Viss sākās ar to, ka Latvijas Radio 3 "Klasika" saņēma e-pastu, kas vēstīja: Latvijā ieradusies komponiste, diriģente, radio raidījumu vadītāja Elīsa Šmelkesa no Meksikas, kura ļoti iemīlējusi Latviju un šogad te viesojas jau otro reizi, bet 29. augustā dosies atpakaļ uz dzimteni. Sazvanot Elīsu, lai sarunātu interviju, izrādījās, ka viņa jau pēc dažām stundām dodas projām no Rīgas. Tomēr sakām Elīsai paldies par operativitāti un atsaucību: viņa bija gatava ierasties Latvijas Radio īsi pirms došanās uz lidostu, tāpēc šī saruna tapa zibenīgā ātrumā, ik pa brīdim skatoties pulkstenī…
Jau deviņus mēnešus Elīsa apgūst latviešu valodu, jo ir sajūsmā par Latviju. Savulaik studējusi ekonomiku, tomēr mūzika guvusi virsroku. Pavisam nesen Elīsas Šmelkesas mūzika skanējusi Berlīnes filharmonijas kamerzālē, kur koru "Coro Contrapunto" un "Coro Entre Voces" sniegumā pirmatskaņojumu piedzīvoja viņas kora darbs "Kue’e tachi" Tu'un Savi valodā, kas ir viena no Meksikas izzūdošajām valodām.
Elīsa ir iztulkojusi arī grupas "Līvi" dziesmu "Dzimtā valoda" maiju un mapuču jeb mapudunguna valodā.
Visbeidzot, Elīsai jau septiņus gadus ir arī radio mūzikas programmu vadītājas pieredze.
Inta Zēgnere: Šī ir jau otrā reize, kad viesojaties Latvijā. Kas mudināja atgriezties?
Elīsa Šmelkesa: Es vienkārši mīlu šo zemi… Atbraucu uz Latviju pagājušajā gadā uz Dziesmu svētkiem, jo pati strādāju ar koriem: esmu diriģente, komponiste, un man ļoti patīk dziedāt. Tā ir pati svarīgākā lieta manā dzīvē. Tāpēc tad, kad uzzināju par Dziesmu svētkiem, šo notikumu ierakstīju savā sarakstā starp lietām, kas man dzīvē noteikti jāpieredz. Man bija jāpiedzīvo, kā tas skan, kad 17 000 cilvēku dzied kopā! Tad nu pagājušajā gadā, kad pandēmijas ierobežojumi bija beigušies, varēju ierasties Latvijā.
Atbraucu tieši Dziesmu svētku nedēļā, un šī pieredze mani pilnībā mainīja... Tā bija viena no pārpasaulīgākajām pieredzēm manā dzīvē!
Kad pienāca laiks kāpt lidmašīnā un atgriezties Meksikā, man tik ļoti negribējās doties projām. Man šķita, ka esmu atradusi savus cilvēkus – cilvēkus, kuri saprot, cik svarīgi kopā dziedāt un kāds tajā ir spēks. Kad atgriezos Meksikā, kādu mēnesi raudāju un skaitīju dienas, līdz varēšu atkal doties uz Latviju, un, tiklīdz tas bija iespējams, šovasar atkal biju klāt. Tagad jau uz veseliem diviem mēnešiem, lai saprastu, vai man patika tikai Dziesmu svētki, vai arī man patiešām patīk Latvija. Un izrādījās, ka esmu iemīlējusies šajā vietā un vēlos te atgriezties daudzas, daudzas reizes.
Ko jūs šoreiz atklājāt, ceļodama pa Latviju? Kāpēc iemīlējāt mūsu zemi?
Latvija un Meksika viena no otras atrodas 10 000 kilometru attālumā, un šīs valstis ir tik atšķirīgas.
Klimats ir atšķirīgs, ēdiens citādāks. Cilvēku temperaments arī atšķiras. Bet tajā pašā laikā dziļākajā būtībā esam līdzīgi. Man šķiet, ka gan Latīņamerika, gan arī Austrumeiropa kopumā kaut kādā ziņā atrodas lielo impēriju perifērijā.
Latīņamerikā mums, piemēram, ir visai miglains priekšstats par Austrumeiropu un otrādi. Domāju, ka latviešiem ir ļoti vispārīgs priekšstats par visu Latīņameriku. Jūs zināt, ka mēs runājam spāniski. Zināt, ka esam bijusī kolonija. Bet nezināt, piemēram, cik daudz tautību dzīvo šajā ģeogrāfiskajā vietā. Jūs uztverat Latīņameriku kā vienu lielu bloku, vienu kontinentu. Un arī mūsu uztvere par jums ir līdzīga. Taču uzskatu, ka mums ir ļoti daudz stāstu, ar kuriem dalīties un par kuriem pasaule joprojām neko nezina.
Mums ir tik dažādas kultūras, tik interesantas dabas ainavas, ēdieni, mūzikas ritmi un māksla. Un tas mani fascinē arī šeit. Katru dienu Latvijā es atklāju kaut ko jaunu.
Pastāstīšu gadījumu, kas mani absolūti pārsteidza. Pagājušajā gadā ar draugu staigāju pa mežu, lasīju ogas un pēkšņi atklāju, ka tieši līdzās mežam ir pludmale! Arī mums Meksikā ir meži un pludmales, bet tās nekad nav blakus. Šī pilnīgi atšķirīgā ainava man bija liels pārsteigums.
Vakar uzzināju, ka Daugava ziemā aizsalst un jūs varat doties pāri upei. Ko? Tiešām?!
Savukārt es saviem draugiem šeit stāstu par mūsu ainavām un to, kā iespējams nirt un redzēt koraļļus un daudzkrāsainas zivis Karību jūrā, un tas savukārt pārsteidz viņus.
Kad esmu Latvijā, man visu laiku ir tāda sajūta, it kā es dzīvotu sapnī. Šī ir mana laimes zeme, mana sapņu vieta.
Vai jums ir kāda cita pieredze ar latviešu mūziku, izņemot Dziesmu svētkos pieredzēto?
Man šķiet, ka šeit, Latvijā, jums ir ļoti daudz talantīgu mūziķu. Tā ir daudz lielāka iedzīvotāju daļa nekā Meksikā. Visapkārt skan mūzika! Tik mazā valstī notiek tik daudz brīnišķīgu lietu: visur ir koncerti, daudz laikmetīgās mūzikas.
Vakar vakarā gāju pa vecpilsētu un izdzirdēju, kā tuvumā notiek kora mēģinājums. Koris dziedāja tik labi! Es apstājos, klausījos un būtu ar mieru maksāt naudu, lai dzirdētu viņus ilgāk…
Taču mana pieredze neaprobežojas tikai ar klasisko mūziku. Te ir arī roks. Jums ir tik spēcīga rokmūzikas tradīcija, kas īpaši saistīta ar okupācijas laika beigām un to, kā rokmūzika ar tās poētiskajiem spēcīgajiem tekstiem pulcēja kopā cilvēkus neatkarībai. Tas mani ļoti interesē, un es vēlētos uzzināt par to daudz vairāk.
Kāds ir jūsu dzīvesstāsts? Teicāt, ka esat komponiste un kordiriģente, bet, pirms ienācām studijā, minējāt, ka jums ir pieredze arī radio.
Es vienmēr zināju, ka mana lieta ir kori un ka visu mūžu gribētu dziedāt, komponēt un aranžēt. Tā nu sāku studēt kompozīciju, jo mums Meksikā nav labu iespēju mācīties kora diriģēšanu. Tāpēc nolēmu studēt kompozīciju un caur to attīstīties tālāk.
Esat no Mehiko. Kādas īsti ir iespējas studēt mūziku šajā pilsētā? Vai jums ir bērnu mūzikas skolas vai privātā apmācība? Kāda ir sistēma?
Vispār jau būtu jābūt mūzikas mācībai skolās, piemēram, vispārizglītojošajās skolās, bet tās nav pietiekami labas, nav arī pietiekami daudz labu skolotāju. Mēs vienkārši kaut ko mācāmies, piemēram, spēlējam blokflautu, bet līmenis nav ļoti augsts. Ja vēlies mācīties mūziku, nepieciešamas papildu nodarbības. Un tur sākas problēma, jo vajadzīga nauda, lai apmaksātu privātstundas.
Ir, piemēram, dažas valsts skolas, kurās vecāki var sūtīt savus bērnus apgūt mūziku, bet, lai tajās iekļūtu, jāpārvar milzīga konkurence. Lai to izturētu, tik un tā pirms tam jāņem privātskolotājs un jāiegulda daudz naudas. Pastāv nevienlīdzība, ļoti spēcīga nevienlīdzība.
Vēl ir arī valsts mūzikas skolas un daudzas privātās mūzikas skolas, tomēr nav pietiekami daudz skolu cilvēkiem, kas vēlas nopietni apgūt mūziku.
Tomēr ir ļoti attīstīta neformālā mūzikas mācīšanās, kad cilvēki viens no otra apgūst tradicionālo mūziku. Bez nošu pieraksta, tā ir mutvārdu tradīcija.
Savukārt lai iestātos mūzikas skolā, tas tiešām ir gana ilgs process.
Un kā bija ar jums?
Mācījos privātskolā, bet tā bija ļoti maza, kurā uzsvars tika likts uz kompozīciju. Toreiz ar šo skolu man nebija laba pieredze, tāpēc izvēlējos studēt ekonomiku. Pēc studijām sāku strādāt muzejā, tai skaitā veidoju izstādes. Tā pagāja pieci gadi. Un tad pievērsos zinātnei... Sāku strādāt zinātnes institūtā, kas nodarbojās ar ekonomikas modelēšanu. Biju vienīgā šajā institūtā, kurai vēl nebija doktora grāda. Sajutu pamudinājumu studiju turpināšanai, meklēju tālākizglītības programmas tīkla teorijā un tamlīdzīgās lietās.
Galu galā tiku uzņemta Ungārijas universitātē. Taču, pirms devos uz turieni, mani piemeklēja krīze... Radās sajūta: "Pagaidi, Elīsa, ko tu dari?!" Es taču vienmēr zināju, ka vēlos dziedāt. Dziedāju mostoties, visu dienu un arī gulēt ejot. Tad kāpēc man jāstudē tīkla teorija?!
Tas taču nav tas, ko es gribu! Tāpēc es vienkārši "izmetu to visu ārā pa logu" un atgriezos pie kompozīcijas. Tas notika pirms pieciem gadiem. Pabeidzu kompozīcijas studijas un sāku darbu radio. Mani uzaicināja vadīt radio šovu – acīmredzot tāpēc, ka man ir ļoti daudzpusīgas intereses. Tādējādi mana dzīve pilnībā mainījās no zinātnes un mākslas uz mūziku un tikai mūziku: gan kordiriģēšanu, gan darbu radio.
Radio esmu sākusi veidot mūzikas komunikācijas programmu: stāstu par dažāda veida mūziku, galvenokārt klasisko, bet arī par mūsdienu komponistiem un populāro mūziku no visas pasaules. Piemēram, viens no trim raidījumiem ir par mūziku no Dienvidāfrikas vai mūziku no Sicīlijas vai Bolīvijas. Tā ir pasaules apceļošana.
Kā ar mūziku no Latvijas?
Protams!
Atgriežoties no Dziesmu svētkiem, esmu izveidojusi vienu raidījumu. Tas bija, iespējams, mans visdziļāk pētītais temats – stāsts par Latviju cauri okupācijai līdz neatkarībai. Stāsts, kas izstāstīts caur dziesmām, jo jūsu dziesmas atklāj Latvijas vēsturi.
Tas ir viens no maniem labākajiem raidījumiem, kas tulkots arī angliski un domāts starptautiskajai auditorijai, kas Latviju nepazīst. Bet es, protams, gatavošu arī citus raidījumus par Latviju, jo gribu turpināt stāstīt jūsu stāstu klausītājiem visā pasaulē, ne tikai Meksikā.
Gatavoju arī raidījumu par Dziedošo revolūciju un par Pēteri Vasku, un gribu izveidot vienu raidījumu par Raimondu Paulu. Gribu turpināt stāstīt šos stāstus un atklāt mūziku, ko Meksika nepazīst. Raidījums par Pēteri Vasku un saruna ar viņu ēterā būs jau 2. septembrī.
Būtu ļoti interesanti arī apmainīties ar kādiem raidījumiem, lai Latvijas klausītājiem atklātu ko jaunu par Latīņameriku.
Cik gara ir jūsu programma, un kas tas par radio? Vai tas ir publiskais radio vai privātais, un vai tas atrodas Mehiko?
Jā, tas atrodas Mehiko, kurā dzīvo divdesmit miljoni cilvēku, un tā patiešām ir liela auditorija.
Vadu raidījumus Iberoamerikāņu universitātes Radio IBERO (Universidad Iberoamericana Ciudad de México). Mans raidījums ir stundu garš un tas ir esejas formātā. Es uzdodu jautājumus par to, kāpēc šī mūzika ir aktuāla.
Stāsts ir ne tikai par to, kā mums vajadzētu šo mūziku klausīties, bet arī par to, ko šī mūzika mums atklāj par mums pašiem. Programma skan pirmdienu rītos un pēcpusdienā. Man ir diezgan liela auditorija, un esmu priecīga par to.
Jūs esat arī diriģente…
Jā gan, man ir projekts "No Coro", kas tulkojumā nozīmētu "Ne koris". Kori Meksikā ir ļoti konvencionāli: tiem visiem patīk skaista mūzika.
Savukārt es gribu lauzt cilvēku tradicionālo priekšstatu par kori, tāpēc cenšamies veikt eksperimentālas lietas. Piemēram, mēs parasti neuzstājamies koncertzālēs: mums patīk uzstāties baznīcās, parkos, mežos, cietumos, muzejos – vietās, kur nav distances starp publiku un dziedātājiem.
Mums arī patīk dziedāt no galvas, bez notīm priekšā. Strādāju ar režisoriem un horeogrāfiem, jo dziedāšana ir skatuves darbība, un tā pret to ir jāizturas, jo mums taču ir ķermenis. Mēs, mūziķi, dažreiz aizmirstam, ka mums ir ķermenis, nevis tikai balss. Tas ir daudz lielāks potenciāls! Tā nav tikai dziedāšana, bet arī kustība. Mēs arī sadarbojamies ar dzejniekiem, videomāksliniekiem, skaņu māksliniekiem un veidojam dažādas laikmetīgas mākslas sadarbības formas. Tas dod mums iespēju komunicēt ar klausītāju daudz ciešāk, nekā vienkārši stāvot un dziedot. Uzskatu, ka kora mērķis ir ne tikai atskaņot skaistu mūziku, bet sniegt vēstījumu. Ir svarīgi, par ko jūs dziedat.
Šeit, Latvijā, jums ir savs stāsts, kā dziedot esat izturējuši okupācijas laiku un ar dziesmu sasnieguši brīvību. Tas ir tik spēcīgs stāsts! Mums ir pienākums izmantot mūziku, lai stāstītu šādus stāstus un padarītu pasauli labāku. Un mūsu koris vēlas ar spēcīgu vēstījumu iesaistīties labākas pasaules radīšanā.
Mums Meksikā ir daudz problēmu, par kurām varam dziedāt, lai pievērstu uzmanību.
Mums, piemēram, ļoti aktuāla ir imigrācija. Ir tik daudz imigrantu, kas dodas cauri mūsu valstij, bet mēs viņus neievērojam, viņi ir it kā neredzami. Ir migranti no Centrālamerikas, kas dodas caur Meksiku uz ASV, un mēs pret viņiem izturamies slikti. Mēs pat to neapzināmies, jo esam pārāk aizņemti, skatoties, kā amerikāņi pret mums izturas. Taču patiesībā arī mēs pret viņiem izturamies neatbilstoši. Par to ir jārunā.
Meksikā ir vairāk nekā simt dažādu vietējo valodu, bet daudzi to nezina. Mums ir tik daudz valodu, un daudzas no tām ir apdraudētas, jo vecāki nevēlas mācīt saviem bērniem šo valodu, jo tā cilvēku prātos asociējas ar nabadzības stigmu. Tādējādi valodas mirst.
Kā saglabāt valodu? Dziediet šajā valodā! Šī ir viena no lietām, ko mēs darām. Mēs sadarbojamies, piemēram, ar dzejniekiem, kuriem ir skaisti dzejoļi vietējās valodās, un es komponēju mūziku ar šo dzeju.
Mērķis ir cilvēkus iedvesmot lietot savu valodu. Ja dziedat savā valodā, tad jūs patiešām padarāt to par savu, un tas ir svarīgi. Tāds ir šī projekta mērķis.
Cik liels ir jūsu ansamblis vai koris?
Diemžēl tas nav īpaši liels. Man ir trīs dažādi ansambļi. Vīru ansamblī ir seši dziedātāji, tad ir lielāks ansamblis, kurā ir divpadsmit cilvēku, un šobrīd man ir arī ukraiņu un meksikāņu ansamblis. Tur esam kādi astoņi. Tas nav liels, bet gribu to paplašināt.
Sakāt – ukraiņu?
Jā, jā! Kad sākās karš, arī es kā brīvprātīgā sāku iesaistīties palīdzības sniegšanā ukraiņiem. Lielākā daļa bēgļu no Ukrainas ieradās Eiropā, bet daudzi gribēja doties uz ASV. Taču, ja jums nav vīzas, vienīgais veids, kā iekļūt ASV, ir pa sauszemi. Tas nozīmē, ka jādodas uz tuvāko robežu, un tā ir Meksikas robeža.
Daudzi ukraiņi devās caur Meksiku uz ASV, bet ne visi varēja iekļūt ASV. Tā es satikos ar ukraiņiem, sāku mācīties ukraiņu tradicionālo stilu, kas ir ļoti spēcīgs, interesants un ļoti atšķiras no tā, ko mēs darām Meksikā.
Sāku sadarboties ar dažiem ukraiņu mūziķiem, lai apgūtu šo stilu, un radās ļoti interesanta kultūras apmaiņas pieredze.
Vai plānojat atkal ierasties Latvijā?
Protams! Tiklīdz varēšu. Man gribētos, lai tas notiek pēc iespējas ātrāk. Bet es
noteikti būšu šeit nākamgad, jo gribu pieredzēt arī Dziesmu svētkus Igaunijā. Šogad braucu uz Lietuvas Dziesmu svētkiem. Gribu dzirdēt visus svētkus, kas notiek Baltijas valstīs.
Ņemiet līdzi savu kori! Varbūt arī jūs varētu piedalīties?
Man tas patiktu. Tas būtu sapņa piepildījums... Vēlos, lai Latvija kļūtu par manām otrajām mājām, un varu to iepazīstināt arī ar Latīņamerikas kultūru un mūziku.
