Latvijas Radio 3 "Klasika" rosinātās sarunas epicentrā – eseja kā žanrs, Mišels Montēņs un publiska intelektuāļa tēls, Oldesa Hakslija tēzes par labas esejas uzbūves kodolu, teksta kvalitātes priekšnoteikumi, subjektivitātes nepieciešamā deva un ukraiņu autore ar pasaules vārdu Oksana Zabužko, kuras eseju latviskojumi mums pieejami, pateicoties Kristapam Vecgrāvim un Mārai Poļakovai. Noslēgumā – aicinājums lasīt Oksanas Zabužko ģeniālos, intensīvos tekstus, kas maina mūsu domāšanu, pasaules uzskatu un aktualitātes sajūtu.
Orests Silabriedis: Uz tikšanos uzvedināja tavs teksts un tava saruna ar Oksanu Zabužko žurnāla "Domuzīme" jaunākajā laidienā, bet sākt gribētos par to, kas arī cita starpā minēts vienā no šiem tekstiem. Par eseju. Par eseju, par kuru laikam var runāt bezgalīgi, jo katram ir savs priekšstats par to. Tu ļoti skaisti parādi esejas izcelšanos un, atsaucoties uz Haksliju, arī definē, kas īsti ir laba eseja. Vai tu būtu ar mieru arī "Klasikas" klausītājiem atgādināt par eseju jau no pašiem tās pirmsākumiem, sākot no Montēņa? Kāpēc mēs tik ļoti viņu mīlam, un kāpēc eseja ir eseja?
Ilmārs Šlāpins: Es gan nezinu, vai mēs joprojām mīlam Montēņu...
Joprojām dzirdu, ka dažs labs vēl atšķir viņa darbus. Arī pats viņu mīlu.
Man liekas, ka viņu neesmu lasījis gadus trīsdesmit. Pēdējo reizi – vēl studējot. Bet pamanīju viņu gan vēl pirms studijām, pusaudža gados, kad iznāca "Avota" grāmatiņas. Man šķita ļoti svarīgi tās iegādāties un palasīt. Manuprāt, pašas pirmās bija Denī Didro domas par dabas interpretāciju, kur bija kaut kas pavisam jocīgs, dabaszinātnisks. It kā zinātnisks, bet tajā pašā laikā – pārdomas par lietām. Faktiski tās arī savā ziņā var saukt par esejām.
Bet tu tikko teici, ka par eseju definīciju un būtību var strīdēties bezgalīgi. Man gan šķiet, ka tas ir diezgan galīgs temats, jo
eseja kā žanrs nepārprotami mirst vai pat ir jau miris, un tam ir vairāki faktori – gan sociāli, gan kultoroloģiski, gan literatūrvēsturiski.
Eseja kā žanrs parādījās noteiktā laikā, noteiktā vidē. Pirmkārt, Francijā. Otrkārt, Anglijā. Tie bija noteikta tipa cilvēki, kas to rakstīja, un, kas interesanti, pirmkārt tie bija vīrieši. Ja aizmirstam to nepatīkamo faktu, ka toreiz vispār tikai vīrieši drīkstēja kaut ko rakstīt publiski...
Arī domāt.
Arī domāt, jā. Un tā bija Rietumeiropa. Lielo pilsētu lasītāji bija tie, kam tas tika adresēts, un šai ziņā runāt par Oksanu Zabužko kā par esejisti ir mazliet izaicinoši un interesanti. Jo tas, kā viņa raksta… Latviski šobrīd izdotas divas viņas grāmatas: viena ir grāmatiņa, ko pagājušā gada septembrī izdeva Laikmetīgās mākslas centrs, bet otra ir "Neputna" izdotais eseju krājums "Planēta Vērmele", kas iznāca tagad, februārī.
Oksana Zabužko pirmkārt ir filozofe – viņa studējusi filozofiju un estētikas vēsturi, viņa ir arī dzejniece, kurai ir diezgan daudz dzejoļu krājumu, kas iznākuši, vēl pirms viņa kļuva par zināmu rakstnieci. Bet pasaules slavu viņa guvusi kā romāniste jau ar savu pirmo nelielo, bet blīvo un iespaidīgo romānu "Lauka pētījumi ukraiņu seksā".
Oksana ir austrumeiropiešu sieviete, nākusi no nedaudz citas platformas, no kuras viņa uzrunā, un arī iemesls, kāpēc viņa uzrunā lasītāju savās esejās, ir atšķirīgs, nekā tas bija Montēņam vai slavenajiem esejas žanra radītājiem.
Eseja klasiskajā izpratnē, kā es to redzu, ir publiska intelektuāļa publiska domāšana. Atšķirībā no, piemēram, zinātnieka, kurš visu ir izpētījis un skaidri zina, ar ko beigsies viņa zinātniskais traktāts, kā arī atšķirībā no, piemēram, romānista, kurš arī principā ir izdomājis, par ko būs viņa romāns, kas būs galvenie varoņi, un zina arī apmēram to, ar ko tas viss beigsies, esejists pēc būtības (pat ja viņš ir izdomājis, ar ko beigsies viņa eseja un kā būtu skaisti to pabeigt, jo dramaturģijas likumi darbojas arī šeit: ja tas ir publicējams darbs, tam ir jābūt aizraujošam, tam jābeidzas ar kaut ko, tas nevar aprauties pusvārdā) paredz to, ka lasītājs redz un domā līdzi viņam. Tam, kā domā autors.
Pieņemot, ka autors var arī nezināt, kā viņš beigs [savu eseju]?
Protams. Tā ir tā nagla. Eseja šī vārda pamatnozīmē ir mēģinājums, vingrinājums. Bet nevis mēģinājums vai vingrinājums tajā nozīmē, ka es te tagad pamēģināšu – varbūt sanāks. Vai pamēģināšu tagad izdomāt šādu domu un nezinu, vai sanāks vai nesanāks. Tas laikam ir tas svarīgākais un interesantākais, kāpēc uz eseju būtu jāpaskatās kā uz atsevišķu literāru žanru.
Labi, bet kāpēc tu saki, ka eseja mirst?
Pirmkārt,
mirst publiskā intelektuāļa statuss vai loma sabiedrībā. Kaut kādā ziņā to mūsu kultūras pieredzē nogalināja padomju priekšstats par īpašu starpšķiru – inteliģenci, kas nebija ne zemnieki, ne buržuji, bet tāda starpšķira, kas tika dēvēta par inteliģenci, intelektuālā darba darītājiem – strādniekiem, kas vairs nebija publiskie intelektuāļi.
Viņiem bija uzlikta mazliet cita loma, viņi arī tika spiesti kaut kā pierīvēties. Protams, arī Padomju Savienībā bija cilvēki, kas publiskā intelektuāļa lomu turpināja pildīt vai nu aiz ieraduma, vai vienkārši savas personības īpatnību dēļ, bet lielā mērā šī loma kļuva nevajadzīga, nesvarīga. Kaut kādā ziņā Rietumu pasaulē vispār pazūd harismātisko līderu laikmets. Mainās sabiedrības struktūra. Kaut kādā ziņā to droši vien noteica arī demogrāfiskie procesi, demokratizācijas procesi, liberālo vērtību uzvaras procesi. Tagad jebkurš ir personība. Mums nav vajadzīgs viens līderis, kurš būs tik gudrs, lai mums pateiktu, kā dzīvot.
Katrs ir autors.
Jā. Šai ziņā, protams, katrs var rakstīt eseju, un mūsdienās taču tās raksta arī skolēni. Viņiem skolās tiek uzdots to darīt.
Viņiem noteikti tiek pateikts, kas ir eseja un kāpēc tāda jāraksta.
Un liek sliktu atzīmi, ja neesi izpildījis skolotāja nosacījumus.
Bet vēl viens faktors, kuram nevar nepievērst uzmanību, ir informācijas aprites pārmaiņas: digitalizācija un internetizācija, kad rakstīta teksta formāti, žanri, platformas, kā arī lasīšanas paņēmieni kļūst tik dažādi, ka eseja kā viens no žanriem pilnībā pazūd kā maziņš un nepamanāms žanrs.
Mēs varam lasīt asprātīgus bildīšu parakstus, mēs varam lasīt mākslīgā intelekta sacerētus padomus, sākot no tā, kā iztīrīt mehāniskās zobu birstes mehānismu. un beidzot ar to, kā tikt pāri zaudējuma sērām. Tie visi ir teksti, un visu šo tekstu autori tiek saukti par raiteriem (angļu val. – writer).
Ja paskatāmies internetā, kādas profesijas tiek pieprasītas, tad ļoti daudz tiek pieprasīti raiteri jeb rakstnieki, bet viņu uzdevums ir rakstīt viegli lasāmas, aizraujošas, ārēji ārkārtīgi noderīgas un ļoti daudz apkārt esošas informācijas driskas.
Un viņus tieši tā arī sauc – par raiteriem.
Content writer – tas, kurš raksta saturu visdažādākajiem platformām. Tādi ir vajadzīgi jebkuram tirgotājam, jebkuram ražotājam, jebkuram cilvēka prāta apvārdotājam – koučam, terapeitam, masierim. Viņiem visiem ir vajadzīgs saturs, ko likt internetā, lai par viņiem zinām, lai viņi eksistētu, lai viņi būtu mūsu uzmanības telpā mums līdzās. Un šo rakstīšanas procesu itin veikli šobrīd jau aizpilda mākslīgais intelekts.
Bet atgriežoties pie esejas… Mācību process, kas joprojām velkas nopakaļ progresam – skolēni iet uz skolu, raksta droši vien vairs ne ar pildspalvu vai zīmuli, ka skolēniem joprojām tiek uzdots uzrakstīt eseju, nevis sacerējumu kā manos laikos – tas varētu būt vēl kā tāda niša, patvērums.
Kā tu domā, vai viņiem kāds arī saka tos trīs punktus, ko tu esi tik ļoti noderīgi mums norādījis no [Oldesa] Hakslija?
Tur patiesībā bija vairāk punktu. Es pieminēju trīs.
Tātad autobiogrāfiskums un personīgā pieredze. Fakts. Un viedoklis un pārdomas par to – vispārinājums.
Jā. Tie tādi klasiski elementi, kas veido esejas uzbūvi.
Daudzi kultūras izdevumu redaktori ļoti nemīl to pirmo sastāvdaļu – autobiogrāfiskumu.
Nu jau gadus desmit būdams Normunda Naumaņa balvas žūrijas priekšsēdētājs, esmu ievērojis, ka, apspriežot kultūras kritiķu recenzijas, bieži ar tādu kā vīpsnu vai viebšanos tiek norādīts, ka šeit atkal ir tas "es, es, es". Tajā dienā es aizbraucu uz turieni un turieni, ieraudzīju to un to. Tā nevajagot rakstīt recenzijas! Pilnīgi iespējams. Bet tas ir viens no šādiem esejas žanrā ieklīdušajiem kritikas žanra paņēmieniem: pievilkt [to visu] kaut kā pie sevis, sākt no sevis vai atsperties no sevis.
Kā [Marsels] Prusts: atspērās no atmiņām par Madlēnas cepumiem un uzrakstīja romānu sēriju tikai no tā vien. Tad, lūk: šis joprojām ir tāds mazliet ideāls, leģenda vai mīts par to, kā rakstīt no baltas lapas.
Atceries kaut ko par sevi, padomā par to, pieliec klāt kaut ko, ko tu zini par pasaules uzbūvi, pieliec kādus faktus – piemēram, vēsturiskus vai zinātniskus, un tad izdomā no tā visa kaut ko jaunu. Kaut ko tādu, ko vēl neviens pirms tevis, iespējams vai vēlams, nebūtu izdomājis.
Bet vēl pabeidzot par esejas lomu un to, kas vēl esejā ir svarīgi. Tā ir publiskā intelektuāļa loma, ko jau pieminēju. Tā nav tikai profesija vai dzīvesstils! Publiskais intelektuālis Rietumu sabiedrībā 19. un 20. gadsimtā pildīja noteiktu funkciju. Cik tā bija svarīga, par to var strīdēties, bet viņa loma – paskatīties uz sabiedrību, esot šīs sabiedrības loceklim. Publiskie intelektuāļi principā bija zinoši, nodrošināti cilvēki, kuri varēja atļauties domāt un vērot, sēdēt kafejnīcā, šķirstīt avīzes un pa reizei nīgri nokomentēt kaut ko. Viņa loma vai funkcija bija skats no malas: būdams sabiedrības loceklis, tu spēj paskatīties uz šīs sabiedrības problēmām no malas, ko sabiedrība pati nespēj. Politiķi to nespēj, militāristi to nespēj, proletariāts to nespēj, neviens cits to nespēj, tikai viņi. Tāda funkcija.
Tu nupat pateici vispār ideālā aprakstnieka formulu – nu, kā var citādi rakstīt par mūzikas vēsturi, ja nespēj drusku pakāpties no tās ārā?
Bet kā tu, zinot mūzikas vēsturi, no tās vari pakāpties ārā?
Nu, lūk – labākie gadījumi ir tie, kad cilvēks patiešām spēj reflektēt no malas.
To droši vien var iemācīties vai uztrenēt. Ar piepūli, jo tas nav dabiski. Šai ziņā kaut kādā veidā gribētu aizstāvēt filozofus kā profesiju. Kā vienu no nevajadzīgākajām profesijām sabiedrībā... (smejas) Ka tā varētu būt viņu funkcija, ja nekā cita nav ko darīt: skatīties uz visiem no malas un ieraudzīt ko tādu, ko citi tavi laikabiedri un līdzgaitnieki nespēj.
Varbūt tieši tāpēc es sarunājos ar Ilmāru Šlāpinu. Un tieši ar filozofu.
Vairāk gan šobrīd es sarunājos pats ar sevi. (smejas). Uzdod jautājumus!
Jautājums būs par Oksanu Zabužko. Vai tu domā, ka apzīmējums "esejiste" viņu varētu aizvainot?
Nē, kāpēc? Es jau teicu, kādu iemeslu dēļ viņa varbūt lauž šo žanru un ielaužas šajā žanrā – gan ar feministisko skatījumu, gan ar ukrainisko. Un kas interesantākais – ja mēs kaut kā tipoloģiski mēģinām vērtēt kultūras un intelektuālās izpausmes, ukrainiskais ir sievišķīgs. Negribu aizvainot ukraiņu vīriešus, kuri jūtas ļoti maskulīni, spēcīgi, varonīgi – īpaši šobrīd.
Bet ukraiņu kultūra, kādu mēs to ieraudzījām, pateicoties ukraiņu sievietēm, kurām šobrīd uz pleciem uzlikts lielais uzdevums – runāt uz āru, redzam kultūras tipoloģiju, tādu sievišķīgu kultūru.
No otras puses, Oksana Zabužko mazliet pārstāv šo pozīciju – skatu no malas, gan runājot ar Rietumiem, gan lielā mērā būdama tomēr Rietumos izaugusi. Uzauga viņa, protams, Ukrainā. Astoņdesmito gadu beigās pabeidza Kijivas Universitāti, bet deviņdesmito sākumā jau bija Amerikā un tur pasniedza ukrainistiku, ukraiņu kultūru, valodu vairākās augstskolās, saņēma grantus un tur arī uzrakstīja "Lauka pētījumi ukraiņu seksā ". Romānu, kurš jau bija skats no malas. Tas bija stāsts par ukraiņu sievieti, kura aizbraukusi uz Ameriku. Romāns tika uzrakstīts ukrainiski, bet Oksana par ukraiņiem runāja jau mazliet no malas, skatoties uz ukraiņu erosu vai ukraiņu sievietes likteni: uz ukraiņu kultūru kā uz sievieti, kas tiek varmācīgi pakļauta, izvarota. Un tā metafora visu laiku romānā tiek saglabāta.
Oksana Zabužko runā mazliet no malas – tā ka šai ziņā viņa noteikti ir publiskais intelektuālis, bet tas, kā viņa raksta, viņas tekstu, īpaši jau kara laika tekstu intence, funkcija un uzdevums ir mazliet atšķirīgs no klasiskā eseju žanra. Protams, tas ir kara laika uzdevums. Oksana to uztver kā būtisku savas misijas sastāvdaļu – stāstīt Rietumiem, un tagad viņa ir sapratusi, ka ne tikai Rietumiem – arī kaimiņiem tas ir jāstāsta, arī mums.
Jāstāsta par to, kas pēdējos trīssimt gadus reāli noticis ar Ukrainu. Par to, ko mēs nezinām, par ko mums ir klusēts, par ko mums ir melots. Tā ir viņas pamatfunkcija, un tā ir publicistika.
Bet eseju varam iekļaut kā publicistikas apakšžanru, lai gan eseja radās grāmatu laikmetā. Publicistika jau ir žurnālu un avīžu laikmeta radīta, un šobrīd, kad avīzes un žurnāli aiziet ciparu mākonī, arī publicistikas žanrs mainās, izšķīst un pārtop par kaut ko citu.
Bet domas asums – kur galu galā to smelt? Kā to sludināt? Kā cilvēkam pateikt, ka viņam ir jāizlasa Zabužko krājums, kā pateikt, ka jāizlasa Šlāpina intervija ar Zabužko?
Oksana Zabužko uz Latviju atbrauca pagājušā gada septembrī uz sava pirmā eseju krājuma iznākšanu, un šķiet, ka triju dienu laikā viņai bija piecas vai pat vairāk interviju ar dažādiem medijiem. Arī pirms tam bija notikušas vairākas intervijas attālināti, kas dažādos medijos tika nopublicētas vēl pirms Oksanas ierašanās. Viņa Latvijā ir ļoti daudz intervēta. Un kādā brīdī man likās, ka jau ir par daudz, vairs nevienu neinteresēs, jo viņa visu jau ir izstāstījusi. Ir taču tā, ka cilvēkiem, kurus intervē daudz, vienā brīdī pietrūkst, ko teikt. Taču šajā gadījumā tā nebija. Interviju saturs tomēr intervētāju dēļ atšķiras. Oksana Zabužko runā ar katru konkrēto auditoriju savādāk un mēģina pastāstīt svarīgāko, kas tajā brīdī ir jāpasaka.
Viena lieta, kas man ļoti aizķērās no jūsu sarunas – par Krievijas varas nepārtrauktību, par cara laika pārmantojumu. Mēs šobrīd neizvērsīsim, kā tas ir Krievijā, bet vai tu jūti, ka arī Latvijā varētu būt kāda stīga, kas daudzus, daudzus, daudzus gadus mums ir viena un tā pati, neatkarīgi no laikiem? Un ja, nedod Dievs, laiki mainītos, tad mēs atkal pieredzētu ko tādu, kas jau ir bijis.
Domāju, ka ne. Tu runā par kādu nemateriālu stīgu?
Varbūt nemateriālu, bet varbūt arī pavisam materiālu – kādu organizāciju, apvienību.
Runājot par organizāciju – tie ir konkrēti cilvēki, to sakari un varas attiecības. Šai ziņā lielā mērā var piekrist Oksanai Zabužko, ka šībrīža Krievijas FSB pilnīgi organiski ir Valsts drošības komitejas turpinājums: tā tika pārsaukta, bet cilvēki palika tie paši, attiecības palika tās pašas, arhīvi tika aizslēgti vai iznīcināti, un neatnāca cilvēki, kas tagad celtu gaismā iepriekšējo noziegumus un netīrumus. Nē, tas palika tajās pašās atvilktnēs, skapjos, tika uzliktas labākas atslēgas, un viss turpinājās. Protams, ka cilvēki mainās, viņi mirst un dzimst, bet tur ir kaut kādas varas attiecības, pēctecība, kas bija arī NKVD vai čekā. Ir dažādi nosaukumi. Mēs labi zinām, ka trīsdesmitajos gados viņi viens otru galēja nost tā, ka nemetas. Un nemitīgi mainījās tie, kas ir pie varas. Bet ir sajūta, ka tā ir tāda duļķe, tāds puņķis, kurš velkas visu laiku līdzi un neplīst; tas ir tik elastīgs, ka nav pārraujams. Un tur var saredzēt arī attiecības ar cara laika specdienestiem: tie paši darbinieki, tie paši aģentu tīkli toreiz tika pārņemti un pārgāja čekas rokās. Tur nebija tā virspusēji – ka visu aristokrātiju nošāva, atnāca ķēkša, dzelzceļnieks un sāka ministrijas vadību. Specdienestu līmenī saglabājās visi nemanāmie darbinieki, un viņi aiziet vēl kaut kur vēstures dziļumā.
Līdzīgi vai pat nesaraujami saistīti varam novērot to varas struktūru, ko sevī iemieso cietumu sistēma Krievijas Impērijā un Padomju Krievijā. Šodien tā ir tāda pati – man liekas, pat daudz lielākā mērā nekā drošības dienestu struktūra. Cietuma struktūra, pat kameras lielā mērā daudzviet saglabājušās tās pašas – 150 gadus vecās bezlogu, bezdurvju kameras. Tāpat attiecību likumu valoda, slepenais žargons, kodi. Tas viss tur ir tas pats.
Un tas, ka valsts drošības struktūras Krievijā ir cieši saaugušas ar noziedzīgās pasaules struktūrām, arī nav noslēpums nevienam pētniekam.
Palasiet vai paskatieties filmas, tas viss ir redzams, tas spraucas virspusē. Un šīs divas struktūras, domāju, lielā mērā cieši savstarpēji komunicē.
Man ir arī ķecerīga teorija, kas mazliet apstrīd klasisko vēstures interpretāciju – par to mēs īpaši neesam runājuši. Kāpēc Staļinam bija vajadzīga latviešu izsūtīšana uz Sibīriju? Mums šķiet vienalga, kāpēc tas bija vajadzīgs, jo tas bija noziegums pret mums. Protams. Bet, ja mēģinām domāt par to, kāpēc tas bija vēsturiski nepieciešams, ko tas nodarīja vēsturiski, kāpēc vispār Padomju Savienībai bija tik svarīgi tos cilvēkus virzīt, bīdīt šurpu turpu? Nebija taču viņi Sibīrijā nekāds lielais darbaspēks. Labi, Belamora kanāla rakšanā varbūt bija, tika nogalināti simtiem tūkstošu cilvēku, lai izraktu vienu kanālu, bet sūtīt uz Sibīriju… Lētāk varbūt tiešām bija nošaut. Un es iedomājos par dīvainu ideju – varbūt tas bija vajadzīgs, lai iemācītu jaunpievienotajām teritorijām zonas domāšanas veidu: aizsūtīt viņu pie kriminālajiem elementiem, uz lēģeriem – lai viņi redz, ka ir tādi cilvēki, lai iemācās to valodu, iemācās attiecības, lai iemācās pakļauties.
Lai kļūst par savējiem kaut kādā ziņā?
Jā, jā!
Izveidot padomju nāciju šādā veidā. Nevis tikai ar koru festivāliem, tautas dejām, tautu draudzību, bet tā pa īstam – ar dzeloņdrātīm un vaļinkiem.
Mēs redzam, ko esam ieguvuši: krievu lamu vārdus, ko lietojam joprojām, piektās klases skolnieki joprojām runā 20. gadsimta sākuma krievu zonas žargonā, kas ir interesanti, protams...
Bet atgriežoties pie tā garā, duļķainā puņķa: tātad Latvijā tu tādu neredzi.
Mani droši vien apstrīdēs tādi, kas to ir pamanījuši. Jā, protams, tie cilvēki nekur nepazuda – tie latviešu padomju čekisti, kompartijas struktūru darbinieki, kas kļuva par biznesmeņiem, atvēra savu rūpalu un turpināja strādāt, vai arī aizgāja politikā.
Tur var saskatīt pēctecību, protams. Cilvēki paliek uz vietas, dzīvo tepat, kaut ko dara. Tādā ziņā tas nav pārrauts. Neesam viņus ne izsūtījuši, ne nošāvuši – paldies dievam. Bet cik lielā mērā tā struktūra turpina vilkties līdzi? Šaubos. Drīzāk nē. Varbūt tomēr nav mūs izdevies padarīt par padomju cilvēkiem tik lielā mērā, kā bija gribēts. Un tie pārrāvumi tomēr ir bijuši pārāk asi. Jau pirms 1905. gada. Pirmās nacionālās atmodas vilnis bija kaut kādā ziņā pārrāvums. Dziesmusvētku šļakatas satricināja to virsmu. 1905. gads, 1914., 1917., 1918. gads. Ulmaņa apvērsums. Padomju okupācija. Vācu okupācija. Asie pārrāvumi droši vien tomēr to sadrumstaloja un padarīja par īsti neiespējamu.
Krievija šai ziņā ir viendabīgāka.
Lielāka cilvēku masa. Esam pārāk maz. Pietiek mūs drusku sakratīt un sabikstīt, un mēs jau izšķīstam. Krievijā var aizsūtīt uz karu 300 tūkstošus. Cik šobrīd gājuši bojā Ukrainā? Vairāk nekā 150 tūkstoši. Un nekas. It kā neviens neko nav pamanījis, cilvēki turpina dzīvot.
Visu rezumējot, es varētu aicināt un ieteikt zināt par savu tuvāko kaimiņu mazliet vairāk. Skan didaktiski, bet es tiešām aizrautīgi lasīju par visām tām šausmām, ko Oksana stāstīja, – par to, kas ar ukraiņiem noticis, par to, ko mēs vispār pat nezinām. Mēs zinām par holodomoru, bet neko nezinām par 70. un 80. gadu notikumiem. Un tas, ka 20. gadsimta ukraiņu labāko dzejnieku vēl pēc Gorbačova nākšanas pie varas nogalināja… Tas vispār bija kā sitiens, ka vēl 1985. gadā vēl varēja notikt kaut kas tāds.
Paši ukraiņi kā nācija šobrīd turpina sevi apzināties. Tie grūdieni, kas bija 90. gadu sākumā, kas bija pirmajā Maidanā, otrajā Maidanā un 2014. gadā, Krimas atņemšana un 2022. gads – visi šie grūdieni ukraiņus saliedē.
Sacīju, ka latviešus izkaisīja, sakratīja un mēs pašķīdām, bet ukraiņi šobrīd ar visu to milzīgo emigrāciju no kara bēgļiem, ar upuriem, ar bojāgājušiem karā, kā nācija saliedējas un turpina saliedēties, un mēs to redzam.
Varam novērot to, kā mums līdzās saliedējas milzīga nācija! Tas ir brīnišķīgs skats, un priecājos, ka mēs to varam pieredzēt savas dzīves laikā.
Runājot par Zabužko tekstiem. Tie ir brīnišķīgi – tos ir bauda lasīt, pateicoties arī tulkotājiem – Mārai Poļakovai un Kristapam Vecgrāvim, kas tos ir latviskojuši. Šajos tekstos mēs saredzam ukraiņu valodas melodiskumu, asumu, metaforu, ukraiņu idiomu klātbūtni un pašas Oksanas Zabužko ārkārtīgi aso, nežēlīgo, sievišķīgi spēcīgo izteiksmes stilu. Tie ir brīnišķīgi teksti. Iesaku visiem lasīt.
