Latvijas Radio 3 "Klasika" sarunā ar abām māksliniecēm – par filmu, ar to saistīto performanci "Atmiņu būda" (The Memory Hut) un budēļiem, par skaņu ainavām ar sēnēm un jodelēšanu, par Austrijas un Latvijas dabas un cilvēku pārsteidzošo radniecību.
Katrīna Neiburga: Filma ir tikai viena sadaļa no tā, ko veidojām kopā ar Annu [Fišeri], manu dēlu Antonu Georgu Graudu, kurš bija operators, un vēl dažiem citiem iesaistītajiem cilvēkiem – tā bija gan instalācija, gan dzīvā performance, kuras atklāšanā Anna dziedāja kopā ar vietējo mūziķi – ganu Toniju (Toni Burger). Filma ir viena no šīs performances sadaļām – ļoti jauka, kuru, iespējams, varēs redzēt arī skatītāji Latvijā.
Filma radās, attīstoties manai interesei par vienu konkrētu vietējo sievieti Burgī, kura ir tāda kā ragana: viņa sarunājas ar dzīvniekiem, ārkārtīgi spēcīgi izjūt dabu…
Iepazinos ar viņu, kad ierados savā pirmajā ekspedīcijā šeit, un sapratu, ka šis cilvēks mani tik ļoti uzrunā un ieinteresē. Radās arī tāda kā māju sajūta – kā Latvijā! Jo arī tur ir ļoti spēcīga dabas izjūta. Sapratu, ka gribu veidot filmu par šo cilvēku un apkārtējo sajūtu.
Dāvis Eņģelis: Vai varat mazliet dziļāk raksturot šo filmu un tās galveno varoni?
Katrīna Neiburga: Pie montāžas strādājot, sapratu, ka negribu veidot portretfilmu, jo tas man likās garlaicīgi, tāpēc filma drīzāk ir ceļojums – angliski to varētu saukt par trip. Itin kā tu būtu kādā īpašā, dīvainā prāta stāvoklī, un vienkārši plūsti... Tā ir tāda kā plūsma, kurā mūs ved Burgī – cauri kalniem, cauri mežiem, ik pa brīdim baudot, sarunājoties, pētot dabu: tas ir ceļojums cauri šim apvidum apvienojumā ar mitoloģiju, vietējo ļaužu stāstiem par būtnēm no senseniem laikiem – krampusiem, kas mani uzreiz ļoti uzrunāja.
Krampusi ir kas līdzīgs budēļiem, kad cilvēki īpašos datumos pārģērbjas par dažādām būtnēm un iet viens pie otra ciemos.
Arī austriešiem ir šāda tradīcija, tikai šīs būtnes ir krampusi. Un, tā kā savu jaunāko dēlu ikdienā saucu par Krampīti, tad kaut kā tas mani ļoti uzrunāja – uzreiz man bija pilnīgi skaidrs, ka krampusi jāizmanto filmā…
Tā nu šajā filmā līdz ar tās galveno varoni Burgī piedalās arī paralēlie tēli, un savā ziņā ir sajūta, ka burve ar krampusiem ik pa brīdim satiekas kādā citā laukā, kuru mēs varbūt pat neredzam un nesaprotam. Krampusu maskas radīju no Latvijā sastopamiem dabas elementiem, ko savācu, dzīvojot pie jūras – Miķeļtornī. Tā ka filmā krampusu tēli ir tāds kā apvienojums: mitoloģija nāk no Austrijas, bet tērpi – no Latvijas. Man gribējās atvest savus krampusus uz Austriju! Visbeidzot, sapratu, ka man ļoti, ļoti, ļoti svarīga šajā darbā būs mūzika. Jau pēc pirmā brauciena zināju, ka gribu arī dzīvu performanci. Bija vēl tāda ļoti miglaina sajūta, un sapratu, ka jārunā ar Annu...
Anna, kāds bija tavs ceļš līdz šīs filmmūzikas partitūrai?
Anna Fišere: [Manā rīcībā bija] vislabākais iespējamais ceļš, jo mēs Austrijā kopumā bijām veselas trīs reizes. Tā tiešām bija pamatīga izpēte! Katra reize bija ārkārtīgi maģiska un spēcīga... Skatīties uz brīnišķīgajiem tērpiem, kurus radīja Katrīna, uz to, kā tie vidē tika uzlaboti, cik ārkārtīgi labi tie iegūlās mežā, satikt Burgī, sadarboties arī ar vietējo ganu Toniju… Absolūti izcila pieredze!
Vai arī Burgī ikdienā kaut kādā veidā mūzika ieskanas, vai viņa pati ir mūzikas radītāja?
Anna Fišere: Viņa pārsvarā jodelē kā ļoti daudzi vietējie, un interesanti ir tas, ka jodelēšanas tradīcija arī laika gaitā ir mainījusies – kā jau visas tradīcijas. Pirmajā braucienā mūs abas ar Katrīnu vietējie iepazīstināja ar vēsturiskiem jodelēšanas ierakstiem, un tie mūs abas ļoti uzrunāja! Jo šie dziedājumi jeb drīzāk tādi kā izsaucieni, vienkāršā valodā runājot, bija šķībi – tādos mikrotoņos, turklāt ārkārtīgi mežonīgi! Un tādi tie bija jūtami arī vietējo vidē.
Katrīna Neiburga: Jodelēšanu visbiežāk saprotam ar muzikālām skaņām, asociējam ar kalniem un dziedāšanu.
Bet jodelēšana īstenībā cēlusies no tā, ka cilvēki kalnos sasaucās ar konkrētu mērķi, ko vēlas pateikt. "Uzmanies, lācis!" vai "Šeit ir ogas!" Tādi ļoti vienkārši teikumi.
Tā radusies jodelēšana. Tajā bija tāds ārkārtīgs raupjums, pilnīgi dzīvnieciskas skaņas, kas šodien ir tik ļoti nomīkstinātas un pataisītas par "mūziciņu". Šie izsaucieni mūs uzrunāja... Jodelēšana atvēra mūsos kaut ko pirmatnēju un mežonīgu, un to sajutām arī no cilvēkiem, ar kuriem sadarbojāmies – viņi spēja šādā veidā ar mums sarunāties. Tas nebija noplicinātais, izskaistinātais veids, bet gan tāds pavisam īsts.
Anna Fišere: Man palīdzēja ļoti daudzi: sadarbojāmies ar Aigaru Raumani – šoreiz nebija nošu, visu darījām improvizācijas ceļā; palīdzēja arī divi dziedātāji no Latvijas Radio kora – Jānis Kokins un Kārlis Rūtentāls, kaut ko iedziedāja arī Helēna Sorokina un es pati, ierakstījām arī akordeonu un stīgas. Tika iesaistīti ļoti daudzi mūziķi. Bija diezgan maz laika, lai radītu mūziku, bet tagad atskatoties varu teikt, ka šis periods bija tieši vajadzīgajā garumā, jo īsais laiks deva pastiprinātu koncentrēšanās sajūtu, lai beigās izveidotos īstā esence.
Bet ir arī daži instrumenti, kas nebūt nav standarta repertuārā, pat skatoties uz laikmetīgās mūzikas ansambļiem.
Anna Fišere: Petcolda flauta ir vairāk nekā metru gara koka flauta, un to spēlēja zviedru mūziķe Anna Petrini. Šīs flautas skaņas ir ļoti iederīgas tieši meža vidē, jo atgādina dažādus kukaiņus un būtnes. Ļoti daudz iespējams panākt ar elpu – dažādus krakšķus, piemēram. Man šis instruments šķita iederīgs. Reizes septiņas apmeklēju arī veikalu "Upe" Vāgnera ielā, kur tika iegādāti dažādi instrumenti. Arī tos ierakstīju. Un beigās mājās noņēmu klavieru vāku un kaut ko darīju ar stīgām – situ pa tām ar dažādām vālītēm, lai vēl kaut kā to materiālu dažādotu. Sagatavotās klavieres ierakstā spēlē Rihards Plešanovs.
Katrīna Neiburga: Un vēl jūs ar Antonu gājāt ceļojumā kalnos, lai ierakstītu piepju skaņas...
Anna Fišere: Viens slānis ir mūzika, otrs – dažādas skaņas vai arī valoda, ko mēs mēģinājām izveidot tieši krampusiem. Ar Antonu veselas dienas garumā devāmies pastaigā – kāpām kalnos un paralēli rakstījām dažādas skaņas, un
viena no vislabākajām ierakstītajām skaņām bija tā, kas veidojas, kad viena piepe saskaras ar otru piepi. Tāda berze un čērkstoņa. Tas ir mans jaunatklājums – piepes!
Tad vēl dažādi tarkšķi, ko rakstījām, ejot pa mežu. Un vēl ierakstījām tādu "instrumentu", kas ir vienkārši vecas veļasmašīnas caurule, kas savīta tādā kā aplī un aptīta ar izolācijas lenti. Tas, kādi virstoņi panākami no šī vienkāršā instrumenta, ir vienkārši brīnumaini!
Gan vizuālajai, gan mūzikas valodai filmā ir savs temps un dramaturģija. Kā visi šie parametri darba procesā salējās kopā?
Katrīna Neiburga: Tas bija tāds lēns eksperiments. Ja skaitām kopumā, varbūt kādu pusotru gadu esam strādājuši pie šīs filmas.
Radās ideja, ka jāfilmē ar analogo kameru, kas vienlaikus bija interesanti un arī satraucoši, jo braukt uz Austriju, saprotot, ka tavā rīcībā ir tikai desmit dienas, kurās tu filmēsi ar analogo kameru, bet nevari zināt, vai viss izdosies… Bet ir jāizdodas, jo pēc tam, kad atgriezies Latvijā, paliks pavisam mazs brīdis, lai visu samontētu.
Bijām ļoti maza filmēšanas grupa, un gan Anna, gan es – mēs pašas bijām arī krampusi!
Tēlojām filmā, kas nozīmēja, ka mans uzdevums bija ne tikai režisēt un domāt, lai tērpi labi izskatās, bet man pašai bija arī jābūt tajos tērpos ik pa brīdim... Un Antons, kurš atspēries stiepa to šausmīgi smago kameru. Tas, ko mēs darījām paši, vienkārši trijatā – tas bija diezgan liels varoņdarbs...
Nebija viegli, toties zinājām, ka esam atkarīgi viens no otra. Ik pa brīdim iesaistījām arī ciema iedzīvotājus. Filma attīstījās kaut kā intuitīvi, un beigās materiāla bija ļoti daudz – tur mierīgi varētu uztaisīt vēl vienu filmu – tieši portretfilmu, jo Burgī ir tiešām apbrīnojams cilvēks… Mēs ļoti daudz laika pavadījām viņas mājās, kur varēja vienkārši apbrīnot viņas naivisma mākslu, kas ir ļoti interesanta – ar tādu burvju pieskārienu, citplanētiešu redzējumiem. Ļoti īpaši veidojumi – akmens čūskas, gleznas. Vēl viņa grebj koku, taisa pušķīšus cepurēm, kas pieder pie viņu nacionālā tautastērpa. Burgī ir darba pilnas rokas, jo viņa ārstē arī cilvēkus, kuri pie viņas nāk, lai tiktu vaļā no bēdīgām domām, depresijas. (..)
Interesanti, ka pašā pirmajā braucienā, kurā devos viena pati, bija lietains, ļoti slikts laiks, bet vienalga – man uzreiz kaut kā tur ļoti iepatikās, sajutu milzīgu Austrijas dabas radniecību ar Latvijas dabu. Liekas neticami, jo tas ir diezgan tālu – 1600, 1700 kilometru. Braucot ar mašīnu, tās ir kādas 17 stundas, ja brauc nepārtraukti, vai divas dienas. Tu brauc un redzi – it kā daba mainās, kļūst kalnaināks, bet vienalga – tur uz vietas bija ļoti radniecīga sajūta – gan ar cilvēkiem, gan dabu.
Man pašai ļoti svarīga ir jūra, pie kuras pavadu, cik nu vien daudz varu. Austrijā es sapratu, ka viņiem tādi ir kalni – viņi skatās uz kalniem: katru reizi, kad pacel acis uz kalniem, tie ir mainījušies – tāpat kā jūra.
Tāpēc ir milzīga vienotības sajūta. Un kur tad vēl mūsu brīnišķīgais draugs – nu jau patiešām draugs – pilsētiņas Grundlzē (Grundlsee) birģermeistars Francis Šteinegers (Franz Steinegger), kurš mūs uzņēma kā radiniekus, rūpējās par mums un palīdzēja, cik vien spēja! Man liekas, šie cilvēki sajuta, cik mēs ļoti nopietni pret to visu izturamies. Kā viņi paši mums teica – jā, pie mums brauc ļoti daudzi, visi to skaistumu redz, filmē, kaut ko paķer, bet nekad viņiem neesot bijusi tāda sajūta, kā kad skatoties mūsu darbu. Ka mēs patiešām esot kaut ko sapratuši, kaut kas tur ir tik īpašs atklāts... Un par to mums bija tāds prieks!
Jo mums bija ļoti bail rādīt to filmu... (..) Bet tas, kā viņi pēc tam ar mums runāja, kā viņi izturējās, tā sajūta kopējā bija tāda, ka likās – bija vērts to visu piedzīvot un darīt, jo kaut ko mēs patiešām viņiem atstājām. Kaut ko īpašu.
Kāda bija Burgī reakcija?
Katrīna Neiburga: Sākumā viņai kaut kādā ziņā bija neērti. Un es to pilnīgi saprotu – kad pēkšņi redzi sevi kā galveno varoni, tev ar to jāsamierinās un jāmēģina atkāpties. Tiklīdz viņa to varēja, Burgī teica – jā, jūs esat parādījuši mani tieši tādu, kāda esmu!
Kaut arī likām viņai darīt arī tādas lietas, ko viņa ikdienā nedara, vai tā kā bišķi viņu pastūmām kaut kur, bija milzīga abpusēja uzticēšanās, mēs viņu nepievīlām, un tas man ir ļoti svarīgi...
Vai ar analogo tehniku izskaidrojams arī tas, ka filmā ļoti skaidras vizuālās līnijas mijas ar tādu kā graudainumu, kas man atgādināja diapozitīvu seansu no ļoti senas bērnības?
Katrīna Neiburga: Tieši tā: tur mijas digitālā bilde ar analogo. Jo analogi filmēt ir ārkārtīgi dārgi, tāpēc man jau no sākuma bija doma, ka visa mitoloģiskā puse ar krampusiem tiks filmēta ar analogo kameru, bet viss, kur ir Burgī, kura ir saikne starp mūsu un mitoloģisko pasauli, tiks filmēts digitāli.
Ilgi domāju, kā abas pasaules atdalīt. Varbūt burvju pusi veidot kādā citā krāsu kontrastā, lai skatītājs absolūti uzreiz uztvertu, ka tās ir divas pasaules? Tomēr izlēmu, ka gribas tās abas tuvināt – tāpat jau to var sajust un redzēt.
Un tad vēl tas fināls, kurā krampusi sakāpj laivā…
Katrīna Neiburga: Stāsts par laivu arī ir brīnišķīgs –
tā ir ļoti īpaša laiva, ar kuru var nokļūt noslēpumainā vietā, kurā nekā citādi nevar nokļūt kā tikai ar laivu.
Tūristiem un vispār jebkuram cilvēkam ir aizliegts tur doties, pat peldēt turp nedrīkst. Jo viņi ļoti sargā šo vietu.
Tā tiešām ir īpaša vieta, kur filmējām arī krampusus. Tas ir uz filmas beigām, pirms iekāpšanas laivā – tur ir tāds akmeņains, pilnīgi maģisks krasts. Dienu pirms pirmizrādes sēdējām mūsu mājiņā ciematā, un es uztraukusies domāju – varbūt jāpiefilmē vēl beigas, jo nevarēju saprast, vai viss ir pareizi izdarīts. Beigās tomēr to jautājumu atstājām – kur gan viņi dodas ar laivu...
Anna, man liekas, fantastiskie skaņu ieraksti turpina tavu interešu loku kompozīcijā. Vai arī tev palika pāri skaņu materiāls kādiem nākotnes darbiem?
Anna Fišere: O, jā! Izveidojusies tiešām liela skaņu bibliotēka, un tā sajūta, kas piedzīvota šajās trijās reizēs un arī noslēgumā – tā paliks un spēcinās arī turpmāk.
Manuprāt, vislabākie darbi ir tie, kuri liek izkāpt no komforta zonas, un šajā gadījumā tas notika vairākkārt.
Pateicoties Katrīnai, tapa ideja par performanci, un arī tas ir kaut kas, kas mani spēcinājis un, iespējams, nākotnē pavērs vēl kādus citus ceļus.
Katrīna Neiburga: Anna ir ļoti laba performētāja. Es arī absolūti saprotu, cik tas ir sarežģīti, ja parasti esi "aiz" jeb neesi redzams, jo mājās, drošībā, komforta zonā vari veidot mūziku vai – kā es – montēt vai filmēt. Tu esi aizkadrā. Bet tajā brīdī, kad tev pašam jāsāk uzstāties… Un tev, Anna, ir tik milzīgs potenciāls tam – tas vienkārši ir jādara! Šī bija viena no tām reizēm, kas var iedrošināt, jo tas, cik ļoti sajūsmā bija visi, kas vien redzēja un dzirdēja – tev ir visas iespējas!
Katrīn, bet tev vēl Bādišlē ir jāatgriežas.
Katrīna Neiburga: Jā, vienā izstādē piedalos ar savu jau esošu darbu, kas tika izstādīts galerijā "Kim?" pirms kādiem četriem gadiem matu izstādē. Vedīšu uz turieni tādu pielāgotu variantu, lai gan arī uz vietas strādāšu ar matiem – es tos integrēšu istabā, veidošu tādus kā matu matriksus; būs arī filma par maniem piedzīvojumiem pie frizieriem un tādiem mitoloģiskajiem stāstiem par matiem – ko mati cilvēkam nozīmē, cik tie ir ārkārtīgi svarīga lieta un cik daudzi ticējumi un nostāsti saistās ar matiem. Man šī būs jau sestā reize Austrijā, un atkal braukšu ar mašīnu, jo gribu atvest atpakaļ mūsu brīnišķīgos krampusu tērpus, lai kaut kad, ļoti ceru, Latvijā tos parādītu – izveidotu notikumu, kurā, ceru, arī Anna varētu performēt. Varētu uz Latviju uzaicināt arī ganu Toniju…
