Kuldīgas novada muzeja pirmajā stāvā īpaši izstādei iekārtota turīga kuldīdznieka dzīvojamā istaba – tā ir viena no telpām, kas vēsta par dzīvi Kuldīgā starp pasaules kariem, fonā skan tā laika radio ieraksti.
Tur atrodas arī īpašs eksponāts – tas ir spalvaskāts, kas izmantots Kuldīgas pilsētas žīdu pamatskolā 1930. gados, par "žīdiem" ebreju tautības cilvēkus dēvēja līdz Otrā pasaules kara beigām.
Muzeja māksliniece Ilva Auziņa atklāj, ka tieši turīgā kuldīdznieka istabas iekārtošana viņai radījusi īpašu gandarījumu.
"Iztēlojos, ka šeit būtu varējis dzīvot kāds Kuldīgas kungs. Iekārtoju telpu kā vīrietim, kā viņš varējis šeit dzīvot. Fotogrāfijās redzama viņa mamma un viņa sieva, lai radītu klātbūtnes sajūtu. Var redzēt arī viņa hobijus – fotogrāfija, patīk iesmaržoties un uzsmēķēt kādu papirosu," stāsta Auziņa.
Lielu ērtību tā laika mājokļos nebija
Māksliniece uzbūrusi sajūtu, kas aizved apmeklētājus citā laikā. Runājot par turīgumu un dzīves labklājību, izstādes centrā atrodamas ziņas par to, ka pirms vairāk nekā 80 gadiem lielu ērtību kuldīdznieku mājokļos nebija. Tikai 17 dzīvokļos bija ūdensvads, stāsta izstādes veidotājs, muzeja pētnieks Pēteris Pabērzs.
"Centrālapkure bija tikai divos dzīvokļos. Šie divi dzīvokļi bija tie, kas atradās Latvijas bankas Kuldīgas nodaļas ēkā, kur šobrīd atrodas muzeja krātuve un atvērtā krājuma ekspozīcija. Tur bija divi glaunākie dzīvokļi pilsētā, tur bija gan centrālapkure, gan ūdensvads, gan tualete iekšā, jo lielākajai daļa tualetes atradās ārpus ēkas," skaidro Pabērzs.
Izstādē lasāma informācija: Atejas bija ierīkotas tikai 12,6 % dzīvokļu.
"Arī tajā pašā Vintelera mājā, kas bija diezgan liela un glauna, kurš pavisam noteikti bija viens no turīgākajiem kuldīdzniekiem, bija aka vai pumpītis. Arī viņam nebija ūdensvada mājā, bet viņam bija kalpones, kāds droši vien to ūdeni sagādāja," spriež Pabērzs.
Iedzīvotāji cīnījās par sērkociņu fabrikas saglabāšanu
Kuldīgā starp abiem pasaules kariem bija divi lieli rūpniecības uzņēmumi un darba devēji – mūsdienās no zemes noslaucītā sērkociņu fabrika, vēlāk finieru fabrika "Vulkāns", kā arī iepriekš minētā turīgā kuldīdznieka Vintelera tūku fabrika, kurā ražoti vilnas audumi, turpina pētnieks.
"Tajā laikā "Vulkāns" bija ļoti nozīmīgs, kad Latvijas sērkociņu fabrikas pārņēma zviedru sindikāts. Tas arī bija interesants stāsts, ka zviedri spēja pārņemt vairāk nekā 70% pasaules sērkociņu tirdzniecības. Tad pat tika nosūtīts ministrijai lūgumraksts no pašvaldības ar vairāk nekā tūkstoš cilvēku parakstiem, ar lūgumu neslēgt "Vulkānu"," stāsta pētnieks.
Vēlāk to pārbūvēja par finiera fabriku. Ir vēl kāds interesants fakts un vēstule, kas apskatāma Kuldīgas novada muzeja jaunākajā izstādē.
"1936. gadā "Vulkāns" nodega, presē rakstīja, ka liesma bijusi tik liela, ka atblāzma bija redzama pat Liepājā. Te mēs redzam oriģinālu dokumentu – iedzīvotāju lūgumu pilsētas galvai paātrināt "Vulkāna" atjaunošanu. Veicās, gada laika tika atjaunots," pauž Pabērzs.
Muzejā arī informācija par tā laika kuldīdzniekiem
Vienlaikus izstāde ir ļoti personiska, jo ļauj iepazīt daļu no tā laika kuldīdzniekiem, – pateicoties salīdzinoši nesenam dāvinājumam, muzejam ir pieejamas arī kuldīdznieces Marijas Jevlampjevas koka tenisa raketes un dāmu cimdi, kas apskatāmi izstādē.
"28 kuldīdznieki, kuru fotogrāfijas mums ir krājumā. Par Kuldīgu saglabājušās dzīvokļu kartītes no 1935. gada skaitīšanas, kur ir plašāka informācija. Atlasīju kartītes, lai var nedaudz vairāk par viņiem uzzināt," teic pētnieks.
Pēteris Pabērzs uzsver, ka par katru no tematiem – vai tā būtu rūpniecības izaugsme, skolas vai paši kuldīdznieki – varētu izvērst plašāku stāstu un pētāmā ir daudz.
"Cilvēku skaits pirmskara līmeni sasniedza tikai 1960. gados, jo bija pa vidu vēl viens postošs karš, kurā cilvēki devās bēgļu gaitās, vācieši izceļoja, teju visi Kuldīgas un apkārtnes ebreji tika iznīcināti holokaustā.
Starp kariem tajos 20 gados Kuldīgai bija jāattopas no Pirmā pasaules kara un jāmēģina attīstīties," saka Pabērzs.
Izstāde, kas ļauj ielūkoties un rada priekšstatu par šo laiku gan ar unikāliem priekšmetiem un fotogrāfijām, gan izzinošiem aprakstiem, muzejā būs skatāma līdz 2025. gada 16. martam.
