"Mūsu centrālais objekts, protams, ir vienkoča laiva. Tajā ir tīkli, tīklu gremde, bet ļoti svarīgs ir lākturis – speciāla apgaismes ierīce," izstādes autora, muzeja vēsturnieka Kārļa Fogeļa stāsts par laivu ar lākturi rosina iztēli un labi ievada visā izstādes kopējā atmosfērā, kas vēsta par laiku, kad zveja bija kardināli svarīga Latvijas iedzīvotāju dzīvesveida daļa, kas nodrošināja pārtiku un arī ienākumus. "Nakts vidū zvejnieki devās, pieņemsim, līdaku zvejā ar žebērkli, un laivā bija šādi lākturi, kuros tika dedzināta sausa, sveķaina priežu malka, lai būtu lielāks apgaismojums. Kad ūdens ap laivu tika izgaismots, varēja ieraudzīt līdaku vai kādu citu zivi, izdarīt dūrienu un iegūt lomu," stāsta Fogelis.
Viņa aprakstītā aina varēja būt iespējama tikai līdz pagājušā gadsimta 30. gadiem, jo 1931. gadā tika aizliegti barbariskie zivju iegūšanas paņēmieni, to vidū, duršana ar žebērkli.
Laika gaitā mainījušies likumi, dzīvesveids, arī tam pieskaras izstāde, bet galvenokārt tā iepazīstina ar zvejas rīku attīstību un dažādību. Muzeja krājumā ir vairāk nekā 450 autentisku priekšmetu, kas arī bijis pamats izstādes veidošanai.
Izstādē varam redzēt, kādi izskatījās bridņi, ūdas, venteri, klūgu-skalu murdi, vēžu krītiņi un citi gan aktīvie, gan pasīvie zvejas rīki.
Pie pasīvajiem piederas arī lašu tacis, kas pēc senajiem paraugiem izgatavots speciāli izstādei, teic Fogelis: "Mēs uztaisījām 19. gadsimta piemēru, lai cilvēki spētu saprast, kā tas tacis izskatījās dzīvē. Mēs dodam iespēju arī ieiet tacī, lai var apskatīties uz visām pusēm un redzēt visas konstrukcijas, kā kādreiz cilvēki pirms 100 un vairāk gadiem šādus tačus burtiski būvēja upēs."
Speciāli izstādei izgatavota arī katica – sens aizsprosta zvejas rīks, kas pēdējo reizi fiksēts pagājušā gadsimta 30. gadu beigās, pēc tam par to vairāk liecību nav. Tā kā to visbiežāk darināja no kārkliem vai plēstām lubām, tās mūžs nebija garš.
"Katica ir aizsprosta zvejas rīks, ko ielika upēs un ezeros tādās seklākās vietās no pavasara vidus līdz rudens vidum. Konstrukcija ļoti vienkārša. Tiek uztaisīta dēļu siena, tādas divas kameras, kurām ir ķīļveida ieeja, un tas princips ir tāds, ka tā zivs peld, atduras pret to sienu, tiek novadīta pa labi vai pa kreisi. Zivs iepeld takās kamerās un vairāk netiek ārā. Ik pēc pāris dienām zemnieki iet pārbaudīt ar ķeselēm, vai nav iekšā loms. Pirmās liecības par katicām ir jau no akmens laikmeta, līdz 20. gadsimta 1. pusei, pēc tam vairāk liecību nav. Tāpēc mēs cilvēkiem gribējām parādīt, kā šis senais zvejas rīks, kuram ir tūkstoš gadu vēsture Latvijas teritorijā, izskatījās," skaidro muzeja vēsturnieks.
No mūsdienu skatu punkta pat grūti iztēloties, cik cieši zveja savulaik bija saistīta ar ļoti daudzu Latvijas iedzīvotāju dzīvesveidu.
Zemnieki paši no liniem gatavoja tīklus, no māla darināja tīklu gremdus un citu aprīkojumu.
Turklāt zivis bija ne tikai pašu iztikas avots, tās vēl bija jādod kā obligātās nodevas daudzās muižās – stāsta muzeja galvenais krājuma glabātājs Mārtiņš Kuplais: "Tas nebija tik vienkārši. Tiem, kas dzīvoja jūras malā, tātad, jūras zvejniekiem, reņģes bija pat mucām jānodod muižai. Un tiem, kas dzīvoja pie saldūdeņiem, piemēram, bija jānodod kaltētas līdakas, kaltēti asari, kaltēti zutiņi un citas zivis. Tātad tam zemniekam bija jādomā ne tikai, kā priekš sevis iegūt, bet arī, kā iegūt priekš muižas nodevām."
Izstādē atsevišķa sadaļa veltīta arī vēžošanai, speciāli izstādei muzeja darbinieki izveidojuši filmu, kurā rekonstruētas ainas, kā savulaik notika zvejošanas un vēžošanas procesi, sākot no zivju un vēžu ķeršanas līdz pagatavošanai. Savukārt uzliekot virtuālās realitātes brilles, ikvienam apmeklētājam būs iespēja nokļūt laika mašīnā, kad zivis vēl ķēra ar pavisam senatnīgiem zvejas rīkiem.
Izstāde "Āķīgie ūdeņi" Brīvdabas muzejā skatāma līdz nākamā gada martam.
