Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Par šo darbu 1922. gada laikrakstā "Ritums" savu spriedumu deva dzejnieks, teātra un mākslas kritiķis Jānis Sudrabkalns: "Ofenbahs – kas ir Ofenbachs?" Un vairums atbildēs: vieglas mūzikas autors, operetists… Jau pirms Vāgnera Hofmanis prasīja pēc kopdarba, pēc drāmas, skaņu un krāsu apvienības. Šī komiskā opera nav nekāda vieglā – ne velti Hansliks savā laikā atcerējās, ka Gustavs Mālers vēl ģenerālmēģinājumā ļoti vienkāršās G-dur valša pirmās taktis lika atkārtot vismaz reizes sešas. Ofenbahs ir Kreislers, Hofmaņa kapelmeistars Kreislers."
Šajā reizē centīsimies tuvāk iepazīt nevis Ofenbaha "Hofmaņa stāstus", bet gan pašu Kēnigsbergā dzimušo Ernstu Teodoru Vilhelmu (A.) Hofmani (Ernst Theodor Wilhelm (Amadeus) Hoffmann; 1776–1822).
Viņa portretu un talantu buķeti ļoti veiksmīgi ieskicēja cits teātra kritiķis un tulkotājs Roberts Kroders 1922. gada izdevumā "Ilustrēts Žurnāls Nr. 7": "Nemiera gars, dēmonisks fantasts, neprātis, visas pretrunas sevī apvienojošs. Jau agrā jaunībā lauzās uz āru viņa kaislais gars. Viņš nodevās mūzikai un zīmēšanai. Vēlāk viņš metās trakulīgajās baudās, ļāvās kaislākām dvēseles un gara kaprīzēm…
Viņš bija dzejnieks, mūziķis, operu komponists…, karikatūrists, kapelmeistars, režisors, visur darbīgs, ģeniāls. Un turklāt vēl kārtīgākais, pedantiskākais ierēdnis… Viņš bija mūžīgs traktieru un vīnpagrabu viesis.
Vīns bija viņa radošās iedvesmas nesējs, fantastiskās poēzijas avots. Vīna skurbā pasaule tam rādījās fosforiskā gaismā, viņš redzēja dīvainas fantasmagorijas, maskas, biedus. Dabu viņš neizjuta, bet ritēja mākslas un savu individuālo izjūtu ritmos. Visur viņu vajāja rēgi. Dzīve viņam bij’ dēkaina." Cik precīzi!
Visa pasaule sen ir atzinusi E. T. V. Hofmaņa nopelnus vācu romantiskās literatūras attīstībā un nākamo paaudžu literatūras pārstāvju rakstības stila ietekmē. Viņa literārie darbi ir iegūluši daudzu komponistu muzikālajā mantojumā – R. Šūmaņa "Kreisleriānā", R. Vāgnera "Tanheizerā" un "Nirnbergas meistardziedoņos", P. Čaikovska baletā "Riekstkodis" un L. Delība baletā "Kopēlija", arī Paula Hindemita operā "Kardijaks".
Tomēr Hofmaņa pašaprāt, viņa īstais aicinājums bija mūzika. Uz to viņš tiecās visu savu neilgo mūžu. Etalons mūzikā viņam bija Mocarts. Savu trešo vārdu Vilhelms viņš nomainīja pret Amadeju, ko saglabāja, arī rakstot literāros darbus.
Mūzikas pamatus viņš apguva pie sava laika talantīgajiem meistariem. Klavierspēli pie Karla Gotlība Rihtera (Carl Gottlieb Richter; 1728–1809), kas bija Baha dēla Karla Fīlipa Emanuela audzēknis, kompozīciju pie J. V. Gētes un J. G. Herdera laba drauga Johana Frīdriha Reiharda (Johann Friedrich Reichardt; 1752–1814). Paralēli tieslietu jomai, kas bija viņa pamatnodarbošanās, katru mīļu brīdi Hofmanis centās būt blakus un kopā ar mūziku.
Bambergas teātrī viņš pildīja gan skatuves strādnieka, gan dekoratora, dramaturga un menedžera funkcijas. Hofmaņa mūzikas kritikas raksti aizsāka šīs jomas nozīmīguma apzināšanos.
Leipcigas avīzē "Allgemeine musikalische Zeitung" viņš izvērtēja un par izcilu atzina Bēthovena 5. simfoniju, par ko komponists bija ļoti gandarīts. Ar Bēthovena daiļradi Hofmanis saskārās, vēl diriģējot Varšavas orķestri. Bet viņa sirds vislaimīgākā jutās, radot pašam savu mūziku.
Neticami, bet Hofmaņa spalvai pieder Mocarta mūzikas iedvesmota simfonija (E-dur), ap 7 kantātēm, klavierdarbi, to skaitā Fantāzija, Rondo, 6 sonātes, vesela virkne vokālo darbu – ārijas, dueti, kora skaņdarbi, divi kvinteti, viens no tiem arfai un stīgām, viens trio, mesas, vesperes, kā arī mūzika teātra izrādēm, baletam "Arlekīns" un 15 operām! Vēl 20. gadsimta sākumā publikas atzinību spēja izpelnīties viņa opera "Undīne" (1816), tai vēlāk sekoja arī operas "Aurora" (1812) atdzimšana.
Varbūt kāda šī multimākslinieka Hofmaņa mūzikas partitūra varētu piedzīvot savu rītausmu arī mūsu platuma grādos?
Vai zini?
