Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Hermaņa Brauna praktiskā darbošanās sākas agri – 15 gadu vecumā viņu par pianistu–koncertmeistaru darbā uzņēma tolaik pazīstamajā Silvijas Budo horeogrāfiskajā studijā, un jau jaunības gados parādījās viņam raksturīgais spožais, dzirkstošais, aizrautīgais piesitiens un temperamentīgais spēles stils. Un līdzās šīm žilbinošajām raksturībām arī vēl kāda pianista zelta īpašība – fenomenālas spējas jebkuru skaņdarbu momentā nolasīt no lapas.
Šajā jautājumā vienu atmiņu ainu mums sagādājis Aivars Vaivarājs žurnāla "Zvaigzne" 1959. gada 2. janvāra izdevumā:
"Ja jums konservatorijas kārtējo pavasara eksāmenu laikā pie klases nr. 23., ko sauc par "komponistu klasi", agrā rīta stundā pagadītos sastapt vairākus satrauktus jauniešus, kas, nošu papīru rokā turēdami, cits citam izmisuma pilnā balsī apjautājas, kāpēc vēl Hermanis Brauns nav atnācis, tad nebrīnieties. (..)
Pēc taisnības ikviens no šiem autoriem jau arī pats māk spēlēt klavieres, taču ej nu tekoši un veikli izspēlē visus tos sarežģītos muzikālo domu gājienus, kurus pats esi te sapiņķerējis... Nekur jau arī nav rakstīts, ka savi darbi jāizpilda pašam. Un tāpēc katrs autors pacenties individuālā kārtā sameklēt savu izpildītāju, bet eksāmena rītā atklājas, ka lielai daļai jauno komponistu šis "savs" ... ir Hermanis Brauns."
Tomēr ne vienmēr viss izdevās tik spīdoši, kā iecerēts. Daiga Mazvērsīte žurnāla "Ievas Stāsti" 2016. gada 2. septembra laidienā raksta: "Reiz gan gadījies misēklis kādā radio pārraidē. Brauns uzaicināts pie mikrofona atskaņot nevienam nepazīstamus rumāņu un bulgāru komponistu skaņdarbus. Pianists paļāvies, ka nolasīs no lapas, un nebija pat apskatījies notis.
Dažus skaņdarbus nospēlējis, Brauns uz klavierēm nolika nākamo krājumu un pēc pirmās lappuses apstājās. Klusums ēterā! Kas noticis? Izrādās, jaunizdoto nošu krājumam nebija atgrieztas lappuses un Brauns nevarēja pāršķirt nākamo lapu…"
Papildus pedagoga darbam Brauns bija arī ilggadējs Radiofona un Latvijas Valsts filharmonijas koncertmeistars, tādējādi kopā ar tolaik vadošajiem latviešu mūziķiem atskaņojis latviešu kamermūzikas klasiku, kā arī veidojis vairākus koncertciklus toreizējā Latvijas Valsts filharmonijā, piemēram, "Visas Alfrēda Kalniņa solodziesmas" un "Latviešu vokālā mūzika".
Savukārt priekšstatu par ārzemju komponistu darbu atskaņošanas biežumu var gūt, izpētot Hermaņa Brauna korespondenci. Arhīvos pieejamos materiālos ir vēstules vai kopā ar atsūtītām partitūrām veltījumi–piezīmes no dažādiem Padomju Sociālistisko Republiku komponistiem. Vēstuļu apmaiņa notikusi arī "otrpus žogam", un te nu mēs esam nonākuši līdz stāsta galvenajai atslēgai.
Rakstniecības un mūzikas muzeja arhīvā atrodamas divas vēstules no Bendžamina Britena sekretāriem – abas vieno solījums atsūtīt jaunākos sagatavotos darbus un pateicība par līdz šim jau atskaņotajiem.
Ar Britenu Brauns, visticamāk, iepazinās 1964. gadā, kad britu komponists kopā ar Londonas Karaliskās operas mazās trupas māksliniekiem ieradās koncerttūrē Latvijas Nacionālajā operā jeb toreizējā PSR Valsts operas un baleta teātrī. 1971. gada 4. janvārī Bendžamina Britena sekretārs raksta Hermanim Braunam šādu vēstuli: "Dārgais mister Braun! Misters Britens pateicas par Jūsu vēstuli un jauko kartīti un cer vairākos piegājienos nosūtīt gandrīz visus Jūsu prasītos opusus. Viens no numuriem, "Gana dziesma", nav pieejams, bet pārējie kopā ar mistera Britena komplimentiem drīz nonāks pie Jums."
Savukārt 1973. gada 12. decembrī Britena asistente Rozamunde Strouda raksta: "Dārgais profesor Braun! Misters Britens ļoti pateicas par jūsu kartīti un laba vēlējumiem viņa dzimšanas dienā. Viņš cer, ka neņemsiet ļaunā viņa paša nespēju atbildēt – līdzās tam, ka mistera Britena dzimšanas diena ir kalpojusi par iemeslu veselam lērumam jaunas korespondences, viņš pagājušā gada laikā bijis nopietni saslimis. Misters Britens bija ļoti ieinteresēts dzirdēt par jūsu tulkotajiem viņa darbu atskaņojumiem Rīgā un cer, ka "Cantata Misericordium" atskaņojums veicās lieliski. [..] Viņš sūta laba vēlējumus un pateicas par jūsu vēstuli."
