Kas ir "Veidenfests"?
Elīna Vendija Rībena: Šodien pie mums ciemos ir Rēzija Krieviņa un Kristaps Broks, un mēs runāsim par "Veidenfestu". Izlikšos, ka neko par to nezinu (smejas) un uzdošu jautājumus abiem jauniešiem. Sākumā gribētos zināt – kas jūs esat, ko jūs darāt un kāda ir jūsu saistība ar "Veidenfestu"?
Rēzija Krieviņa: Esmu pirmā kursa studente, studēju latvistiku un dzīvi. Jau otro gadu organizēju "Veidenfestu".
Tu esi arī idejas autore?
Rēzija Krieviņa: Nē, nē, esmu vien maza daļiņa. Komandā mēs esam 20 jaunieši, un es esmu viena no dzejas grupas dalībniecēm, atbildu par "Veidenfesta" dzejas programmu.
Kristaps Broks: Es ikdienā strādāju būvniecībā, kas no radošās nozares ir diezgan tālu, bet brīvajā laikā muzicēju, spēlēju balles, ir arī pašam sava grupa "Rūgtais gurķis". "Veidenfestā" esmu viens no galvenajiem organizatoriem, vedu visu uz priekšu, kūdu cilvēkus, lai dara darbiņus.
Varbūt pastāstiet, kā tas viss sākās – kurā brīdī jūsu dzīves krustojās ar Veidenbauma muzeju un šiem cilvēkiem?
Rēzija Krieviņa: Mans ceļš sākās 11. klases vasarā, kad man Baiba uzrakstīja ziņu, vaicājot, vai vēlos piedalīties "Vairāk gaismas" projektā, jo viņa bija pamanījusi, ka sociālajos tīklos publicēju dzeju un zināja, ka interesējos par literatūru. Tā nu es iesaistījos "Vairāk gaismas" projektā.
Kas ir "Vairāk gaismas" projekts?
Rēzija Krieviņa: Tas bija projekts, kurā mēs veidojām Kalāču muzeja jauno ekspozīciju, un projekts sevī ietvēra arī jauniešu rezidences. Mēs pavadījām Kalāčos vasaras nedēļu nogales, tikāmies ar māksliniekiem un dzejniekiem, attīstījām un pilnveidojām sevi. Izstāde man atklāja pilnīgi jaunu pasauli – ne tikai par Veidenbaumu kā personību, bet arī par sevi. Projektam tuvojoties noslēgumam, mēs kļuvām mazliet tramīgi – nu, kā tad tā, visi tikko esam iepazinušies, kļuvuši par draugiem, un tad viss tā vienkārši beigsies? Bet tad vienam puisim Artūram ienāca prātā ideja, ka vajadzētu uzrīkot festivālu.
"Vairāk gaismas" projektam noslēdzoties, mēs sākām plānot festivālu – tas radās ļoti organiski, no tiem jauniešiem, kuri jau bija iepazinušies ar projektu un vasaru pavadījuši kopā, iemīlot Veidenbaumu, muzeju un cits citu.
Vai tu, Kristap, atceries savu pirmo tikšanos ar Kalāčiem vai "Veidenfestu"?
Kristaps Broks: Idejas dzimšanas brīdī es nemaz nebiju klāt. Strādājot pie pirmā festivāla organizēšanas, mani uzaicināja parunāt un pastāstīt par vienu citu festivālu, ko mēs ar draugiem organizējām – tas gan nenotika un izgāzās, tāpēc varējām pastāstīt par savu pieredzi un dot iespēju mācīties no mūsu kļūdām. Esot Kalāčos uz vietas un runājoties ar projektā iesaistītajiem, mani ļoti pavilka šī ideja, un tā arī es tur paliku, pēc Baibas [muzejpedagoģes Baibas Rozes] uzaicinājuma – viņa ir tas mazais, enerģētiskais cilvēks, kas mūs visus pa lielam ir savilcis kopā. Varbūt ideja piederēja Artūram, bet viss izpildījums noteikti ir Baibas nopelni.
Kāda bija sākotnējā festivāla vīzija? Jo skaidrs, ka tas radās no jūsu kopības, pavadot laiku muzejā, aicinot ciemos dzejniekus vārīt zupas, bet pēcāk veidojot festivālu, kurš pērn bija tik piepildīts – ar kliegšanas kambariem, zāles gultām, koncertiem un lasījumiem. Kas bija šī jūsu kopīgi dalītā vīzija, pēc kuras vadoties kas tāds varēja tapt?
Rēzija Krieviņa: Vīziju mēs noteikti visi veidojām kopā. Katra dalībnieka prāts bija kā daļiņa mozaīkā, kas veidoja šo lielo kopumu. Teiksim, runājot tieši par zāļu istabiņu, sūnu gultu vai augu mandalām – tās nāca kā iedvesmas no mākslas cilvēkiem un no mūsu performancēm, ko veidojām rezidencēs "Vairāk gaismas" projektā. Dzeja bija kā pašsaprotams elements, jo darbojamies dzejnieka mājās, mūsu mērķis ir turpināt un attīstīt dzejas kultūru. Mūzika tam ir kā organisks papildinājums, it īpaši pirmajā gadā, kad uzstājās Ieva Akuratere ar Juri Kulakovu, izpildot mūziku ar Veidenbauma vārdiem. Tas bija ļoti īpaši.
Sākotnēji šis veidošanas process varbūt šķita nenopietnāks un vieglprātīgāks –
mēs vienkārši gribējām nosvinēt jaunību, nosvinēt to, ka mums ir iespēja svinēt, ņemot vērā visus pasaulē valdošos apstākļus. Svinēt, jo arī Veidenbaums jau bija tāds bohēmietis.
Vēlāk mēs gan sapratām, ka tā svinēšana no festivāla organizēšanas puses ir ļoti maza… Nu, tur vīd tas lielais bubulis vārdā "Atbildība". Tomēr, kā jau minēja Kristaps, mums ir Baiba, kas ir mūsu mūris un pamatu pamats – ja nebūtu viņas, tad mēs katrs būtu aizpeldējuši savos mākoņos un tāds festivāls nebūtu izdevies.
Lūkojoties pēc pagājušā gada pieredzes, kā jūs teiktu – kas bija lielākās grūtības, ar kurām nebijāt rēķinājušies un kuras atklājās darba gaitā?
Kristaps Broks: Sarežģītākais bija pieņemt, ka mēs nevaram izdarīt visu, ko gribam. Sākumā bija piecreiz vairāk lietu un plānu, bet, sākot to visu darīt un saprotot, cik daudz laika viss aizņem… Mēs sapratām, cik milzīgu darbu, laiku un cilvēkresursus tas prasītu – vairāk, nekā mums ir pieejams. Turklāt šis ir bezpeļņas projekts, kas jāpatur prātā.
Šogad esam mācījušies, esam daudz piezemētāki, saprotam, ko reāli varam izdarīt. Tas savā veidā varbūt mūs ierobežo, bet neizlietotās idejas mēs paturam nākamajam gadam, kad, iespējams, būsim spēcīgāki un to varēsim īstenot.
Rēzija Krieviņa: Varu tikai piebalsot – sākotnēji, pirms pirmās sapulces, mums bija ārprātīgi mērķi. Bijām guvuši finansējumu no projekta "Kultūra, līdzdalība, personība" un man šķita, ka mums ar to naudu pietiks vairākām grupām – māksliniekiem, dzejas zonai… līdz pirmajā sapulcē ieradās skaņotājs. Es atceros to brīdi, kad mēs uzzinājām, cik izmaksā skatuve, un telpā iestājās klusums. Tad mēs sapratām – labi, tas tomēr nebūs tik vienkārši un lēti, kā mums šķita.
Cik tas bija?
Rēzija Krieviņa: Ap trīs tūkstošiem. Tajā brīdī sabruka mūsu iztēle. Tas bija spilgts brīdis, saskaršanās ar realitāti. Visādas grūtības ar dokumentāciju, atļaujām, autortiesībām, finansējumiem…
Liela tiesa jūsu komandas ir jaunieši – cilvēki vecumā no 15 līdz 20 gadiem. Kā tas ir, darboties komandā, kad visi esat enerģiski bet, iespējams, haotiskāki un nepieredzējušāki?
Rēzija Krieviņa: Es domāju, ka tas ir ļoti duāli. Mums ir ļoti daudz enerģijas, bet nav arī melots, ka esam izklaidīgāki, nekā gribētos atzīt. Tamdēļ es apbrīnoju, ka mums izdevies nonākt uz viena ceļa, jo viens grib to, cits – šito, kāds piemirst par saviem pienākumiem, pa vidu visam ir skola un studijas, kas nav mazsvarīgi. Piemēram, šobrīd [saruna norit maijā – red.] ir pēdējie darbi, eksāmeni, tuvojas sesija, un mēs saprotam, ka laiks ir ļoti ierobežots.
Varbūt mums ir vieglāk tieši tāpēc, ka neapzināmies, cik traki ir. Baibai un Kristapam, manuprāt, ir vistrakāk, jo viņi ir pieaugušāki un nes lielāko atbildību, viņiem nākas atgādināt visiem par darāmo un neizdarīto. Mēs paši vēl neapzināmies, cik grūti ir mūs savākt un kontrolēt, tāpēc viegli noteikti nav. Bet ir tā vērts!
Kristaps Broks: Šogad ir diezgan forši. Mums bija Eiropas projekts, kura galvenā ideja bija iemācīt jauniešiem rīkot pasākumu un to mēs, manuprāt, arī izdarījām. Brīžam es pat piemirstu, ka neesam vienaudži, un meitene, kurai ir četrpadsmit, piecpadsmit gadi, dara to pašu, ko es – zvana sponsoriem, sarunā māksliniekus. Es nejūtu, ka būtu dramatiskas vecuma atšķirības, pat nezinu, cik kuram ir gadu.
Kas notiks "Veidenfestā"?
Kas notiks šī gada "Veidenfestā"?
Kristaps Broks: Šogad man īstenībā žēl, ka pats nevarēšu no malas klausīties un skatīties, jo mūzikas programma ir tiešām iespaidīga, manuprāt, šāda kalibra pasākumam. Mums spēlēs Juris Simanovičs, Reinis Jaunais, būs viens itāļu ģitārists, kas ieguvis otro vietu Pasaules ģitāristu konkursā, būs arī Helēna Kozlova, kas dzied to foršo dziesmu par vardēm. Šogad atkal būsim parūpējušies arī par apkārtni – izgaismosim dīķi, uz vakaru radīsim vēl skaistāku un foršāku atmosfēru.
Mākslas zonā, gluži kā pērn, būs lielformāta glezna – mēs sagādājam krāsas un cilvēki var izpausties uz sienas vai palaga ar visu, kas ienāk prātā. Šogad nodrošināsim paštaisītas dabīgās krāsas – biešu sulas novārījumu un tamlīdzīgi. Būs arī kliegšanas kambaris, vēl modernāks un jēgpilnāks nekā pagājušajā gadā. Būs arī gulta…neteiksim, kāda. Plānojam arī skiču pastaigu, uz ko vares pieteikties.
Rēzija, kā tika izvēlēti dzejnieki, kas piedalīsies festivālā?
Rēzija Krieviņa: Pirmajā gadā aicinātie dzejnieki bija vairāk pietuvināti tieši muzejam. Šogad mēs izvēlējāmies programmu dažādot, izvēloties dzejniekus, kuri nebija pagājušajā gadā – pats izvēles process bija tāda prāta vētra. Viens ieteica vienu, otrs otru, tad mēs sadalījām, kurš par kuru dzejnieku atbildēs. Tas bija ļoti spontāni un improvizējot.
Dzejas programma noteikti neatpaliks no mūzikas un mākslas.
Tajā plānotas divas rakstīšanas darbnīcas – vienu vadīs Krista Anna Belševica, otru – Andris Akmentiņš. Apmeklētājiem būs iespēja izrakstīties kā terapijā. Būs arī leģendārais dzejas slams, kuram vēl joprojām var pieteikties. Žūrijā šogad ir Kārlis Vērdiņš, Inga Pizāne un slepenais, trešais loceklis, kuru vēl paturēsim noslēpumā. Galvenajā balvā būs iespēja piedalīties Veidenbauma muzeja dzejas dienu lasījumā un vēl citas lieliskas balvas.
Literārajā diskusijā sarunāsies Valters Liberts, Jelena Glazova, Marts Pujāts un Jānis Rokpelnis. Jā, mums būs vairāku paaudžu dzejnieki, ar kuriem runāsim par rakstniecības aizkulisēm, literatūru kā kopumu un tās aktualitātēm. Domāju, ka šie dzejnieki neliks vilties.
Šogad esam ieplānojuši arī dzejas rulli – vienkārši papīra rulli, uz kura apmeklētājiem ir iespēja uzrakstīt vienu, divas rindiņas, turpinot jau iepriekš uzrakstīto.
Kas ir tie cilvēki, kas apmeklē šo pasākumu? Kādi ir jūsu novērojumi?
Kristaps Broks: Patiesībā viens no mūsu festivāla moto bija, ka tā ir "vieta, kur pankiem satikties ar omītēm". Tā arī sanāca – no rīta bija Akuratere, omīšu lauks skatuves priekšā, ko vakarā nomainīja panciskāki un alternatīvāki jaunieši, uzstājoties "Grēcīgajiem partizāniem".
Pēc tā pie manis pienāca vectēvs ar savu mazdēlu un iespieda man rokās aliņu, sacīdams: "Paldies, tiekamies nākamgad!"
Tad man viss tas salikās kopā. Ka tā tiešām ir vieta, kur pankiem satikties ar omītēm, tam vectēva aliņam kļūstot par simbolisku apstiprinājumu tam.
Pasākumā bija daudz brīvi domājošu cilvēku. Viena no gaišākajām atmiņām man ir par to mālu vannu, kas bija pie dīķa. Kad man to ideju stāstīja, es domāju – nu kurš brauc uz festivālu ar tādām drēbēm, kuras var smērēt dubļos…
Rēzija Krieviņa: Apinītis…
Kristaps Broks: (smejas) Nu jā, Apinītis – tas ir Cēsu vietējais panks. Bet, lūk, – tajā dienā man draugam bija kāzas. Es ar nokavēšanos atbraucu uz festivālu un eju skatīties uz to māla vannu, ko iepriekšējā naktī biju viens pats vedis no drauga pagalma. Viņa ir nereāli smaga, un braukdams pakaļ māliem, viss netīrs, es domāju – nu, tiešām, kāda jēga. Tad es nonāku pie vannas, bet tur sēž mamma ar bērnu tajā māla vannā, kaut ko spēlējas, šļūc pa plēvi dīķī… Tas man atvēra acis par to, cik cilvēki patiesībā ir atvērti un gatavi izmēģināt dažādas lietas.
Rēzija Krieviņa: Par tādiem apmeklētājiem mēs bijām tik laimīgi! Tāpat arī par tām mandalām no dabas materiāliem, mēs nebijām droši, vai kāds ar to ņemsies. Bet kādā brīdī es gāju pastaigā un ieraudzīju, ka visas taciņas ap Veidenbauma pieminekli ir noklātas mandalās. Es nespēju noticēt. Arī kliegšanas kambaris izrādījās hits – uz to cilvēki stāvēja rindās, šķiet, tas bija tieši tas, kas vajadzīgs.
Mūsu apmeklētāji tiešām ir ļoti, ļoti brīvi domājoši un radoši, mums tas ļoti patīk.
Pati vide arī tur ir ārkārtīgi skaista. Atminos, pagājušajā gadā: riet saule un es sēžu tur pie ozola, pie pļavas, un ir tik idillisks skats, tik silts vakars. Tu domā – varbūt šādi viņš sēdējā savās saplīsušajās biksēs, skatīdamies pār pļavas lauku… To mieru ir grūti aprakstīt. Tad es domāju – nu, skaidrs, ka jūsu mērķis nav komerciāls, bet sadarbības tomēr jūs veidojat, vai ne? Teiksim, nesen Kalāči veidoja kopīgu pasākumu ar Leukādijām, Treimaņa-Zvārguļa mājām. Vai "Veidenfests" plāno kādas sadarbības ar citiem rakstnieku memoriālajiem muzejiem?
Kristaps Broks: Interesants jautājums patiesībā – tādā veidā jau varētu ieviest kaut kādu jaunāku, savādāku skatījumu. Bet šobrīd mēs par to neesam domājuši. Mēs meklējam atbalstītājus, kas varētu iedot kādu naudiņu, lai pasākuma ieeju mēs varētu saglabāt brīvu, bet atbalstītājus mēs meklējam vietējos uzņēmumos un zemnieku saimniecībās. Gribam, lai tas ir pēc iespējas neitrālāk, lai šīs sadarbības mūs neierobežo. Mēs arī neprasām daudz – jau simts eiro mūs dara laimīgus. Es negribētu arī pazaudēt to iespējamību, ka varbūt kādreiz nākotnē mēs būtu pašpietiekami.
Ja neskaita to, ka Veidenbaums šajā mājā dzīvoja un mira, kāda saikne šim festivālam ar viņu ir citos līmeņos? Vai saskatāt, kā festivāla ideoloģija sabalsotos ar Veidenbauma dzejā atrodamo?
Kristaps Broks: Pagājušajā gadā mēs tieši par šo domājām, un tas rezultējās tajā, ka
mūziķus un aktivitātes cenšamies atlasīt tādus, kādi, mūsuprāt, Veidenbaumam patiktu.
Rēzija Krieviņa: Manuprāt, galvenā atslēga ir tā jaunība, jo Veidenbaums ir tas mūžīgais jaunietis, un viņam piestāv, ka ap viņu ir jaunieši. Dzīvojoties muzejā, mēs paši pamanām, ka mums daudz kas no viņa ir pielipis ļoti organiski, mēs daudz viņu citējam – ja kaut kas nesanāk, sakām: "Viss ir nieks, par visu smejies!".
Visam pamatā ir šī savienība starp jaunību un bohēmu. Mums ir dzeja, māksla, performances – iespēja izpausties un sevi atklāt. Tas nav pasākums tikai par izklaidi vai tikai par literatūru. Tas lielā mērā ir par sevi atklāšanu no jaunas prizmas. Radošās darbnīcas, piemēram, ļoti ļauj ieskaitīties sevī – pērn dzejas darbnīcā bija jāraksta teksts, kas sākas ar vārdiem "Es sapņoju…". Tas man ļoti lika aizdomāties par to, kas tad ir tie mani sapņi, kam ikdienā man īsti neatliek laika.
Vai "Veidenfesta" laikā ir arī iespēja uzzināt ko vairāk par pašu Veidenbauma dzīvi, par viņu pašu? Iegūt kādu vēsturisko kontekstu?
Kristaps Broks: "Veidenfesta" laikā muzejs ir atvērts, un šobrīd tajā ir ekspozīcija par Veidenbauma dzīvi – kā viņš to vadīja, kā to vadīja viņa ģimene. Kādi bija viņa māsa, māte un tēvs, viņa ikdiena. Tur ir lasāma arī viņa dienasgrāmata. Andris Akmentiņš ir uzrakstījis stāstus par to, kā, viņaprāt, šeit gājusi dzīve, un veicis ģimenes izpēti. Muzejā daudz ko var palasīt par Kalāčiem, kas tajā laikā bija ļoti moderna saimniecība ar mašīnu un kalpiem. Šobrīd te ir saglabājusies lielā krāsns, sekreteri, galdi. Diemžēl liela daļa mājas ir cietusi ugunsgrēkā un daļa tās aizvien ir neapdzīvota un izdegusi. Lūk, šai mājai ir gara vēsture, par ko var palasīt, atbraucot uz Kalāčiem.
Kā jums rādās – vai Veidenbaums šobrīd ir aktuāls arī ārpus to cilvēku loka, kuri darbojušies "Vairāk gaismas" projektā? Vai jaunieši šobrīd lasītu šāda veida dzeju?
Kristaps Broks: Manuprāt, jā.
Viņa dzeja ir tik unikāla, bet tomēr visiem derīga. Ne velti viņš nevienā laikā nav ticis cenzēts.
Viņš visiem laikiem ir gājis cauri, bet viņa aktualitāte un doma nav pazudusi. Tas nedaudz dumpinieciskais depresīvisms, kurā vienlaikus ir kaut kas tik pozitīvs un skaists… Tas ir iedvesmojoši, tas vienmēr būs kādam iedvesmojoši.
Rēzija Krieviņa: Veidenbaums noteikti ir aktuāls un mūžam dzīvs, jo allaž runājis par tēmām, kurām nav noilguma, kuras nenoveco. Viņš runājis par nāvi, par to, vai dzīvei ir jēga, par varu, netaisnību. Jēgas meklēšana vienmēr ir aktuāla, jo īpaši jauniešiem tajā jautājumu procesā, kas rodas, kad nupat no bērnības esi ienācis lielajā pasaulē, un tev jāsaprot, kas tu esi, ko tu darīsi? Ir tik daudz jautājuma zīmīšu, un Veidenbaums šīs atbildes meklē. Tādos brīžos ļoti patīkami rezonē sajūta, ka neesi viens.
Manuprāt, Veidenbaums ir pārmēru pārdēvēts par bohēmiķi, kas mīl iedzert, jo viņš ir tik daudz kas vairāk – ģēnijs, kurš zināja vairāk nekā desmit valodu, bija ļoti talantīgs atdzejotājs.
Veidenbaums bija svabadais gars, taisnības cīnītājs – mostieties, mostieties uz labo garu! Viņš liek cīnīties par savām taisnībām, par labo un nepadoties.
