Izstāde pie Krievijas vēstniecības – "izkliegt savu niknumu par šo karu"

"Draakoni galerija" Tallinas skaistajā vecpilsētā, šaurā ieliņā, atrodas tieši pretī ēkai, kurā mīt Krievijas Federācijas vēstniecība. Un tieši tāpēc Igaunijas māksliniece Marija Kapajeva šeit izlēma eksponēt kliedzienus.

Izstādē, kas apskatāma vēl līdz 11. maijam, izmantoti pret agresorvalsts vēstniecību pavērstajos logos salikti veci televizori, no kuriem plūst daudzbalsīgs izmisuma saucienu un vaidu koris.

Kapajeva stāsta, ka to ierakstījusi kopā ar astoņām citām sievietēm, lūdzot izkliegt savu niknumu par šo Ukrainai un mums visiem uzspiesto, nāvējošo karu.

"Mans vēstījums bija mērķtiecīgs – lai viņas kliegtu tieši no šiem vecajiem televizoriem, kas arī atgādina par propagandu, kas plūst no televīzijas.

Es tā vietā piedāvāju ko citu," stāsta māksliniece.  

Izstāde "Ieklausies manā kliedzienā, dzirdi viņu sapņus" šeit nav bijusi kopš kara sākuma, tā atvērta pirms mēneša. Autore skaidroja, ka viņa to plānojusi ļoti mērķtiecīgi – jau pirms gada pieteikusies "Draakoni galerijas" izstāžu programmā.

Galerija pieder Igaunijas Mākslinieku savienībai, Marija Kapajeva ir viena no tās biedriem, taču bija jāpagaida kāds brīdis, lai atbrīvojas telpas, kas šajā gadījumā ir viens no svarīgākajiem izstādes elementiem.

Televizorus māksliniece gribēja izlikt tieši uz ielas, vēl uzskatāmāk raidot signālu Krievijas vēstniecībai, tomēr to nav ļāvuši normatīvie akti par troksni pilsētā. Monitoros galerijas logos tagad 24 stundas diennaktī griežas video ar kliedzējiem.

"Vēl tuvāk Krievijas vēstniecībai nevar pienākt, šī vieta ir unikāla," piebilst māksliniece.

"Tas, ko es izlēmu darīt tieši izstādes atklāšanā – piedāvāt visiem, kuri ir atnākuši, mani atbalstīt. Mēs izgājām ielā pretī vēstniecībai un kolektīvi izbļāvāmies. Man bija svarīgi raidīt ļoti īsu, bet tomēr – savu paziņojumu," viņa stāsta.

Pret Krievijas vēstniecību dziļās sāpēs klieguši kādi 30 cilvēki. Neviens no ēkas gan nav iznācis ar viņiem parunāt.

Vēstniecība tikpat bezkaislīgi izturoties arī pret citiem protestiem. Tāpat kā Rīgā, taču nevis ielas pretējā pusē, bet zem vēstniecības logiem, ir memoriālā siena ar Alekseja Navaļnija ģīmetnēm, piespraustas arī citu Krievijas cietumos apklusināto prezidenta Putina opozicionāru fotogrāfijas.

Marija Kapajeva, māksliniece ar starptautisku izstāžu darbību, kas savās ekspozīcijās izmanto fotogrāfijas, video, arhīvu un interneta attēlus, ir ilgāku laiku dzīvojusi Londonā, šobrīd mācās Tallinas Mākslas akadēmijas doktorantūrā. Uzaugusi krievvalodīgā ģimenē Narvā, viņa tās vēsturi salīdzina ar Mariupoles situāciju – vesela pilsēta tiek iznīcināta, lai tās vietā celtu jaunu, nu jau "atbrīvotājiem".

Māksliniece kopš šī kara sākuma brīvprātīgi palīdzējusi bēgļiem no Ukrainas okupētajām teritorijām, galvenokārt no Mariupoles, kuri no Krievijas ienāca Igaunijā caur Narvu. Viņu dzīvesstāsti parādās arī izstādē, izšūti uz audekla. Projekcijās uz sienas – ukraiņu bēgļu bērnu sapņi un lūgumi, kas izteikti pirms Ziemassvētkiem. Bet ukraiņu mākslinieces Poļinas Kuzņecovas bēgšanas stāsts izstādē iekļauts kā lietu apkopojums, ko viņai un diviem bērniem dāvinājuši ceļā satikti cilvēki.

"Man ir svarīgi, lai, sekojot lielajiem naratīviem un skatoties caur melnbalto prizmu, mēs neaizmirstu uzzināt un atcerēties nianses, mini stāstus. Faktus, kas pēc tam vai nu notīrās [no tāfeles], vai kaut kur aizplūst. Mana [mākslas] prakse lielā mērā vēsta par to," skaidro Kapajeva.

Skrupulozi zīmē kara postu

Viņa nav vienīgā autore Igaunijā, kam ir svarīgi runāt par karu Ukrainā. Viņa apgalvo, ka radošie cilvēki nebūt nav pielāgojušies situācijai, kā tas izskatās virspusēji. Jo ilgāk Krievijas agresija plosa šo valsti, jo jaudīgākā varētu būt reakcija kultūrā.

Ukrainas karš pilnībā pārvērtis arī viņas kolēģes, grafiķes un grāmatu ilustratores Jaronas Ilo dzīvi saules pielietā piejūras ciematiņā pusstundas braucienā no Tallinas.

Pilna māja zīmējumiem – gan skicēm "Moleskine" albumos, gan lielformāta attēliem, kas paredzēti izstādei. Jarona zīmējusi degošas pilsētas, ukraiņu bērnus, vecmāmiņas... Piemēram, mazas meitenes portrets, aiz loga – ziedoša ābele. Tikai – tai nav krāsu. Māksliniece, kuras krievu valodai cauri laužas igauņu akcents, pati 1974. gadā Igaunijā ieradās studēt no Kijivas.

Ar mākslas valodu palīdzēt Ukrainai devusies jau 2015.gadā, viena no pirmajām Igaunijā organizēja arī ziedojumu vākšanas kampaņas.

"Protams, es redzēju, kas notika Austrumukrainā jau 2014. gadā, kad tur ienāca Krievijas karaspēks, un [ukraiņi] to atsita atpakaļ. Pēc tam braucu uz tām vietām, kur atjaunoja skolas, darbojos ar bērniem un skolotājiem – veicu mākslas terapiju. Tas bija Luhanskas apgabalā, protams, Ukrainas pusē," stāsta Ilo.

Sagrautas dzīvojamās mājas, aizdedzinātas un sabumbotas slimnīcas. Bet neskarti palikuši rūpnieciskie objekti – savām acīm redzējusi arī Jarona. To visu viņa skrupulozi zīmējusi.

"Es sešas reizes biju Austrumukrainā. Mana "bāze" bija Severodoneckā. Ļoti dīvaini, viesnīcā mani katru reizi lika vienā un tajā pašā istabā. Nezinu, varbūt mani novēroja, jo ārzemnieku pilsētā principā nebija. Un es tomēr skaitījos ārzemniece, lai arī esmu dzimusi ukrainiete. Manam logam bija tāds zeltīts aizkars, un aiz tā bija Severodoneckas galvenais laukums, izveidots pagājušā gadsimta 50. gados," atceras Jarona Ilo.

Un – Severodoneckā bija tikko izremontēta skola.

"Tiešs trāpījums…! Kam šī skola traucēja? To nobumboja. Pēc tam to vairs nevarēja izmantot," viņa saka.  

Lai gan to pašu mūsdienās vienā sekundē var dokumentēt ar fotoaparātu, Jaronas filigrānajiem zīmējumiem piemīt īpašs spēks. Viņa šķirsta albumu ar 2016. gada skicēm. Sprādzienos izārdīts asfalts, bet cilvēki abās pusēs ielai dzīvo tālāk – jo izvēles jau nav. Večiņa, lai izdzīvotu, pūlas pārdot marinētus gurķus un tomātus. Tikai neviens tos vairs nepērk.

"Skaitās, ka zīmējums ir novecojusi tehnika, kaut kas no iepriekšējiem gadsimtiem. Bet zīmējums ir ļoti emocionāla iespēja. Man ir ideja, es to realizēju. Mūsdienu tehniskās iespējas ir kaut kas pretējs – fotografēju visu, pēc tam sāku ar to spēlēties, kaut ko izmainu… Bet zīmējot es ļoti precīzi zinu, ko ar to gribu izdarīt," skaidro māksliniece.

Daudzi ukraiņi uzskata, ka karš ir sācies jau pirms 10 gadiem, uzsver Jarona. Viņa izveidojusi savu mākslas terapijas metodi, ar kuru noteikt, kuram no dramatiskos apstākļos ilgstoši dzīvojošajiem cilvēkiem steidzami vajadzīga psihologa palīdzība.

Taču nekad nebija gaidījusi, ka šo metodi vajadzēs pielietot mierīgajā Igaunijā, kur pēc pilna apmēra kara sākuma ieradīsies ukraiņu bēgļi. Un  ka lielā politika pārraus arī viņas igauņu ģimenes sakarus ar tuvākajiem ukraiņu radiniekiem, no kuriem daļa palika jaunizveidotajā Doneckas republikā, bet citi aizbrauca uz Krieviju.

"Pēc 2014. gada, kad [Krievija Ukrainai] atņēma Krimu, mums piezvanīja tantes dēls un sacīja, ka viņi ar mums vairs neuzturēs saziņu, tāpēc, ka esam fašisti. Mana mamma esot fašiste, jo viņa dzīvo "nacionālististiskajā" Kijivā, bet es esmu fašiste, jo dzīvoju Igaunijā un tā ir NATO valsts. Ģeogrāfiskā novietojuma dēļ esam kļuvuši par ienaidniekiem," par ģimeni atklāj Ilo.

Igaunijā kara tēma uztverta bez radikalizācijas

Ja vien Ukrainas kara tēma neskar paša mākslinieka ģimeni, tad Igaunijā, salīdzinājumā ar Latviju, tā tomēr kopumā varbūt tiek uztverta mazāk jūtīgi, bez radikalizācijas, novērojusi latviete Šelda Puķīte, kuratore "Kogo Gallery" Tartu.

Viņa telefonsarunā atklāj, ka gan katru dienu klausās Latvijas ziņas, gan arī seko Igaunijas kultūras aktualitātēm. Protams, Marija Kapajeva un Jarona Ilo Igaunijā nav vienīgās, kas reflektē par politiku, pagājušā gada nogalē plašu rezonansi izsaukusi ukraiņu mākslinieces Alīnas Kleitmanes izstāde "Kogo Gallery".

Viņa runā vairāk par agresiju un vēlmi iznīcināt, kas ir iekodēta visos cilvēkos. Tas ne visiem patika, jo viņa atsaucas uz pašas Ukrainas vēsturi, kad arī tika izliets daudz asiņu. Viņa neaizstāv Krieviju, tikai norāda uz cilvēka dabu kā tādu.

Savukārt režisors Dmitrijs Petrenko no Latvijas, kurš pārņēmis Tallinas Krievu teātra māksliniecisko vadību, satikts skvērā tieši pretim teātrim zem dizainiski savienotiem Ukrainas un Igaunijas karogiem, atzīst: lai gan tiešā veidā kara tēma šajā teātrī apspēlēta tikai arī Latvijas skatītājiem pazīstamā Timofeja Kuļabina iestudētajā Bertolta Brehta darbā "Trešās impērijas bailēs un posts" – tāpat kā pie mums, pasaules lielo notikumu atblāzma iespīd gandrīz katrā izrādē.

"Teātris vienmēr ir par to, kas notiek šodien, un jebkura izrāde, kas pat nebija iecerēta par šo tēmu – ja režisors ķeras klāt materiālam, tad viņš domā un runā par to – tas ir ļoti spēcīgs konteksts, kas nevar neietekmēt.

Cits jautājums – vai teātris var būt propagandas instruments. Man šķiet, ka ne – teātrim tas ir pretdabiski tāpat kā labam medijam," spriež Petrenko.

Režisors tomēr aicina nevilkt paralēles starp politisko procesu analīzi kultūras vidē Latvijā un Igaunijā.

Pie ziemeļu kaimiņiem, viņaprāt, vērojama daudz mazāka etniskā spriedze, mazāk baiļu, aizspriedumu. Vēsturiskās traumas, iespējams, ir labāk izrunātas un ārstētas.