Mēs, savstarpēji vairāk vai mazāk pazīstamie, dzejnieka Artūra Puntes vadībā esam sapulcējušies Strenču Sonifikācijas – starpdisciplinārās mākslinieku rezidences vajadzībām pielāgotā līvānmājiņā[1] pašā mazpilsētas centrā. Tepat atrodas arī Strenču Fotodarbnīca, kuras kurators ir "Orbītas" dalībnieks Vladimirs Svetlovs un Anna Volkova. Jau otro gadu visas vasaras garumā radošā apvienība "Orbīta" te rīko dažādus mākslas veidus krustojošas darbnīcas – līdz šim jau risinājies Plostnieku plenērs ar komponistu Džonu Gržniču, mailārtam (angliski mail art, tulkojumā – mākslas sūtījumu apmaiņa) veltīta tikšanās un vairāku dienu fotogrāfijas un skaņas mākslas robežas paplašinoši eksperimenti.
Pirmā diena
Septiņi dažādi tipāži dīvainā kontekstā uz laiku ierobežoti noslēgtā vidē, un tam visam pāri nāves nospiedums – gluži kā klasiskā Agates Kristi romānā. Es šeit ierodos klišejiskajā reportieres lomā, bet jau no paša sākuma nolemju pilnībā iekust notiekošajā. Romāna pirmās dienas galvenais varonis ir Strenču psihoneiroloģiskās slimnīcas kapelāns, mācītājs Andris Reiters. Viņš ir sagatavojis poverpointa prezentāciju par sēru tēmu, kas tiek rādīta uz nelielās līvānmājiņas istabiņas sienas. Ātri vien stāstījumu pārtrauc mūsu neskaitāmie jautājumi par viņa paša praktisko pieredzi, apmeklējot sirgstošos prātus un runājoties ar nelaimīgām dvēselēm. Lai arī aiz aizvērtajām žalūzijām ārā spoža pusdienlaika saule un dzīvīgums, istaba pamazām pievelkas ar tumšu noskaņu.
Es mācītājam jautāju, vai viņš klātienē ir piedzīvojis kādā aiziešanas brīdi. Viņš atbild, ka vēl nē.
Otrajā cēlienā lēni pastaigājamies pa slimnīcas parku. Ir karsts un sutīgs, var redzēt arī dažus klientus – sakritības pēc tie visi ir brūni iedeguši vīrieši tikai šortos un iešļūcenēs, kas bariņos pārvietojas no vienas ēkas uz otru. Reiters mums parāda savu kabinetu, kurā sarunājas ar pacientiem. Tā ir pavisam vienkārša, ofisam līdzīga istaba ar griestu apgaismojumu, par kuras garīgo raksturu liecina vien masīvs, kumodei līdzīgs altāris stūrī aiz durvīm. Pamazām, iepriekš neplānoti, mūsu grupa iekļūst arī citās dienas stacionāra telpās – fizioterapijas un mākslas nodarbību kabinetos. Ekskursija vainagojas ar sensoro istabu.
Šeit tie, kas iegājuši sevī pārāk dziļi un noslēgušies no pasaules, tiek vilināti ārpusē ar dažādām skaņām, spožām, neparastām gaismām un citiem jutekļu kairinātājiem.
Lai arī man patīk planēt uz te novietotās ūdensgultas, jūtīgākajiem no mums tā visa ir par daudz.
Sekojam mācītājam Reiteram uz vietējo baznīciņu, un mūsu kopīgā saruna arvien vairāk virzās uz garīgo personu dzīves saimniecisko pusi. Es atļaujos paprasīt, cik tad saņem mēnesī mācītājs, un uzzinu, ka draudzes ganīšana patiesībā finansiāli neatmaksājas. Eva jautā, kāda atšķirība ir starp pastorālo un teoloģisko, un tad mācītāja balsī te biežāk ieskanas sprediķa vēstītāja tembrs.
Noslēdzam Strenču kapos – šoreiz par izvadīšanu un bērēm. Ir pavēls, pēc sešām stundām nāves un ciešanu runu esam nomocījušies, tāpēc diemžēl izpaliek kapu uzrakstu pētniecība. Es secinu, ka nāves rakstu valoda laikam ir īpašvārdi un gadu skaitļi, kas neizdzēšami uz teju mūžīgajiem granīta pieminekļiem. Zane iebilst, ka pēc simts gadiem arī tie kļūst nesalasāmi.
Vēla vakarā sēžu uz mājas lieveņa un apzināti lieku sev domāt par nāvi. Man stipri sāp galva. Atceros šodien redzētos, no ligzdas izmestos vēl nekad nelidojušos, bet jau mirušos putnēnus. Tā vasaras pilnbriedā liekas ļoti spēcīga dzīvības un nāves attiecību metafora. Viss apkārt esošais sāk šķist maznozīmīgs Lielā Fināla priekšā, un jūtu, kā apkārtējo ainavu un notikumus sāk ietīt ne vien fiziska krēsla, bet arī zilpelēks, depresīvs tīmeklis. Iespējams, ieeju tēmā par dziļu. Eva atgriežas no pastaigas, uzdāvina turpat atrastu krauķa spalvu un apsēžas man blakus. Mēs ironiski sprēgājam par šodien piedzīvoto, un tas profilaktiski atbrīvo no melanholijas. Rītdien krāsas būs vēl spožākas.
Otrā diena
Otrā plenēra diena veltīta mākslinieču apvienības "Poētiskais Robotisms" (turpmāk tekstā PR) praksei un metodēm. To veido Laura Prikule un Eva Vēvere. Artūrs izvēlējies PR iesaistīt sarunās ar nāvi PR īpatnējās vizualitātes un teksta savijuma pēc – tas savā ziņā līdzīgs arī viņa paša un biedru dzejas projektam "Orbīta". Viņas nelielajam klātesošo lokam (mēs esam pieci klausītāji) ir sagatavojušas nopietnu prezentāciju, kurā soli pa solim iepazīstina ar PR piecpadsmit gadu plašo vēsturi un daudzveidīgajām izpausmēm. Šis ir sarežģīts un konceptuāls projekts, kura kopējai izpratnei nepieciešama teju plānveidīga pieeja (arī man, kas padziļināti interesējas par PR darbību, joprojām vēl daudz kā neatklāta). Viena no PR raksturīgajām iezīmēm ir, ka tā skatītājs kļūst par notiekošā aktīvu dalībnieku, un tas notiek arī šodien.
Visi sēžam ap galdu, uz kura ir izklāta spēle "Leela" jeb "Bultas un čūskas". Tā ir priekštece mums tik zināmajam "Cirkam" un ir radusies Senajā Indijā ar uzdevumu sniegt risinājumu dzīves jautājumiem. Esam noskaņojušies, un telpā sajūta nedaudz kā spiritisma seansā, bet šoreiz pārpasaulīgais slēpjas metamajā kauliņā. PR sagatavojis nelielus, baltus kubiņus, kuras Laura krāšņi dēvē par "realitātes 3D pikseļiem". Uz tiem, katram pierakstot savu lauciņu numurus, veidosies spēles statiska. Laura ir mūsu orākuls, kas tuvāko stundu laikā, šķirstot pabiezu grāmatu, skaidros katra spēlētāja pieturpunktus – atbildes uz uzdoto jautājumu.
Sarindojam spēles kauliņus – savus gredzenus, rokas sprādzes, man vispār ir tikai matu gumija – uz laukuma zīmētā Budas galvas, kur sāksies un arī beigsies šis ceļojums. Te sākas pirmā mistērija: vai spēle tevi vispār pieņems – sākt savas gaitas var tikai precīzi formulējot jautājumu un tad uzmetot "6". Dažiem tas izdodas uzreiz, citus "Leela" nolemj pamocīt. Es tieku ielaista, tikai kardināli mainot savu jautājumu (tas kļūst pavisam fatāls), savukārt Zane saprot, ka nekas nesanāks, un dodas peldēties uz Gauju. Viņai pievienojas arī Artūrs, kas šo seno zīlēšanas galdiņu dīvaina veidā caurskrien vien divdesmit minūšu laikā. Mēs, pārējie, pacietīgi šļūcam augšup ar bultām un lejā pa čūskām, kas vijas pāri apaļīgajam indiešu svētā ķermenim. Tā vairākas stundas, uz melnām lapām piefiksējot skaitļu rindas – lauciņu adreses, kurus zemā un rečitējošā balsī izskaidro Laura. Drīz piefiksējam, ka dažādiem dalībniekiem zīmīgi atkārtojas noteiktu ciparu virknējumi, bet savukārt es nemitīgi nonāku uz laukumiem, kuros neviens iepriekš nav bijis, un attiecīgi aprakstu arvien jaunus kubiņus. Tie mūsu priekšā sāk slieties psihodēliski krāsainā mūrī. Es palieku pēdējā. Spēle mani nelaiž vaļā, un es pa laukumu pārvietojos aizvien ātrāk.
Man tagad par savu likteni viss ir skaidrs, apnicis, un esmu nokaitināta, bet būtu muļķīgi pārtraukt šo savādo rituālu.
Līdz beidzot atkal nokļūstu čakrā virs Budas galvas, ir pagājušas četras stundas. Eva man atnes saldējumu, un tas daļēji dziedē manu pašlepnumu.
Pēc vakariņām mēs atkal runājam par nāvi un veidiem, kā dažādas kultūras ar to mēģina sadzīvot. Vēlāk ar "Poētisko Robotismu" dodos peldēties sakrēslojušajā Gaujā. Klīstot pa tumšajiem, tukšajiem Strenčiem, es kā mākslas kritiķe mēģinu noskaidrot, ko tieši šajā konceptualajā projektā dara un kādu lomu ieņem katra no māksliniecēm, bet "Poētiskais Robotisms" nepadodas un neko man neatklāj. Gaiss smaržo pēc mazpilsētas puķu dārziem. Pēc klejojuma pusnaktī atgriežamies mazajā līvānmājiņā. Artūrs vēl neguļ. Viņš apstrādā iepriekšējā "Skanošās ainavas" plenēra materiālus. Tie ir poētiski un hipnotiski, gandrīz statiski vietējās ainavas video kadri, kas uzņemti ar infrasarkano kameru. Es jūtu, ka ir īstais brīdis, un atnesu nelielu auduma maisiņu. Tajā iekšā ir nelieli, līdzpaņemti priekšmeti - manas liecības par ikdienā vienmēr blakus esošo "memento mori", un es klātesošajiem stāstu savus stāstus par nāvi.
Trešā diena
Noslēdzošajā Strenču "Ciešanu un nāves valodas plenēra" dienā dodamies atkal uz slimnīcu. Laura vēlas uzkāpt tās unikālajā ūdenstornī, kas apvijies ap skursteni. Viņai ir vīzija par tur esošu observatoriju. Mēs kāpjam augšup gluži kā bākā pa šaurām un tīmekļu noklātām vītņu kāpnēm. Zvaigžņu stacijas vietu pagaidām pilnībā aizpilda milzīga, ūdenstvertne, kas pārsteidz ar simtgadu seno meistaru prasmēm. Jau četrus gadus tā ir sausa, un šovasar šī kniedētā, industriālā godība pazudīs pavisam.
Aiz slimnīcas teritorijas mežā ir kapi. Tur vēl nesenā pagātnē apglabāti pacienti bez piederīgajiem. Artūrs atstāsta baumas, ka te atdusoties arī uzticīgās slimnīcas medmāsas – to dzīves gadu vietā esot iegravēts darba stāžs. Ejot pa meža ceļu, rūpīgi vērojam apkārtni, līdz starp ciņiem pamanu kādu nelielu krustu. Slimnīcas pārstāvis iepriekš vēstīja, ka šos apbedījumus nolemts atdot dabai.
Patiešām – jau pavisam rūpīgi jāieskatās, lai starp koku stumbriem, krūmiņiem un sūnu pauguriem pamanītu kādu citu, mežam neraksturīgu ritmu, bet, kad tas ieraudzīts, to vairs nevar atredzēt. Te vēl atlikuši daži krusti, ir pāris kopiņas ar nelielām granīta plāksnēm un mākslīgo ziedu buntīti. Es paceļu kādu jau apkritušu zīmi, kas šķiet uzstādīta vien pāris desmitgades iepriekš, un atbalstu pret egli. Mēs turpinām iepriekš uzsākto sarunu, kā izzūd cilvēka piemiņa. Šeit tas notiek ļoti ātri.
Zaļojošais mežs strauji aprij tos, kas bijuši aizmirsti jau savas dzīves laikā.
Nosūtītās atmiņas
Pie Strenču Fotodarbnīcas (kas fiziski ir arī Strenču Sonifikācijas stacija) novietotajā ekrānā ik pa brīdim nozib aicinājums piedalīties mailart izstādē ar norādi, ka der jebkas, kas ietilpināms pastkastītē, kā arī nosūtīts ar pasta zīmogu līdz 1. augustam. Es nodomāju: "Inčīgi. Varētu mēģināt paspēt." Bet, protams, jau, esot Rīgā, par to aizmirstu. Tad satieku Evu, kas saka, ka "Poētiskais Robotisms" sūtīs uz Strenčiem vēstuli - mākslas darbu-atsauci par "Ciešanu un nāves valodas plenērā" piedzīvoto, un vai es vēlos piedalīties – ko pievienot kopējā aploksnē? Jā, noteikti. Tikai jau 31. jūlijs. Mēs nolemjam rīkoties strauji un operatīvi. Divgalvainais 'Poētiskais Robotisms" vakarā gatavo savu daļu, bet es līdz pusnaktij uz skapī atrasta, ar rokām lieta papīra (kādas tik interesantas lietas nemētājas mākslinieku krājumos) rakstu un pēc tam skenēju, kā mūsu kopīgajā nakts pastaigā Gaujā ieraudzīju Nāvi.
Nākamajā rītā viss ķeras un kavējas, taču beidzot es saņemu ziņu, ka PR ir nosūtījis bildes drukai un man tās strauji jāizņem no fotosalona un jānosūta. Pārvarot ikdienas šķēršļu joslu un Rīgas Centra sakarsušos trotuārus, tieku līdz fotodarbnīcai, pārklausos un pārāk ilgi gaidu savu aploksni. Kad tā man beidzot ir rokās, izpētu saturu – PR uz Strenčiem atpakaļ nosūta tur noķertus fotomirkļus un jaunizdomātus vārdus. Manis pašas teksts bildē ir teju neizlasāms, bet mierinu, ka svarīgs ir pats process, nevis rezultāts. Blakus esošajā Narvesenā atbilstoša izmēra aploksnes nav, tāpēc par mailārta transportu kalpos šī pati no salona; uzmanīgi uz fotooperatores uzrakstītās norādes "Laurai" uzlīmēju marku ar lūsi un iemetu pastkastītē pie kāda lielveikala. Tikai tad pamanu uzrakstu: "Pastkaste tiek tukšota 12:00". Ir jau 14:45 un skaidrs, ka vēstule prom dosies tikai nākamajā dienā. Sasodīts!
"Poētiskais Robotisms" vacapā ir nedaudz sašutis par manu neuzmanību, jo man vajadzējis doties uz pasta nodaļu un nodot svarīgo vēstuli tieši rokās pasta darbiniecei ar norādi "Steidzami". Es tomēr nolemju pastkastīti neuzlauzt un aizrakstu Artūram uz Strenčiem ziņu, ka Hermejs šoreiz ir sapinies meistarībā, un lūdzu, lai viņš aizliek par mūsu brango aploksni labu vārdu izstādes kuratorei Annai Volkovai.
Streiču darbnīcas
Vēlā vakarā kopā ar Atvasi izkāpjam no vilciena Strenču stacijā, kas atrodas nostāk no mazās apdzīvotās vietas centra, meža malā. Viss te šķiet tāds dieva viegli piemirsts, un paiet laiciņš, kamēr spējam atrast īsto virzienu uz mazpilsētas centru. Ir vēsāks nekā solīts, nesen lijis, un mūsu ceļu ik pa solim šķērso Strenču vīngliemežu ordas, kas Atvasi sajūsmina. Tāpat kā sētmalās nolikti āboli garāmgājējiem. Saprotu, ka viņas bērnības vasaras Rīgā tomēr krietni atšķiras no reiz manām tālākos laukos. Esmu apsolījusi Atvasei vakariņās izslavētos ukraiņu pelmeņus tepat šosejas malā esošajā krodziņā, taču tie, kā vēsta pie durvīm nesen pielikta maza lapiņa, darbojas tikai līdz astoņiem. Vīlušās dodamies uz Strenču Sonifikācijas staciju un pusceļā satiekam Artūru un Jēkabu, kuri arī ir vīlušies.
Artūrs Punte un Jēkabs Voļatovskis man teiks, ka "sadarbojas jau simts gadus". Tik daudz gluži nav, bet abu tandēmā jau iepriekš tapušas iespaidīgas skaņu objektu instalācijas Latvijā un ārvalstīs. Tās ir liela izmēra, vizuāli eleganti nostrādātas tumša metāla skulptūras. Vienlaikus tie ir eksperimenti ar skaņu – ap mums klīstošu, autonomu viļņu un enerģijas vienību, ko abi notver ar pašradītu pastiprinātāju palīdzību un translē mums sadzirdamā veidā.
Klausītājā rezonē eksistenciālas trīsas.
Abi nolemj mums ātrām vakariņām pagatavot rasoļņiku no pakas – to, kam jāpielej katliņā ūdens un jāuzsilda līdz pirmajam burbulim. Es tikmēr izpētu, kā mainījies nelielais līvānnamiņš kopš "Ciešanu un nāves valodas plenēra". Jau gandrīz nedēļu šeit tiek konstruētas skaņas instalācijas – pašskanoši mūzikas instrumenti, ko izvietot Strenču centrā. Nelielā istaba, kas iepriekš tika saukta par konferenču zāli (kur mēs skatījāmies kapelāna prezentāciju par sērošanas pakāpēm un spēlējām vēdisko likteņa spēli), tagad pārtapusi par lodēšanas darbnīcu. Galds noklāts ar skrūvēm, stieplēm, kanifolija kārbiņām un citiem atribūtiem no smalkmehāniķu arsenāla. Liekas, ka šeit sāk izskatīties pēc tipiska vecpuišu mitekļa, bet šāds priekšstats ir maldīgs. Strenču Sonifikācijas stacijā valda radošās brīvības sajūta – tas zelta brīdis, kad tev kā māksliniekam (neatkarīgi no dzimuma) beidzot laiks īstenot savu ieceri un ir visas tiesības norobežoties no ārpasaules trauksmes, problēmām un pienākumiem. Kad laiskums mijas ar koncentrēšanos un pats vari noteikt savu darba ritmu, pauzes un paātrinājumus.
Mēs ēdam stipro zupu, vēl stiprākos Jēkaba pagatavotos salātus un runājam par šo un to. Vēlāk Artūrs Atvasei ierāda, kā darboties ar nelielu sintezatoru – tādu bez taustiņiem, bet ar grozāmiem kloķiem, pogām un krāsainu, pārspraužamu vadu mudžekli. Jau vēlo nakti piepilda sīkšana, dūkšana un brīžiem spalgi, elektroniski spiedzieni. Vēl kādu brīdi katrs darbojamies ar savām lietām, līdz pamazām iestājas miers.
Pie lēnu brokastu galda Artūrs rāda vietējā bibliotēkā atrastas grāmatas – starpkaru laikā izdotus sējumus ar Jāņa Ziemeļnieka tekstiem un aprakstiem. Ziemeļnieks ir strencēnieks, kas kādu laiku veiksmīgi darbojies arī leģendārajā Strenču fotodarbnīcā. Arturs ik pa brīdim man un Jēkabam citē kādu sulīgi aprakstītu Ziemeļnieka biogrāfijas fragmentu, bet es sajūsminos par brīnišķīgi estētisko un eleganti vienkāršo grāmatas titullapu.
Pēc tam noskaņa strauji mainās. Namiņa nelielajā priekšpagalmā notiek "galdiņ, klājies" – vienā mirklī tiek iekārtota darba stacija ar miljons loriņiem un turpināts iepriekšējo dienu darbs pie trim skaņas instrumentiem. Abi ir aizņemti, veicot man nesaprotamas darbības, regulācijas, kombinācijas, un es pagaidām nolemju vienkārši klusi vērot, ik pa brīdim uzņemot foto un mēģinot uzminēt notiekošā jēgu. Atceros, kā iepriekš Artūrs mani brīdināja, ka viņam būs tikai laiks pateikt aizņemtu "čau", taču abi ir vēlīgi un izstāsta, kas īsti te notiek.
Jēkaba un Artūra kopdarba mērķis ir radīt instrumentus, kas darbojas neatkarīgi no cilvēka klātbūtnes.
Šīm skaņas instalācijām enerģiju dod saule. Tās mums dzirdamā skaņā pārvērš un jūtīgi pārraida apkārtējās vides dažādos parametrus un sakritības. Šoreiz manā priekšā ir trīs šaurām cītarām līdzīgi metāla rāmji, ko katru šķērso tikai viena stīga. Tiem augšpusē ir mazi koka korpusi – rezonatori, skaņas pastiprinātāji – man paskaidro Artūrs. Es savukārt smejos, ka viņi abi paši ir tādā pat krāsā kā viņu instrumenti – pelēkmelnos, laika patinētos darba kreklos un biksēs.
Katrs no trim rāmjiem būs pavērsts uz savu pusi – tā baterijas saņems atšķirīgu dienas gaismas porciju dažādos diennakts laikos, kā arī ir nedaudz citādāk kalibrēts. Saule darbinās trīs skaņas avotus - nelielu rotējošu stieples galu, kas ik pa brīdim uzsitīs trinkšķi pa nostiepto stīgu; iešūpos vienu pret otru divas spoži pulētas lodes, kā arī liks notikt elektromagnētiskajai maģijai. Te abi man sniedz īsu lekciju fizikā par elektromagnētiskajiem viļņiem un to svārstībām – uz konstrukcijas novietots ziepju gabalam līdzīgs epoksīda klucītis. Tajā iekšā iekausēts miniatūrs elektromagnēts, kas, pietuvināts metāla stīgai, liek tai uzvesties nevaldāmi - vibrēt un zumēt. "Gluži kā elektriskajam lociņam (electric bow)" viņi mani apgaismo. Pārdesmit metru tālāk pa ielu virzās tūristu ekskursija un acīmredzami neizprot, kas notiek mazajā pagalmiņā, bet neviens no mums nesteidzas viņiem to pastāstīt.
Izstāde
"Ja gribat apskatīt izstādi, lūdzu zvaniet xxxxxxxx. Esmu 5 min attālumā."’ Šis provinciāli mīlīgais uzraksts pie durvīm mani sasmīdina, jo piecām minūtēm vairs nav nekādas nozīmes. Lai nokļūtu Strenčos, esmu braukusi vairāk nekā četras stundas ar trim dažādiem sabiedriskajiem transportiem laikā, kad ārā 30 grādi.
Tāpat mēs visi, kā vēsta mailārta izstādes nosaukums, esam kopumā "Vienādā attālumā no Saules". Zvanu uz norādīto numuru, un drīz vien atsteidzas kuratore Anna Volkova, kas atslēdz durvis, un pēc karstās ielas malas – izstāde iekārtota namā pašā Strenču centrā, blakus pilsētiņas cauršķērsojošajai šosejai, es nokļūstu vēsā istabā. Šeit kādreiz bijis mazs veikaliņš, bet tagad tikai uz nedēļu ir pasta stacija. Tiesa gan, pasta nodaļās parasti sūtījumus nodod tikai to vienpersoniskajiem adresātiem, bet šeit vēstules, kartiņas, fotogrāfijas un nelielu paciņu saturu var aplūkot ikviens.
Jau maijā Strenču Fotodarbnīcā "Strenču Mākslas vasaras ietvaros" beļģu fotogrāfs un mailārta mākslinieks Tomass Vanderberhs kopā ar analogā foto veidotāju Armandu Andži ("Baltic Analog Lab") un notiekošā kuratoru Vladimiru Svetlovu vadīja vēstuļu-mākslas darbnīcu "Atgriezt sūtītājam". Tajā tapušais un vēl līdz 1. augustam jebkura interesenta atsūtītais (atcerieties manis iepriekš aprakstīto, spriedzes pilno vēstules gatavošanu?) tagad apkopots izmēros nelielā, bet ietilpīgā (40 autoru no visas pasaules) ekspozīcijā.
Izstādes veidotāji mākslas darbus attapīgi pielikuši tā, lai tie būtu redzami no abām pusēm. Pie sienas saliktas melnas, vertikālas līstītes – tās atveido lineāla iedaļas, kas savukārt sabalsojas ar izstādes nosaukumu par attālumu no Saules, bet pie tām kancelejas klipšos noķertas lapu un kartiņu malas. Mailārta darbiem nav vienota estētiskā standarta - tas var būt jebkas, kas caur iesprūk pastkastītes lūku, tāpēc te raibu raibi redzami visdažādākie papīra sūtījumi, ko katru godprātīgi papildina izdrukātas anotācijas. Anna pievērš manu uzmanību zīmīgākajiem eksemplāriem, jo citādi, atzīstu, apmaldos šajā košajā un daudzveidīgajā izklājumā. Te, piemēram, vasaras sākuma mailārta darbnīcas dalībnieku darbi, kas ceļojuši šurpu turpu pa pastu, topot papildināti. Kāda kasete, piekariņi, kolāžas, formāls uzaicinājums dalībai šajā akcijā no neeksistējošas Mākslas Ministrijas (Laikmetīgais Mākslas muzejs noteikti jau būtu sen kā gatavs, ja mums būtu tāda ministrija). Kāda strencēniete dalījusies ar savas dzimtas fotogrāfijām, bet cita izmantojusi iespēju ar roku rakstītas vēstules veidā aicināt pievērsties Jēzum. Tomēr lielākoties dominē vizuālais attēls – fragmentēts, mirklīgs sveiciens, sīks izrāvums no cita pasaules punkta. Demokrātisks tēmu izvēlē un izmaksās, sava veida protests pret mākslas elitāro dabu.
Anna stāsta, ka
vietējie pastnieki bijuši sajūsmināti ierasto paciņu vietā, jo vēstules neviens vairs neraksta, pārmaiņas pēc saņemt kaut ko neparastu un pārsteidzošu.
Taču pastā valda stingri noteikumi, un tāpēc kāds, kas pārāk aizrāvies ar mākslinieciskām aktivitātēm, uz aploksnes ir saņēmis glītā rokrakstā izteiktu rājienu "Sakiet sūtītājam, ka neko nedrīkst apzīmēt, aizkrāsot!". Viena no mailārta iezīmēm ir šī neparedzamā interakcija ar nejaušo skatītāju – šajā gadījumā tieši vienas profesijas pārstāvjiem – pasta darbiniekiem, kas ar savām rokām fiziski apstrādā slēgtās sistēmas ietvaros ceļojošos mākslas objektus. Kā saka Anna, labais tonis ir sūtīt tieši kartiņas, markām un zīmogiem kļūstot par darba daļu. Pastkartīšu formāts bez aploksnes aizseguma man vispār vienmēr šķitis intriģējošs: kā tas pārkāpj personiskās zonas robežas. Sanāk, ka savu tāltālo zemju piedzīvojumos dalies ar anonīmu lasītāju. Tas uzrakstīto tekstu liek saīsināt, noapaļot un tajā ietvert vien sūtītājam – saņēmējam zināmus simbolus – kriptēt. Mailārta izstāde gan nekautrējas: te tieši pretēji – redzamais ir visu acīm lasāms un apskatāms.
Sūtījumu rindās atrodu arī mūsu artavu. "Poētiskā Robotisma" un reportieres vēstule ir laimīgi sasniegusi Strenčus, par spīti bažām par pārāk lielu svaru vai neiekļaušanos pasta zīmoga termiņā. Tās saturs veido neparastu laika un attāluma cilpas savienojumu ar pirms mēneša piedzīvoto "Ciešanu un nāves valodas plenērā" notikušā atspulgu, zibsni, kas konvertēts mākslas valodā.
Es dodos pāri šosejai uz Strenču Centrālparku, kur zem kokiem novietoti Jēkaba un Artūra instrumenti. Tie ieguvuši nosaukumu un aprakstu: ""Gaismas diena." Autonomā skaņas instalācija."
Tikai pietuvojoties, es dzirdu šo saules baroto, metāla kukaiņu sasaukšanos, bet tā ir pārliecinoša.
Tie zum un dīc kā augstsprieguma vadi pirms negaisa uzlādētās debesīs, klabinot zobus (iekārto metāla lodīšu sadursmes), un ik pa brīdim rezignēti notrinkšķina elektromagnētu uzlādēto stīgu. Šo skaņas kompozīciju aptver dienas vidus svelme, sisina sienāži un laiski čivina mazputniņi. Nekas neliecina, ka vasarai jau drīz būs jābeidzas.
Raksts tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu projektā "Recenziju cikls par mākslas notikumiem reģionos". Tā laikā māksliniece Gundega Evelone dodas uz kultūrpunktiem vismaz 100 kilometru attālumā no Rīgas, lai apskatītu mākslas notikumus, kas ne vienmēr viegli un ērti sasniedzami.
[1] "Līvānmājiņa", "līvāniete", "līvānu projekts" ir padomju perioda otrajā pusē populārs, saliekamo paneļu ģimenes mājas tips, kas tika ražots Līvānos. Projekts ticis noskatīts Zviedrijā.
