ĪSUMĀ:
Spilgtākie iespaidi septembra kultūras notikumu klāstā
Lauma Mellēna-Bartkeviča atzīst, ka septembris bijis notikumiem bagāts, un vienu īpašo notikumu grūti izcelt, tomēr kritiķe izceļ būtisku sasniegumu teātra pētniecības nozarē – skatuves mākslas tulkojumu antoloģijas "Spriedzes lauki" iznākšanu festivāla "Homo Novus" laikā. "Šiem tekstiem vajadzēja iznākt jau vismaz pirms 20 gadiem, bet ir liels prieks, ka tas beidzot ir noticis," viņa saka un priecājas, ka būtiski teksti par teātra mākslu nu ir pieejami arī latviešu valodā.
Zane Radzobe septembrī saskārusies ar pašas radīto pagātnes kritiku. "Man lūdza uzrakstīt recenziju izrādei, ko es jau pirms 20 gadiem biju redzējusi, un kas man laikam toreiz nebija īpaši patikusi. Tā bija ārkārtīgi interesanta pieredze," viņa atzīst, runājot par festivālā "Homo Novus" no jauna pieredzēto "Super Night Shot", kas šoreiz ieguvis daudz pozitīvāku sabiedrības atsaucību, kā toreiz, 2004. gadā.
Interesantā kārtā, arī Armands Znotiņš, apstaigājot dažādos kultūras notikumus septembrī, saskāries ar domām par pagātni. "Ja runā par darbiem, kam jau sen vajadzēja iznākt, Liepājas Simfoniskajam orķestrim bija sezonas atklāšanas koncerts, un pirms tam tika prezentēts Gundara Pones autordisks, kam patiesībā vajadzēja iznākt jau pirms kādiem 30 gadiem.
Tagad nu tas ir izdarīts un nonācis pie klausītājiem, līdzīgi kā pirms pāris mēnešiem iznākušais Agra Engelmaņa autordisks. Tas parāda, cik nopietni Liepājas Simfoniskais orķestris pievēršas latviešu mūzikai. Nesen ir iznākusi arī Ievas Lapiņas sastādītā Senās ķīnas lirikas antoloģija "Upes sniegs", un arī tas ir kopums, kam vajadzēja būt jau sen. Tāpat arī milzīgs notikums ir Fernandu Pesosas "Nemiera grāmatas" tulkojums," viņš saka, atzīstot, ka Latvijas sabiedrībai priekšā vēl daudzi ārzemju kultūru atklājumi, kuri līdz šim dažādu iemeslu dēļ nav iepazīstināti ar Latvijas lasītāju, klausītāju un skatītāju.
Starp Armanda Znotiņa spilgtākajiem septembra iespaidiem atrodas arī Dzejas dienās piedzīvotais: "Dzejas dienās bija trešdaļgadsimta balva – ļoti jauks notikums, kas pievērsa manu uzmanību. Sanāca tā, ka es tieši to godalgoto krājumu biju lasījis, un tas bija Jura Kunnusa "Slengs pilsētas ielās"."
Līdzīgi kā Armands Znotiņš, arī žurnālists Jānis Lācis septembrī paviesojies Liepājā, kur baudījis Liepājas Mākslas foruma sagatavoto programmu. Vislielāko iespaidu uz viņu atstājis foruma galvenais notikums – Latvijas Radio kora koncerts "Rotko kapella". Jānis Lācis atzīst: "Es biju ļoti pārsteigts par to efektu, ko viņi izdarīja."
Teātrī – vecu ideju pārstrādāšana, bet talantīgi aktieri
Domājot par skatuves mākslu, teātra kritiķe Zane Radzobe uzskata, ka septembrī neizdevās pieredzēt neko īpaši spožu. "Ja man jāsaka godīgi, es teiktu, ka process ir sācies bez lielām virsotnēm," viņa atzīst, sakot, ka interesantākais no pieredzētā bijis Latvijas Nacionālā teātra izrāde "Cilvēki laivās". Kritiķe par izrādi saka: "Tas ir gan estētiski ļoti tīrs un labi nostrādāts darbs, gan arī tematiski tur ir, par ko padomāt." Viņasprāt, septembrī redzētās izrādes, lai arī pēc būtības tās ir dažādas, vieno domas un jautājumi par laikmetīgumu jeb to, kas ir šodienas pasaule un kā mēs tajā dzīvojam. "Arī skatoties atkal uzvestas izrādes, kā jau pieminēto "Super Night Shot" vai Alvja Hermaņa "Melno pienu" Jaunajā Rīgas teātrī, var saprast, ka
mūsu dzīve un mūsu kultūra 10 vai 15 gadu laikā ir fundamentāli mainījusies. Un tad ir jautājums par to, vai teātris reizēm drusku par vieglprātīgu neaizsēžas tādā nostalģiskā sajūtā par to, kā kādreiz bija.
Visinteresantāk būtu, ja teātris paņemtu tos tekstus un tēmas, kas ir būtiskas, un paskatītos, kā bija un kā ir tagad. Mēs līdz tam jautājumam par to, kā ir tagad, vēl neesam tikuši. Bet jautājumi ir labi," Zane Radzobe saka.
Mūzikas un teātra kritiķei Laumai Mellēnai-Bartkevičai septembrī izdevies aplūkot ne tikai Latvijas teātra piedāvājumu, bet arī paviesoties pie kaimiņiem Lietuvā un Igaunijā. Arī viņa piekrīt, ka Latvijas kultūras notikumu veidotāju vidū ir iezīmējusies tendence gremdēties saldajā pagātnē. "Jāsaka, ka mums patiešām ir raksturīga kaut kāda nostalģija, un tas, droši vien, saistās ar kadriem, kas šobrīd veido pamatlietas vai galvenos virsrakstus mūsu teātra programmās. Attiecības ar laikmetīgumu tiek pārskatītas diezgan bieži un periodiski.
Bet no redzētā šī mēneša laikā man šķiet, ka gan Lietuvā, gan Igaunijā ir lielāks spektrs gan formātos, gan estētikā. Tur ir gan lielāki grādi, gan lielāka drosme. Bet tas ir, droši vien, tādā individuālā kopainā, ko man šobrīd ir izdevies iegūt," viņa saka.
Armands Znotiņš no septembrī pieredzētā vēlas izcelt Jaunajā Rīgas teātrī uzvesto Alvja Hermaņa "Lai Dievs stāv tev klāt, tu, nabaga cietēj!", kas uzvesta pēc slavenā Mārtina Makdonas lugas motīviem. Viņš novērtē režisora profesionalitāti, kas, kritiķaprāt, šobrīd izpaužas tieši caur komēdijām. "Patiešām ļoti laba komēdija, kurā varēja izsmieties. Tajā tika izmantoti ļoti labi aktieru darbi un precīzi rekonstruēta konkrētā vide un konkrētais laikmets," viņš komentē. Armands Znotiņš atzinīgi novērtē arī jauno aktieru spēli uz teātra skatuvēm. "Es priecājos par to, ka līdzās pieredzējušiem meistariem, Andrim Keišam un Baibai Brokai, šeit ir dotas iespējas lielākām un nozīmīgākām lomām Tomam Harjo un Evelīnai Priedei," kritiķis saka, tomēr atzīst, ka Latvijas teātru jaunajos aktieros novērojis pārsvarā vienveidīgu tēlu atveidi, tāpēc mudina režisorus uzticēt viņiem drosmīgākus uzdevumus.
Zanei Radzobei gan par izrādi "Lai Dievs stāv tev klāt, tu, nabaga cietēj!" ir dalītas domas. Viņa atzīst: "Mēs jau vienmēr priecājamies par to, ka cilvēki teātrī ir priecīgi. Tas ir ļoti labi, un tas ir galvenais. Makdona ir ārkārtīgi augsta līmeņa lieta, bet es būtu gaidījusi kaut ko vairāk." Neskatoties uz pašu iestudējumu, teātra kritiķe priecājas par Jāņa Skuteļa aktierspēles meistarību.
"Cilvēkam nav nekādas profesionālās teātra izglītības, bet ir brīnišķīgs talants un stila izjūta – tas bija ļoti baudāmi," viņa saka.
Mūzikā novērojama spilgta paaudžu maiņa
Armands Znotiņš septembrī pieredzējis bagātīgus muzikālos sniegumus. "Biju Rēzeknē uz Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sezonas atklāšanas koncertu, kurā Tarmo Peltokoski vadībā, kurš spēja savaldīt savas emocijas un spēja veidot prasmīgu muzikālo dramaturģiju visbūtiskākajās līnijās, izskanēja tādi Latvijā reti atskaņoti skaņdarbi kā Gustava Holsta "Planētas" un Ralfa Vona-Viljamsa "Antarktikas simfonija". Skanēja arī Artura Maskata "Tango"," viņš stāsta, priecājoties, ka Arturs Maskats šogad būs orķestra rezidences komponists, līdz ar to no viņa sagaidāmi arī jaundarbi.
Domājot par operu un nesen pirmizrādi piedzīvojušajiem "Hofmaņa stāstiem", Armands Znotiņš saka: " Lūk, šajā operā ir ļoti labs solistu sastāvs. Vēl noteikti vajadzētu izcelt, ka šis ir tas gads, ko patiesībā uzsāka Katrīna Paula Felsberga, kad mums beidzot ir jaunas, izcilas un talantīgas vokālistes. Diemžēl tikai sieviešu dzimtē, bet ir. Līdzās Katrīnai Paulai Felsbergai jāpiemin Brigita Čirkše-Reisone, Dārta Liepiņa, Etīna Emīlija Saulīte un Annija Kristiāna Ādamsone, kura Hofmaņa stāstos dziedāja Olimpijas lomu, un šī loma bija spoža."
Lauma Mellēna-Bartkeviča pievienojas priekam par jaunajām solistēm, sakot: "Man šķiet, ka pa ilgiem laikiem mēs varam redzēt to solistu paaudžu maiņu, par kuru mēs ilgi esam runājuši, ka viņa notiek nepietiekami strauji vai nepietiekami pamanāmi." Kritiķe uzskata, ka "Hofmaņa stāsti" ir iestudējums, ko vērts noskatīties, jo tas raisa dažādas pārdomas. "Par to, kas ir māksla, kas ir laikmetība, kādas ir paaudžu attiecības, kādas ir attiecības ar publiku, kāda ir mākslinieka un cilvēka vieta mūsdienu pietiekami daudzveidīgajā, negantajā un tolerances trūkumu pilnajā pasaulē. Par cilvēka esamību. "Hofmaņa stāsti" ir viens no virsrakstiem, kas septembrī šo diskusiju pacēla un turpināja jaunā līmenī," Lauma Mellēna-Bartkeviča saka.
Vai Latvijas kultūras vidē valda radošais pagrimums?
Jānis Lācis septembrī apmeklējis divas spilgtas izstādes, kuras iesaka nepalaist garām arī citiem. Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja galvenajā ēkā apskatāma vecmeistara Gunāra Bindes personālizstāde. "Bindes darbus mēs esam redzējuši gan dažādās grāmatu publikācijās, gan uz sienām, bet šeit ir interesanti, kā tā izstāde ir izveidota Artūra Analta scenogrāfijā. Tas ir tāds piedzīvojums pa Bindes emocionālo daiļrades pasauli," viņš atzīst, un citi kritiķi pievienojas viņa teiktajam. Īpaši izceļama, pēc kritiķu domām, ir arī mākslinieka Kristiana Brektes izstāde "Bada spēles", kas apskatāma galerijā "Maxim Boxer".
Jānis Lācis dalās savās pārdomās pēc izstādes apmeklējuma: "[Kristiāns Brekte] apstrādā ideju par to, ka ir kaut kāds radošais pagrimums Latvijā un ka mākslinieki Latvijā čīkst, sūdzas un neko nedara. Viņš caur saviem darbiem aicina darīt. Kas ir šie darbi? Galvenais diskusiju objekts ir beigtie kaķi, kurus viņš ir kaut kur atradis vecos šķūņos un mumificējis. Tur ir arī viņam raksturīgi rituāla tēmas darbi un izteiksmīgi akvareļi, kas pierāda, ka Kristians Brekte ir lielisks gleznotājs. Uz šiem akvareļiem mēs redzam Rīgas bezpajumtniekus, kurus viņš ir portretējis. Tas viss kopā veido visu izstādi.
Tas ir kārtējo reizi brīnišķīgs iemesls padomāt par to, kas ir māksla. Vai tikai skaistais un dārgais ir māksla? Kristians Brekte mūs atkal provocē, pats to negribot."
