Saruna rit, noslēdzot ciklu, kurā teātra zinātniece Ieva Struka tiekas ar dažādu profesiju pārstāvjiem, kuri uz skatuves nav redzami, bet teātri bez viņiem būtu grūti iedomāties (un otrādi).
"Manā pieredzē interesantākie un labākie gadījumi ir tie, kuros mākslinieki ļoti labi saprot, ka tas ir milzīgs spēks – palaist vaļā izrādi un ļaut to interpretēt citiem," sarunas gaitā atzīst Zane. "Jo tad jau tā izrāde kļūst tikai bagātāka un gudrāka, un lielāka, nekā tu pats esi. Un kritiķim tad ir izšķiršanās, kas interesē vairāk – vai tevi interesē mākslinieki vai mākslas darbi. Mani interesē mākslas darbi."
Ieva Struka: Arī kritiķi ir viena diezgan noslēpumaina profesija vai diezgan neparasta profesija. Gadu gaitā man nākas ik pa brīdim saskarties ar jautājumu, ko tad īsti tāds cilvēks dara, kā to apgūst, kādi ir šīs profesijas knifi, kāpēc mēs vienu uzskatām par veiksmīgāku, otru – par mazāk veiksmīgu kritiķi. Un, ja reiz mēs ļaujam ielūkoties profesijas virtuvē, – kas ir tā teātra vērtētāja virtuve, ko vērtēt? Visticamāk, to lielā mērā nosaka redakcija, kas tev pasūta rakstu, bet droši vien ir arī gadījumi, kad tu pati piedāvā kaut ko rakstīt. Kā tu izšķiries tieši par intonāciju, stilu, rakstības veidu?
Zane Radzobe: Droši vien jāsāk ar to, ka virtuve visbiežāk arī ir virtuve (smejas), respektīvi, labākais vai ērtākais galds rakstīšanai. Kaut gan taisnība – katram kritiķim noteikti ir kaut kāds redakcijas fons, respektīvi, tas, kam mēs rakstām, kādai auditorijai, kādas ir šīs auditorijas intereses, vai recenzijas mērķis ir informēt vai izglītot, vai kaut ko padziļināti analizēt. Viens no interesantākajiem aspektiem, kāpēc ar kritiku nodarboties, ir tas, ka tā čekliste, tie noteikumi katru reizi mainās. Ideālā formātā labai recenzijai jābūt vienmēr uztjūnotai tieši attiecībā uz konkrēto izrādi, kam šī recenzija ir jāraksta. Pirms tu esi redzējis izrādi, vēl nevar pateikt, kāda būs recenzija – ne tikai tādā ziņā, kāds būs vērtējums, bet arī to, kāds būs rakstības stils, kādas būs tēmas un visu pārējo – tas dzimst pēc tam.
Vai tas tiešām dzimst tad, kad tu apsēdies un zini, ka šis būs tas laiks, kas jāatvēl recenzijai? Vai arī tu raksti izrādes laikā, galvā?
Kaut kādas lietas, protams, izrādes laikā ienāk prātā, bet es domāju, ka tas drīzāk ir tehnisks formāts – izrādi jau vajag pārtulkot tekstā, to raksta pēc tam.
Diezgan bieži tas, ko tu domā izrādes laikā, un tas, ko jūti izrādes laikā, pēc kāda laika – īsāka vai garāka – ir ļoti mainījies. Vērtējumi ir mainījušies. Pirmie iespaidi nav tie uzticamākie.
Tas, ka tev kaut kas ļoti patīk vai ļoti nepatīk, vai tas, ka tu kaut ko nesaproti un tamlīdzīgi, vēl nav nekāds rādītājs. Tas ir tikai sākuma punkts tam, kam pēc darba kādā formātā ir jāseko. Reizēm ir tā, ka lietas, kas ļoti nepatīk, izrādās ārkārtīgi labas, un reizēm ir tā, ka lietas, kas ļoti patīk, izrādās mazāk labas, un arī viss kaut kas pa vidu.
Šis man šķiet ārkārtīgi aizraujoši! Kas notiek galvā tanī brīdī, kad tu saproti, ka tas, kas tev ir ļoti nepaticis, tomēr ir ļoti labs?
Te droši vien mazliet jāparunā par to, ka, pirmkārt, kritiķi ir ļoti dažādi. Otrkārt, kas ir tās lietas, kas visiem kritiķiem ir kopīgas un kas ir atšķirīgas. Kam vajadzētu būt kopīgam un kas ir tā "objektīvā lieta" kritikā – visiem vajadzētu vienādi redzēt to, kas notiek uz skatuves. Jo vienmēr kaut kas objektīvi notiek, un tā nav kaut kāda iztēle. Pēc tam dažādi kritiķi to pakļauj analīzei, kas salīdzinoši ir jau daļēji objektīvi, bet daļēji subjektīvi. Pēc tam [pakļauj to] vērtējumam, kas gandrīz vienmēr ir subjektīvs. Visbeidzot, uz bāzes, kur tu esi nofiksējis, ka, lūk, tas teksts ir tāds, dažādi cilvēki var nonākt pie ļoti dažādiem secinājumiem.
Taču tavā tomēr diezgan ilgajā pieredzē – vai pirmajā punktā tev jau neiestājas zināma krīze? Man gribas piekrist, ka objektīvi uz skatuves notiek lietas un mums tās būtu jāierauga vienādi – it sevišķi, ja mums ir kaut kāda kopēja profesionālā bāze, bet, Zane, man ir aizdomas, ka tas nenotiek. To pierāda dažādas sadzīves situācijas, ka vienu un to pašu mēs saredzam ļoti subjektīvi jau šajā fāzē. Vai varbūt tā ir mana iedoma un ar mani nav labi?
Godīgi sakot, kad es biju pavisam jauna, mani tas diezgan satrauca un traumēja – stāsts par to, kādā veidā ir iespējams redzēt tik ļoti, ļoti atšķirīgi. Gadījumi ir ārkārtīgi dažādi, bet es parunāšu par tiem, kad es saprotu kaut kādu objektīvu pamatu. Viens tāds objektīvais pamats noteikti ir tas (un tagad es runāšu kā cilvēks, kuram daļa dzīves norit akadēmiskajā vidē), ka daļa kritiķu arī ir akadēmiski izglītoti, daļa, es domāju, metodes izmanto tādā intuitīvā veidā. Īstenībā tas, kādu metodi tu izmanto (metode ir domāšanas modelis), tas arī ļoti ietekmē to, ko tu redzi. Līdz ar to, jā, neviens visu izrādi neredz pilnībā, vienmēr tajā ir kaut kas, kam tu pievērs vairāk uzmanības un ko tu savukārt pilnīgi marginalizē. Visbiežāk tas ir atkarīgs ne no izrādes kā tādas, bet tā, kā tu esi izglītots, kāda ir tava ikdienas rutīna, kā esi pieradis ar izrādēm strādāt. Tad droši vien, ja tu saskaries ar izrādi, kas prasa principiāli citu skatījumu, tad vienkārši var nepaspēt pārslēgties domāšanā.
Starp citu, runājot tieši par citu skatījumu un kontekstiem, es pati nevaru atbildēt uz šo jautājumu, bet es uzdošu to tev, proti, kā tev šķiet, kā ir auglīgāk – ņemt vērā visu, ko tu savā dzīvē esi redzējusi un daudz no tā bijis arī ārpus Latvijas, vai tomēr ņemt vērā lokālo kontekstu un skatīt izrādi, piemēram, katra mākslinieka daiļrades kontekstā, katra teātra kontekstā vai Latvijas teātru kontekstā? Kāpēc es to jautāju un kāpēc mani šis jautājums nodarbina – laikam visus trīsdesmit gadus esot profesijā, ļoti primitīvi brīžiem varētu likties, ko tad te vispār vērtēt, jo, visticamāk, tāds ikdienas process ne vienmēr aizsniedz virsotnes. Otrs jautājums, kāpēc mani tas mulsina, – ja nu tu raksti par izrādēm, tu tās vērtē, un, ja tu vērtē kontekstā, kas ir starptautisks, tas nav pieejams, teiksim, tādam ikdienas teātra gājējam. Līdz ar to tu dzīvo tādā abstraktā pasaulē, kurā tu vērtē pēc saviem zināmiem kritērijiem. Mans jautājums ļoti konkrēti ir par kontekstiem – vai tev nākas par to domāt un vai tas ir gadu laikā ir mainījies, rakstot par teātri?
Tas mainījies ir ļoti noteikti. Par tiem dažādajiem kontekstiem, dažādajiem burbuļiem – Latvijā (ko darīt!) mēs esam province, un tam ir ļoti daudzas labas puses, ne tikai sliktās. Viena no specifiskām iezīmēm ir tāda, ka Latvijā patīk doma, ka kaut kas "starptautiski", un tas uzreiz iegūst tādu labu pieskaņu. Taču man ir radies iespaids no tā, ko esmu skatījusies, ka, ja mēs runājam par to "starptautisko", tad tā jau ir tāda abstrakcija, tie jau arī ir burbuļi. Tas, ka izrāde var strādāt, piemēram, festivāla kontekstā, tas ir ļoti, ļoti specifisks burbulis. Tam ir tieši tādi paši noteikumi kā nacionāliem burbuļiem, un viņi nepārklājas. Tas nav stāsts par to, ka būtu kāds zemāks lokālais līmenis, tad nacionālais līmenis, un pēc tam augstāks, plašāks starptautiskais līmenis – nē, tās vienkārši ir pasaules, kuras eksistē pašas attiecībā pret sevi.
Ja kāds teātris strādā, piemēram, uz festivālu publiku – ļoti labi, bet visbiežāk tas nozīmē, ka viņš citos burbuļos nemaz nav pieejams.
Te varētu runāt par to, ko mēs vispār kā kritiķi realitātē darām un kāpēc ir jēga kritikai kā tādai, ko tas nozīmē? Viens līmenis ir tas, ko tu teici, – vērtēt, respektīvi, teātris ir objektīvi izvērtējams – var pateikt, ka aktieris spēlē labi, režisors interpretējis slikti, scenogrāfs ir uzbūvējis vai nav uzbūvējis to un to, ir čeklistes, kurām var iziet cauri un pateikt – šis darbs ir izdarīts par septiņdesmit procentiem, šis par simt procentiem un tamlīdzīgi, bet kāda tam jēga? Es nedomāju, ka kāds kritiķis un, vēl jo vairāk, skatītājs iet uz teātri vienkārši skatīties, vai tas ir tehniski labi izdarīts darbs. Man liekas, interesantākais un par ko lielākā daļa, kā tu arī saki, to kritiķu, kuri darbojas labāk par citiem, viņi mēģina ielikt teātri kontekstā, un tas visbiežāk ir sava laika konteksts.
Teātris ir ārkārtīgi saistīts tieši ar šodienu, un teātris ļoti strauji noveco. Man liekas, ka teātra vērtība ir tajā, ka teātris, varbūt pat vairāk nekā citas mākslas formas, runā tieši par to, kas ir konkrēti, aktuāli šī brīža, šīs vietas cilvēkiem.
Atgriežoties pie jautājuma par starptautisko vai lokālo, ir, protams, tādas tēmas, kas ir saistītas un svarīgas visā pasaulē, ir arī tādas tēmas, kas ir svarīgas tikai manā pilsētā. Gan vienai, gan otrai ir jēga un vieta, un galvenais ir tas, ka teātris ir tieši savā laikā.
Ir slikti, ja teātris velkas pakaļ savam laikam un skatītājs to jūt. Īstenībā ir slikti arī tad, ja teātris skrien pa priekšu savam laikam, jo arī tam nav nekādas jēgas. Trāpīt tieši tajā laikā un tad caur to pateikt kaut ko būtisku par to, kas notiek pasaulē, mums apkārt – tā, man liekas, ir gan teātra sūtība, gan arī kritiķim tad ir interesanti.
Vai tev nākas par to aizdomāties – lai kā tu mēģinātu dzīvot ar vaļā acīm, tu nevari pie tās ārkārtīgi plašās informācijas telpas, arī estētiskā nozīmē, un tās pieejamības, kas mums ir – vērtējot režisorus, kuri veido savas izrādes, kā, šajā gadījumā vislabākajā nozīmē, bet kompilācijas vai kolāžas, vai citātus un izmantojot virkni atsauču – tu pat gribot nevari izsekot līdzi viņa domu gaitai vai viņa inspirācijas avotiem, jo tā pasaule piedāvā tik plašu informāciju. Ko tajā brīdī darīt? Tas, ar ko es esmu sastapusies, ir ar mazliet snobisku attieksmi – nu kas tad viņš par teātra vērtētāju, ja viņš nezina to un to! Bet tas nav iespējams! Kā sadzīvot ar to, ka tu nekad visu nevarēsi aptvert, kas varbūt tomēr mūsu priekštečiem profesijā nebija tēma, jo principā viņi dzīvoja ierobežotas informācijas laukā? Ja tu ļoti, ļoti, ļoti strādā, tu vari to visu aptvert, bet šobrīd tur nākas padoties, dzīve ir par īsu.
Tev taisnība. Tā nebija tēma mūsu priekštečiem tāpēc, ka tekstu bija mazāk, bija arī noteiktas skaidrākas vadlīnijas, respektīvi, viena konkrēta laikmeta māksla izskatās tā, un punkts. Mums, protams, ir cita situācija. Bet es atgādināšu teoriju – var izklausīties pēc mazliet negodīga paņēmiena, bet īstenībā, kāpēc gan vajag ņemt vērā to, ko autors ir gribējis izdarīt? Tas nav nekāds jaunums, teorijā pāreja uz to, ka svarīgāks ir uztvērējs jeb lasītājs, notiek sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados. No šī viedokļa
katrs skatītājs zālē veido savu mozaīku no citiem elementiem, un tai mozaīkai nav nekādā formātā jāsakrīt ar to, ko režisors vai autori ir gribējuši pateikt.
Gadījumi ir ļoti dažādi – ir tādi mākslinieki, kuri neapšaubāmi uzskata, ka viņiem ir šī autorība un pieder pēdējais vārds. Tad droši vien arī kritiķim ir paņēmieni, kā tieši tiem konkrētajiem citātiem piekļūt un kā saprast, kā viņš interpretē konkrētas lietas un tamlīdzīgi.
Manā pieredzē interesantākie un labākie gadījumi ir tie, kur mākslinieki ļoti labi saprot, ka tas ir milzīgs spēks – palaist izrādi vaļā un ļaut viņu interpretēt citiem, jo tad jau tā izrāde kļūst tikai bagātāka un gudrāka, un lielāka, nekā esi tu pats.
Kritiķim ir jāizdara izšķiršanās, kas tev konceptuāli interesē vairāk – vai tev interesē mākslinieki, vai tev interesē mākslas darbs.
Nu, un kas tevi interesē vairāk?
Mani interesē mākslas darbi.
Respektīvi, tu iztiec bez personiskām kvēlām draudzībām un attiecībām teātra vidē un tiešām mēģini saglabāt distanci vai objektivitāti, lai vērtētu pašu mākslas darbu kā tādu, pat varbūt nezinot un neuzklausot, ko autors tur ir gribējis pateikt?
Jā, negribu liekuļot un teikt, ka tas no manis prasītu kaut kādu baigo vardarbīgo spiedienu, manā dzīvē viss ir tā loģiski sakārtojies.
Es principā domāju, ka kritiķa funkcija ir būt ārpus teātra.
Nesaku, ka nav šausmīgi interesanti zināt, kā tas top, ko mākslinieki dara un tamlīdzīgi, bet tad, kad tu to esi uzzinājis, tad tikpat svarīgi ir arī spēt to aizmirst – vismaz uz to brīdi, kamēr tu [izrādi] uztver pats un tā, kā tieši tu to uztver.
Agri vai vēlu man, protams, ir jāpiesauc tava mamma un mana skolotāja Silvija Radzobe, un viņa ne ikdienā, bet vairāk nekā jebkurš cits Latvijas kritiķis kā elementu ir izmantojusi spēli recenziju rakstīšanā. Vai tu šad tad ļaujies šādiem kārdinājumiem? Vai tas ir laikmets, kas mūs arī mazliet ierobežo un nez kāpēc pieprasa kaut kādu standartu izrāžu vērtēšanā? Kāpēc es par to jautāju – ja salīdzinām ar šodienu, teātris varbūt tajos astoņdesmitajos un deviņdesmitajos pat nemaz tik ārprātīgi dažāds nebija, bet Silvija pamanījās pat astoņdesmitajos gados spēlēties tieši ar recenziju kā formu, un tas, protams, fascinē. Nav svarīgi, vai es piekrītu vai nepiekrītu vērtējumam, bet šodien, kad teātris ir tik dažāds, kad liekas, ka tur taču varētu būt n-tās kritikas formas, es tomēr nemaz tādu tieši kritikas daudzveidību nemanu. Kā tev šķiet, kas tam ir par iemeslu? Kāpēc mēs, es šajā gadījumā to attiecinu arī uz sevi un uz savu kursu, tieši ar formu spēlējamies tik ļoti reti un neizmantojam to kā principu? Jo kas tik Silvijai nebija bijis – vēstules un dienasgrāmatu formāti, un dialogi, un inscenētas autorības! Tagad ar atpakaļejošu datumu tik spēj to novērtēt!
Jā, zinu, es ar to strādāju akadēmiskā formātā. Atbilde ir vienkārša, un tur neko nevar darīt – tā ir mediju vides specifika.
Respektīvi, pie vainas ir tas, ka mums īsti nav tāda pasūtījuma vai nav tādas brīvības sajūtas?
Nav, kur, jo tieši tur ir tas efekts, ka neviens kritiķis jau nepasaka galējo patiesību, tā galējā patiesība par mākslas darbu dzimst no dažādu skatupunktu kopsavilkuma. Tad, ja mums būtu plašāka telpa, kurā to izvērst, būtu absolūti normāli, ka, teiksim, par lielajām izrādēm pilnīgi noteikti ir iespējamas piecas, sešas recenzijas – katra no savas perspektīvas, katra pamana kaut ko citu, iesaistās diskusijās cita ar citu un tamlīdzīgi. Bet mēs visi zinām, ka Latvijā, pirmkārt, būs ļoti maz recenziju, otrkārt, ne tuvu ne par visu un, treškārt, recenzijas būs ļoti īsas.
Tad, ja tu saskaries ar sarežģītu mākslas darbu, ir vienkārši izmisums, jo tev ir, teiksim, piecas tēmas, kuras tu varētu attīstīt, bet teksta apjoms ļauj runāt tikai par vienu. Tu neko tur nevari izdarīt.
Tādās vietās kā dienas prese un tamlīdzīgi tu raksti pēc shēmas, tur nav nekādas izvēles brīvības. Cits stāsts ir par to, ka profesionālajos izdevumos reizēm varētu paspēlēties, bet to izdarīt ir daudz sarežģītāk. Pāris reizes esmu apzināti mēģinājusi kaut ko tādu rakstīt. Pirmām kārtām, tas ir interesanti lasītājam un, kā tu saki, spēles elements, bet beigu galā tas ir ļoti veselīgi arī kritiķim kā rakstītājam, jo uzrakstīt recenziju formā, kurā tu to raksti, īstenībā var stipri ātri, jo tu pie konkrētā zīmju skaita, pie konkrētās struktūras esi pieradis. Ja mēs tā paskatāmies, kritiķi, kas raksta regulāri, viņi raksta vienādi, vienmēr struktūrā. No vienas puses, tas liecina par profesionalitāti un viss ir kārtībā, forma strādā un tamlīdzīgi. No otras puses, katra forma arī noformē to, kā tu domā. Un, ja tu formu kādā brīdī nespēj vairs salauzt un domāt citādi, tad ar tavu profesionalitāti notiek sliktas lietas. Tāpēc būtu ļoti svarīgi, kaut vai higiēnas dēļ, domāt citādāk.
Bet profesionālie mediji, tādu gan nav daudz – ir žurnāls "Teātra Vēstnesis" un ir portāls "kroders.lv" –, faktiski tas varētu izskanēt kā mūsu kolektīvais aicinājums sev pašām un kolēģiem šos profesionālos medijus pēc pilnas programmas arī izmantot. Atsaucoties vēlvienreiz uz Silviju – kad viņa rakstīja ne kā viņa, bet parakstot ar pseidonīmu, tas kaut ko dod vai nedod? Vai mēs tāpat atšifrētu, ka tas ir tas cilvēks, kurš to raksta? Anonimitāte vērtējumos, ņemot vērā, cik maza mums ir tā vide, – vai tas dotu kaut ko vai nedotu?
Es nezinu, ko tas dotu vidē, un iztēlojos, ko tas dotu kritiķim, – tad, kad es tikko sāku strādāt, man īstenībā bija tāds piedāvājums. Pirmām kārtām, es nobijos un, otrām kārtām, sapratu, ka tas prasītu ārprātīgi daudz laika un enerģijas. Beigu galā tu vēl esi nodarbināts ar to, lai pateiktu kaut ko nevis kā joku, bet arī nopietni. Viena redakcija piedāvāja man taisīt anonīmu gonzo personu, respektīvi, izveidot specifisku, anonīmu tēlu, ko rakstītu es, bet kas būtu absolūti fikcionāls, literārs tēls, kas tad varētu atļauties pilnīgi visu, ko tu nevari atļauties kā kritiķis, kam tomēr ir kaut kādi ētikas ierobežojumi un tamlīdzīgi. Es, protams, nezinu, vai esmu pareizais cilvēks, jo mani arī ikdienā ētikas ierobežojumi tomēr stipri tur rāmjos, bet principā, teiksim, cita veida domāšana, cita veida kaut kādu neērto patiesību pateikšana, cits stils un tā tālāk – tas strādā ļoti labi. Lekcijās izmantoju piemēru, kur tas smuki darbojas – bija tāds "Texti", kur jaunu žurnālistu kompānija arī pilnīgi anonīmi, virtuves sarunu formātā rakstīja mediju kritiku. Diezgan vulgāri, tieši tā, kā tas notiktu virtuvē. Tam īstenībā bija jēga – ļoti daudz kas tika pateikts, arī tāds, ko tu publiski vienkārši nevari pateikt.
Arī tāds droši vien ir kaut kāds virziens, kurā profesionālie izdevumi varētu soļot. Tomēr vai nav kāds brīdis, kad tu esi tik lielā mērā profesionālis un tik ilgi savā nozarē, ka ir sajūta, ka jēga ir tieši tavam vārdam un tavam uzvārdam, ar kuru tu esi apliecinājusi savu profesionālo līmeni, un šāda anonīma forma tiešām būtu kā no slavenās teikas par ķīniešu māksliniekiem, kuriem atņem vārdu un tad viņi savu auditoriju iekaro vēlvienreiz ar citu vārdu, un tad, kad esi to izdarījis, tad atkal maina vārdu. Ka jēga ir vārdam. Vai jūti, ka tavam vārdam ir svars?
Neliekuļošu, reizēm to jūtu, un, protams, ka tas ir ļoti patīkami, jo tas liecina, ka kaut ko acīmredzot esmu izdarījusi pareizi, kādā virzienā aizgājusi pareizi. Kritiķis vispār ir profesija, kur liela nozīme ir ilgtermiņam.
Tu ilgtermiņā parādi, kā tu domā un ka tev var uzticēties. Tas nenozīmē vienmēr piekrist, bet ir jābūt noteiktam uzticības līmenim, ka tu runā nevis savtīgu, sliktu mērķu dēļ, bet tāpēc, ka tu gribi kaut ko pateikt pēc būtības.
Tā ir viena lieta. Otra lieta, man liekas, ka kritiķiem kaut kādā ziņā ir svarīgi arī uzbūvēt savu, teiksim, publisko personu, kas ir nepieciešams tāpēc, lai cilvēki saprastu pareizi, kā to tekstu lasīt. Katrs teksts ir lasāms kontekstā, un ne vienmēr tu vari tajā ierakstīt, ka manas pieredzes ir, lūk, tādas un tādas un mans bekgrounds [no angļu val. background: kvalifikācija, fons – red.] ir tāds un tāds, tāpēc es domāju tā un tā. Taču, ja cilvēks ilgstoši kritiķi lasa, viņam savācas vēstījums par to, ir šī publiskā persona. Piemēram, ir pilnīgi bezjēdzīgi lasīt Maijas Svarinskas recenzijas, nezinot, ka viņa ir ļoti ticīga katoliete, jo tas iegūst jēgu tikai brīdī, kad tu saproti, kāds ir personības kodols un ideoloģija. Tas viss ir okei. Problēma ir tā, ka kritiķis nevar katru recenziju sākt ar tekstu – es esmu katoliete un tāpēc es uzskatu tā. Man liekas, tam, ka kritiķis uzbūvē savu tēlu un vārdu, ir ļoti liela nozīme arī attiecībā pret tekstiem un ilgtermiņa pasākumu. Taču es pieļauju, ka tie kritiķi, kas nonāk kaut kādā absolūtā slavas zenītā, tas varbūt ir mazliet stāsts par to, ka tas var kaut kādā ziņā nomākt un ietekmēt, respektīvi, vārds var ietekmēt tevi kā personu. Es gan par to, protams, varu spriest tikai tīri teorētiski. Arī attiecībā uz mammu, es domāju, ka varbūt tas nebija tik shematisks gadījums, jo mamma jau kā cilvēks bija tāda, kurai vienkārši patika visu laiku [darīt] kaut ko jaunu, būt dzīvai un tamlīdzīgi. Principā, ja tavs vārds sāk tevi nomākt un tev liekas, ka tu vairs nevari uzvesties brīvi, brīvi domāt un brīvi izpausties tāpēc, ka pa priekšu ir kāds uzvedības noteikumu formāts, kas ir svarīgāks par to, ka tu esi dzīvs, tad droši vien ir izvēles iespējas. Un viena no izvēles iespējām ir visu vienkārši salauzt un mēģināt no jauna.
Klau, Zane, ja mēs tomēr runājam par tevi, tad varbūt plašākai auditorijai, ne visiem ir zināms, ko tu īsti dari [Latvijas Universitātes] Sociālo zinātņu fakultātē un kas šobrīd ir tava pamatnodarbošanās. Kā mēs zinām, teātra kritika reti kuram vai pat nevienam nav pamatnodarbošanās.
Es strādāju ar jauniem cilvēkiem, kas ir brīnišķīgi. Es to par sevi nekad nebūtu domājusi, bet izrādījās, ka man ļoti patīk būt pedagogam. Te varbūt mazliet jāatkāpjas – es vispār esmu kultūras teorētiķe, un specializācija uz teātri ir vienlaicīgi gan jauši, gan nejauši, tas nozīmē, ka bekgrounds man tomēr ir stipri plašāks. Sociālo zinātņu fakultātē es strādāju ar cilvēkiem, kas būs žurnālisti, reklāmas, PR speciālisti un tā tālāk. Strādāju ar ļoti dažādām tēmām, kas saistītas ar dažādiem tekstiem un dažādām kultūras izpratnēm, tajā skaitā, piemēram, ar populāro kultūru, ar dažādām autorības lietām un modeļiem, mazliet ar kritikas aspektiem un mazliet ar perfomatīvajām praksēm.
Atlecot atpakaļ uz teātri, tas nozīmē, mums nav jābrīnās, ka tu atpazīsti popkultūras izpausmes mūsdienu modernajā teātrī?
Nē, es ieguldu nepieklājīgi daudz laika, lai sekotu līdzi, piemēram, Mauku senča [repera – red.] daiļradei.
Tā kā es nezinu, kas ir šis personāžs un ko no sevis dod, kā teiktu Silvija, tad man atliek tikai cieņā noliekt galvu. Bet par teātri un tā iekšpusi es nevaru principa pēc tev nepajautāt par šņorbēniņiem. Kāds ir tavs priekšstats, kas ir tie šņorbēniņi un kas tur notiek – ne tikai raidījumā, bet naktīs un teātros?
Kaut kādas baumas jau laiku pa laikam nonāk arī pie cilvēkiem, kas par to īsti neinteresējas, un tas ir ļoti jauki, protams. Tā kā es klausos arī "Šņorbēniņus" un zinu, par ko tu runā ar saviem viesiem un biedriem, tad mazliet esmu domājusi, piemēram, par jautājumu (īpaši pēdējo laiku visu teātru turbulenču sakarā), tu, man liekas, Evitai Ašeradenai prasīji, kas ir svarīgākais direktorā. Tas varbūt ir mazliet cinisks formāts, bet varbūt arī ne tik cinisks, bet pat kaut kādā ziņā poētisks stāsts – man jau kaut kā liekas, ka galvenais, kas teātrus motivē un satur kopā, ir panākumi. Liekas, ka tajā brīdī, kamēr ir panākumi, viss cits [teātrim] kļūst pilnīgi nesvarīgs – personiskās attiecības, nepatikas, problēmas, dažādas ideoloģijas un tamlīdzīgi – tam vairs nav nekādas nozīmes.
Ja darbs iet pēc būtības un tam ir kaut kādi augļi, tad nevienu tas "nekrata", runājot latviešu valodā. Viss pārējais kļūst būtisks tad, kad nav darba, un tad, kad darbs nenes rezultātus.
Man liekas, ka kaut kādā ziņā tā poētiski es līdz ar to pieņemu, ka šņorbēniņi tad, kad darbs notiek pēc būtības, ir diezgan klusa vieta un ka tur, tā teikt, viss ir koncentrēts tomēr uz skatuvi. Tajā brīdī, kad uz skatuves nekas nenotiek, tad droši vien teātris sākas tieši šņorbēniņos.
Šī bija varena atbilde, bet vienlaikus noslēgt raidījumu es vēlos ar uzaicinājumu parādīt tev šņorbēniņus vārda tiešajā nozīmē.
Ar lielu prieku, pie visām savām augstuma bailēm!
