Anete Ašmane-Vilsone: Mūsu studijā prieks teikt labrīt Dāvim Sīmanim!
Dāvis Sīmanis: Labrīt!
Tikko atzīmējām 4. maiju, gribas paturpināt nedaudz to svētku sajūtu. Kādas jums ir sajūtas, domas par šo mūsu valstij un sabiedrībai tik svarīgo dienu, kad atguvām neatkarību?
Es domāju, ka mūsu valsts pastāvēšanas fakts jau pats par sevi ir tāds lielais brīnums. Nevis tāpēc, ka mums nevajadzētu pastāvēt, bet tāpēc, ka cilvēka identitāti visbiežāk nosaka spēja piederēt. Ne tādā kolektīva nozīmē, bet vairāk tāda sava radošā spēka apzināšanās kontekstā. Piederēt kaut kādai lielākai vienībai. Šajā gadījumā nacionāla valsts vismaz priekš manis ir tāda ļoti fundamentāli svarīga. Es redzu tajā jēgu, es redzu tajā iespējas, es redzu tajā sabiedrības domas virzību. Tāpēc man 4. maijs, līdzīgi kā 18. novembris, ir ļoti nozīmīgi datumi, jo tie vienkārši apstiprina to, ka es varu sevi realizēt savā valstī, nevis mēģināt kaut kādā veidā klīst, klaiņot un neatrast sevi varbūt visas dzīves garumā. Tieši otrādi, es redzu savai darbībai jēgu. Es domāju, ka tā ir tā lieta, ko mums vajadzētu arvien no jauna sev atgādināt, sabiedrībai kopumā, jo bieži vien mēs tikai redzam tos pārmetumus.
Mēs kaut kādā veidā varam visu laiku identificēt – ir tāda problēma, tāda problēma, mēs atpaliekam no kaimiņiem, bet [nepieciešams] tieši otrādi – paskatīties, kādā veidā mēs paši tieši caur šo valstiskuma apziņu, pilsonisko atbildību, politisko atbildību, līdzatbildību, dalību politiskajos procesos, kā mēs paši sevi apzināmies un kā mēs to darām tādā ikdienas līmenī.
Tāpēc šīs svētku dienas man nav tik daudz svinamās dienas kā vairāk tāda pozitīva atgādinājuma dienas.
Pilsoniskā līdzdalība ir arī viens no tiem aspektiem, ko esat uzsvēris savā redzējumā, savā stratēģijā, piesakoties uz rektora amatu. Tātad arī tas ir svarīgi – audzināt šo līdzdalību un pilsoniskumu, un sabiedrisko apziņu jebkurā augstskolā?
Jā, es saku, to nevajag pārprast kā kaut kādu urrāpatriotismu, nezinu... ideoloģiskas novienādošanas kontekstā, bet, manuprāt, ar mums var notikt un viss notiek tad, ja mēs paši esam aktīvi. Aktivitāte ir ļoti svarīga mūsu dzīves sastāvdaļa, un aktivitāte var būt produktīva, un aktivitāte var būt regresīva. Šajā gadījumā es domāju tādas savas demokrātiskās līdzdalības tajā nozīmē, ka mēs apzināmies, ka mums ir kaut kāda veida iespējas noteikt valsts politisko virzību, idejiskus kontekstus, kā valstij ir jāattīstās. Tā apzināšanās un aktīva dalība tajā, un aktīva darbība tajā, tā, man liekas, ir fundamentāla cilvēka dzīves sastāvdaļa. Es īsti nesaprotu, no kurienes tas tā ir, visticamāk, ka tā ir kāda padomju mantojuma sastāvdaļa, ka mēs visu laiku [sūdzamies], ka par mums tur neparūpējas. Visu laiku mēģinām sevi nošķirt vai atsvešināt no tās valsts, ka mēs esam kaut kāds tāds ganāmpulks, kaut kādi tādi ne līdz galam realizējušies indivīdi, kuri tagad pārdzīvo, ka par viņiem neparūpējas. Tā ir mūsu pašu lieta. Mums ir jāņem šī aktivitāte rokās un jādarbojas. Tieši tajā brīdī tā aktivitāte kļūst produktīva. Tajā brīdī arī valsts un sabiedrība attīstās. Man šis konteksts liekas pašsaprotams, bet es kaut kādos brīžos saprotu, ka tas nemaz nav tik pašsaprotami, ka tā nav kaut kāda ieaudzināta lieta.
Līdz ar to es redzu jēgu Kultūras akadēmijai, kas patiesībā nodrošina, domājot par tādu kultūras kopējo ekosistēmu, gandrīz visos līmeņos profesionāļus, kuri patiesībā būs tie kultūrpolitikas veidotāji nākotnē, ka viņiem šai apziņai jābūt ļoti skaidrai.
Manuprāt, viņiem tieši šī sava atbildība, bet arī nu tāda ne tikai atbildība pašiem pret sevi, bet arī pret tiem cilvēkiem, kuri būs iesaistīti tajos procesos, kurus viņi virzīs, ka tas ir tas, kāpēc mūsu augstskolā ir nepieciešama savā ziņā šāda arī politiskās vai kultūrpolitiskās domāšanas kultūra.
Izskatās, ka rektors būs tas, kurš rādīs šo piemēru ar savu darbu, jo arī jūs kļuvāt aktīvs un pieteicāties šim konkursam. Kāda bija tā doma?
Nu, jā, es domāju, ka tur ir vairāki aspekti. No vienas puses, tā ir tāda zināma atbildība pret augstskolu, kuru es ļoti cienu un mīlu, kurā esmu pavadījis jau vairāk nekā 10 gadus kā pasniedzējs, docētājs. Es patiešām redzu tos virzienus, kas ir ļoti vitāli nepieciešami, lai akadēmija attīstītos. No vienas puses, tā ir šī atbildība. No otras puses, katram cilvēkam dzīvē pienāk kaut kādi brīži, kad ir sajūta, ka vajag mazliet tos vektorus pamainīt. Tas nenozīmē, piemēram, atteikties no filmu veidošanas turpmāk, bet tādā nozīmē, ka kaut kādus uzsvarus, izaicinājumus iespējams palielināt. Varbūt tā ir arī emocionāla motivācija pieteikties. Līdz ar to, jā, es domāju, ka man patiešām ir vīzija attiecībā uz to, kas akadēmijā var notikt labāk, kādā veidā tā var attīstīties, lai gan es uzskatu, ka Kultūras akadēmija patiešām pēdējā desmitgadē jau ir uzrādījusi ļoti abu attīstības tempu un tendenci. Tas virziens, ko ir iestrādājusi rektore Rūta Muktupāvela, manuprāt, patiešām ir bijis ļoti svarīgs, lai akadēmija sevi nostiprinātu kā tādu ļoti, ļoti spēcīgu spēlētāju šajā mākslu un kultūras universitāšu kontekstā gan vietējā mērogā, gan starptautiski reģionālā kontekstā. Tas, protams, ne vienmēr to pieteikšanās procesu vai izvēli kandidēt padara vienkāršu, jo savā ziņā tev ir jāsaprot, ko tad tu vēl vari izdarīt vairāk.
Nav jēga uzņemties kādu potenciālu amatu, ja nezini, kas ir tie virzieni, mērķi, izaicinājumi, uz kuriem reaģējot tu vari paveikt vairāk. Tas, protams, bija tāds pārdomu mirklis priekš manis, bet nu te nu es esmu.
Kas būtu tas, ko varbūt pēc pieciem gadiem, varbūt vēl pēc 10 gadiem, jūs gribētu ieraudzīt kā Kultūras akadēmijas ikdienu?
Pirmkārt, kā Kultūras akadēmijas ikdienu es gribētu redzēt to, ka pilnīgi visas struktūrvienības, gan studējošie, gan docētāju korpuss, gan arī administratīvais personāls, strādā kā tāds vienots mehānisms, kur viens otram ir tāda konstanta, atbalstoša un uz sadarbību vērsta aktivitāte. Jo viena no Kultūras akadēmijas lielākajām problēmām līdz šim ir bijusi decentralizācija. Ņemot vērā, ka akadēmija ir izkaisīta pa vairākām telpām, adresēm Rīgā, tas nozīmē, ka tā mobilitāte ir ļoti smaga, un tas galīgi neveicina savstarpēju sadarbību starp studentiem, starp pasniedzējiem..
Kuri iespējams nesatiekas, jā.
Viņi vienkārši nesatiekas, jā, līdz ar to nevar veidoties patiešām jaudīgi un mūsdienīgi starpdisciplināri projekti, jo patiesībā iznāk tā, ka katrs tādā savā čaulā it kā darbojas, un, iespējams, uzrāda ļoti labus rezultātus, bet tajā pašā laikā tādas sadarbības, patiesas sadarbības, tādas vienotas holistiskas sistēmas nav. Tas, manuprāt, ja man būtu jānosauc galvenais mērķis, būtu šī vienotā, uz patiešām ļoti aktīvu radošumu, uz zinātnisku un akadēmisku sadarbību vērstā kopābūšana. Pirmkārt, tas ir tiešām attiecībā uz mūsdienām tāds izaicinājums, kas ir saistīts ar starpdisciplinaritāti un spēju gūt daudz universālākas zināšanas, reaģēt uz daudz plašākiem kaut kādiem izaicinājumiem, kas ir mums apkārt kultūras laukā. Bet vienlaikus tas ir arī saistīts ar tīri tādu emocionālu vai privātu kopā būšanu, jo vienmēr, ja ir dialogs, ja ir kaut kāda komunikācija, veidojas interesantas idejas, un tas ir tas, kas mums ir vajadzīgs. Iepriekš runājām par valsti, – nu valstij vajag interesantas idejas. Ja mēs neveicinām vidi, kur šīm interesantajām idejām piedzimt, tad skaidrs, ka mēs arī dzīvojam tādā salīdzinoši varbūt garlaicīgā modelī. Bet patiesībā mums vajag to radošumu, bet tieši radošumu visās sfērās – radošumu akadēmiski, radošumu zinātniski, radošumu pētniecībā, radošumu jaunradē. Tas ir jāveicina tieši ar to, ka mēs varam konstanti būt kopīgā mudžeklī, savstarpēji tīkloties. Mums jau ir kaut kādas testa zonas akadēmijā, kur mēs to esam [ieviesuši], un redzam, cik tas veiksmīgi darbojas. Uz to ir jāiet. Tāpēc arī tik ļoti svarīgs un tāds atslēgas vārds mūsu attīstībā ir Tabakas fabrikas kvartāls – ar visām problēmām, kas ar to ir saistītas šobrīd. Ļoti lielām problēmām. Bet es ceru, ka gan ar valsts atbalstu, gan mūsu pašu aktīvu darbību mēs pārvarēsim tās, lai mēs varētu patiešām pēc aptuveni gada teikt, ka mēs visi kopīgi esam Tabakas fabrikas kvartālā. Strādājam uz to, lai tiešām šī ideja par šo holistisko akadēmiju vai laboratoriju piepildītos.
Kāda šobrīd ir tā aktuālā situācija? Jūs jau pieminējāt problēmas, un Tabakas fabrika Kultūras akadēmijai tiešām ir jau ļoti ilgi gaidīts projekts, neskatoties uz visiem termiņu aizvilkumiem.
Jā, viss ir noticis tā pakāpeniski, bet tagad diemžēl tas temps ir jāaudzē, jo mēs nevaram vairs kavēties. Šobrīd, kā mēs zinām, Jaunais Rīgas teātris (JRT) jau ir pārvācies uz savām vecajām–jaunajām telpām, un mums ir jāpārveido iespējami tādā mobilā un varbūt finansiāli mazietilpīgā veidā JRT iepriekšējā ēka Tabakas fabrikas kvartālā, piemērojot studiju procesam. Vienlaikus tur jau var darboties Skatuves mākslas katedra, tātad jaunie teātra režijas un aktiermākslas studenti. Viens no tādiem sava veida nosacījumiem, kas ir ļoti svarīgs arī akadēmijai, ir tāda sadarbība ar nozari. Vienā no zālēm jeb lielajā zālē jāvar aktīvi notikt gan reģionālo valsts teātru, gan valsts teātru, kamēr tie atrodas kādos pārbūves procesos, viesizrādes. Tāpat arī neatkarīgo teātra grupu izrādes. Tas būs principā kā tāds uz āru vērsts pakalpojums, bet tas vienlaicīgi, protams, cieši sader un tur notiks cieša sadarbība ar akadēmiju.
Tas arī nozīmē, ka cilvēkiem no malas būs iespēja apmeklēt akadēmijas telpas, jo parasti jau mēs tā ikdienā uz kādām augstskolām neejam.
Jā, šis kopienas moments mums liekas ļoti svarīgs, tieši tas, ka notiek šī cilvēku apmaiņa. Kā jau es visu laiku uzsveru par to domu un interesantu ideju svarīgumu, tās jau rodas tur, kur notiek kaut kāda kustība, kur cilvēki satiekas, cilvēki runā savā starpā. Akadēmijā arī tātad Audiovizuālās mākslas katedra jeb Nacionālā filmu skola pāries uz pavisam jaunām telpām, kas ir blakus spārns šai JRT bijušajai ēkai. Šiem procesiem būtu jānotiek jau šī gada septembrī, tātad ar jauno mācību gadu. Tas, kas saistās ar pārējo akadēmiju struktūrvienību pāreju uz Tabakas fabriku, mēs patiešām šobrīd strādājam pie plāna, lai tas gada laikā varētu notikt, lai mēs varam iemājot, lai viss ir sagatavots tādai darbībai.
Skaidrs, ka tāpat kā Rīga nekad nebūs gatava, tāpat arī Tabakas fabrikas kvartāls, visticamāk, nekad nebūs gatavs, bet tieši tādēļ mums pašiem jābūt proaktīviem, lai tur iedzīvotos.
Mēs runājam par tām mākslu un jaunrades programmām, kas akadēmijā, protams, ir liels un nozīmīgs devums, bet tur ir arī zinātne un pētniecība. Kā jūs skatāties tieši uz šo sfēru, kas, kā zināms, valstī bieži vien ļoti maz finansējuma saņem un piedzīvo grūtības? Skaidrs, ka tādas kultūras un kultūrvēsturiskas tēmas, kas saistītas tieši ar latviešu nāciju un Latviju kā valsti neviens cits jau nepētīs.
Jā, gan mūsu identitātei, gan akadēmijai kā fundamentam ir vairāki pīlāri, kas ir jaunrade, kas ir akadēmiskais darbs sagatavot jaunos profesionāļus, bet jo sevišķi arī pētniecība, jo mums ļoti aktīvi un ļoti spēcīgi darbojas Kultūras un mākslu institūts, kas ir mūsu pētnieciskā institūcija, un darbojas gan starptautiski ļoti veiksmīgi, piedaloties dažādos "Horizon" projektos un citās lielās zinātniskās aktivitātēs, gan arī vietējā mērogā. Principā tas nodrošina visus tos pētījumus, kas ir nepieciešami gan valsts līmenī, lai mēs vispār saprastu, kāds ir kultūras stāvoklis un kas ir tie nepieciešamie instrumenti tālākai attīstībai, gan arī dažāda veida, kā jau jūs minējāt, kultūrvēsturisku un kultūras teoriju kontekstā. Šī ir ļoti svarīga sadaļa akadēmijai, jo tādā veidā mēs varam ne tikai nodrošināt augstvērtīgu pētniecisko darbību, bet arī patiešām ļoti spēcīgu pētnieku grupu, kas institūtā darbojas, un censties to arī tālāk attīstīt ar doktorantūras iespējām – gan akadēmiskās doktorantūras, gan profesionālās, kas ir kopīga starp trim mākslu augstskolām. Vienlaikus tas, protams, dod arī ļoti spēcīgu akadēmisko komponenti tad, kad mēs izglītojam savus studentus, jo arī tad, kad mēs runājam par māksliniekiem un cilvēkiem, kas nākotnē nodarbosies ar jaunradi, ir skaidrs, ka ir labāk viņiem nebūt stulbiem.
Ja mēs paskatāmies uz izcilajiem māksliniekiem, neviens no viņiem nav dumjš, neviens nav tāds, kas nav spējīgs artikulēti izteikt savu domu, neviens nav tāds, kuram nebūtu ļoti precīzs idejisks rāmis, kurā viņš dzīvo.
Šeit šī pētniecības dimensija akadēmijā, protams, ir ļoti svarīga, lai mēs tādējādi arī iniciētu vai izraisītu papildu interesi tiem cilvēkiem, kuri varbūt tiešā veidā ar pētniecību nav saistīti. Dot viņiem tomēr ļoti spēcīgu akadēmisko bekgraundu, lai viņiem ir šī bāze, ar kuru viņi jau tālāk var operēt, vienalga, ko viņi darīs tālākajā dzīves ceļā. No tā viedokļa es domāju, ka šai zinātnes klātbūtnei akadēmijā ir patiešām divas ļoti svarīgas funkcijas. No vienas puses, patiešām veicināt zinātnisko darbu un akadēmijas starptautisko atpazīstamību, un spēcīgu pētnieku piesaisti, un jaudīgus pētījumus. No otras puses, tas ir arī patiešām nodrošināt to akadēmisko fundamentu mūsu studentiem, lai nav tā, ka viņi iznāk tajā pasaulē un tikai saka – o, mēs gribam radīt, mēs gribam darboties kā nākotnes kultūras menedžeri vai darboties kā, nezinu... vēstures pētnieki, bet vienlaikus viņiem nav patiešām fundamentāls akadēmisks pamats.
Tātad pēc pieciem gadiem Kultūras akadēmija ir Tabakas fabrikas kvartālā, visi savā starpā sarunājas un veido jaunas idejas. Jums liekas, ka tas būs izaicinoši to kā rektoram panākt, vai arī ir redzams skaidrs plāns un virzība, kā pa tiem soļiem iet?
Man ir redzams, jā, bet es arī patiešām uzskatu, ka tas būs izaicinoši. Tas būs ļoti liels izaicinājums, tur ir ļoti daudz dažādu elementu, kuri var neiet tā, kā plānots, un tur ir tik daudz dažādu aspektu šim attīstības procesam, kas ir jāņem vērā.
Bet man, tā varbūt ir kaut kāda mana īpašība, izaicinājumi daudz labāk darbojas nekā izaicinājumu trūkums.
Kāds Dāvis Sīmanis būs kā rektors? Durvis būs atvērtas un vaļā?
Es vispār esmu tāds neformālās komunikācijas piekritējs. Ja mēs domājam par tām valsts problēmām, tad es uzskatu, ka viena no valsts problēmām ir mēģinājums izskatīties pārāk oficiāliem. Mēs redzam, cik veiksmīgi šobrīd darbojas mūsu nu jau vairs ne tik jaunais prezidents, atrodot kopīgu valodu ar tikpat kā jebkuru sabiedrības grupu, nebaidoties no vienkāršības izteikumos, nebaidoties no savu domu izteikšanas, nebaidoties no vienkāršas ieiešanas kafejnīcā un pasēdēšanas kopā ar citiem. Tā ir, manuprāt, pilnīgi normāla eiropeiska prakse, ka cilvēki vairs neatrodas tādās attiecībās, kurās visu laiku tiek uzsvērta kaut kāda viltus vertikalitāte, ka – jo es oficiālāk uzvedīšos, jo oficiālāk izskatīšos, jo vairāk nevienu nelaidīšu sev klāt, jo tas nozīmēs, ka tā varas vertikalitāte tiek nodrošināta. Man liekas, ka tā varas vertikalitāte šobrīd ir kaut kāds anahronisms. Ir skaidrs, ka ir jābūt autoritātei, bet tai autoritātei jānāk no kaut kā cita, nevis ka jūs uzspiežat cilvēkiem kaut kādas varas pozīcijas un statusu, bet ka jūs vienkārši ar to, ko darāt, radāt cilvēkiem pārliecību, ka jums ir šī autoritāte. No tā viedokļa es patiešām esmu absolūti atvērts komunikācijai, patiešām tādai brīvai komunikācijai.
Mans galvenais uzstādījums akadēmijā ir, ka mēs konstanti ar visām struktūrvienībām, ar studējošajiem, ar docētājiem, mēs konstanti tiekamies, konstanti runājam par to, kā varam lietas padarīt labākas, un neviens viedoklis netiek noraidīts kā slikts.
Ja mēs, piemēram, no tām, nezinu... 100 trakajām idejām 10 realizēsim, būs ļoti labs rezultāts, bet tām idejām ir jāizskan. Nevar vienkārši būt tā, ka visi klusē, neviens savā starpā nekomunicē. No tā viedokļa esmu pilnīgi gatavs piedalīties, uzklausīt un sarunāties ar jebkuru.
