Kas ir vēsturiskās rekonstrukcijas?
Vēsturiskās rekonstrukcijas ir notikumi, kuros apvienojas domubiedri. Ģērbušies konkrētajam laika posmam atbilstošā apģērbā, izmantojot konkrētajam laikam posmam atbilstošus priekšmetus un rīkus, kopā sanākušie spēlē lomu spēles pēc iepriekš atrunāta scenārija. Izspēlējot dzīvo vēsturi, cilvēki var ieņemt dažādas lomas – būt bruņinieki, amatnieki vai vienkārši skatītāji. Rekonstruēt var kaujas, bruņinieku turnīrus, sadzīves ainas un citus vēsturiskus notikumus. Vēsturiskā rekonstrukcija ir viens no veidiem, kā no jauna aktualizēt un izdzīvot pagātni, un gūt gan jaunus draugus, gan atziņas, kas palīdz iet cauri šodienas notikumiem.
Dzīvās vēstures entuziasts, vēstures izpētes un rekonstrukcijas kluba "Rodenpoys" aktīvists Uģis Urtāns nesen atgriezies no Grunvaldes Polijā, kur apmeklējis vienu no lielākajiem vēstures rekonstrukcijas festivāliem Eiropā. "Lielajā kaujā iziet pusotrs tūkstotis cīnītāju, tajā skaitā kavalērija – vīri, kas atrodas zirgu mugurās, bet kopējais dalībnieku skaits bija ap pieciem tūkstošiem," teic Uģis Urtāns, minot, ka skatītāju skaits šogad sasniedzis aptuveni simt tūkstošus.
Ir pasākumi, kur autentiskums ir ļoti stingri ievērots, piemēram, kādā festivālā Visbijā.
"Pirms tam katram dalībniekam ir jānosūta fotogrāfijas ar to, kā viņš izskatās, un, ja Zviedrijas puses organizatoriem liekas, ka kaut kas nav atbilstoši, viņi uzdod precizējošus jautājumus,"
par vēsturisko atbilstību festivālos stāsta Uģis Urtāns, kurš atzīst, ka ir pasākumi, kuros visi vēsturiskie elementi netiek tik rūpīgi pārbaudīti vai ievēroti, jo svarīgāka ir organizācija, caur kuru cilvēks dodas uz pasākumu. Turklāt nereti vienlaikus tiek apspēlēts vairāku gadsimtu griezums, kas liedz sasniegt precīzu autentiskumu.
Vēstures un arheoloģijas pētnieks Eduards Plankājs, kurš īpaši pievērsies 9.–13. gadsimta izpētei, un Vilku Ilze jeb Ilze Ceļmillere, kuru šobrīd vairāk zinām kā "Glass Mountain Studio" mākslinieci un grupas "Rāva" dalībniece, nesen atgriezušies no dzīvās vēstures festivāla Igaunijas vidienē. Tur jau 20 gadus tiek organizēts pasākums, uz kuru var braukt ikviens interesents, lai vērotu, kā tiek izdzīvota vēsture. "Bet pārsvarā tas ir pasākus mums pašiem. Mēs izslēdzam telefonus, divas skaistas dienas izdzīvojam, atpūšoties no 21. gadsimta," stāsta Eduards Plankājs.
Lai arī izplatīti ir pasākumi, kuros tiek atdzīvināti viduslaiki, vēstures izdzīvošana attiecas uz visiem laika posmiem, kas ir bijuši pirms šodienas. Interese par vēsturi manāma arī tepat, Latvijā. Nesen Daugavpils cietoksnī norisinājās septītais starptautiskais vēstures rekonstrukcijas festivāls "Dinaburga 1812", dodot iespēju izbaudīt 19. gadsimta sākuma atmosfēru, apskatīt cietokšņa garnizonu un Francijas armijas nometni. Centrālais notikums bija 1812. gada jūlijā notikušās cīņās atainojums.
"Ir patīkami redzēt, ka arī akadēmiskajā vidē tieši eksperiments kā tāds, arī vēsturiskā rekonstrukcija, ieņem arvien būtiskāku lomu," stāsta Eduards Plankājs, kurš uzsver, ka eksperimenti ir svarīgi, jo tā var viegli pārbaudīt pētnieciskās hipotēzes.
Liela daļa vēsturisko rekonstrukciju savā fokusā liek dažādu cīņu un kauju atainošanu. Eduards Plankājs min, ka pievērsties tieši militārajai rekonstrukcijai nereti mudina daiļliteratūrā lasītais vai vēsturiskajās filmās redzētais. "Filmās galvenie varoņi parasti nav amatnieki," piebalso Uģis Urtāns. Tomēr ir arī daudzi vēstures mīļotaji, kuri kara darbības vietā savā interešu fokusā ir likuši vēsturisko amatniecību vai pat kulināriju.
Domubiedri vienojas uzskatā, ka nemateriālos kultūras elementus ir teju vai neiespējami no jauna rekonstruēt. Piemēram, vēsturisko dziesmu melodijas mūsdienās ir atvērtas diezgan plašai interpretācijai. Tomēr, interesējoties par konkrēto vēstures laiku, ir iespējams piekļūt mazliet tuvāk tā laika pasaules uztverei un patiesajam kultūras skanējumam. Ilze Ceļmillere stāsta, ka jau sen gribējusi nodibināt kara dziesmu grupu "Rāva", bet zināja, ka viņa nevēlas to darīt bez papildu zināšanām. Izstudējot etnomuzikoloģiju, viņas izpratne par laiku krietni paplašinājusies, un to izdevās bagātināt, piedaloties arī vēsturisko rekonstrukciju festivālos. "Iedziļināšanās tajā, ko dari, dod spēcīgāku sajūtu, ka tu vairāk stāvi uz zemes," teic Ilze Ceļmillere.
Vēsturisko mītu kliedēšana
Domājot par iemesliem, kas cilvēkus pamudina izspēlēt vēsturiskus notikumus, Ilze Ceļmillere pauž, ka viņas gadījumā šie notikumi palīdz iedziļināties sevī un savās saknēs, saskarties ar apkārtējo un savu dabu, kā arī atteikties no mākslīguma un atgriezties pie cilvēcīgā patiesuma. Tomēr katram festivāla dalībniekam iemesli varētu būt dažādi.
Uģis Urtāns šajos pasākumos piedalās arī tāpēc, lai kliedētu klišejas un mītus, kas saistīti ar konkrētiem laika periodiem. Viņš min, ka cilvēki nereti saista viduslaikus ar dubļiem un mēri. "Bet, ja mēs paskatāmies uz to pašu amatniecību, mūsdienās ir pieejams milzīgs tehniskais klāsts un daudz zināšanu, ko var iegūt, nevis mācoties no viena meistara, bet no visas pasaules. Kad es atrodu repliku un dodos pie meistara ar lūgumu to izgatavot, ļoti bieži meistars saka, ka viņš nezina, kā to izdarīt," Uģis Urtāns stāsta, uzsverot, ka vēsturē netrūkst apbrīnas vērtu notikumu. Viņaprāt, prasmes, zināšanas un cilvēka gudrība ir kas tāds, kas saistās arī ar laikiem pirms mūsdienās dzīvojošām paaudzēm.
"Bieži ir stereotips, ka pirms Rietumeiropas bruņinieku ienākšanas Latvijas teritorijā cilvēki šeit dzīvoja alās un viņiem nekā nebija, bet, ja mēs skatāmies uz arheoloģiskajiem atradumiem – rotām, ieročiem un citiem, tur patiesībā ir, par ko pabrīnīties," Uģis Urtāns cenšas kliedēt arī aizspriedumus par aizvēstures beigu periodu.
Tomēr par vienu no populārākajiem vēstures mītiem Uģis Urtāns uzskata Andreja Pumpura radīto un tautā pieņemto naratīvu par 700 verdzības gadiem Latvijas teritorijā.
"Ja mēs runājam par viduslaiku periodu, mums ir iespēja papētīt arī rakstītos vēstures avotus. Tur mēs redzam, ka, protams, ir militārie konflikti, jo tas, ko mēs saucam par Livoniju, tomēr sastāv no ļoti daudzām, mazām valstiņām, kas bieži saskaras ar nesaskaņām. Bet, ja mēs runājam par 14., 15. gadsimtu, daudz nozīmīgāki tomēr ir ārējie ienaidnieki. Līdzīgi, kā mūsdienās," stāsta Uģis Urtāns, kurš skaidro, ka viduslaiki nav bijuši tik tumši, kā šodien gribētos ticēt.
Mūsdienu cilvēks vēsturē
Domājot par to, kas mūsdienu cilvēkam sagādātu vislielāko šķēršļus, atgriežoties pagātnē, Eduards Plankājs teic: "Es teiktu, ka pārziemot jau būtu izaicinājums. Mēs esam pieraduši, ka mums ir centrālā apkure, gāzes vai granulu katls.
Bet pirmkārt nodrošināt pārtiku, lai pēc rudens sirojumiem ir kaut kas klētī, un pārlaist ziemu – tas būtu liels izaicinājums mūsdienu cilvēkam."
Uģis Urtāns uzskata, ka mūsdienu cilvēkam būtu grūti izdzīvot pagātnē, bet ne tāpēc, ka šodienas cilvēks ir vājāks, bet gan tāpēc, ka sabiedrība ir pieradusi pie ērtībām. "Nevaram kategorizēt, ka nevarētu [izdzīvot]. Noteikti būtu kaut kāds procents, kas to varētu izdarīt. Nav pat jāskatās uz 13. gadsimtu, varam paskatīties uz 19. un 20. gadsimtu, kur joprojām paēšana bija atkarīga no tevis paša, jo tālākos laukos nebija tuvumā bodes. Līdz ar to visa nepieciešamā pārtika un citas lietas bija jāsagādā [pašam]. Tad bija vai nu ziemā jācieš bads, vai ziemu varēja izdzīvot. Ja nebija malka sagādāta, bija jāsalst. Ja malka bija, nebija jāsalst," stāsta Uģis Urtāns, minot, ka lielai sabiedrības daļai šodien būtu grūti pat tad, ja pazustu elektrība vai internets. "Tas liek aizdomāties par to, cik ļoti mēs esam atkarīgi no elektrības pieejamības un pilsētas," vienojas domubiedri, prātojot par to, vai mēs šodien spētu izdzīvot, ja nedēļu netiktu līdz lielveikalam.
