Kādas bijušas kultūras ministres Agneses Lāces 100 dienas amatā? Saruna par kļūdām, problēmām un risinājumiem

Latvijā

Kā sākās darbs Kultūras ministrijā?

Henrieta Verhoustinska: Jūs citātā teicāt, ka kultūras nozare stiprina gatavību ikvienā krīzē. Ko tas īsti nozīmē?

Agnese Lāce: Kultūra ir tā, kas stiprina mūsu identitāti, stiprina mūsu izpratni par to, kas tad ir mūsu nācijas pamati, kas mūs vieno, kas ir mūsu kopīgās vērtības. Tā ir platforma, kurā uzrunāt dažādus aktuālus jautājumus, palīdzēt tos skaidrot, veicināt izpratni, un tieši šī te kopīgā vērtību izpratne ir par mūsu nācijas stūrakmeņiem, par to, kas tad ir tas mūsu tautas dzinējspēks. Tas ir ļoti svarīgs savstarpējai sadarbībai, savstarpējai mijiedarbībai, kopīgu mērķu uzstādīšanai arī nākotnē. Ikvienā krīzes situācijā ir nepieciešams ātri mobilizēties un sabiedrība, kurā ir vienota vērtību izpratne, ir tā, kura varēs mobilizēties daudz raitāk.

Jūs stājāties Kultūras ministres amatā tikai trīs dienas pēc tam, kad iepriekšējā ministra Agnese Logina paziņoja par atkāpšanos. Vai jums viegli nācis šis lēmums?

Šis lēmums nāca pārdomāti, un tas nāca, runājot ar partijas kolēģiem, apsverot gan to, kā mainīsies darba ritējums, gan to, kas tad ir nozīmīgākais, kādēļ "Progresīvie" pievienojās valdībā – kas ir tās vērtības un mērķi, ko "Progresīvie" nes, pievienojoties koalīcijai un arī uzsākot darbu Kultūras ministrijā. Tas lēmums visvairāk bija saistīts tieši ar iespēju turpināt šīs te izvirzītās vērtības, principus, mērķus un prioritātes Kultūras ministrijā. Iepriekš biju strādājusi Agneses Loginas komandā kā parlamentārā sekretāre, tad redzēju, ka man ir zināšanas, izpratne un iespēja turpināt to uzsākto virzienu.

Kāpēc jūs sākāt darbu Kultūras ministrijā kā parlamentārā sekretāre? Jūsu iespaidīgais CV liecina, ka jūs līdz tam bijāt vairāk saistīta ar integrācijas jomu. Tad jūs uzrunāja darbam Kultūras ministrijā. Kas bija tie apsvērumi, kāpēc jūs mainījāt savas jomas?

Kultūras ministrija strādā ar integrācijas jautājumiem. Faktiski mana līdzšinējā darba pieredze bija saistīta ar Kultūras ministriju. Pati biju Sabiedrības saliedētības politikas uzraudzības padomē, veicu pētījumus šajā jomā, veicu arī politikas rekomendācijas tieši integrācijas jomas kontekstā. Man, strādājot nevaldības organizācijā, bija pieredze, ko nozīmē piedalīties lēmumu izstrādē, tajā lēmuma pieņemšanas procesā – sarunas ar izpildvaru, sarunas ar parlamentu, kā notiek diskusijas par tēmām, kā notiek dažādu jautājumu aktualizēšana, kas ir labākie veidi un šie te lēmuma pieņemšanas posmi, lai gala rezultāts būtu labāks, kvalitatīvāks un ņemtu vērā mērķa grupas intereses. Šis bija tas dzinējspēks man pievienoties Kultūras ministrijai parlamentārā sekretāra amatā. Jo man šķita, ka tā līdzšinējā pieredze, tieši no politikas veidošanas perspektīvas, ar šo nevaldības organizāciju skatu, man palīdzēs nest tālāk arī "Progresīvo" izvirzītās prioritātes.

Kultūras ministrijai ir arī dažas tieši nepārprotami ar kultūru saistītas nozares. Jūsu līdzšinējā saistība ar tām ir ar teātri un kino. Agnese Logina, kā zināms, bija kino muzeja vadītāja. Pirms tam viņa nāca no kultūras ļaužu vides. Vai jūs nebiedē šī te zināmā  atsvešinātība no kultūras nozares?

Es domāju, ka tieši tā mana pieredze nevaldības sektorā, strādājot pilsoniskajā sabiedrībā, ir tas, kas ir palīdzējis man strādāt ministrijā, veidojot diskusijas un konsultācijas ar nozari. Jau strādājot kā parlamentārā sekretāre es regulāri tikos gan ar radošo savienību padomi, gan arī piedalījos dažādos konsultatīvajos formātos, kas dzīvo Kultūras ministrijā, un tādu ir tiešām daudz, katrai nozarei savs. Un faktiski tieši tā dialoga veidošanas pieredze ir tas, kas ļauj labāk izprast ikvienu niansi, uzreiz saprast vajadzības, identificēt iespējamos rīcības virzienus. Šī te mijiedarbība ar nozari ir kas tāds, kas man ir labi izprotams, pašai strādājot iepriekš tādā pozīcijā, kas prasīja regulāri par sevi atgādināt, lai rosinātu kādas pārmaiņas pārvaldības instrumentos un veidos.

Mīti un patiesības par kultūras finansējumu

Gatavojoties mūsu sarunai, mēs lūdzām vairākus kultūras nozares pārstāvjus mazliet atskatīties uz jūsu līdzšinējo darbību Kultūras ministres amatā, un saņēmām daudz jautājumus. Runājot par teātriem, sarunā ar Gundaru Rēderu saklausīju to, ka tiks būtiski samazinātas mērķdotācijas Valsts kapitālsabiedrībām – koncertorganizācijām un arī teātriem. Vai Kultūras ministrija ir gatava tam, ka attiecīgās iestādes, piemēram, teātri, cels biļešu cenas, jo viņiem būs jānopelna tā trūkstošā nauda?

Tiešām viens no tiem risinājumiem, kādus mēs redzējām, kad tika pieņemts valdības lēmums, ka jāsamazina izdevumi katrā no ministrijām, bija šī dotācijas apmēra samazināšana, un tas ir apmēram viens līdz divi procenti. Kopējā summa visām kapitālsabiedrībām kopā sastāda apmēram 450 000 eiro. Katrai individuāli amplitūdā augstākais ir nedaudz virs 80 000. Šī darbības forma ļauj tām pelnīt, ļauj tām pelnīt ne tikai ar biļešu ieņēmumiem, bet arī iznomājot telpas, piesaistot finansējumu citos formātos. Šajā gadījumā tas ir tas iemesls, kādēļ kapitālsabiedrību dotācija tiek nedaudz samazināta, jo tās ir daudz elastīgākas, plānojot šos izcenojumus savām aktivitātēm. Piemēram, ja mēs skatāmies uz muzejiem un citām atmiņas institūcijām, tad tur cenrāža saskaņojums ilgst ļoti ilgi un tā elastība nav. Pašu ieņēmumu pieaugums tiek mērīts attiecībā pret pagājušo gadu, un jau šogad mēs faktiski redzam, ka tie paši ieņēmumi ir iepriecinoši lielākajā daļā kapitālsabiedrību.

Biļešu cenas, jūsuprāt, tas neietekmēs?

Iespējams, ka tas ietekmēs arī biļešu cenas kādā no pakalpojumu segmentiem.

Runājot par kino, producente Alise Ģelze teica, tie četri miljoni, ko kino nozare prasa ārzemju producentu piesaistē kā Latvijas valsts līdzfinansējumu, nestu krietnus ienākumus kino nozarei, ir Ekonomikas ministrijas pārziņā. Ko Kultūras ministrija var darīt, lai pārliecinātu par to, ka šis ieguldījums ir nepieciešams?

Ekrāns

Es tikos ar kino producentu asociāciju un ar ekonomikas ministru, mēs pārrunājām šos jautājumus. Kultūras ministrija vienmēr uzsver to, cik nozīmīga šī līdzfinansējuma programma ir mūsu kino nozarei. Tas ir par papildus finansējumu, tas ir par starptautisku konkurētspēju, tas ir par starptautisku sadarbību un to, kas rodas pēc šādiem lieliem projektiem. Tas ir darbs kino nozarē strādājošiem. Pavisam skaidrs ir šis ekonomiskais pienesums gan nomaksāto nodokļu formā, gan izmaksāto algu formā. Mēs noteikti turpinām arī partneriem valdībā šo skaidrot un uzsvērt, cik tas ir nepieciešams. Pavasarī tiešām bija vienošanās, ka šī programma tiks turpināta. Esmu sadzirdējusi gan ekonomikas ministrijā, gan no premjeres, ka šī programma ir kas tāds, kas ir jāturpina. Šobrīd, ministrijas ieskatā, ir jāatrod tas aprēķina formāts, kas parāda šo te ekonomisko pienesumu. Vienlaikus te ir jāskatās, lai mēs, sarežģot šo sistēmu un varbūt liekot jaunus nosacījumus, nekļūstam mazāk konkurētspējīgi. Un Kultūras ministrija noteikti turpinās uzsvērt šīs līdzfinansējuma programmas lomu. Valstī, ienākot kādam lielam kino projektam 10 miljonu apmērā, mūsu līdzfinansējuma intensitāte ir daļa no šī visa. Finansējums nonāk šeit ekonomiskā apritē un nostiprina mūsu kino nozari. Tiešām ļauj maksāt konkurētspējīgu atalgojumu. Ir pavisam skaidri redzams tas pienesums. Mēs savā pusē noteikti esam gatavi palīdzēt šai te datu sistēmas izstrādei, kā mēs varētu labāk parādīt un pierādīt pienesumu. Iepriekš, kad programmu administrēja Nacionālais kino centrs, tur bija zināmā mērā izveidota izsekojamības sistēma. Arī Ekonomikas ministrijā, izvērtējot dižpasākumu pienesumu, tur  ir noteikti instrumenti, un mums kopīgi iespējams izveidot tādu, kas tiešām ļaus pārliecināt ikvienu, ka ekonomiskais pienesums ir.

 Jūs esat optimistiska šajā ziņā?

Es esmu optimistiska tajā, ka mēs noteikti atradīsim risinājumu, lai atspoguļotu ekonomisko atdevi. Šobrīd joprojām ir nepieciešama skaidra nostāja, ka tas risinājums ir ilgam termiņam, nevis dažiem gadiem. Tam ir jābūt tiešām vismaz vidēja termiņa kontekstā. Kino pasaule plāno savus darbus uz priekšu, un tur ir jābūt tiešai pārredzamībai un skaidriem nosacījumiem nevis nākošgad, jo nākošgad ir pārāk drīz, tam ir jābūt ilgākā termiņā redzamam un skaidram.

Ekrāns

Mūs visus ir sajūsminājusi Ginta Zilbaloža filmas "Straume" panākumi pasaulē. Šī filma, kurā ir iesaistīti daudzi ārvalstu producenti, ir izmaksājusi gana dārgi. Vai Latvijas valsts varētu atļauties Ginta Zilbaloža nākamo filmu, kas varētu izmaksāt  kādus četrus vai piecus  miljonus?

Šobrīd, skatoties uz to budžetu, kas ir pieejams Latvijas Nacionālajam kino centram gan ideju attīstīšanai, gan produktu ražošanai, mēs redzam, ka tur diemžēl pieauguma nav. Tieši tādēļ arī šīs te atbalsta programmas Latvijas kino nozarē ir tik ārkārtīgi svarīgas un nozīmīgas, jo tās veido starptautiskas partnerības. Tās ļauj arī attiecīgi piesaistīt finansējumu partnerībās ar kino nozari citās valstīs un tā attīstīt šos lielos projektus.

[Diriģents] Mārtiņš Klišāns ir secinājis, ka Kultūras ministrijai ir zemākais budžets starp visām ministrijām, un viņš apšauba nozares prestižu politiķu elitē, vidē un arī valdībā. Vai jums ir pietiekoša politiskā autoritāte un politiskā ietekme, lai jūs varētu virzīt, piemēram, šīs te sarežģītās finansējuma piesaistes lietas valdībā?

Tas mīts, ka kultūra ir pārfinansēta, nu jau ir ieguvis tādu folklorizējušos statusu. Man šķiet, pārfinansētā kultūra kā raksturojums, izaicinājumi, manuprāt, tas, ka pat augstākās ierēdniecības līmenī ir tik lielas atšķirības atalgojumā starp ministrijām, man tas nešķiet taisnīgi un pareizi. Es faktiski ceru, ka līdzās diskusijai par to, kā izskatās atalgojums dažādās kapitālsabiedrībās, mēs tomēr pievērsīsim uzmanību arī šim aspektam. Kultūras nozarei nepieciešami kvalificēti, motivēti darbinieki, kādi tie arī Kultūras ministrijā ir, tādēļ šī atalgojuma atšķirības liekas netaisnīgas.

Atgriežoties pie nozares prestiža un mīta, tā zināmā mērā ir cīņa. Piemēram, atmiņu institūcijās, muzejos, arhīvos atalgojums ir nepiedodami zems tam darbam.

Tur strādā kvalificēti cilvēki ar brīnišķīgām izglītībām.

Tieši tā. Šis ir jautājums, kuram  mēs pievēršamies divējādi. Pirmkārt, mēs cenšamies lauzt šo te pārfinansētās kultūras mītu, un tas ir jau vairāku gadu garumā. Šī diskusija ar statistikas pārvaldi notiek par to, kas tad tiek ieskaitīts vispār kultūras izdevumos. Vai noteiktas būvniecības izmaksas pašvaldībās būtu, kas veicina tūrisma infrastruktūru? Vai tiešām tas attiecas uz kultūras izdevumiem? Tās komponentes un tie statistikas elementi, ko ņem vērā veidojot gan valsts budžetu, gan pašvaldību izdevumus, ik reizi tiekoties ar pašvaldībām arī reģionālās vizītēs, es vienmēr aicinu pārskatīt to, kas tad tiek klasificēts kā kultūras izdevumi, jo var būt, ka tā šobrīd izklausās kā tehniska detaļa, bet tas faktiski ietekmē ikvienu sarunu, kurā mēs norādām uz finansējuma trūkumu. Tiek norādīts uz to statistisko atšķirību un salīdzinājumu ar citām Eiropas Savienības valstīm, un tātad šis ir tas tehniskais darbs, pie kā mēs strādājam. Otra lieta, pie kā mēs strādājam, ir tiešām padarīt vienkāršāku pārvaldības procesu daudzās kultūras institūcijās un palielināt to elastīgumu. Kā es jau minēju, muzeja cenrāža apstiprināšana var aizņemt divus gadus. Tas nav samērīgi, tā sistēma ir jāmaina, un mēs jau šobrīd ar partneriem, ar kolēģiem citās ministrijās mēģinām atrast labāko veidu. Arī tas, ka, piemēram, tur ir štatu saraksti, kuros ir papildu pienākumi. Vai tas, ka cilvēkiem ir nepieciešamas digitālās prasmes aktivitāšu popularizēšanai sociālajos tīklos, ir kas tāds, ko esošais amatu saraksts dažreiz pat neļauj atspoguļot. Un arī tur ir diezgan liela neelastība, kā mēs pielāgojamies mainīgai pasaulei un mainīgām darba formām.

Ko tu vari darīt?

Tas ir diezgan birokrātisks risinājums, bet tas nozīmē, ka tā esošā dotācija no valsts budžeta, kas ir noteiktām institūcijām, ka ar to varētu zināmā mērā strādāt elastīgāk. Un arī, teiksim tā, saruna budžeta veidošanas kontekstā par to, ka varētu pāriet uz rezultātu vērstu budžeta plānu. Kultūras nozares gadījumā, tas faktiski būtu ļoti labs risinājums. Mēs redzam vairākas jomas, piemēram, bibliotēkas kā pakalpojumu attīstībā, kur tiešām  jāļauj būt elastīgākiem  ar pieejamo finansējumu. Es vēlos arī izcelt to, ka nākamā gada budžeta kontekstā mēs iestājāmies par vairākām lietām, kuras atbalsta kultūras nozarē strādājošos. Pirmais ir autoratlīdzību režīma saglabāšana vēl uz vismaz trīs gadiem. Tie trīs gadi ir nozīmīgi tieši no tās stabilitātes perspektīvas. Piemēram, plānojot Liepājas kā kultūras galvaspilsētas programmas atlīdzības formātus, tur šis trīs gadu posms ir ļoti būtisks, lai viņi varētu ņemt vērā arī šo. Otrkārt, mēs arī iestājamies par to, ka cilvēkiem ar zemākiem ienākumiem ir jāmaksā mazāki nodokļi. "Progresīvo" uzstādījums bija tieši tiem, kas saņem algas līdz 2000 eiro, ka tie tiešām maksātu mazāk nodokļus, un vairāk saņemtu uz rokas. Tas arī šobrīd ir izdevies nodokļu pārskatīšanas kontekstā. Diemžēl ir tā, ka kultūras institūcijās ir šo mazo algu saņēmēji, bet es ceru, ka tiešām šīs nodokļu pārmaiņas būs atspaids nozarē strādājošajiem.

Jūs pieminējāt bibliotēkas, bet viena no tādām sāpīgākajām problēmām pēdējā laikā ir mazo lauku bibliotēku slēgšana. Tiek slēgti kultūras dzīves centri, un lauku apvidos paliek tikai veikali, kur cilvēkiem pulcēties. Protams, vietējās bibliotēkas ir pašvaldību pārziņā, bet ko tur varētu darīt Kultūras ministrija, lai tomēr saglabātu šos mazos, ļoti būtiskos kultūras centrus?

Šobrīd ir tā, ka, lai pašvaldība veiktu reorganizāciju savā bibliotēku tīklā, tai ir jāsaņem atzinums no bibliotēku padomes, kas strādā kultūras ministrijas paspārnē un faktiski, piemēram, runājot par šo Limbažu novada situāciju, tad tieši vēršanās bibliotēku padomē un padomes sākotnēji negatīvais atzinums un ieteikumi pārmainīt to situāciju, kur pašvaldība piedāvāja nevis slēgt noteiktas filiāles, bet izveidot tās par otrā līmeņa bibliotēkām, kur var rast risinājumus, kā cilvēkus nogādāt līdz bibliotēkai ar samazināto darba laiku. Respektīvi pārdomāt to veidu, izdevumu samazināšanu šajā jomā, un ne vienmēr tai ir jānozīmē bibliotēkas slēgšana. Tas, iespējams, nozīmē arī kādu pārstrukturizēšanu. Tur gan ir arī izaicinājums šajā pašreizējā regulējumā, jo tas, ko nosaka normatīvie akti, ir tā, piemēram, iedzīvotāju blīvums un sasniedzamība, kas būtu jānodrošina bibliotēkas filiāles atstāšanā. Mēs saprotam, ka Latvijā iedzīvotāju skaits sarūk un tiešām ir vietas, kur iedzīvotāju blīvums, iedzīvotāju skaits vairs nav tik liels. Saskaņā ar noteikumiem, tur varētu arī vairs nebūt šī filiāle. Un šobrīd bibliotēku padome strādā pie šo kritēriju pārskatīšanas, lai mēs tomēr mainītu to realitāti. Jā, lai mainītu arī normatīvos aktus, jo bibliotēku loma ir ļoti, ļoti svarīga ne tikai lasītprasmes veicināšanā, bet kopienas stiprināšanā. Esot vizītē Valkas novadā, es apmeklēju bibliotēku Ērģemē, kura ir viena no iedvesmas bibliotēkām, ko atbalsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrība. Tie dažādie kopienas iesaistes projekti, ko viņi īsteno šajā salīdzinoši mazajā vietā, bija tiešām iedvesmojoši. Viņi paši iemieso tik labi šo iedvesmas bibliotēkas titulu, un mēs redzam, ka to pakalpojumu ir iespējams turpināt, nodrošināt arī ļoti augstā kvalitātē. Iespējams, arī pie mazāka iedzīvotāju skaita.

Kultūras nozaru jautājumi ministrei – sāpīgās problēmas un ilgi gaidītie risinājumi

Mēs lūdzām arī nozares pārstāvjus uzdot jums jautājumus. Sāksim ar teātri un Elmāra Seņkova jautājumu: "Jaunai kultūras ministrei Agnesei Lācei es vēlētos uzdot tieši tādu pašu jautājumu, kādu es uzdevu iepriekšējai ministrei. Vai un kad tiks radīts teātra likums, lai viņu varētu iesniegt izskatīšanai teātra darbinieku savienībai vai teātra padomei? Mēs visi teātra nozares profesionāļi ļoti gaidām, jo tas mums palīdzētu veidot ļoti konkrētu stratēģiju Latvijas teātra vidē. Tālāk tas noteikti izmainītu, radītu jaunas iespējas un izpratni katram teātrim, kā veidot  tālāko nākotni." Teātra likums Nacionālajai operai ir savs. Okupācijas muzejam arī ir savs atsevišķs likums. Teātrim nav šī stratēģiskā dokumenta, kas ir ļoti būtisks.

Es domāju, ka šeit jānošķir divas lietas. Viena ir teātra nozares stratēģija, kas noteikti ir stratēģiskais politikas plānošanas dokuments, kas Kultūras ministrijā dažādās nozarēs top ciešā sadarbībā ar nozari. Attiecīgi, piemēram, minēto teātra padomi, un tas arī uzstāda šos sasniedzamos mērķus. Un šeit arī ir ārkārtīgi svarīgi tas, ka mēs veidojam arī tādu datu uzskaites sistēmu, kas mums sniedz priekšstatu par visu teātra nozari, ne tikai attiecīgi valsts kapitālsabiedrībām, un šodien mēs pie tā Kultūras ministrijā strādājam. Runājot par teātra likumu, es arī atceros šo diskusiju. Mana izpratne ir, ka tas dzinējspēks ir divi jautājumi, kurus tur varētu uzrunāt. Viens ir par šo te juridisko darbības formu un arī dotāciju. Šajā gadījumā tā kā valsts teātri ir kapitālsabiedrības daļa, tad uz viņiem attiecas kapitālsabiedrību pārvaldības likums. Tur ir meklētas analoģijas ar Igaunijas gadījumu, bet Igaunijā  teātriem lielākoties ir šī te nodibinājuma forma, līdz ar to ir nepieciešamība regulēt tādas attiecības starp valsti un šiem nodibinājumiem atsevišķā likumā. Un otra lieta, es saprotu, ka tur varētu tikt atspoguļotas nodarbinātības formas.

Daudz tiek runāts par terminētiem, neterminētiem līgumiem.

Jā, un šis ir vēl viens jautājums, kas faktiski jau ir nostiprināts mūsu darba likumdošanā, un tur ir iztirzāts no Labklājības ministrijas skatupunkta, kā nodarbinātības politikas turētājas dažādiem iespējamiem scenārijiem, kā nodrošināt arī tajā skaitā teātra darbinieku sociālo aizsardzību pie jebkura nodarbinātības veida, kas arī man šķiet ārkārtīgi būtiski.

Es ļoti vēlētos, lai nozare pati ierosina, kā šis likums varētu izskatīties.

Bet ir bijuši diezgan daudzi, dažādi ierosinājumi. Es vienkārši domāju, kāpēc tas netiek novests līdz galam, mēs atveram "Likumi.lv" un tur būtu teātra likums. Kāpēc tā joprojām nav?

Es domāju, ka tas arī līdz šim ir bijis formā, kas ir jautājumi, ko mēs varētu tur ar šādu likumu palīdzību atrisināt. Te ir runa jau par konkrētu tekstu, par tvērumu. Šī tiešām ir tā iniciatīva, kuru es gaidu no pašas nozares puses, ko mēs varētu atspoguļot. Šobrīd mūsu sadarbībā ar teātriem es redzu, ka pašreizējais normatīvais regulējums mums ļauj nokārtot savas savstarpējās attiecības. Stratēģiskais virziens savukārt ir stratēģijas jautājums, kas nav likums. Tas ir politikas plānošanas dokuments.

Nākamo jautājumu uzdos Latvijas Laikmetīgā mākslas centra vadītāja Solvita Krese: "Viens no  pozitīvajiem veikumiem ministres simts darba dienu laikā ir vērtējams tas, ka ir aizsākta institucionālā vienība laikmetīgās mākslas muzeja tapšanai. Kā ministre redz tālākos soļus, lai tā nepaliktu tikai tāda institucionāla vienība pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, bet lai šī vienība kādreiz arī iemājotu tādā autonomā, pilnvērtīgā telpā?" Šeit es atgādināšu par arhitekta Deivida Adžeja laikmetīgās mākslas muzeja projektu, kuru savulaik valstij vēlējās uzdāvināt "Borisa un Ināras Teterevu fonds" sadarbībā ar banku "ABLV". Projektam šogad ir beigusies būvatļauja. Iepriekšējais ministrs Nauris Puntulis bija paudis, ka šo dāvinājumu varētu pieņemt tikai tad, ja ir pilnīgi kristāldzidra šīs naudas izcelsme. Kas notiek ar šo konkrēto projektu? Vai tas vēl ir dienaskārtībā, jo tā būvatļauja ir beigusies, vai tiek izskatītas citas vietas un citi projekti?

Šobrīd pirmais solis, kā jau Kreses kundze minēja, ir šī institucionālā vienība. Mums tas arī šķita svarīgi, tādēļ, ka laikmetīgās mākslas krājuma veidošana, tā pētniecība, komunikācija ar sabiedrību ir tas, kas ļaus nostiprināt izpratni par laikmetīgo mākslu un ļaus ilgtermiņā uzņemties jebkādas saistības ar ēkas tālāko attīstību, rekonstrukciju, būvniecību. Tas ļautu arī labāk sabiedrībai skaidrot, kādēļ tas ir vispār nepieciešams. Tātad saturiskais darbs, manuprāt, ir ārkārtīgi būtisks, lai sabiedrība saprot arī atsevišķa laikmetīgās mākslas muzeja jēgu, pienesumu un nozīmi sabiedrībā. Un es personīgi uzskatu, ka tādam muzejam ir jābūt. Tas ir ļoti svarīgi ikvienai valstij  – runāt par laikmetīgo, reflektēt par sevi šodienā. Par šo ēku runājot, šobrīd joprojām notiek vietu izpēte. Tātad tika pasūtīts vietu salīdzinājums, kurā tika salīdzināta Kaļķu iela, kur atradās RTU filiāle, kādreiz blakus Rīgas domei, Rīgas Centrāltirgus paviljons, kurā tika iecerēts šis projekta novietojums. Skanstes rajonā šobrīd šis izvērtējums joprojām notiek. Tas izvērtējums ir faktiski priekšnosacījums, lai Rīgas pašvaldība varētu virzīties uz priekšu ar publiskās privātās partnerības projektu, lai attīstītu šo te laikmetīgās mākslas muzeja ēkas būvniecību.

Publiski privātās partnerības iestatījums paredz arī valsts līdzfinansējumu. Vai valstij, kura šobrīd ir pieļāvusi to, ka viens no tūristu magnētiem, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, ir nokļuvis degradējošo objektu sarakstā, būs nauda, lai uzceltu Laikmetīgās mākslas muzeju?

Runājot par koncertzāli, ir līdzīgs jautājums. Koncertzāles gadījumā tas ir valsts aizņēmuma formāts, kas ļautu virzīties uz priekšu. Protams, mums ir jāņem vērā, ko tas nozīmē tūrisma un ekonomiskajā kontekstā, ko ikviens no šiem objektiem var nozīmēt Rīgai kā pilsētai un Latvijai kā valstij. Kopīgi strādājot pie jebkādām stratēģijām uz priekšu, tajā saredzam mākslas institūciju lomu, koncertu institūciju lomu un šī ir tāda sadarbība, kura būs, protams, nepieciešama. Runājot par Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju, šeit es arī vēlos atzīmēt, ka tā situācija, ka vairākās kultūrvēsturiskās ēkās, kurās mājo kultūras institūcijas, ir nepiedodams, ka tās ir nonākusi līdz tik sliktam stāvoklim. Slikts ēku tehniskais stāvoklis ir Kuģniecības vēstures muzejā, Nacionālajā arhīvā, Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā.

Es nespēja noslēpt savu šoku, apmeklējot, piemēram, Brīvdabas muzeju. Es redzēju, kādā stāvoklī tur glabājas krājums, tas nav pieļaujami.

Tas ir radies tādēļ, ka nav bijusi pārdomāta nomas attiecību struktūra ar Valsts nekustamajiem īpašumiem, kur dažos gadījumos, kad attiecīgajai atmiņas institūcijai, muzejam vai arhīvam nav pietiekoša finansējuma, lai veidotu uzkrājumu, tiek vienkārši segti tie tekošie izdevumi, apsaimniekošanas izdevumi un varbūt kādi ārkārtas darbi, bet nekas, lai tiešām nostiprinātu šīs ēkas vai rekonstruētu. To es ieskicēju arī sarunās ar Finanšu ministru budžeta veidošanas laikā.

Vai tur ir nepieciešama atsevišķa programma tieši šo ēku uzturēšanai, lai tas nav jādara muzejiem, teiksim, no saviem biļešu ieņēmumiem, kuri nav tik lieli?

Tur ir nepieciešama atsevišķa programma, bet tam, protams, ir jāparedz arī atbilstošs finansējums valsts budžetā, un tur, es domāju, ka ir pāris scenāriji. Viens ir izprast, ka tas prasa dotācijas palielinājumu attiecīgajām institūcijām. Arī tām, kurām šobrīd ir ēkas, kas ir labā stāvoklī, bet tās lietojot, protams, tāpat veidojas nolietojums, un ilgtermiņā arī nepieciešamība pēc kādiem remontdarbiem. Otrs variants ir izveidot specifisku fondu, kas būtu tieši šādu kultūras pieminekļu restaurācijai. Šobrīd tāds ir, manuprāt, piecsimt tūkstošu apmērā, tas nav pietiekoši.

36 miljoni nepieciešami Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja atjaunošanai.

Kopā ar Doma baznīcu. Tas ir ilgu gadu projekts. To nevarētu izdarīt vienā gadā. To sadalot pa gadiem, tas būtu mazāk katastrofāli, bet tomēr situācija tur ir ļoti slikta, kritiska. Es redzu, ka tas ir saistīts ar šo te zināmā mērā paļaušanos, ka gan jau kādā brīdī finansējums remontam atradīsies, nevis veidojot sistēmisku pieeju tam, kā veidot šos uzkrājumus vai fondu. Tā ir pieeja, piemēram, kas pastāv Igaunijā, kur specifiska daļa no Kultūrkapitāla fonda ir veltīta tieši būvniecības izdevumiem.

Iepriekšējā Kultūras ministre Agnese Logina pauda demokrātiskus uzskatus par to, ka, piemēram, videospēļu ražotne arī uzskatāma par daļu no kultūras nozares. Arī, ka popmūzika, bez šaubām, ir daļa no kultūras nozares, un jūs turpinājāt šo viņas retoriku. Jūs pasniedzāt "Austras balvu" labākajam neakadēmiskās mūzikas albumam, un tad no popmūzikas nozares arī mūsu nākamais jautājums: "Popmūzika savās alternatīvajās izpausmēs faktiski neprasa tik daudz naudā, cik atbalstā, eksportu, mediju un koncertvietu atbalstu politikā. Cik man zināms, tad šobrīd ir pieņemta popmūzikas stratēģija, un jau vairāki jautājumi, konkrēti priekšlikumi ir iesniegti arī ministrijā. Pagājušogad "Zelta Mikrofons" ceremonijā ministre Logina pateica glītu runu, pasniedzot balvu Ansim. Viņš atbildot pateica paldies, bet nu šis viss ir tapis pilnīgi bez jebkādas Kultūras ministrijas palīdzības. Jautājums ministrei Lācei ir, vai viņa nākamgad piedalīsies kādā Latvijas mūzikas balvas pasniegšanas ceremonijā? Kas būs tas viens darbs no šobrīd iesniegtajiem ministrijā, kas būs pabeigts?"

Mēs nupat apstiprinājām valdībā mediju politikas pamatnostādnes, kur viens no punktiem ir arī latviešu valodas stiprināšana, latviskās mediju vides veidošana. Es redzu, ka latviešu mūzikas kvotas joprojām ir virziens, kurā skatīties un kuru vērtēt tajā. Tur ir dažādu valstu pieredze. Francijā, piemēram, tie ir 40 % no visām atskaņotajām dziesmām, kam ir jābūt franču valodā. Tur ir valstis, kurās ir nosacījumi, ka ir jāatskaņo dziesmas, kuras ir izdotas pēdējo sešu mēnešu laikā vai pēdējā gada laikā, lai tiešām palīdzētu māksliniekiem radīt atpazīstamību, panākt, ka viņu dziesmas klausās, ka viņu ierakstus klausās, ka tie nonāk līdz visdažādākajai auditorijai. Šī ir saruna, kurai ir nepieciešama gan neakadēmiskās mūzikas nozares iesaiste, gan, protams, mediju raidorganizāciju iesaiste, un raidorganizācijas saredz šim bažas. Viņiem šis priekšlikums rada bažas, un te ministrijas uzdevums ir atrast to risinājumu, kas būs pieņemams abām pusēm. Viens no priekšlikumiem  būtu, ka  raidorganizācijā atskaņo noteiktu procentu latviešu  orģinālmūzikas. Mediju atbalsta fonda konkursos tam varētu būt papildu nozīme, ietekme. Tas varētu būt kā papildu kritērijs, vai arī tiešām nostiprināt, pie licenču pārskatīšanas, nostiprinātu, noteiktu procentu.

Tas būtu pirmais darbs šajā jomā?

Tas faktiski jau šobrīd ir manā dienaskārtībā. Kā jau es teicu, mums ir jārunā ar divām ieinteresētajām, iesaistītajām un ietekmētajām pusēm, pašiem neakadēmiskās mūzikas pārstāvjiem un raidorganizācijām.

Atgriežoties pie tēmas par latviešu valodu un pie jūsu tēmas, pie kuras jūs strādājāt, pirms kļuvāt par Kultūras ministrijas parlamentāro sekretāri, proti, pie latviešu valodas stiprināšanas. Šobrīd publiskajā telpā izskan aizvien uzstājīgākas prasības pēc krievu valodas likvidēšanas no publiskās telpas. Bija vairāki raidījumi, kas izraisīja diezgan lielu ažiotāžu, un krustugunīs nonāca Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris ar savām afišām, kurās ir krievu valoda. Kāds ir jūsu viedoklis? Vai krievu valodai ir vieta publiskajā telpā, vai sekojot Rīgas domnieka Ratnieka kunga uzstājībai, tomēr nav?

Kultūrtelpa

Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris no pirmās dienas pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir paudis pavisam skaidru nostāju par to, ka Krievijas rīcība ir absolūti nepieņemama. Zinu arī, ka teātrī strādā vairāki ukraiņi. Viņi ir iekļāvuši savā repertuārā tādus darbus, kas gan aktualizē dažādus vēsturiski sāpīgus notikumus, gan ļauj diskutēt šodien par dažādām attiecībām, saspīlējumiem, mijiedarbībām Latvijas sabiedrībā un ne tikai. Faktiski arī teātra stratēģiskais mērķis ir veicināt sabiedrības saliedētību, iestudējot darbus krievu valodā, jo viņi spēj uzrunāt un aizsniegt auditoriju, kuru, iespējams, citi valsts teātri nespēj. Un kas ir svarīgi? Šis stratēģiskais mērķis bija apstiprināts jau pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, ministra Puntuļa laikā. Mēs redzam, ka šim teātrim ir nozīmīga loma. Tieši šī dialoga un izpratnes veicināšanā. Un viņi to arī šobrīd brīnišķīgi dara. Kas attiecas uz afišām vai uzrakstiem, viņi to dara šobrīd esošā normatīvā regulējuma ietvaros, tie ir saskaņoti ar Rīgas pašvaldību.

Vairāki privātie muzeji, kas līdz šim ir bijuši līgumattiecībās ar Kultūras ministriju, un saņēmuši fiksētu finansējumu, tiek pārvirzīti uz Valsts kultūrkapitāla fonda projektu konkursu  jauno programmu, kas tiks speciāli dibināta šiem muzejiem un nevalstiskajām organizācijām, kas padara šo finansējumu zināmā mērā apšaubāmu, jo neko negarantē. Lipkes muzejs, Ziedoņa muzejs, Barikāžu muzejs un Mākslinieku savienības muzejs tiek nostādīti tādā izdzīvošanas situācijā. Vai tiešām šo muzeju pienesums netika vērtēts kā pietiekams, lai turpinātu līdzšinējās attiecības ar Kultūras ministriju?

Kultūrtelpa

Šo muzeju pienesums, protams, ir ārkārtīgi nozīmīgs, un es esmu arī norādījusi, ka mērķis ir tieši padarīt šo sistēmu caurspīdīgāku, taisnīgāku un tādu, kas ļauj arī šiem muzejiem pretendēt uz finansējumu, kas atbilst to faktiskajām vajadzībām. Šobrīd tā situācija ir izveidojusies tāda, ka četriem no desmit valstī esošiem privātiem muzejiem ir šis specifiskais līgums. Okupācijas muzejam ir savs likums, cita situācija. Viņu līdzšinējās līguma attiecības ar Kultūras ministriju turpinās. Šiem četriem privāti akreditētiem muzejiem ir šis finansēšanas līgums ar Kultūras ministriju, citiem nav.

Un tas, jūsuprāt, ir negodīgi?

Tā nav sistēma, kas ir varējusi strādāt ilgtspējīgi un taisnīgi, un, manuprāt, godīgi nav arī tas, ka tās summas ir tik ļoti atšķirīgas, un tās vienkārši paliek tajā brīdī, kurā attiecīgi līgums ir piešķirts. Tur nav iespējas to pielāgot un mainīt. Man nešķiet taisnīgi, ka viens no muzejiem saņem 20 000 un citi saņem 130 000, lai gan viņu misijas ir nozīmīgas. Visu šo četru muzeju misijas un darbs ir nozīmīgs un novērtēts. Tur ir Latvijas muzeju biedrības Gada balvas, tur ir apmeklētāju skaits, kas apliecina, ka muzeji ir apmeklēti, iecienīti un pilda savu misiju. Tie piedalās Skolas somas programmās.

Piemēram, Žaņa Lipkes muzejs iesniedz projektu, viņi nesaņem šo finansējumu. Kas notiek tālāk ar šo muzeju?

Viena lieta, ko es arī esmu jau norādījusi iepriekš, ka ar Lipkes muzeju mēs arī faktiski turpināsim sadarbību Sabiedrības saliedētības programmā, kas ir 30 000 [eiro finansējums]. Vienkārši regulāri tiek slēgts līgums. Es arī esmu redzējusi, ka publiskajā telpā izskan jautājums, kādēļ tas neattiecas uz citiem deleģējuma līgumiem? Citi deleģējuma līgumi tiek regulāri pārskatīti. Tur ir konkurss ik pēc viena vai trim gadiem, atkarībā no konkrētās programmas. Tad arī citi finansējuma avoti, kas ir Kultūras ministrijā, tie ir piesaistīti konkursiem un nav garantēti. Es varu saprast tās bažas par Kultūrkapitāla fondu. Es nāku no NVO vides, esmu rakstījusi Latvijas un Eiropas mēroga projektus. Zinu, ko nozīmē būt pirmajiem aiz strīpas. Zinu, ko nozīmē nesaprast, kā tas var būt, ka šo projektu neapstiprina, un zinu arī, ko nozīmē kārtīgi piestrādāt un gala rezultātā arī finansējumu saņemt. Un gan Lipkes muzejs, gan Ziedoņa muzejs ir sekmīgi startējuši dažādos Kultūrkapitāla fonda projektu konkursos. Cits jautājums ir par to, vai tā līdzšinējā pieeja, kur iesniedz tāmi un projektu apstiprina par daļu no tāmes summas, vai tā ir laba pieeja? Un es domāju, ka  jautājumi par konkursu pamatojumiem, skaidrojumiem ir formāli. Es redzu, ka tur ir pilnveides iespējas. Šis te konkurss, kas būs tieši privāto akreditēto muzeju atbalstam, no manas puses redzējums ir tāds, ka tas varētu būt tas konkurss, kurā mēs izstrādājam ļoti skaidrus kritērijus, kuros mēs labāk norādām attiecīgi iespējamos pretendentus, kas no viņu pieteikumiem tiek sagaidīts, kādai detalizācijas pakāpei jābūt iesniegtajās tāmēs. Šis ir viens no formātiem, kad mēs varam pilnveidot arī to projektu konkursu.

Ministre kā kultūras personība

Mēs jūs ļoti maz pazīstam kā kultūras personību, tādēļ gribētu uzzināt par jūsu kultūras lietošanas paradumiem. Kāda ir filma, kas jums ir likusi raudāt vai vismaz ļoti pārdomāt pēc tās noskatīšanās, un nav jūs atstājusi mierā pat vairākas dienas?

Ivara Selecka un Armanda Zača pēdējā dokumentālā filmā "Turpinājums. Pieaugšana". Pēc šīs filmas biju tik emocionāla, ka es nevarēju pat pateikties filmas veidotājiem. Es nevarēju pārstāt raudāt. Tas emociju un līdzpārdzīvojuma vilnis, kas tajā brīdī, skatoties filmu, mani pārņēma, ir kaut kas tāds, ko var izdarīt tikai dokumentālais kino. Liek ar katru šūnu sajust tos pārdzīvojumus, ko pusaudži šajā filmā tik godīgi un drosmīgi atspoguļoja.

Pēdējā teātra izrāde, kuru jūs esat redzējusi, un kura jūs no sirds ir uzrunājusi?

Pēdējā teātra izrāde, kuru es redzēju bija Jaunā Rīgas teātra izrāde "Lai Dievs tev stāv, tu, nabaga cietēj!". Tas bija ļoti patīkams piedzīvojums, jo man bija sajūta, ka es varu atkal sasmaržot to Jaunā Rīgas teātra smeķi. Tā bija forša melnā komēdija. Sēžot atjaunotajā teātra ēkā, četras stundas paskrēja nemanot.

Izstāde, ko esat redzējusi un kas jūs ir saviļņojusi?

Tā bija Aijas Jurjānes izstāde, kas tika atklāta šogad pavasarī, kas daudz apspēlēja sievišķības, mātišķības lomu. To, kā tā attēlo citu sievieti, savu līdzcilvēku, draudzeni, bērnu, draugus, draudzenes gaidībās. Es domāju, tā to var izdarīt tikai cita sieviete, un tas bija tiešām gan krāsains, gan arī tāds emocionāls piedzīvojums.

Kurā korī jūs dziedat?

Es šobrīd diemžēl nedziedu. Pēdējais koris, kurā es dziedāju bija Rīgas Ekonomikas augstskolas koris.

Kura balss esat?

Es dziedāju pirmo altu, bet pēdējā laikā, runājot ar kultūrizglītības un kora ekspertiem, viņi saka, ka jūs izklausos pēc soprāna. Mans vīrs šobrīd dzied Rīgas Projektu korī un meita dzied "Knīpās un Knauķos". Citi izpilda to dziedāšanas kvotu šobrīd.

Visbeidzot, kādu mūziku jūs klausāties?

Es klausos visbiežāk urbāno mūziku, kur mijas kopā nedaudz fanks, soul un dzīvie bīti. Man patīk dejot pie elektroniskās mūzikas.