Tintnīcas no metāla, stikla un pat no akmens, spalvaskāti ar dažāda izmēra spalvām, papīra naži ar sievietes tēlu un ar īrisu uz roktura, aizkorķētas tintes pudeles, kurās palikušas tumšā šķidruma pēdas, arī zīmuļu turētāji, atmiņu un recepšu klades – izstādē "Tintnīcas un spalvaskāti" vairāk nekā gadsimtu senos rakstāmpiederumus kuplina arī citi tā laika priekšmeti. Tintnīcu vēsture patiesībā stiepjoties krietni senākos laikos – no akmens un no māla tās esot gatavojuši jau pirms vairākiem gadu tūkstošiem. Vēlāk tās taisījuši no porcelāna, stikla, koka un metāla.
"Tintnīca varēja būt vienkārša stikla pudelīte. Tas varēja būt arī trauciņš uz paplātes, uz speciālas pamatnes. Šeit arī tas, ko mēs redzam, no vara it kā paplāte. Šeit tas viss ir vienā gabalā. Divi cilindri, un tajos iekšā ir stikla tintes trauciņi. Katram pārim ir paceļams vāciņš, un trauciņos ielej tinti," rāda muzeja "Rīgas Jūgendstila centrs" projektu vadītājs Dzintars Gilba. Kāpēc divi trauciņi? Dzintars Gilba skaidro: "Vai nu dažādas krāsas, vai dažādām tintēm. Jo ir viens cits tintes trauks tur, kur uz pamatnītes ir uzraksts "Buchtinte" [vācu val.] – grāmatu tinte. Tā varētu būt rakstīšanai. Un "Kopiertinte" [vācu val.] – tā kā kopēšanai. Dažādām funkcijām un dažāds tintes sastāvs vai kas nu tur. Bet lai būtu dažādas tintes."
Tintnīcas bijušas gan vienkāršas, gan greznākas, piemēram, rotātas ar augu ornamentu, un bijušas arī pavisam izsmalcinātas – kā daļa no rakstāmgalda garnitūras, kur bijusi paredzēta vieta, piemēram, arī dokumentu turētājam, tintes susināmajam, svečturiem un spalvaskātu trauciņam. Neatkarīgi no tintnīcas vērtības neatņemama sastāvdaļa bijusi tinte. Izstādē apskatāmas vairākas tintes pudelītes un viena liela ar padilušu etiķeti.
"Noskaidrojās, ka tā ir "Perfect-Tinte", ražotājs ir M. Garber. Nu, labi, tiktāl bija skaidrs, bet sāku papētīt smalkāk. Periodika.lv, protams daudz ko palīdz noskaidrot. Un tur nāca priekšā ziņas, ka Rīgā, Kurmanova ielā 8, [tagad] Ernesta Birznieka-Upīša ielā, atradās Movšem Garberam piederoša ražotne, kur ražoja arīdzan tintes. Bet cita starpā par šo fabrikantu ziņa ir tāda – 1913. gadā avīzes vēsta, ka tiesa viņu atzinusi par vainīgu konkurenta Rūdolfu Torno spodrināšanas krēma "Saulesstars" tirdzniecības etiķetes pakaļdarināšanā. Respektīvi, viltošanā. Un sodījusi ar 2000 rubļu lielu naudas sodu. Tā bija milzīga summa! Tā teikt, nu lai nedomā taisīt muļķības arī tālāk," stāsta Gilba.
Izstādē apskatāmas arī Rīgā ražotas jūgendstila laika burtu trafaretu plāksnītes, kas izgatavotas no vara. Ar to palīdzību var uzrakstīt gotiskos burtus. Tās Dzintars Gilba pagājušajā mēnesī esot neviļus atradis kādā Pierīgas antikvariātā.
Savukārt viena no neprastākajām lietām ir vēstuļu svari, kas to īpašniekam ļāvuši saprast, kādas vērtības pastmarka uz aploksnes ir jālīmē.
Muzeja krājumā ir arī dažādi spalvaskāti, un viens no tiem izgatavots pasaulslavenajā Čehijas firmā "Hardtmuth", kas mūsdienās pazīstams kā uzņēmums "Koh-I-Noor Hardtmuth", kur ražo sabiedrībā populāros zīmuļus.
Daudzu izstādē apskatāmo priekšmetu īpašnieki neesot zināmi, bet, piemēram, liela vēstuļu mape piederējusi bagātajai Zengbušu dzimtai no Rīgas.
"Mape glabājusies Vācijā Zengbušu dzimtas pārstāvju īpašumā, bet viņi izdomāja, ka uzdāvinās muzejam. Uzdāvināja gan mapi, gan arī virkni ar šādiem skaistiem apsveikumiem, kur uz grezni noformēta tipogrāfiski iespiesta papīra mazais Reinholds Zengbušs ar spalvaskātu ar roku rakstījis apsveikumus vecākiem," stāsta Dzintars Gilba.
Izmēģināt vecās rakstības stilu nākamās nedēļas svētdienā un arī pēc mēneša varēšot ģimenes ar bērniem, kuriem solās palīdzēt muzejā mītošā lelle runcis Alberts. Savukārt tintnīcas un rakstāmpiederumi jūgendstila centrā būs apskatāmi līdz 1. decembrim.
