Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
18. gadsimta otrajā pusē, sadarbojoties izgudrotājiem un logopēdiem, notika mēģinājumi izgatavot runas mašīnu, proti aparātu, kas spētu atdarināt cilvēka runu. Šo eksperimentu mērķis bija dot iespēju cilvēkiem ar runas traucējumiem komunicēt ar šī mehānisma starpniecību. Problēma runas aparātā bija iepriekš izmantotais skaņas avots, – tā dēvētās uzsitošās mēles, kuru prototips jau kopš renesanses laikmeta bija pazīstams un plaši pielietots ērģelēs.
Šādu stabuļu konstrukcija vislabāk saprotama, iedomājoties obojas vai klarnetes mēlīti, tikai ērģelēm šīs mēlītes izgatavotas no misiņa, un vibrējot tās atsitas pret tādu kā silīti. Un, kā zināms, uzsitošā mēlīte spēj radīt diezgan intensīvu, virstoņiem bagātu skaņas spektru.
Tomēr, lai arī šīs konstrukcijas stabules darīja godu mēļu balsīm ērģelēs, runas aparātam vajadzīgo patskaņu veidošanā to pielietojums bija nedaudz problemātisks. Zinātnieki pamatīgi nopūlējās, lai uzsitošo mēļu "tarkšķēšanu" varētu kaut cik mazināt un mēļu skaņu pietuvināt cilvēka runai.
Uz šīs bāzes mehāniķis un izgudrotājs Volfgangs fon Kempelens (Wolfgang von Kempelen, 1734–1804) attīstīja runas aparātu, kurš pēc savas konstrukcijas bija līdzīgs nelielai ērģeļu vējlādei. Turpretī šajā gadījumā stabules gan nebija izvietotas, vadoties pēc toņu augstuma, bet kalpoja dažādu patskaņu un līdzskaņu atdarināšanai. Kā skaņas avots viņam kalpoja uzsitoša mēle, kuras silīti, vietā kur mēle vibrējot atsitas, viņš aplīmēja ar ādu, lai mēles tarkšķēšana mazinātos.
Arī Kopenhāgenas zinātnieks Kristians Gotlībs Kracenšteins (Christian Gottlieb Kratzenstein, 1723–1795), kurš arī nodarbojās ar runas aparāta problēmu, uzlīmēja mundštukam jeb silītei papīru, pergamentu vai ādu, vai arī tradicionālo misiņa mēlīti aizvietoja ar citiem materiāliem, piemēram, ziloņkaulu.
Lielāko lūzumu savos pētījumos Kracenšteinam tomēr izdevās panākt, atklājot, ka mēles tarkšķēšanu pilnībā novērst var vienīgi tad, ja pati mēlīte un silīte nevienā brīdī nesaskaras.
Tas nozīmē, ka mēlīte ļoti precīzi jāielāgo siles rāmītī, tā lai tā nesaskartos ar rāmīša malām. Tādējādi Kracenšteins radīja Eiropas tipa caursitošo mēli. Par pilnveidoto runas aparātu viņš 1780. gadā saņēma Pēterburgas Zinātņu akadēmijas balvu. Izmantojot dažādas formas rezonatorus kombinācijā ar caursitošajām mēlēm viņam bija izdevies realizēt īstenībai tuvu runas atveidojumu.
Protams, ka ierindas zinātniekam diez vai bija pa spēkam izgatavot tik specifisku detaļu kā caursitošo mēli, tādēļ Kracenšteins, savu mērķi realizējot, ir sadarbojies ar vairākiem ērģeļu būvētājiem. Vācu ērģelnieks Georgs Jozefs Foglers (Georg Joseph Vogler,1749–1814) rakstījis, ka kāds no Dānijas Pēterburgā ieceļojis ērģeļu un mūzikas instrumentu būvētājs, vārdā Francs Kirsniks (Franz Kirsnik, 1741–1802), pēc Kracenšteina zīmējumiem izgatavojis caursitošās mēlītes viņa runas aparātam. Šim apstāklim tad nu bija liktenīgas sekas, kādēļ caursitošās mēles vēlāk nonāca ērģelēs.
Dāņu ērģeļbūvētājam tūdaļ pat bija skaidrs, ka viņa rokās ir atklājums ar grandiozu muzikālu potenciālu!
Savukārt jau pieminētais mūzikas teorētiķis, komponists, pianists un ērģelnieks, kā arī romantiskās ērģeļbūves tradīcijas "vēstnieks" Eiropā G. J. Foglers, kurš, starp citu, savulaik koncertējis arī Latvijā, caursitošo mēļu balsis lika iebūvēt savās ceļojumu ērģelēs. Šīs ērģeles Foglers nodēvēja par orkestrionu (Orchestrion). Unikālo instrumentu par Foglera paša līdzekļiem 1790. gadā, ciešā sadarbībā uzbūvēja holandiešu, vācu, dāņu un zviedru ērģeļbūvētāji. Tas bija samērā paliels instruments ar 29 balsīm uz četriem manuāļiem, kuru viņš ņēma līdzi savos garajos koncertceļojumos pa Eiropu.
Foglers, blakus tīri muzikālajām kvalitātēm, pilnā mērā izmantoja vēl kādu caursitošo mēlīšu fenomenu: tās spēj skanēt ar visai dažādu gaisa spiedienu, kas savukārt pieļauj realizēt viņa ilgi loloto sapni par strauju dinamikas maiņu ērģelēs, un to jau kopumā arī pieprasa romantiskās mūzikas estētika.
Foglers bija ļoti draudzīgās attiecībās ar izcilā vācu ērģeļbūvētāja Eberharda Fridriha Valkera (Eberhard Friedrich Walcker, 1794–1872) tēvu. Valkera dzimtas nākamās paaudzes attīstīja šo ļoti izteiksmīgo balsu grupu līdz pilnībai. Protams, ka tā no Valkera puses nebija nejaušība – Rīgas Doma ērģelēs iekļaut šos reģistrus tik izšķērdīgi lielā skaitā.
Caursitošo mēļu balsis ne tikai no akustiskā, bet arī no tehniskā viedokļa ir īsts mākslas darbs. Līdz šim nevienā citā mūzikas instrumentā nebija notikusi tik intensīva zinātnes, praktiskās instrumentu būves un izpildītājmākslas mijiedarbība.
Rīgas Doma ērģelēs skan 11 dažādas caursitošo mēļu balsis:
1. manuālī :
- Contra Fagott 16'
- Euphon 8’
- Cornanglais 8’
2. manuālī:
- Aeolodicon 16’
- Fagott & Oboe 8’
- Oboe 4’
3. manuālī:
- Clarinette 8’
4. manuālī:
- Phisharmonika 8’
- Pedālī:
- Bombardon 32'
- Serpent 16’
- Bassethorn 8’
Vai zini?
