Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Pierakstot teicēju dziedātās melodijas, Melngailis papīra malās centies piefiksēt arī viņu īpatno valodu, atzīdams: "Pulku vairāk esmu apskurbis no viņu sarunas valodas dziļā latviskuma." (Melngailis, Emilis. "Senatnes sudrabu vācot". "Tilts", 1975.04.01.).
Komponists priecājies arī par senajiem, īpaši Kurzemē dzirdētajiem māju nosaukumiem: Endris, Ķaups, Kuršis u.c. un arī neparastajiem cilvēku uzvārdiem: Gauris, Telešis, Zubris u.c. Savu dziesmu tekstos Melngailis atdzīvina senās izteiksmes formas, kādas saklausījis, vākdams tautas melodijas un meistarīgi apvienojis visus latviešu dialektus.
Mariss Vētra savā grāmatā "Sestā kolona" atzīst: "Melngailis prata runāt un rakstīt kā neviens cits. Viņam bija daudz īpatnēju izteicienu, īpatnēja teikumu uzbūve un pat ortogrāfija."
Neviens Melngaiļa dzīves laikā neuzdrošinājās rakstīt viņa vārdu ar garumzīmi – bija tikai Emilis, jo citādi būtu gaidāmas asas pārrunas. Šo komponista vēlmi visi ievēro līdz pat mūsu dienām.
Melngailis vispār gandrīz nemaz nelietoja garumzīmes, jo viņam nav bijusi pieņemama jaunā rakstības sistēma, kas, kā viņš teicis, "sarežģina rakstibu ar jaunizgudrotam garumzimem" (Kince, Velga. "Jubilārs ārpus mūzikas. Dziesmusvētki: tautas māksla, kultūrvide", 1999.05.01). Arī saikli "un" viņš uzskatīja par nelatvisku, atvietoja ar "i", kā viņa dziesmu krājumos "Birzēs i norās".
Savus rakstus presē Melngailis atļāva iespiest tikai savā "pareizrakstībā". Komponists jutās tik pārliecināts par savām atziņām, ka savās dziesmās laboja arī dzejnieku tekstus. Piemēram, Raiņa "Senatnē" – "Tur burvīgā gaismā viss zaigo i laistās".
Harmonizējot pazīstamo Ziemassvētku dziesmu, viņš raksta nevis "klusa nakts", bet "stilla nakts". Cēsis un Cesvaine, pēc Melngaiļa domām, būtu jāraksta "Caesis" un "Caesvaine".
Arī latviešu tautasdziesmas formas Melngailis gribējis ieviest visā latviešu valodā. Piemēram, Aspazijas "Mazā sirmā kumeliņā / Jāj pa ceļu pasaciņa" viņš pārveidoja: "Jāj uz sirma kumeliņa / Pa celiņu pasaciņa."
Melngailis neatzina sieviešu dzimtas galotni uzvārdos. Kad reiz viņa paša meita Rūta uz skolas burtnīcas bija uzrakstījusi savu uzvārdu "Melngaile", komponists dusmīgi izsaucies: "Ja vajag sieviešu kārtā, tad raksti "Melnā vista"!"
Valodnieki speciālisti viņa domas kritizēja, bet viņš palika nelokāms un visiem veidiem centās pierādīt savu taisnību. Laikraksta "Jaunākās Ziņas" redaktors Jānis Kārkliņš (1891–1975) atceras, ka Melngailis laikrakstam nav rakstījis par mūziku, bet neatlaidīgi par kaut ko gribējis cīnīties ar profesoru Jāni Endzelīnu, uzskatīdams viņu par lielāko kaitēkli latviešu valodai. Profesors gan Melngaiļa rakstus vispār atstājis bez ievērības un nekad nav atbildējis (Kārkliņš, Jānis. "Latvijas preses karalis". "Grāmatu draugs": 1962).
1928. gadā Melngailis uzsāka mēnešraksta "Austrums" izdošanu, kas piedzīvoja vien septiņus ļoti bagātīgus izdevumus: te ir gan Melngaiļa apceres un ieskats mākslas aktualitātēs, gan angļu valodas pašmācība pēc viņa paša izstrādātas, modernas metodes un šaha spēles smalkumi, gan arī dziesmu notis, kur visi teksti publicēti bez garumzīmēm, piemēram: "kas butu kazas bez dudu, kokļu, stabuļu, bez ruditu, attapigu teiceju?"
Būdams izcils šahists, viņš latvisko arī šaha figūru nosaukumus: Karalis pārtop par Kundziņu, Zirgs – par Jātnieku, Bandinieki nu ir Gājēji, bet Laidnis – Sulainis.
Mēnešraksts "Austrums" glabā arī visai interesantus Melngaiļa atzinumus par lībiešiem un latviskajiem dieviem.
Ar laiku pie Melngaiļa valodas dīvainībām visi bija pieraduši, tāpēc daudz nebrīnījās, tomēr nebeidzami kari notika ar nošu izdevējiem, kuri negribēja ievērot Melngaiļa ortogrāfiju...
