Oktobra sākumā Imanta Ziedoņa, Žaņa Lipkes, Barikāžu un Latvijas Mākslinieku savienības muzeji cēla trauksmi par Kultūras ministrijas plāniem ieviest jaunu finansēšanas modeli, kas paredz ministrijas izvēlētu privāto valsts akreditēto muzeju finansēšanu nodot Valsts kultūrkapitāla fonda pārziņā. Par finansējuma izmaiņām īpaši satraukti ir Imanta Ziedoņa muzeja pārstāvji, kas vērsušies ministrijā ar atklātu vēstuli, kurā izteiktas bažas par apdraudējumu muzeja pastāvēšanai.
No 4. novembra Latvijas privātie akreditētie muzeji varēs konkursā cīnīties par finansējumu Valsts kultūrkapitāla fondā. Konkursa rezultāti būs zināmi pirms Ziemassvētkiem, un ir iespējams pretendēt uz finansējumu trim gadiem, tomēr finansējuma piešķiršana, kā jau visos kultūrkapitāla fonda konkursos, nav garantēta, jo rezultātu nosaka fonda ekspertu komisija un padome.
Raksta ceļvedis
Sabrucis pamats zem kājām
"Īsi stāstot, četri privātie akreditētie muzeji līdz šim bija saņēmuši Kultūras ministrijas finansējumu. Mēs bijām viņu budžetā. Bet pirms mēneša mūs saaicināja kopā un paziņoja, ka mēs [Žaņa Lipkes memoriāls], Imanta Ziedoņa muzejs, Barikāžu muzejs un Latvijas Mākslinieku savienības muzejs vairs nebūsim iekļauti Kultūras ministrijas budžetā. Tāpēc
pašlaik notiek diskusija, saruna, strīdi un saprašana par to, kā tālāk dzīvos muzeji, kuri nav budžetā," situāciju raksturo Žaņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone.
Viņa skaidro, ka privāto akreditēto muzeju starpā ir arī Latvijas Okupācijas muzejs, tomēr negaidītās un straujās pārmaiņas šo muzeju neskar, jo to sargā īpašs likums.
"Akreditācija nozīmē, ka muzeja krājums ir daļa no Latvijas Muzeju nacionālā krājuma," saka Lolita Tomsone, kuru satrauc šādu muzeju neskaidrā nākotne, kas līdz ar to pastāvēšanas beigām varētu zaudēt arī daļu no Latvijas sabiedrībai nozīmīga kultūras un vēstures mantojuma.
"No vienas puses, visi mūs mierina un saka, ka gan jau uzrakstīsim labu projektu un visu dabūsim. Un es viņiem skaidroju, ka to ne Kultūras ministrija, neviens cits nevar paredzēt. (..) Un ja nu mēs [konkursā] iegūstam tikai divdesmit tūkstošus? Kādus tad mēs lēmumus pieņemsim? No kura darbinieka atvadīsimies?" par nākotnes neskaidrību un pamatu, kas šķietami neatgriezeniski sabrucis zem kājām, stāsta Lolita Tomsone.
Valsts kultūrkapitāla fonds – glābēja lomā?
"Septembra sākumā bija kultūrkapitāla fonda padomes stratēģiskā sēde, kurā Kultūras ministrija vērsās pie fonda padomes ar priekšlikumu paredzēt īpašu finansējumu privāto akreditēto muzeju kapacitātes finansēšanai, pamatdarbības nodrošināšanai. [Ministrija] atdeva zināmā mērā šo problēmu Valsts kultūrkapitāla fonda pusē," skaidro Valsts kultūrkapitāla fonda Kultūras mantojuma komisijas priekšsēdētāja Una Sedleniece, kura stāsta, ka
padome pēc sarunas lēmusi glābt radušos situāciju un piedalīties problēmas risināšanā, piedāvājot iespēju privātajiem akreditētajiem muzejiem saņemt finansējumu konkursa kārtā.
Tā kā palīdzības sniegšanas plānam bija atvēlētas dažas dienas, Valsts kultūrkapitāla fonds nolēma neveidot jaunu, speciāli muzejiem paredzētu konkursu. "Konkurss, kuram pieteikties, saucas "Profesionālu nevaldības organizāciju atbalsts", kur jau esošais nolikums tiek papildināts ar īpašu uzsvērumu un aicinājumu arī akreditētajiem privātajiem muzejiem konkursa kārtībā pieteikties šim finansējumam. (..) Visiem ir zināms, kādas ir Valsts kultūrkapitāla procedūras. Ir ekspertu komisija septiņu cilvēku sastāvā. Caur viņiem projektu iesniegumi iziet pirmajam vērtēšanas sietam. Pēc tam ekspertu komisija rekomendē padomei piešķirt finansējumu noteiktām institūcijām. Tādā ceļā [finansējuma piešķiršana] notiks – līdzīgi kā ar citiem kultūrkapitāla fonda projektiem," skaidro Una Sedleniece, minot, ka projekta pieteikšana uzreiz nenozīmē, ka finansējums patiešām tiks piešķirts, turklāt vēl tādā apmērā, kā norādīts pieteikumā.
Tomēr Una Sedleniece atgādina:
"Par citiem mehānismiem, kas ir labvēlīgāki privātajiem akreditētajiem muzejiem, mēs varēsim runāt pēc pirmā konkursa, kad redzēsim, kādi būs iesniegumi, kādā kvalitātē tie būs sagatavoti.
Vai finansējuma pietiks vai ārkārtīgi pietrūks, to arī mēs patlaban nevaram neviens skaidri pateikt. Protams, finansējuma pietrūkst vienmēr. Resursi ir ierobežoti, bet neiespējami tas viss nav."
Steigā pieņemti lēmumi
"Man šķiet, ka mēs esam pārņemti ar konkursiem un kontrolēm. Ja mēs visi apzināmies, ka šī ir neordināra situācija, ka neviens neko nevar paspēt izdarīt, kāpēc mēs nevaram vienkārši nolemt, ka tiem muzejiem, kuriem tagad finansējums ir apdraudēts, tas pārnesas uz nākamo gadu, lai cilvēki var mierīgi gulēt?
Tagad mēs izdomāsim kaut kādus jaunus kritērijus, pārbaudīsim projektus… Visi komunālie maksājumi un rēķini taču ir zināmi. Cilvēku algas arī ir zināmas – pārnesam finansējumu, un nākamajā gadā varam izdomāt kādu labāku mehānismu,"
ierosina Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslas institūta pētniece, Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonda un Latvijas Muzeju biedrības valdes locekle Elīna Vikmane.
Viņa uzsver – 240 tūkstoši, kas veido konkursa budžetu, nav nejaušība. "Tur ir saskaitīts kopā, kas tiem četriem muzejiem tika [līdz šim] piešķirts. Piešķiriet tiem nabaga muzejiem finansējumu – tās ir visnabadzīgākās organizācijas valstī!" teic Elīna Vikmane.
Izdevējs un Drukas muzeja idejas autors Valters Dakša pievienojas uzskatam, ka konkurss nav labākais princips, pēc kura muzejiem piešķirt pamatfinansējumu.
"Valsts kultūrkapitāla fonds ir projektu fonds, kur viss finansējums iet caur projektiem. Bet, kad tu vadi organizāciju, tev vajag finansējumu procesam, nevis projektam, un tā ir ļoti būtiska atšķirība. Muzejs ir process," viņš uzskata.
Kas ir un kas nav godīgi?
Elīna Vikmane uzskata, ka Kultūras ministrija pieņēmusi pareizāko no visiem iespējamajiem lēmumiem, zinot situācijas akūtumu un steidzamību. "Man šķiet, mēs diezgan labi apzināmies, kas notiek ar budžetu un ar militāro bruņošanos.
"Skaidrs, ka Kultūras ministrija ir visnabadzīgākā ministrija valstī,
un, ja viņai ir jānogriež nauda vēl no tā neesošā budžeta [nākas pieņemt šādus lēmumus], man liekas, aizsūtīt finansējumu uz Valsts kultūrkapitāla fondu, kuram tas finansējums būs, ir gudra ideja. Tā problēma, ko es šeit redzu, ir, ka [šis notikums] ir izraisījis visas iespējamās diskusijas par to, kas ir un kas nav godīgi," savās pārdomās dalās Elīna Vikmane.
Viņa stāsta, ka akreditētie muzeji ir ļoti specifiskas organizācijas – tie ir kontrolēti, pārbaudīti un akreditēti speciālu komisiju sastāvā, un šīs komisijas ir nospriedušas, ka konkrētie muzeji glabā Latvijas kultūras mantojumu. "Tas ir nospriests tādā valstiskā līmenī," viņa uzsver. Tāpēc nav gluži skaidrs, cik godīgi un pareizi būtu paļauties uz konkursa "veiksmes spēli".
Elīna Vikmane uzskata: "Tas nav gluži tā – dabūs, dabūs, nedabūs, nedabūs." Viņa uzskata, ka visi privātie akreditētie muzeji, ne tikai četri Kultūras ministrijas izvirzītie, pieteiksies konkursam.
"Konkurence ir veselīga attīstības idejām, bet konkurence nav veselīga, domājot par to, vai tev būs jāaizver muzejs," Elīna Vikmane secina.
Kā noteikt, kurš mantojums ir svarīgs?
Muzeju jomas eksperti ir pārliecināti, ka drīz pienāks brīdis, kad nozare nobriedīs pārskatīt muzeju akreditācijas. "Es domāju, ka Valsts kultūrkapitāla komisijai ir ļoti grūti izvērtēt un likt cilvēciski saprast, kurš Latvijas mantojums ir vairāk un kurš – mazāk svarīgs," saka Elīna Vikmane.
Mūsdienās, kad strauji attīstās digitalizācija un līdz ar to arī liela daļa no muzeju mantojuma ir pieejama digitālā vidē, to analizēt ir vieglāk nekā jebkad agrāk. "No sešiem miljoniem priekšmetu, ko muzeji glabā, vai tiešām tie visi mums ir vajadzīgi, un vai tiešām tik daudzos eksemplāros? Es domāju, ka digitālajā laikmetā revīzija pienāks diezgan drīz, jo digitālās metodes ļauj ļoti ātri izanalizēt, kas tad tur īsti tajos muzejos ir.
Mums ir šobrīd vienota sistēma, kur var gan analizēt, vai mums visi laika periodi ir noklāti, vai mums ir materiāli, tēmas, cik mums priekšmetu dublējas, un var analizēt šos datus līdz bezgalībai – to jau neviens nav darījis.
Ja kāds vēlas pētīt, kultūras ministrijai ir pieejami visi dati, lai to darītu," Elīna Vikmane aicina.
Kaut arī neskaidrībā par muzeju nākotni, Una Sedleniece ir patīkami pārsteigta par to, ka diskusija par muzeju nākotni un finansējuma piešķīrējiem ir iesākusi plašāku sabiedrības diskusiju. "Es ļoti priecājos, ka šī diskusija notiek ne tikai profesionāļu starpā, bet arī sabiedrībā, jo tas pierāda šo muzeju nozīmību sabiedrībā," viņa uzskata, un viņas priekam pievienojas arī Elīna Vikmane.
"Cilvēki runā par to, kāpēc dažiem rakstniekiem vai literātiem ir vairāki muzeji, bet citiem nav neviena. Nekas nešķiet ne godīgs, ne taisnīgs, bet var redzēt, ka cilvēki meklē kaut kādus atskaites punktus.
Man liekas, ka tā ir ļoti svarīga diskusija, kuru ir vērts izvērst plašāk un saprast, kas tad mums ir vajadzīgs? Laiks iet uz priekšu, mantojums kļūst arvien lielāks. Vai mēs attiecīgi varam arī vairāk glabāt?
Mums būs jāpārskata, kas ir tas, no kā mēs varam atteikties. Vai mēs tiešām glābjam to vissvarīgāko? Vai mēs varētu paņemt klāt kaut ko jaunu?" vērtē Elīna Vikmane.
Domājot par to, ka akreditēti muzeji, neatkarīgi no tā, vai tie ir valsts vai privāti, ir vienlīdz svarīgi, jo glabā sabiedrībai nozīmīgu mantojumu, Valters Dakša saka: "Visi muzeji ir līdzvērtīgi, it sevišķi, ja viņi ir akreditēti. Viņus nevajag mākslīgi sašķelt tāpēc, ka vieni ir privāti un otri ir valsts."
Lolita Tomsone pievienojas kolēģu uzskatiem, sakot, ka muzejiem ir vienlīdz liela nozīme neatkarīgi no tā, kur un kā pārvaldībā tie atrodas. "Nozīme ir arī mazam muzejam laukos. Sociāla nozīme. Ja tur ir aktīvi cilvēki, viņi rīko pasākumus, uz kuriem brauc rakstnieki un mūziķi.
Viņi ir tie, kas notur Latvijas kultūras serdi arī vietās, kur nav tik daudz cilvēku. Mums kā valstij un pilsoņiem jāpieņem, ka mums ir svarīgi, ka tur tas notiek. Jo arī pēc Vaboles [apdzīvota vieta Augšdaugavas novadā – red.] pagrieziena joprojām turpinās Latvija," saka Lolita Tomsone.
