Tajos tiek sumināti aktīvākie pierobežas ciemata "Upīte" kultūrtelpas kopēji, attīstītāji un līdzjutēji. Atzinības tiek piešķirtas kategorijās, kuras izdomājuši paši Upītes iedzīvotāji – tajā skaitā par radošumu, dziedāt un dejot prasmi un citām spējam, kas palīdz dzīvot Upītē.
Folkloras kopas "Upīte" dalībniece Nataļja Putniņa par saņemto atzinību teic: "Jāsaka, es biju šokā. Kaut ko tādu es nebiju gaidījusi, man tiešām likās, ka tā varētu būt mana draudzene. Tas ir patīkami, tas atkal dod stimulu darboties tālāk. Darīt, attīstīties un pilnveidot sevi."
"Manuprāt, lai mēs attīstītu Upīti, ir vajadzīgs vairāk cilvēku, jo šajā ciemā īsti nav, kam dejot, un tāpēc ir ļoti svarīgi veidot šādus pasākumus, lai cilvēki redzētu, cik ļoti mums šis viss rūp, un lai arī viss izdotos tālāk," atzīmē folkloras kopas "Upīte" dalībnieks Mareks Supe.
Tikmēr nemateriālās kultūras mantojuma centra "Upīte" direktors Andris Slišāns atklāj: "Ļoti daudz ko mēs darām tāpēc, ka mums gribas to darīt un degsme ir."
Savukārt Putniņa par savu dzīvi ciematā stāsta: "Es esmu nākusi no šejienes, un jāsaka tā, paldies Dievam un dzīves sakritībām – es arī šeit dzīvoju. Es nekur tālu neesmu aizdiegusi, lai gan dzīvē ir tā bijis. Un es esmu ļoti priecīga, ka es varu kaut ko lietas labā darīt, jo tie ir lauki un, kā mēs zinām, lauki jau bieži vien asociējas ar kaut kādu pamestības sajūtu, bet Upītē tās sajūtas nav. Tāpēc, ka mēs pie tā visa pieliekam roku. Šai vietai nav tās pamestības sajūtas."
Upītes ciema iedzīvotāji joprojām izkopj garīgo dziedājumu tradīcijas, veido mūzikas un dzejas festivālu "Upītes ābeļdārzs", aktīvi iesaistās folkloras kopas darbībā. Kopā ar Latvijā pazīstamiem mūziķiem kopiena regulāri veido projektus, iesaistot dažādu paaudžu cilvēkus.
Andris Slišāns saka: "Mūsu ir tik, cik ir. Bet, ja mūsu būtu pēkšņi divreiz vairāk, mēs varētu sešas reizes vairāk kaut ko darīt. Bet tas ir tajā utopijā. Visur paliek cilvēku mazāk, kas nozīmē to, ka tie, kas ir palikuši, tiem ir jādara trīs reizes vairāk."
KONTEKSTS:
Upītes kultūrtelpa 2018. gadā iekļauta Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Tā ir daļa no vēsturiskā Abrenes apriņķa un unikāla ar saglabāto un dzīvo Ziemeļlatgales latviešu (latgaliešu) kultūras mantojumu, tradīcijām un valodu. Upītes kultūrtelpas sākums — 20. gadsimta 30. gadi, bet 40.–50. gados, veidojoties kolhoziem, tika radīts iedīglis Upītes ciemam, kas atrodas centrā vecajai kultūrtelpai, ko veido lielie ciemi. Upīte ir pazīstama ar Ziemeļlatgalei raksturīgā folkloras mantojuma glabāšanu un aktīvu popularizēšanu.
