Par kultūras nozares politisko pārraudzību, par to, kādi bija 12 gadi Nacionālās apvienības vadībā un kādas izmaiņas varētu notikt tagad, kad vadības grožus pārņēmuši "Progresīvie", Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījumā "Meistars Knehts" diskutē Žaņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone, filozofs Artis Svece, biedrības "New East" vadītājs Jorens Dobkevičs, teātra režisore Māra Ķimele un grāmatu redaktors Vents Zvaigzne.
Ēras beigas un blāvi nojaušamās pārmaiņas
Māra Rozenberga: Mainoties valdībai, ir notikušas vērā ņemamas izmaiņas kultūras nozares politiskajā pārraudzībā. Man šķiet, ka neviena ministrija nav bijusi tik ilgi vienas partijas rokās, kā tas ir bijis ar Nacionālo apvienību un Kultūras ministriju 12 gadu garumā. Tikko grožus savās rokās pārņēmuši "Progresīvie" ar būtiski atšķirīgu politisko ideoloģiju. Cik nozīmīga jums šķiet šī politiskās varas maiņa Kultūras ministrijas vadībā?
Artis Svece: To jau mēs nezinām, paskatīsimies! Skaidrs, ka ministrija nav tikai tāds politisks veidojums, tur ir ļoti daudz administratīvu lietu, kas jārisina. Tā ka tas varētu būt interesanti. Arī pēdējie trīs ministri bija diezgan atšķirīgi pēc sava rakstura un ievirzes, ne vienmēr varbūt tādi ideoloģizēti. Tā ka redzēsim.
Māra Rozenberga: Māra, kā jūs domājat, vai ir būtiski, ka mainās politiskā pārvaldība tādā jomā kā kultūrpolitika? Vai jūs to kaut kā izjūtat?
Māra Ķimele: Līdz šim to nevarēja izjust, partija bija viena un tā pati, bet, vai "Progresīvie" ieviesīs kaut ko jaunu ar savu virzību, tiešām jāpiekrīt Artim – redzēsim.
Māra Rozenberga: Ar ko vispār jūs jūtat, ka ir bijusi iezīmīga šī Nacionālās apvienības ēra, ja mēs tā varam teikt, kultūras politikas vadība, Lolita, kāda ir jūsu sajūta?
Lolita Tomsone: Pirmkārt, iekrita Nacionālajai apvienībai tieši Latvijas simtgade, kas ir mazliet piemirsusies, jo vēl jau arī bija pandēmija pa vidu un viss tas izdzīvošanas neprāts. Es domāju, ka tad pēkšņi kultūra bija prioritāte, jo – ar ko tad mēs tajā simtgadē leposimies? Vēsture un mantojums, koncerti un laikmetīgā māksla. Kino nozarē, ja jūs atceraties, jūs kā kultūras žurnālisti noteikti divas reizes nedēļā gājāt uz pirmizrādēm, kas patiesībā ir liela lieta dokumentālajā kino un mākslas kino, kas tika tobrīd izdarīta. Tāpēc, man šķiet, ka tā bija ļoti Latvijas kultūrai svarīga lieta, ka pēkšņi novērtēja to, ka mums ir tik daudz, ko piedāvāt. No otras puses, es domāju, ka
mēs tagad ar jauno valdību un jauno kultūras ministri redzēsim, – ja viņas biroja vadītāja ir Līna Birzaka-Priekule, kura ir bijusi [izstāžu zāles] "Arsenāls" kuratore, es domāju, ka tā prioritāte noteikti mainīsies uz laikmetīgās mākslas muzeju, varbūt uz kino nozari.
Vienkārši domājot par cilvēkiem, kas ir tajās tēmās. Tieši tāpat kā Puntuļa kungs no Nacionālā apvienības uzreiz sāka risināt koncertzāles jautājumu. Tas taču arī ir skaidrs. Aizmirsa par izstāžu zāli, nu labi, bet ir cerība, ka tas Kongresu nams pārtaps vismaz akustiskajā koncertzālē, ka vismaz būs kaut kāda pēctecība, lai arī kurai partijai tā Kultūras ministrija tagad būtu iekritusi.
Artis Svece: Es tikai piekritīšu, ka tur jau tā lieta,
viens ir sapņi vai idejas, ar ko tu nāc, un otrs ir tā realitāte. Tam, ka ir tā realitāte, ir arī plusi, jo tu vari nākt ar kādu grandiozu ideoloģisku plānu, bet tad tev priekšā nostājas nabadzīgie kultūras darbinieki un saka – mums nav pensiju. Un tev ir jārisina pensiju jautājums.
Man liekas, ka tas tiešām ir jāsadala. Viens ir lielie pasākumi un jautājums, vai viena partija kaut kā grandiozi labāk organizētu lielos pasākumus nekā cita. Tad ir šie administratīvie jautājumi, visa nozares pārvalde, un tad ir politiskie jautājumi, kādi nepārprotami bija.
Māra Rozenberga: Kā tu, Vent, esi vai neesi izjutis šos politiskos jautājumus tieši "Nacionālās apvienības laikā"?
Vents Zvaigzne: Es esmu izjutis, tiesa, es arī piekrītu Artim Svecem, kurš teica, ka tā gandrīz kā klišeja kļūst, tie 12 gadi kā "Nacionālās apvienības ēra". Tā ir drusku klišeja tādēļ, ja mēs ņemam vērā, ka tie bija trīs ministri. Pirmais bija samērā īsais, bet, daudzuprāt, diezgan neveiksmīgais Žanetas Jaunzemes-Grendes periods. Tad visilgākais no visiem bija Daces Melbārdes posms.
Māra Rozenberga: Kuru viņa turklāt uzsāka bezpartejiski, tikai pēc tam iestājoties Nacionālajā apvienībā, bet nu jau "Jaunajā Vienotībā".
Vents Zvaigzne: Jā. Visbeidzot bija pašreiz pēdējais kultūras ministrs Nauris Puntulis. Katrs no viņiem tomēr iezīmējās ar atšķirīgu redzējumu un skatījumu. Līdz ar to nevarētu teikt, ka būtu kāda Nacionālās apvienības ideoloģija vai kontrole, ko viņi būtu konsekventi īstenojuši. Katram bija savs skatījums. Par pašreizējo situāciju es teiktu, ka šobrīd ir ļoti liela neskaidrība. Ir tādas valdības, kas nāk klajā ar diezgan skaidru deklarāciju un izvirzījumu, kas vienus apmierina, citus neapmierina, bet viss jau ir skaidrs, ka mums jau atkal nekas nebūs, bet citus mīlēs un atbalstīs. Savukārt pašreizējā gan valdības deklarācija, gan dažas intervijas, kuras paklausījos ar jauno kultūras ministri, drīzāk rada iespaidu, ka viņa nav ilgstoši gatavojusies šim. Kaut arī viņai it kā ir visa sagatavotība, bet par to, ka tieši tagad viņa nonāks ministra postenī, neizklausās, ka viņa būtu rūpīgi un ilgstoši domājusi. Es varētu iezīmēt trīs atslēgas vārdus, kuri raisa jautājumus, kā tie tiks īstenoti. Pirmais vārds, kas izskan ir laikmetīgums, ko jau Lolita atzīmēja. Es gan gribētu atzīmēt, ka jau Naura Puntuļa laikā, neskatoties uz tradicionālo kultūru un Dziesmu svētkiem, bija gana daudz laikmetīgās kultūras pasākumu un norišu.
Lolita Tomsone: Ļoti mazs budžeta procents tika veltīts laikmetīgajai mākslai. Ja skatās to viņa pīrāgu, kā tas tika sadalīts.
Artis Svece: Un ministrija neveido pasākumus, to jau cilvēki dara.
Vents Zvaigzne: Protams, ka dara cilvēki, jautājums ir, vai ministrija dod zaļo gaismu un kādā veidā ministrija to atbalsta. Tā ir viena lieta. Otra lieta, kas izskan praktiski visur, ir vārds iekļaušana, iekļaujošs dažādā veidā grozīts. Es atceros, ka iekļaušanas trūkumu pārmeta, ja nemaldos, saistībā ar vienu politisko balsojumu Naurim Puntulim, kaut gan tas bija jautājums, kuriem principiem tajā brīdī jāseko kultūras ministram, jo tas nebija nekādā veidā ar kultūru saistīts jautājums.
Māra Rozenberga: Mēs runājam par partnerattiecību likumu.
Vents Zvaigzne: Jā, tā bija partnerattiecību likuma apspriešana, bet jebkurā gadījumā ir šis otrs atslēgas vārds – iekļaujošs. Trešais, ko es nupat vēl pamanīju, ir vēl arī vārds ideoloģija. Tātad tā viena lieta varētu vienot kaut kādā ziņā, ko, starp citu, atzina un ļoti interesanti izteicās Agnese Logina, kad viņa teica, ka tikai Nacionālā apvienība un "Progresīvie" līdz šim ir sapratuši, ka kultūra ir svarīga valsts ideoloģijas daļa. Nu, kādā veidā tas tiek izprasts, to mēs redzēsim, bet pagaidām es šos trīs atslēgas vārdus turu prātā. Visvairāk neskaidrību tieši plašās interpretācijas dēļ man ir par vārdu "iekļaujošs". Ja mēs skatāmies kultūras koncepciju 2027. gadam, tur pamatā tiek runāts par sociālo iekļaušanu, bet, protams, šis vārds "inclusivity" var ietvert visu ko. Šos trīs atslēgas vārdus es turu prātā un gaidu, kas būs.
Kad ārvalstīm tava kultūra interesē vairāk
Lolita Tomsone: Kultūra bija tik svarīga, ka mēs gandrīz dabūjām vienkārši te [Gunāru] Kūtri par kultūras ministru, te vēl kādu. Man liekas, tāpēc visi bija tik briesmīgi sacepušies. Ja Nacionālā apvienība cīnījās, es tā pieņemu, lai Kultūras ministrija būtu viņiem, ka tas ir kaut kas svarīgs, tad šeit to vienkārši mētāja apkārt. Par to sāpēja sirds.
Māra Ķimele: Man šķiet, ka
līdz šim neviens, arī Nacionālā apvienība tā īsti negribēja to Kultūras ministriju, vienkārši Nacionālajai apvienībai parasti atmeta to kā nesvarīgāko ministriju.
Māra Rozenberga: Gribētu dot vārdu vēl arī Jorenam Dobkevičam. Joren, jūs esat laikam jaunākais šeit no mums, sarunu biedriem studijā, vai nav tā, ka klišejiskie Nacionālās apvienības 12 gadi nozares pārvaldībā sakrīt arī ar jūsu pieaugšanas laiku?
Jorens Dobkevičs: Jā, gana daudz. Jūs stāstījāt par laikmetīgo mākslu, kas parādās arvien vairāk Rīgas kontekstā, bet es šodien, protams, negribu no sava aspekta komentēt Rīgu, gribu runāt par Latgali, par Daugavpili. Tur pa tiem 12 gadiem situācija ir ļoti švaka. Švaka ar to, ka Kultūras ministrijai Nacionālās apvienības paspārnē šis reģions nav ne interesants, ne aktuāls, un tā ideoloģija, kas strādā ziemeļrietumu un centrālajā Latvijas daļā ar to etnocentrisko un tradicionālo, tur īpaši nestrādā, nav iekļaujoša ne mazākumtautībām, ne laikmetīgajam kontekstam, kas tur ir, tām problēmām un lietām.
Māra Rozenberga: Bet kāpēc?
Jorens Dobkevičs: Kādreiz man viens no Kultūras ministrijas darbiniekiem atbildēja, kāpēc viņi nerīkoja medijpratības programmu Latgalē vai komentēja vienu Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) programmu, kāpēc viņi nerīkoja to Latgalē vai kāpēc Kultūras ministrijai tā Latgale ir savādāka. Viņš pateica ļoti atklāti – jo tur nav mūsu elektorāta, par Nacionālo apvienību Daugavpilī nebalso, tā nav zeme, kur viņiem ir ērti un forši parādīties ar kādu savu programmu. Vīzijas, ilgtermiņa stratēģijas uz integrāciju, kohēziju, dialoga veidošanu caur laikmetīgām vai tradicionālām formām, izmantojot kultūru kā katalizatoru tām pārmaiņām un sarežģītajām diskusijām, netika izmantotas.
Galu galā ir tas, ka reģionos pastāv tikai valstiska kultūra, tikai valsts teātri, pašvaldības valsts kultūras iestādes, muzeji un centri, un pilnībā nav nevalstiskās kultūras. Tāda neeksistē. Nav cita konteksta.
Tā situācija, kas veidojas pašvaldības valsts kultūras iestādēs, ar katru gadu apaug ar pašcenzūru vairāk un vairāk, jo to centrālo domu un ideoloģiju no Rīgas translēt nav iespējams, jo tā nav aktuāla, bet savu radīt pietrūkst spēka, kapacitātes, ideju, radošuma, dažādu lietu. Pēdējās nedēļas laikā jautāju pazīstamiem režisoriem, māksliniekiem, aktieriem Latgalē – kāda jums ir sajūta par mākslu pilsētā un reģionā? Bija stāsts par to, ka ir visbriesmīgākā pašcenzūra, kas stopē visādus procesos, un šeit, protams, nevar pateikt ir vai nav Nacionālā apvienība pie tā vainīga. Varbūt dabiski izveidojās tāds process, ka pastāv tikai valsts iestādes ar diezgan primitīvu domu un pieeju mākslai, un nevalstiskās kultūras alternatīvas nav, un kultūra netiek izmantota kā "soft power" Latgales un Daugavpils integrācijai.
Māra Rozenberga: Bet jūsu biedrība "New East" tieši ir nevalstiska organizācija, kas nodarbojas ar kultūras projektiem. Jūs jūtaties kā baltie zvirbulīši?
Jorens Dobkevičs: Jā, mums ir tāda ļoti laba tradīcija katru pavasari Valsts kultūrkapitāla fondam (VKKF) iesniegt pieteikumus un nekad nedabūt naudu, jo tas ir pārāk dārgi. Reāli tie ir brīvprātīgi projekti, bet tas esot pārāk dārgi vai [kādam nav saprotams], kāpēc jūs izrādi gribat pievienot arī krievu, ukraiņu un baltkrievu valodās papildus latviešu valodai? Vai kāpēc runāt ar krievvalodīgajiem par karu un reflektēt par to 2022. gadā? Piemēram, [Vācijas] Bundestāga programma atbalsta šādas iniciatīvas ātrāk, vienkāršāk, vieglāk gan ar naudu, gan idejām. Viņi saprot, ka tas ir svarīgs [jautājums]. Vai, piemēram, "British Council" Latgalē nevalstiskās kultūras ziņā dara 100 reizes vairāk nekā Kultūras ministrija un atbalsta iniciatīvas, atbalsta kopienu teātrus, atbalsta dažādas formas.
Tas ir stāsts par to, ka cilvēki meklē kopējas vērtības. Diemžēl neatrod tās ar Kultūras ministriju, bet atrod ar ārvalstu fondiem vai vēstniecībām. Ļoti interesanta sajūta, vai ne?
Kā tas nākas, ka esam tik konservatīvi?
Lolita Tomsone: Par Rotko centru un visu to cenzūras gadījumu, tur jau bija tā dīvainā sakritība, ka kultūras ministrs pat bija pret cenzūru, bet tāpat to izstādi nocenzēja un redzēja tikai pirmajās dienās, tad izņēma tos darbus ārā, un tad tikai pēdējā dienā bija diskusija Daugavpilī.
Māra Rozenberga: Līdz ar to tā cenzūra bija daudz izteiktāka no vietējās pašvaldības puses.
Jorens Dobkevičs: Jā, pašvaldība turpina, tā jūt, ka to drīkst darīt, ka drīkst cenzēt mākslu, un to arī dara. Galu galā, man liekas, ka
tā ir Latvijas problēma, ka mēs neizmantojam jau kaut kādu desmitgadi mākslu un laikmetīgo mākslu kā platformu diskusijām un sarunām par sarežģītām tēmām mūsu valstī, ko drīkst sabiedrība, ko nedrīkst, kādi mēs esam, kādas ir cilvēku tiesības un tā tālāk.
Biju pagājušajā nedēļā Varšavā darba braucienā. Polija mums liekas ļoti konservatīva valsts, vairāk konservatīva nekā Latvija, dažreiz arī nedemokrātiska vai kas tamlīdzīgs. Aizgāju uz Zacheta muzeju Varšavā, vienkārši uz pirmo muzeju, kas tur ir, un tur bija tāda 21. gadsimta reālistu izstāde! Tur bija stāsts par to, ka viņi reflektēja par Jēzu Kristu šodienas sabiedrībā, ka viņš var kļūt par bomzi, narkomānu, ka Jēzus Kristus var dažādās formās būt mūsu sabiedrībā. Es pameklēju – par to nebija nekāda skandāla, nekādu diskusiju. Polijā, kas ir ļoti katoliciska, konservatīva valsts, tas ir pilnībā okei, tā ir laikmetīgā māksla. Tā var veidot diskusiju, tā var nepatikt lielākajai sabiedrības daļai, bet to drīkst darīt. Bet Latvijā – parādās viena skulptūra, un jau notiek krusta ceļš apkārt muzejam, un pašvaldība pieslēdzas un komentē to visu, bet tur vienkārši ir viena sieviete ar tetovējumiem. Un viss.
Kā tas sanācis, ka esam tik konservatīvi, un laikmetīgā māksla mums nepalīdz veidot to dialogu par sarežģītām tēmām?
Vents Zvaigzne: Ir jautājums – Daugavpils un Latgale, Daugavpils attiecības ar centru un Latgales attiecības ar centru. Es saprotu, arī Rīgā bieži vien ir tendence Rīgu asociēt ar to, kas notiek Rīgā, Latvijā, Vidzemē un Kurzemē. Vai Latgalē, Daugavpilī nav līdzīgi? Ņemot vērā gan Daugavpils atšķirīgo lielumu, gan nacionālo sastāvu. Vispār reizēm esmu dzirdējis pat tik radikālus apgalvojumus, ka Daugavpils ir kā anklāvs pārējā Latgalē, kam es arī negribētu piekrist. Taču jautājums ir, jā, cik lielā mēra šīs aprakstītās problēmas ir tieši Daugavpils un cik lielā mērā tās ir jau Latgales kultūras vai kultūrpolitikas problēmas?
Jorens Dobkevičs: Manuprāt, tas, kas notiek Daugavpilī, notiek arī Latvijā. Daugavpils nav ne anklāvs, ne kāda cita valsts, ne cits reģions. Tā ir Latvijas daļa, mums nav nekādas autonomijas. Kultūras iestādes ir tāpat zem pašvaldībām kā Kurzemē, Vidzemē un Rīgā. Kultūras iestādes teātrī ir zem Kultūras ministrijas, tie ir tādi paši teātri kā Valmierā un citur.
Māra Rozenberga: Tas lielā mērā droši vien ir stāsts par to, kā kultūrpolitika savijas vai nesavijas ar integrācijas vai sabiedrības saliedēšanas politiku, kas arī ir Kultūra ministrijas pārziņā, par ko arī Kultūras ministrija Nacionālās apvienības valdīšanas laikā ir saņēmusi zināmu devu pārmetumu, ka šī sabiedrības saliedēšanas politika nav bijusi viņu uzmanības centrā.
Artis Svece: Jā, man liekas, ja mēs meklējam tādu politisko aspektu nacionāļu Kultūras ministrijai, tad tur kādas divas, trīs tēmas izvirzās, un šeit jau arī tās parādās. Tās kaut kādā ziņā tika realizētas caur nedarīšanu, nevis darīšanu, tāpēc arī tās tagad nav priekšplānā. Proti, viens ir vienaldzība pret integrācijas politiku. Protams, visu laiku kaut kas notika, bet tas nebija centrā. [Sarmīte] Ēlerte, šķiet, bija tā, kas integrācijas politiku pārcēla uz Kultūras ministriju, un pēc tam tas tika ignorēts. Protams, var būt dažādas integrācijas, un šeit jau bija runa ne tikai par Latgales, bet vispār par pilsonisko sabiedrību Latvijā ārpus Rīgas, kāda tā ir. Otrs ir moderna laikmetīgā māksla, kas daļai ministru nebija sirdij tuva, bet arī visai tai nacionāļu kompānijai ir kaut kas svešs un aizdomīgs. Es domāju, ka tas arī realizējās kaut kādās nerakstītās taktikās, ko atbalstīt un ko neatbalstīt Latvijā. Tā problēma, protams, ir, ka laikmetīgā māksla un laikmetīgā kultūra ir viens no elementiem, no kura ir atkarīgs tas, vai Latvija ir dinamiska, starptautiski konkurējoša sabiedrība.
Ja mēs mēģinām noslēgties un koncentrēties tikai uz šauri izprastu identitātes politiku, tad mēs nokļūstam tajā vietā, kurā šobrīd esam, ka kļūstam arvien provinciālāki.
Akūts stratēģijas trūkums
Māra Rozenberga: Bet kas jums ir tie atskaites punkti, ar kuriem jūs vērtējat, vai un kas ir padarīts konkrētā jomā? Māra, – piemēram, kad jūs skatāties uz to, kas pēdējos piecos vai 10 gados ir noticis kultūras politikā, pie kā jūs tveraties, kas jums ir svarīgi?
Māra Ķimele: Man liekas, ka tas ir tas pats, kas visā valstī – viss notiek kaut kādiem maziem gabaliņiem. Kurš nāk pie teikšanas, viņš varbūt ar visu savu jaudu metas iekšā un dara to, ko viņš uzskata, kā vajag, bet tad atkal nāk nākošie. Mums nav tālredzīgas stratēģijas valstī, ne tikai kultūrā. Tās nav ne zinātnē, ne rūpniecībā. Rūpniecībā vēl jo vairāk. Taču nav perspektīvas. Mēs visi dzīvojam gabaliņu pa gabaliņiem.
Artis Svece: Jā, uz tiem lielajiem pasākumiem mēs esam gana ņipri, vai ne?
Māra Ķimele: Friši, jā, un man pilnīgi pat riebj tie vienreizējie kultūras pasākumi, jo, draugi, ja jūs zinātu, cik tur daudz naudas tiek iegāzts, un to parāda vienu reizi. Šajā gadījumā es, protams, nerunāju par Dziesmu svētkiem, jo tie tiek gatavoti visus šos gadus, kamēr tiek sasniegta virsotne, bet ir
tādi vienreizēji pasākumi, pilsētas svētki, visādi tādi zema līmeņa jeb vidēja līmeņa pasākumi, kur varbūt pat piedalās daudz tautas mākslas kolektīvu, kas ir brīnišķīgi, bet tomēr tur aiziet milzīgas naudas un jēgas nekādas. Visi dzer alu un piedzeras beigās.
Māra Rozenberga: Ikdienas prieku jau cilvēkiem tomēr arī vajag.
Māra Ķimele: To ikdienas prieku, es domāju, ka mēs paši varam arī sagādāt ģimenē un ar draugiem, bet tie saucamie kultūras pasākumi, kuru mākslinieciskais līmenis nav augsts, bet kuros aiziet ļoti lieli līdzekļi, man liekas, ka tas ir…
Artis Svece: Bet nav jau runa par mākslu, mums nevajag tagad sākt gānīt pasākumus, kuros cilvēki sanāk kopā un priecājas. Tur jau nav nekas slikts. Jautājums jau ir par priekšroku, par to, kas ir svarīgs, vai es dodu priekšroku ilgtermiņa jautājumiem vai koncentrējos uz atsevišķiem notikumiem. Tā problēma jau nav tajos notikumos, problēma ir tajā, ka ir tikai šie pasākumi.
Māra Ķimele: Tieši tā, tieši tā.
Māra Rozenberga: Ja mēs runājam par šo pārmantojamību, ir taču attīstības dokumenti, kultūras pamatnostādnes…
Jorens Dobkevičs: Tas strādā tāpat kā pašvaldības. Tos skaisti sarakstīja copy–paste no iepriekšējā perioda un skaisti stāv plauktiņā. Es kādreiz atvēru kādas Latvijas pilsētas plānu, un tur bija tik daudz to kļūdu, viņi pat nav tās pārbaudījuši, atbildīgais cilvēks no pašvaldības. Bet tas ļoti dārgi maksā, un firmas no tā pelna naudu, lai ļoti līdzīgas lietas rakstītu visur Latvijā. Es ļoti piekrītu jūsu domai, ka kultūrai kā vienam no valstiskuma aspektiem trūkst ilgtermiņa stratēģijas, vīzijas.
Es kā jauns cilvēks, dzīvojot Latvijā, gribu saprast, ko es šeit darīšu un kādu valsti redzēšu pēc 20, 30 gadiem. Ne pēc četriem, pieciem, mani tas neinteresē, mani interesē tā ilgtermiņa vīzija, vai mēs maināmies, ejam uz to daudzveidīgo kultūru, iekļaujot ļoti dažādus aspektus un tēmas, un ejam uz to laikmetīgo, saglabājot tradicionālo, vai mēs tikai uzsveram, ka Dziesmu svētki ir vienīgais, kas ir Latvijas kultūrā, un basta, nekas cits.
Māra Ķimele: Bet ir vēl viens aspekts. Nav tikai tradicionālā kultūra. Mums Latvijā ir visaugstākā līmeņa mākslinieki visās jomās. Visaugstākā līmeņa. Tur jau tas paradokss. Mums ir izcili laikmetīgās un vizuālās mākslas mākslinieki, nerunāsim vispār par mūsu izcilajiem mūziķiem, mums ir izcili aktieri, mums ir ļoti labs kino. Visur, kur ir profesionālā māksla, kas skar atsevišķu nozari, tur ir ļoti augsts līmenis, un tas paliek kaut kur karājoties gaisā.
Jorens Dobkevičs: Nepamanāms.
Māra Ķimele: Jā, tas paliek karājoties gaisā, jo cilvēku, mūsu Latvijas iedzīvotāju lielā masa, kaut kā nesaskaras ar šo. Mums trūkst šī starpposma. Nevis tādēļ, ka mākslinieki būtu tik lecīgi un iedomīgi, nē, viņi iet savā profesijā līdz galam, viņi kāpj arvien augstāk un augstāk un aizplūst uz ārzemēm, protams, jo tur ir, kas uz to skatās, tur ir, kas to novērtē.
Trūkst tā starpposma, un tā ir izglītība, izglītība un vēlreiz izglītība, un skolotāju līmenis.
Artis Svece: Vai dzīvot Latvijā māksliniekam ir interesanti? Tas ir atkarīgs no tā, kas te notiek. Ja viss ir mokoši, viss ir lēni, viss ir tikai mazums, viņš atbrauc tikai te pie vecāsmātes paskatīties, kā viņa govi slauc. Ja šeit ir dinamiska vide, viņi paši nāks atpakaļ.
Jorens Dobkevičs: Un droša vide.
Vents Zvaigzne: Gribētu lūgt neaizmirst vienu dimensiju, kas pilnīgi noteikti Nacionālās apvienības ministriem un patiesībā visām valdībām bija svarīgi, un tas ir viens vārds, ko es neatrodu pašreizējās jaunās valdības deklarācijā, un tas jo īpaši attiecas uz kultūru. Ir runa par nacionālo. Respektīvi – nacionālā kultūra. Tiesa, jaunās valdības deklarācijā ir vārds latvisks, bet latvisks ir kaut kas cits. Tieši nacionālā kultūra kaut kādā veidā raugās uz to, ka visa tā daudzveidība nav haotiska vai kaut kāda, ka šī daudzveidība tiek kopta, kā jau kultūra, tādā veidā, lai tā atbilst Latvijas nacionālajām interesēm kopumā.
Māra Rozenberga: Runa ir par nāciju?
Vents Zvaigzne: Jā, runa ir par nāciju, runa ir par to, kas vispār ir kopīgais labums vai sabiedriskais labums un kādā veidā šīs intereses notiek. Skaidrs, ka tas ir arī likumos ierakstīts, ka, piemēram, Dziesmu svētki ir nacionālās kultūras daļa. Ar tiem tas ir acīmredzami, ka tas nav tikai par to tradicionālo, tā ir tik liela no visiem Latvijas novadiem iesaiste tajā visā, ka, ja tiek uzturēta šī tradīcija, tā ļauj nodrošināt arī ļoti augstu līmeni, kas tik milzīgam masu pasākumam ir vienkārši lielisks. Tā ir dimensija, no kuras nekādā ziņā, vai tas ir vai nav pieminēts, nedrīkstētu izvairīties arī jaunā valdība un jaunā kultūras ministre. Es vienmēr gribētu paturēt šajā visā, ka mums ir vajadzīgs daudzveidīgums, mums ir vajadzīgs tas un tas, bet jānotur arī šis.
Artis Svece: Katrā ziņā viens, ko es kādreiz esmu uzsvēris un arī tagad gribētu uzsvērt, ka
nevajadzētu no ministrijas sagaidīt kaut kādus risinājumus visvisādām kultūras lietām un identificēt kultūru ar ministriju, un jebko, kas notiek kultūrā, saistīt ar ministrijas vārdu. Tas ir par daudz goda ministrijai.
Man liekas, ka tiešām tas būtiskais jautājums ir, kāda ir tā stratēģija. Protams, ka ir kaut kas izdarīts. Viens ir tas, ka Latvijas augstā kultūra izdzīvoja arī Covid-19 laikā. Pie tādiem nopelniem, es domāju, ka svarīgi pieminēt arī kultūrkapitāla atgriešanos pie akcīzes nodokļa, kā to teikt, procenta. Tas arī tomēr ir notikums. Taču ir kaut kāda vesela virkne ar lietām, kas jau mums ir tās mūžīgās, kuras nevar atrisināt ar vienreizējiem pasākumiem.
Tā, starp citu, ir ne tikai Kultūras ministrijas, tā ir visas mūsu politikas problēma, ka ilgtermiņa risinājumi, kuri ir grūti, no tiem izvairās un koncentrējas uz kaut ko sīku.
