Raidījumā "Grāmatai pa pēdām" jau vēstīts par Kristofa Hardera "To pirmo pavāru grāmatu" (1795). Muižas virtuvei domātās receptes nesen pārizdotas no jauna un lasāmas arī tiešsaistē. Un Hardera darbs ir tikai viens no daudziem – laikmetā starp 18. gadsimta vidu un 19. gadsimta vidu latviešu valodā publicēts ap 50 padomu grāmatu, tām pievienojas teju neskaitāmi raksti kalendāru pielikumos, laikrakstos, žurnālos. To tematiskais klāsts ir plašs – padomi zemkopībā, lopkopībā, dārzkopībā, biškopībā, kartupeļu un āboliņa kultivēšanā, merino aitkopībā, finanšu pratībā un veselīgā dzīvesveidā, slīcēju atdzīvināšanā un pirmās palīdzīnas sniegšanā. Te ir aizsākums informācijas apritei, kurā šodien piedalās tie no mums, kas klausās raidījumu "Kā labāk dzīvot" vai lasa žurnālu "Praktiskais Latvietis".
Kopā ar kolēģi Beatu Paškevicu veidojot izstādi "Bites, bakas, kartupeļi: Praktisko padomu grāmatu pirmsākumi" Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, vispirms nāca prātā tieši paralēles ar mūsdienām.
Reizēm taču ir jāpieliek zināmas pūles, lai atcerētos, ka mūsu priekšteči pirms vairāk nekā divsimt gadiem ar savām ikdienas raizēm, rūpēm un vajadzībām nemaz tik ļoti neatšķīrās no mums.
Arī viņi cēla galdā maltītes, meklēja zāles pret galvassāpēm, domāja par to, ko vilkt mugurā un kādu veļas mazgāšanas līdzekli izvēlēties, lūkojās pēc iespējām nopelnīt, gāja vakcinēties vai atteicās to darīt, daži cīnījās ar atkarībām... Un tas viss fiksēts grāmatu lappusēs. Te paveras aizraujoši ikdienas dzīves vērojumi, izpētes materiāls valodniekiem un vēsturniekiem vai gluži vienkārši – ja izdodas ielauzīties vecajā drukā un tālaika literārās valodas īpatnībās – saistoša lasāmviela, kas šodien var gan uzjautrināt ar naivumu un negribētu komismu, gan vedināt iejusties aizgājušā pasaulē.
Vācbaltiešu mācītāji, muižnieki, ārsti, ierēdņi, kas rakstīja vai tulkoja šīs grāmatas, daudz domāja par to, kā pārliecināt lasītājus. Reizēm viņi dalījās personīgajā pieredzē – ne viens vien mācītājs apgaismības laikmetā par lauksaimniecību interesējās vairāk kā par teoloģiju. Citkārt viņi ievija padomus daiļliteratūras darbos, kuros netrūka sentimentālu pārdzīvojumu un negaidītu sižeta pavērsienu.
Par kartupeļiem sacerēti pat dzejoļi, bet par baku vakcināciju – luga.
Iemesli, kāpēc izglītotās elites pārstāvji izvēlējās rakstīt, bija dažādi. No vācvalodīgajām zemēm ienākušās zemnieku apgaismības idejas rosināja celt izglītības līmeni laukos, izmantojot iespiesto vārdu. Arī padomu grāmatas ir viens ķēdes posms apgaismības starptautisko ideju tīklojumā, kurā iekļāvās Baltijas provinces. Nereti grāmatu tapšana bija saistīta ar filantropismu. Bet, protams, sava vieta bija arī aprēķinam – izglītots zemnieks varēja nest vairāk peļņas muižai.
Šodien ir grūti sniegt skaidru atbildi uz jautājumu, kāds bija grāmatu iespaids uz lasītājiem. Dažus padomus, īpaši tos, kas tulkoti no Vācijas grāmatām, dzimtbūšanas apstākļos nemaz nebija iespējams īstenot. Nereti zemnieki labprātāk paļāvās uz savām paaudzēs pārmantotajām zināšanām un intuīciju nekā uz grāmatu gudrību, tā izraisot īgnumu padomu autoros. Bet netrūka arī gadījumu, kad grāmatās izlasītais izrādījās noderīgs un izmantojams – pat ja saimes vecākās paaudzes pārstāvji iebilda, ka no mācītājiem un viņu rakstiem nekas labs neesot sagaidāms.
Gatavošanās latviešu grāmatas piecsimtgades svinībām 2025. gadā ir izrādījusies lielisks impulss, lai atcerētos par aizmirstām grāmatām un izceltu tās no retumu krātuvēm. Būdamas izskatā necilas un saturā ikdienišķas, padomu grāmatas tomēr ir kaut kas vairāk par instrukcijām: tās ir svarīgs solis uz priekšu grāmatas un lasīšanas vēsturē.
Raidījums "Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500"
Gatavojoties 2025. gadam, kad apritēs 500 gadu, kopš iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā, Latvijas Radio 1 sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku (LNB) raidījumā "Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500" pēta, kā piecu gadsimtu garumā attīstījusies latviešu valoda un grāmatniecība, ietekmējot zināšanu, ideju un jaunrades dinamiku Latvijā un veicinot mūsu piederību Eiropas kultūrtelpai.
