Kanta ideju svinēšana un Kanta ideja par svinībām
Gustavs Terzens: Kam ir svētki? Filozofiem? Vai arī plašākai publikai Kanta dzimšanas diena ir kaut kas nozīmīgs?
Elvīra Šimfa: Filozofiem, protams, tie ir svētki. Ir jau atšķirība, sevišķi, kad cilvēks ir miris un ir pagājis pietiekami ilgs laiks kopš šīs nāves. Tā drīzāk ir tāda piemiņas diena. Es nezinu, vai svētki. Tas ir atkarīgs arī no tā, kā jūs vērtējat Kanta mantojumu. Lūk, ja uzskatāt to par kantastrofu, tad jums nav, ko svinēt. Ja uzskatām šo dienu par tādu kā pieminēšanas dienu, tad es domāju, ka tas būtu ļoti labi un ļoti svarīgi, ja plašāka auditorija, ne tikai filozofi, pieminētu Kantu. Tas, protams, paredz, ka viņi būtu sapratuši, ko Kants mums svarīgu ir atstājis mantojumā.
Filozofs Artis Svece saka, ka ir vietas pasaulē, kas uzskatāmas par akadēmiskajiem centriem, piemēram, ASV vai Oksfordā, kur neviens neko neatzīmē. Esot kaut kādi pasākumi, bet šeit, Eiropā, tam tomēr ir lielāka nozīme.
Viss ir atkarīgs no tā, kā jūs saprotat atzīmēšanu. Ja ar to saprotam torti, alkoholu un kailu meiteņu dejošanu uz galda, tā ir viena lieta, bet filozofiem svētku atzīmēšana var izpausties arī kā intensīvs iekšējs process, pārdomas un pieminēšana, ko grūti novērot no malas.
Ja jūs sakāt, ka tiek rīkota konference, bet to nevar nosaukt par svinēšanu, es teiktu, ka var gan, jo mēs, filozofi, esam sausiņi.
Arī Kants bija milzīgs sausiņš. Viņš ar to bija pazīstams.
Heinrihs Heine, viens no visskarbākajiem viņa biogrāfiem, raksta, ka Kantam nebija ne dzīves, ne vēstures.
Vai ir ļaudis, kas tomēr piemin Kanta domu gājienu, noturot svinības pēc viņa ieskatiem?
Nezinu, vai tie ir cilvēki, kas ir lasījuši viņa apcerējumus. Tie nāk no viņa darba "Antropoloģija pragmatiskā nolūkā" (1798). Ja jūs lasītu Kanta apcerējumus par to, kā noturēt svinības, tad ātri vien saprastu, ka tie ir nevis par svinībām, bet gan par to, ka Kants ir sausiņš.
Viņš ir ļoti precīzi aprakstījis, kā organizēt svinības – cik ciemiņus jāaicina, kurā brīdī var un nevar stāstīt joku, kādam ir jābūt jokam, kuram, starp citu, jābūt saistītam ar gremošanu. Jāņem vērā, ka jārunā par lietām, kas veicina gremošanu. Tur ir vesels apraksts par to, ka viesības jāorganizē tā, lai tās nav pretrunā ar gremošanas procesu un vēl dažādiem faktoriem, kas iesaistīti maltītē.
Svinību racionalizēšanas pakāpe viņa apcerējumā ir tāda, ka svinības, vismaz tā, kā mēs to saprotam, paliek pēdējā vietā.
Ja jūs šo darbu lasītu, jūs smietos. Visi smejas. It īpaši, ja lasa pirmo reizi.
Eiropas Savienības teorētiskais tēvs un subjektīvās pasaules aizstāvis
Kas ir tas, ko Kants mums ir atstājis šodien? Kādu mantojumu un manifestu filozofiem viņš ir devis? Ko mūsdienu filozofi no Kanta var ņemt?
Tas ir nepareizi pozicionēts jautājums. Mēs pašlaik esam "līdz ausīm" Kantā. Tas, ka jūs, cilvēki, to nesaprotat, nenozīmē, ka Kanta ietekme tādēļ ir maza vai neesoša.
Tā vairs nav izvēle – ko mēs varam ņemt no Kanta. Mēs jau esam no viņa paņēmuši, un mēs viņā dzīvojam.
Lielākā Kanta un kantiešu traģēdija ir tāda, ka viņš ir vairāk pazīstams ar savu praktisko filozofiju – droši vien, ka daudzi, kuriem nav profesionālas saistības ar filozofiju, visticamāk, varētu atsaukties uz ētiku, pieminēt viņa kategorisko imperatīvu vai pieminēt, ka viņš bija federālas valstu savienības aizstāvis un viens no pirmajiem Eiropas Savienības teorētiskajiem tēviem, tomēr tas nav galvenais iemesls, kāpēc viņš ir svarīgs.
Viņa nozīmes iemesls slēpjas vissarežģītākajā un vismazāk izprastajā un lasītajā viņa darbā "Tīrā prāta kritika" (1781), kur Kants pamato tēzi, kas filozofijas vēsturē zināma kā koperniskais pavērsiens.
Tā vēsta par to, ka, nevis mēs pakārtojamies pasaulei un to izzinām, bet pasaule pakārtojas mums. Tas nozīmē, ka tā pasaule, kuru mēs pazīstam, arī fiziskā un arī dabas nozīmē, ir subjektīva, subjekta veidota pasaule. Kad mums šķiet, ka mums ir darīšana ar pasauli, mums vienmēr ir darīšana pašiem ar sevi un ar šo augstākā mērā abstrakto, transcendentālo subjektu, kas ar visām savām prāta struktūrām veido pasauli un nostāda to mūsu priekšā. Tā ir tikai ilūzija, ka mums ir darīšana ar objektīvu pasauli. Mums vienmēr ir darīšana ar subjektīvu struktūru sakārtotu pasauli. Iedomājieties, kādas implikācijas ir tēzei par to, ka nav tādas objektīvas pasaules. Jautājums par to, vai tādas ir vai nav, šajā gadījumā ir sekundārs, jo mums tās nav. Mums pašiem vienmēr ir darīšana ar mūsu pašu iepriekš radītu pasauli.
Cilvēks uzvedas veidā, kas var novest tikai pie katastrofas
Kādu pasauli mēs šobrīd radām? Pirms gada manīju tevis rakstītu tēzi, kur tu teici, ka emocionālajai nostājai nav iespējas atrisināt konfliktus, un tāpēc filozofi ir apmulsuši, skatoties uz karu Ukrainā. Tas nav nekas ārkārtējs un nekas jauns, un mēs tur neko nevaram izdarīt. Tas nozīmē, ka Kants ir izturējis kritiku par to, ka viņš juteklisko un emocionālo ir izslēdzis un šo dimensiju vispār neskata savā ētikā? Ko Kants teiktu par šodienas ģeopolitisko situāciju un kā viņš to vērtētu?
Viņš teiktu, ka nekas īpaši daudz nav mainījies. Savā esejā "Ideja par vispārīgu vēsturi kosmopolītiskā nolūkā" (1784) viņš raugās uz cilvēka darbībām lielajā pasaules teātrī, it kā tiktu vērots absurda teātris. Cilvēki uzvedas stulbi, muļķīgi, iepriekš paredzami, prognozējami un veidā, kas var novest tikai pie katastrofas.
Mēs darbojamies gandrīz vai pēc mehāniskiem principiem – ja mani pagrūda, es grūžu pretī.
Vai mēs esam mainīgas būtnes, kas mainās uz labu?
Šajā nedēļā būtu jāizceļ pirms trīs gadiem klajā nākusī un tevis rakstītā monogrāfija "Kanta antropoloģija", kur tiek atgādināti jautājumi – "ko es varu zināt?", "kas man jādara?", "uz ko es drīkstu cerēt?", un "kas ir cilvēks?". Ir cerība, ka pirmie trīs atbildēs uz ceturto jautājumu. Arī šodien, 2024. gadā, šis jautājums ir aktuāls.
Jā, vairāk nekā jebkad. Kanta antropoloģija nav mēģinājums atbildēt uz jautājumu par to, kas ir cilvēks. Tas varbūt ir mēģinājums papildināt zināšanas par cilvēku, ņemot vērā viņa psiho fizioloģisko konstitūciju. Galveno atbildi uz jautājumu par to, kas ir cilvēks, sniedz viņa teorētiskā un praktiskā filozofija, ētika.
Vai cilvēks mainās? Vai cilvēks ir mainījies?
Kants centās sekot franču filozofa Žana Žaka Ruso (1712–1778) idejām. Ruso savos darbos runāja par to, ka cilvēks ir vienīgais no dzīvniekiem radniecīgām būtnēm, kas mainās. Piemēram, ja mēs vērojam zirgu, mēs varam būt gandrīz pārliecināti, ka zirgs 300 un vairāk gadus ir uzvedies nemainīgi.
Ja mēs raugāmies uz cilvēku, Ruso uzskatīja, ka viņam piemīt spēja pilnveidoties un mainīties uz labu. Kants ļoti vēlas tam ticēt, bet var redzēt vietas tekstā, kur viņam ir grūtības savienot viņa laika notikumu vērojumus, to, kā viņš redz, cik cilvēki stulbi uzvedas, ar pieņēmumu par to, ka cilvēki tomēr pilnveidojas virzienā uz labu.
Šodienas cilvēku vērojot, tas varētu šķist kā visai naivs uzskats. Pie tās milzīgās informācijas pieejas, kas mums ir, varētu šķist, ka mēs katrs varētu studēt Kantu un atrast lekcijas par viņu. Vai mēs to darām? Vai mēs vispār spējam tādu domāšanas piepūli aptvert? Kanta laikā bija ierobežots skaits cilvēku, kas varēja tikt pie izglītības, bet šodien, kad viss ir izdomāts, mēs laižam zondes uz Marsu, bet mūsos pašos nekas nav mainījies.
Tomēr nevar teikt, ka laika gaitā nekas mūsos nav mainījies. Cilvēka uzvedībā un priekšstatos par to, kas un kā jādara, var novērot izmaiņas. Varbūt tās nav tik ievērojamas, kā varētu gribēties, un sekas, pie kurām šīs rīcības noved, arī var būt katastrofālas, bet tas nebūtu godīgi teikt, ka cilvēka dabā nekas nav mainījies. Mainījies noteikti ir, bet tas nenozīmē, ka kaut kas ir uzlabojies – tas jau ir kaut kas cits, kas būtu jāpierāda. Viens apgalvojums ir tas, ka cilvēki mainās, bet tas, ka viņi mainās uz labu, ir pavisam cits apgalvojums. Kants gribēja ticēt abiem, un mēs varam novērot iezīmes, kas ļauj mums ticēt abiem apgalvojumiem, tomēr ir arī pamats ticēt pretējam.
Sava ceļa gājējs ir tas, kurš pazīst arī citus ceļus
Filozofs Artis Svece saka, ka filozofijas vēstures grāmatās nonāk nevis tie filozofi, kuri saka kaut ko patiesu, bet tie, kuri parāda jaunus domāšanas ceļus. Kas notiek auditorijā pie taviem studentiem? Vai ir novērojami jauni domāšanas ceļi?
Mans darbs ir parādīt un pastāstīt Kanta vai citu lielo filozofu idejas. Mana tēze ir tāda, ka sākumā ir jāsaprot lielie, svarīgie un oriģinālie domātāji. Tikai tad, kad esi viņus izpratis, tu vari mēģināt izlauzt pats savu ceļu. Tas, protams, ir vajadzīgs, un tas ir svarīgi, bet ir jābūt zināšanām par to, kas svarīgs ir iepriekš izdarīts, lai tu varētu teikt, ka tavs ceļš ir jauns.
Tāds kvantums! Vai ir iespējams saprast visus tos, pēc kuriem es drīkstēšu būt es pats?
Tas ir iespējams. Tā jau ir problēma visās nozarēs. Ja jūs jautātu fiziķim, vai ir iespējams saprast visu, kas fizikā ir teikts un darīts, lai pašlaik nodarbotos ar aktuālām fizikas problēmām, arī viņš teiktu, ka tas ir milzīgs daudzums informācijas. Tāpēc jau jūs studējat un veltāt tam gadus, darot to katru dienu vairākas stundas. Vēlams, lai tas būtu vienīgais, ko jūs darāt, ja vien ekonomiskie apstākļi nespiež arī strādāt.
Mēs ticam sirds ķirurgam, kuram ir diploms sirds ķirurģijā. Kā mēs varam noticēt filozofam?
Jums nav jātic katram, kurš ir filozofs, bet jums būtu jātic institucionalizētam filozofam – tādam, kas ir piesaistīts institūcijai.
Tas ir cilvēks, kas pārkāpis pāri visiem pārbaudes akmeņiem – izpildījis visas valsts noteiktās prasības, piedalījies godīgā konkurencē par cīņu uz vietu, uzstājas konferencēs, papildina zināšanas, mācās, zina valodas. Protams, jūs varat prātot, vai ar to pietiek, bet tādā gadījumā jums ir problēma nevis ar uzticību filozofam, bet ar uzticību universitātes institūcijai.
Filozofijas negatīvas sekas
Vai šodienas politikai ir saistība ar filozofiju? Vai kāds ieklausās mūsdienu domātājā, kas veltījis daudz laika, lai kaut ko saprastu?
Jā, protams. Politika – vārds, kas apzīmē tās lietas, kas pašlaik ir aktuālas un kas nosaka likteņus, jeb "the wordly affairs", kā teiktu vācu filozofe un politoloģe Hanna Ārente. Tas ir vismaldīgākais priekšstats, ka filozofijai ar politiku nav nekāda sakara. Atvainojiet, bet kā bija iespējams kaut kas tāds kā Padomju Savienība?
Kas turpina brukt, kā mēs redzam.
Jā, bet, kā tā bija iespējama? Kas viņu radīja? No kurienes tas viss?
Kants esot iedvesmojis Kārli Marksu.
Problēma ir tāda, ka ietekmes nonāk pie cilvēkiem ar lielu laika atstatumu – tas, kas tagad tiek gudrots universitātes auditorijās, lai cik jocīgs, nesaprotams, sarežģīts vai nejēdzīgs tas jums šķistu, pēc 10, 20, 50 vai 100 gadiem klauvēs pie jūsu durvīm.
Filozofs, dzejnieks un publicists Ilmārs Šlāpins reiz izstāstīja anekdoti par to, kā Vladimiram Iļjičam Ļeņinam līdzīgs cilvēks reiz pastaigājies gar Kremli, un viņam pienākuši klāt apsargi, saslēguši roku dzelžos, aizveduši uz pazemes bunkuru un teikuši, ka tā nevar – izskatīties pēc vadoņa. Apsargi jau gribējuši skūt nost matus un ūsas, piekodinot tā vairs nedarīt, bet vainīgais pacēlis roku un jautājis: "Atvainojiet, bet ko ar idejiņām darīsim?" Šajā gadījumā idejas ir kaut kas tāds, kas ir brīvi interpretējams. Vai tās var mūs ietekmēt kā tumsnējāk, tā arī gaišāk?
Idejas tiek izgudrotas auditorijās. Pēc tam tās izsūcas cauri un nonāk pie cilvēkiem, kuri nav akadēmiķi, bet kuri ir ieinteresēti praktiskās un politiskās dzīves veidošanā. Protams, gandrīz vienmēr tās nonāk pie sabiedrības ļoti vienkāršotā un vulgarizētā formā. Tā, piemēram, notika cilvēku izsūtīšana uz Sibīriju. Melnais humors, bet tas tā ir.
Problēma ir tad, ka idejas gandrīz vienmēr nonāk līdz cilvēkiem un sāk ietekmēt ikdienas dzīvi ļoti vulgarizētā un sagrozītā formā.
Filozofs, kurš sākotnēji kādu ideju ir izdomājis un pamatojis, gandrīz nekad neparakstītos zem tās faktiskā izpildījuma un nepiekristu tam, kā tā tiek realizēta. Es nedomāju, ka Markss būtu piekritis tam, kas notika saistībā ar viņa filozofiju, tāpēc šķiet, ka nosodījums attiecībā uz šo domātāju ir nepamatots.
Cilvēki nav lasījuši viņa darbus, bet uzreiz māk spriest, ka viņš ir slikts.
Ja jums būtu jāpaskaidro kādam, kas nav turējis rokās Kantu, kāpēc viņam būtu jālasa Kanta darbi, ko jūs viņam teiktu? Piemēram, bērnam.
Bērnam? Tāpēc, ka viņš ir ļoti gudrs onkulis.
