Henrieta Verhoustinska: Ko mēs varam sagaidīt no Lībiešu kultūras mantojuma gada?
Valts Ernštreits: Galvenais mērķis, kāpēc mēs esam rosinājuši Lībiešu mantojuma gadu, ir mēģināt iegaismot lībiešu saknes, kas ir visā Latvijā. 2011. gadā bija Lībiešu valodas un kultūras gads, un tas bija brīdis, kad vairāk tika runāts par lībiešu šodienu – par lībiešu kultūru šodien, par lībiešu tradicionālo kultūru šodien. Šogad mēs vairāk skatāmies uz to, lai lībiešus ieraudzītu tur, kur viņi ir. Ja paskatāmies Rīgas kartē vai aizejam uz Vecrīgu, tur ir ļoti daudzas ar lībiešiem saistītas vietas, sākot ar Doma baznīcas kapiteli vai abiem lībiešu ciemiem, uz kuriem Rīga ir uzbūvēta, vai [skulptūru] "Lībieša galva", kas atrodas Līvu laukumā, starp citu, aiz publiskajām tualetēm nez kāda iemesla dēļ; tur, kur Rainis ir apsēdies – tas ir Senais kalns, kur savulaik lībietis Imauts nogalināja bīskapu Bertoldu – un pēc viņa veselai Rīgas daļai ir piešķirts nosaukums...
Imanta.
Valts Ernštreits: Bet vārds "lībieši" tur īsti neparādās. Tas arī ir tas mērķis, it sevišķi tajā vietās, kur lībieši ir dzīvojuši (protams, lībiskais mantojums attiecas uz visu Latviju) – lai tur vairāk aizdomājas, lai vairāk izskan lībiešu vārds un mēs viņus vairāk ieraugām.
Elīna, vai tu arī piedalies Lībiešu mantojumā gadā? Tu esi mākslinieciskā vadītāja oriģinālmūzikas projektam "Trīs krasti" jeb...
Elīna Ose: "Kuolm randõ". Ir šāds projekts radies, un varbūt tieši šajā gadā plašākam lokam būs iespēja to saklausīt, sadzirdēt. Kā reiz – Valts stāstīja, ka ir vēlme parādīt to, kas varbūt nav uzreiz redzams. Es varu lepoties, ka šajā projektā ir Karla Pajusala dzeja Salacas lībiešu dialektā. Viņš ir vienīgais, kurš māk tajā pierakstīt ar savu izdomātu ortogrāfiju.
Bet kā jūs izlasāt šo dzeju?
Elīna Ose: Tur man palīdz... Es tā gribētu dēvēt, ka šī projekta krusttēvs ir Valts Ernštreits. Viņa bilingvālā dzejas krājuma "Seļļizt nemē mēg/People like us" tituldzejoli es kā pirmo izvēlējos ietērpt savā mūzikā. Jau pēc pirmā zvana, kad es gribēju paklausīties, kā šī dzeja skan, lai varētu sākt rakstīt mūziku, Valts teica: "Super ideja! Es pēc mēneša gribētu koncertu!" Un tā tas viss aizvijās tālāk un tālāk. Es priecājos, ka Valts nekad neatsaka [palīdzību] man šo valodu apgūt. Es lībiešu valodā nerunāju, bet šobrīd vismaz sāku prast lasīt tajā un vienmēr arī konsultējos, vai teksts ir pietiekami labi izdziedāts, lai lībieši to varētu saprast.
Valts Ernštreits: "Trīs krastiem" pagājušogad bija koncerts pie Aģes upes. Aģes upe ir vēsturiskā robeža starp Metsepoles novadu un Gaujas lībiešiem. Saulkrastos.
"Trīs krastu" koncertprogrammā skanēja dziesmas Salacas lībiešu valodā, un tas, manuprāt, bija pirmais brīdis, kad Salacas lībiešu valoda pēc burtiski 150 gadu pārtraukuma atkal atgriezās un atkal bija dzirdama tās vēsturiskajā vidē.
Es domāju, ka daudziem tanī brīdī tas bija atklājums – caur mūsdienu kultūras prizmu ieskatīties stipri tālākā pagātnē.
Vidzemes lībiskā kultūrtelpa ir iekļauta Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Tad, kad es to uzzināju, man likās – kur tad Kurzemes kultūrtelpa? Tā jau ir iekļauta?
Valts Ernštreits: Tā jau ir labu brīdi. Runājot par lībiešiem, parasti pirmā lieta, kas nāk prātā, ir Ziemeļkurzeme.
Tieši tā.
Valts Ernštreits: Savukārt lībiskās vietas ir saistītas ar ļoti daudz ko Latvijā. Ziemeļvidzemē – Svētupe, Svētciema apkaime, Pāle...
Limbaži.
Valts Ernštreits: Vidzemes lībiešu valoda tur ir skanējusi drusku senākā laikā. Bet tur tā ir pirms 150 gadiem pierakstīta. Mums ir ļoti daudz cilvēku Latvijas kultūras telpā, kam ir lībiskās saknes un kas nāk gan no Kurzemes, gan no citām Latvijas vietām. Manuprāt, viens visslavenākais cilvēks, kam ir Vidzemes lībiešu saknes, ir Baumaņu Kārlis – mūsu himnas autors. Tāpat Auseklis. Mūs premjers arī nāk no slavenas lībiešu dzimtas.
Pārfrāzējot Otto Ozola grāmatas "Latvieši ir visur" nosaukumu – lībieši ir visur! Vai lībiešu kultūras iniciatīvas, kas nav saistītas ar tevis vadīto oficiālo lībiešu kultūras kustību, ir biežas?
Valts Ernštreits: Nav tādas oficiāli vadītas lībiešu kustības. Lībiešu motīva izmantošana pēdējā laikā kļūst arvien biežāka, arvien interesantāka un kvalitatīvāka, un tas priecē. Elīnas projekts "Trīs krasti" ir, manuprāt, viens labs piemērs. Otrs, izcils piemērs no jaunākā laika, kur varbūt netiek daudz runāts tieši lībiešu aspektā, ir filma "Upurga". Tā nupat bija. Varbūt vērīgāks skatītājs pamanīja ļoti daudzus lībiešu elementus, kas to filmu caurvij. Tas, kā mēs redzam lībiešus parādāmies šajā filmā, ir ļoti līdzīgi tam, kā lībieši parādās mūsdienu Latvijā, respektīvi, tas ir zemākais slānis, kas ir kaut kur paslēpts iekšā.
Vienlaikus filmā viņi ir kā pārcilvēki.
Valts Ernštreits: Tā ir skatītāja perspektīva, kādus viņš viņus saskata. Ir daudz priekšstatu, ir šis apakšējais slānis, un mēs kādā brīdī aizkļūstam līdz tam un saprotam, ka tas kaut kādā mērā attiecas arī uz mums. Tas, manuprāt, ir viens brīnišķīgs veids, kā to parādīt. Es zinu, ka arī Igaunijā šādā pašā veidā kultūras produktos ir integrēta lībiešu tematika. Vēl par mūsdienu kultūru runājot, izcils un līdz galam nenovērtēts, arī caur lībiešu prizmu, ir Reiņa Botera projekts "Nēmiz pǟl!". Nē, patiesībā tas ir novērtēts, jo...
Izrāde bija nominēta "Spēlmaņu naktī".
Valts Ernštreits: Man to bija ļoti interesanti skatīties, atkal tieši ar manu lībieša skatu. Ja pirms vairākiem gadiem bija tāds kopīgs projekts "Pirmie, kas aiziet", kur bija virknes Latvijas un Igaunijas režisoru skatījums uz lībiešu problemātiku – bet tas bija skatījums no malas, kā viņi to redz –, tad Reiņa Botera izrādē bija tieši lībieša skatījums.
Tajā brīdī, kad es izgāju ārā no šīs izrādes, mans pirmais secinājums bija – mums šodien ir ne tikai sava mūzika un literatūra, bet mums ir arī savs teātris.
Un lai kā varbūt Reinis Boters skaļi nesaka, ka viņš ir lībietis, bet izrādē tieši viņa lībieti varēja redzēt ļoti labi.
Decembra vidū lībiešu kultūras pārstāvji devās uz Parīzi, kur UNESCO galvenajā ēkā notika ANO Starptautiskās pirmiedzīvotāju valodu desmitgades pasākums. Ar lībiešu putnu modināšanas rituālu pasākumu atklāja Julgī Stalte ar savām meitām. Tu arī, starp citu, uzstājies ar lekciju par Lībiešu institūta paveikto.
Valts Ernštreits: Tā īsti nebija lekcija. Runāju par pirmiedzīvotāju valodu saglabāšanu uz lībiešu bāzes. Bet Julgī un meitu uzstāšanās viennozīmīgi bija ļoti svarīga. Mūsdienu lībiešu kopienas atpazīstamība ir ļoti lēni kāpusi Latvijā. Šobrīd mēs varam teikt, ka lielākā daļa Latvijas cilvēku zina, ka lībieši pastāv...
Un ka Mazirbē tiem ir tautas nams.
Valts Ernštreits: Jā. Pirms 30 gadiem situācija bija cita.
Tagad var teikt, lībiešus sāk atpazīt arī pasaules līmenī, arī starp citiem pirmiedzīvotājiem.
Priekš manis tas bija ļoti emocionāls moments – brīdis, kad uz ielās UNESCO skatuves kā vieni no pirmiedzīvotājiem, starp peruiešiem, starp jaunzēlandiešiem, maoriem, starp sāmiem un citiem, beidzot uzkāpa lībieši, kas šodien ir viena visapdraudētākajām pirmiedzīvotāju tautām pasaulē un viena no divām tautām Eiropas Savienībā, kam ir pirmiedzīvotāju statuss. Parasti, kad domā par pirmiedzīvotājiem, tie ir Amerikas indiāņi, Austrālijas aborigēni, un reti kurš aizdomājas, ka tieši tādi paši pirmiedzīvotāji mums ir šeit.
Kāds ir ANO Pirmiedzīvotāju valodu desmitgades mērķis?
Valts Ernštreits: Pasaulē ir 7000 valodu, lielākā daļa no tām ir apdraudētas. Būtībā katru gadu valodu kļūst aizvien mazāk un mazāk. Mērķis ir likt visai pasaulei aizdomāties par to, ka ir svarīgi saglabāt daudzveidību. Ja dabas izpratnē mēs esam ļoti attīstījušies, tur mums viss ir skaidrs, mums ir liegumi, mēs saprotam, ka katra izzūdošā suga spēlē savu lomu tajā, lai daba kā kopums varētu saglabāties, tad kultūras un valodas ziņā mēs līdz tam vēl īsti neesam aizgājuši – respektīvi, saprast to, ka katra kultūras savdabība, katra valodas savdabība ir vērtība. Ļoti ilgu laiku daudzas pasaules valstis, arī Latvija tai skaitā, ir gājušas "viena pareizā" virzienā – ka mums ir viena "pareiza" latviešu valoda, un tad ir daudzi, kas tajā runā nepareizi, loka latgaliski vai aprauj galotnes. Tagad mērķis ir to pagriezt tā, ka mēs paši kā sabiedrība vairāk saprotam, ka tās visas ir vērtības. Tas, protams, sākās ar pirmiedzīvotāju valodām, jo lielākā daļa apdraudēto valodu ir tieši senās valodas, kas līdzīgi kā lībiešu valoda sevī nes senu fonu un kura zaudēšana...
Tajā brīdī, kad mēs pazaudējam valodu, mēs pazaudējam ne tikai saziņas līdzekli, mēs pazaudējam veselu pasauli.
Visai savāktajai lībiešu folklorai, kas, starp citu, nav tikai par jūru un zvejniecību, tiem astoņiem tūkstošiem vienību mēs tiekam klāt tikai tad, ja mēs lībiešu valodu protam.
Elīna, tu saki, ka tu nerunā lībiešu valodā, bet kā tu nonāci līdz tam, ka tagad veido veselu kopumu ar nosaukumu "Trīs krasti", kas ir par lībisko kultūru?
Elīna Ose: Es pati biju pārsteigta, ka nonācu līdz šim. Laikam milzīga cieņa un mīlestība pret maniem pasniedzējiem, kas visi patiesībā ir Ernštreiti. Jānis Ernštreits ir pats pirmais. Viņš savas Rīgas Doma kora skolas nometnes vasarās aizvadīja ar mums kopā Mazirbē. Nometnē mēs dzīvojām internātskolas teritorijā. Tas lībiešu krasts turpat man visu laiku bija. Tālāk nākamā ir viņa māsa Ieva Ernštreite – Lībiešu savienības vadītāja, mana angļu valodas skolotāja – kura savukārt sāka mani aicināt uz lībiešu notikumiem, pasākumiem (pirmais bija Lībiešu savienības 95. gadu jubileja; šogad, 2. aprīlī, svinēs jau simtgadi). Tad es prasu: "Ieva, kas ir tas, ko tu vēlies no manis dzirdēt?" Viņa saka: "Vienalga. Atnāc." Es domāju – nu kā vienalga? Tad es sāku pētīt kaut ko vairāk no folkloras un kas vispār ir izdarīts, un ko citi piedāvā. Pirmie divi koncerti pagāja ar kaut ko, ko es biju salasījusi, kas mani bija uzrunājis no tā visa. Man ļoti piesaista tas. It īpaši "Trillium" krājums mani ļoti, ļoti uzrunāja. Un vispār, Valt, man ļoti patīk tava dzeja tieši tāpēc, ka tur ir ļoti daudz no vēstures, bet tajā pat laikā ar mūsdienīgu skatījumu. Es esmu ilgstoši meklējusi dzeju, lai rakstītu mūziku, un ne vienmēr dzeja norezonē. "Tādi kā mēs" jeb "Seļļizt nemē mēg" bija tas, kas mani paķēra. Citkārt, kad es izpildu to dziesmu, pastāstu, lai cilvēki apmēram saprot, par ko ir stāsts. Pēdējās rindas ir tās dziļākās – "Tādi kā mēs nemirst viegli. Tādi kā mēs nemirst nekad."
Valt, tu esi cilvēks-zīme lībiešu kultūrai. Tāds tu esi kļuvis. Es noskatījos Zanes Gargažinas "Latvijas koda" filmu "Trillium" par tevi, un tur nevar neredzēt degsmi tavās acīs, kad tu, piemēram, klausies, kā mazi bērni dzied lībiešu valodā. No kurienes tas tevī? Kādā apzinātā vai neapzinātā vecumā tu sevī atklāji lībieti?
Valts Ernštreits: Mūsu ģimene ar lībiešiem bijusi saistīta ļoti cieši, sākot ar 70. gadiem, ar kori "Līvlist". Lībiskais atnāca bērnībā, pavadot vasaras lībiešu krastā mūsu dzimtas mājās Miķeļtornī. Un tad kaut kā soli pa solim, pateicoties atmodai, kas lika man mainīt plānus, jo iecere bija kļūt par arhitektu, man sanāca pārmaiņa – es aizgāju ļoti dziļi lībiešu virzienā, mēģinot saglabāt un aiznest tālāk lībiešu mantojumu, kas vēl ir un kas, visticamāk, vēl būs.
