mēs nevaram un tas arī nav iespējams tādā īsā laika termiņā, bet tā tendence, es ceru, ir augšupejoša."
"Tas, man liekas, ir dzīvesveids, dzīvesstils, dzīvesziņa, ka tu gribi saglabāt to, ko kādreiz tavi senči ir radījuši, ka tu gribi padarīt to Latviju, Rīgu skaistāku, sakoptāku," norāda ēkas īpašniece Agnese Mamaja. "Ja mēs runājam par muižkungiem Latvijā, izņemot vienu divus ļoti turīgus, ļoti bagātus cilvēkus, visi pārējie ir, piedodiet, atvainojiet, nenormāli traki psihopāti, kuri strādā no rīta līdz vakaram melnām rokām. Un tas muižkunga tēls, kas bija 18. gadsimtā, ir ļoti pārvērties."
"Nav jau tik vienkārši, jo to muižu jau paliek arvien mazāk un tās ļoti aiziet postā, un šie ierobežojumi un prasības ir visa veida arhitektūras pieminekļiem. Un viņi ir ļoti sarežģīti izpildāmi," piebilst ēkas īpašnieks Mareks Mamajs. "Bieži vien pat nepaceļami un neizdarāmi, un tas ir tas, kamdēļ daudzas muižas aiziet postā, jo to nevar atpelnīt, tā nav uz biznesa pamata aprēķina orientēta lieta."
