Valmiermuižas Kultūras biedrības vadītāja Sabīne Vandāna neslēpj gandarījumu, ka ikgadējais etnomūzikas festivāls septiņu gadu laikā ir ieguvis savu raksturu un tāds ir vienīgais Latvijā: "Ar šādu formātu citu festivālu nav. Ir līdzīgi, kas darbojas tieši ar folkloru vairāk, tie tad ir citā lauciņā, tad ir tādi, kas ved pa dažiem koncertiem, attiecīgi atsevišķu mākslinieku, bet tādi, kas aptver mūsdienu etnomūziku un arī starptautiskos māksliniekus, tādu citu Latvijā nav. Festivāls ir par tādu kvalitatīvu dzīves veidu, teiksim tā, domājot par to, ka mēs balstāmies savās saknēs. Kas tad ir šī etnomūzika? No vēstures nākusi vairāk vai mazāk, tad nu arī mūziķi tiek izvēlēti tādi, kas balstās gan šajā tradīcijā, gan arī izmanto kādus senākus, tradicionālos instrumentus, vai varbūt tikai melodijas un apdarina to ļoti mūsdienīgā veidā, līdz ar to arī tā etnomūzika ir plašs jēdziens, jo tas var būt gan no tāda meditatīva piedzīvojuma līdz kārtīgam, jaudīgam, roķīgam notikumam, gan arī dejojams."
Šim festivālam ir vēl kāda tradīcija, kuru gaida skatītāji, – uguns skulptūra, kas top jau kādu laiku pirms festivāla un pusnaktī Valmiermuižas parkā tiek aizdegta.
"Sadarbībā ar spāņu mākslinieku Džordi NN tapis, būtībā tas ir vizuālās mākslas darbs, kas top vairāk nekā trīs mēnešu garumā," stāsta Sabīne Vandāna. "Mēnesi Džordi te uz vietas dzīvo, bet nodeg 20 minūtēs. Bet tas, ko mēs esam vēl pievienojuši laika gaitā, ka ir šis iededzināšanas rituāls jeb performance. Šogad būs japāņu tradīcijās balstītā buto deja, būs atkal cita mākslas forma, ko mēs varēsim piedzīvot."
Bez Valmiermuižas etnomūzikas festivāla te vēl ir arī daudzas citas kultūras norises – dzīvās mūzikas vakari un tagad arvien populārāki kļūst arī brīvdabas kino vakari.
"Festivāls ir mūsu gada lielākais notikums, bet šis ir piektais gads, kad mums ir kino vakari. Tas sākās tā, ka mēs mēģinām dažādas mākslas formas piedāvāt, jo mūzika ir tāda pamatvērtība, ko mēs protam un darām, un tad likās, ka arī jauno latviešu kino ir interesanti parādīt plašākai auditorijai, jo bieži vien šīs filmas, kad viņas iznāk, tad ir tāds bums, bet pēc tam vairs īsti nekur nav pieejamas. Tāpēc likās ļoti vērtīgi kino vakarus rīkot kopā tieši ar sarunām, ar radošo grupu, ar režisoru, lai viņi tad vairāk varētu pastāstīt, kā šī filma ir tapusi, kādas ir bijušas aizkulises. Par ko man ir ļoti liels prieks; pirmos gadus tie bija kādi 20–30 cilvēki, kas apmeklēja kino vakarus, bet pēdējā bija ap 180, tātad tā popularitāte ir augusi," atzīmē Valmiermuižas Kultūras biedrības vadītāja.
Valmiermuižas Kultūras biedrība dibināta pirms 12 gadiem, pamats tam ir te izveidotā alusdarītava, kuras saimnieki vēlas, lai arī apkārtne, muižas parks būtu sakopts un pievilcīgs, un viens no pirmajiem darbiem bija iedzīvināt parku, kur tad arī rīkot pasākumus.
"Paši arī rūpējamies, lai būtu labiekārtojumi – kā šis soliņš, uz kura mēs sēžam, kā rotaļlaukums, arī nojume pasākumiem, tā ka skatāmies arī līdzi, kā mēs varam labiekārtot šo vietu," uzsver Sabīne Vandāna.
Pašas Valmiermuižas pils gan vairs nav, par muižas sava laika godību liecina pils tornis, kas ir saglabājies, akmens mūri. Valmiermuiža ir arī ar savu nozīmīgu vēsturi, jo te meklējami pirmsākumi hernhūtiešu kustībai. Par muižas vēsturi tagad stāsta mākslas zinātnes doktora Jāņa Kalnača grāmata "Valmiermuiža". "Esam arī vēsturi pētījuši, kas, manuprāt, ir gan ļoti interesanta, gan daudzveidīga, gan sākot ar hernhūtiešu kustību un ģenerālieni Magdalēnu Elizabeti fon Hallarti. Bet par nožēlu ir tā, ka kungu māja nav izdzīvojusi, ir palicis Valmiermuižas pils tornis, ar to arī varam lepoties un ceram, ka kādreiz arī tur varēs iemitināties kāda vēsturiska ekspozīcija un arī tas būs apdzīvots." Valmiermuižas Kultūras biedrības vadītāja Sabīne Vandāna atzīst, ka nenoliedzami ir gandarījums par to, kā izdevies iedzīvināt šo vietu: "Atceroties, kad es vēl biju bērns, tad man Valmiermuiža asociējās tikai ar cietumu, līdz ar to man ir liels prieks, ka esam mainījuši šo asociāciju par Valmiermuižu, ka šī ir skaista, vēsturiska kultūrvieta, kur norisinās daudz un dažādi pasākumi. Man tas dod gandarījumu par paveikto, tas laikam ir tas, ko mēs kultūras nozarē varam saņemt – gandarījums par priecīgiem cilvēkiem, priecīgiem māksliniekiem. Tāpēc arī, veidojot kultūras saturu, gribas piedāvāt daudz ko interesantu, varbūt ne vienmēr ļoti ērtu un patīkamu, bet redzesloku paplašinošu; man liekas, ir skaisti vērot, kā cilvēki nāk, interesējas un ir gatavi izzināt, tas lielu prieku sagādā, tāpat, protams, redzēt arī praktiski, ka vieta attīstās, tiek ar katru gadu arvien vairāk iekārtota un ir patīkamāka gan dzīvošanai, gan strādāšanai."
