Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Jau Renesanses mākslā un pat agrāk sastopamies ar piemēriem, kad rentgenuzņēmumos, skenējot mākslas darbus to izpētei, restaurācijai vai konservācijai, atklājas – darba pirmreizējais attēls ir bijis cits.
Tā ir samērā bieži sastopama prakse, kad mākslinieks maina ieceri puspabeigtam vai pat pilnībā pabeigtam darbam, aizgleznojot to ar citu. Reizēm mākslas darbs ar laika nobīdi māksliniekam šķiet neveikls.
Iespējams, ir bijis kāds tehnisks iemesls, lai šķirtos no vecā attēla, to pārgleznojot citā. Jo mākslinieks strādā ar materiālu, un audekls, papīrs vai kas cits ir un paliek materiāls, tātad – pamats darbam.
Apceļojot pasaules muzejus, man reizi pa reizei gadās saskarties ar piemēriem, kad mākslinieks izmantojis abas audekla puses. Vienu pusi autors tādu vai citādu iemeslu pēc uzskatījis par nenozīmīgāku, bet, ņemot vērā fakturēto slāni, izvēlējies darbu nevis pārgleznot vai aizgleznot, bet gleznot otrā pusē. Tā top dubultgleznas jeb mākslas darbi, kas mūsdienās skatāmi no abām pusēm, būdami brīvi izvietoti telpā tieši šādai skatīšanās pieredzei. Jo, laikam ritot, abi attēli ir kļuvuši vienlīdz nozīmīgi un augstu vērtēti.
Ir darbi, kuriem mēs ieraugām otro pusi, ir tādi, kur neieraugām. Un ir darbi, par kuru otro pusi mēs nemaz neuzzinām, jo tai nav pievērsta uzmanība.
Labs piemērs ir izcilā impresionisma meistara Vincenta van Goga daiļrade. Ienākot viņam veltītā muzeja pamatekspozīcijā Amsterdamā, jau pašā sākumā saskaramies ar darbiem, kur vienā pusē kā galveno ieraugām mākslinieka pašportretu, bet otrā pusē mūsu skatienam paveras brīnišķīgs zieda atveids vai ainava. Izvietojot darbus tradicionālā veidā pie sienas, būtu iespējams aplūkot tikai vienu no darbiem. Bet rodot risinājumus citādam ekspozīcijas iekārtojumam, skatītājs var ieraudzīt abas puses.
Šādu dubultattēlu ieraugām arī Daugavpilī dzimušā mākslinieka Solomona Geršova nesen atklātajā izstādē Rotko muzejā. Kā lai parāda abus darbus vienlaikus? Mūsu risinājums ir parādīt 1973. gadā radīto darbu "Ukraiņu mūziķi", bet tajā pašā gadā tapušo darbu "Vīrieša portrets" rādīt uz ekrāna turpat līdzās.
Arī mūsu izcilais meistars Marks Rotko ir radījis šādu dubultdarbu. Rotko muzeja oriģinālu zālē no šobrīd astoņiem aplūkojamajiem mākslas darbiem viens ir ar noslēpumu.
Mākslas darbs "Bez nosaukuma {Recto}" ir radīts 1947. gadā un iezīmē Rotko daiļrades trešo periodu – starpposmu no sirreālistiskās glezniecības uz klasisko krāsu laukumu glezniecību. Šī posma darbus mākslas zinātnieki dēvē par multiformām. Būtībā tas ir sadrumstalots krāsainu laukumu kopums, kurš var mums atgādināt bērnībā debesīs redzētos mākoņus. To var asociatīvi uztvert arī kā ļoti pietuvinātu formu, kur laukumi ir it kā izplūduši ar maigām, dūmakainām pārejām, bez līnijām un konkrēti atpazīstamu formu aprisēm.
Darba otrajā pusē ir saglabājusies Rotko iepriekšējā jeb sirreālisma periodā veidota horizontāla kompozīcija. Tā vēsta par māksliniekam tajā brīdī tuvo simbolu un mītu pasauli. Darba otrā puse patlaban ekspozīcijā nav ieraugāma.
Taču kādudien, līdz 2026. gada aprīlim, kad pašreizējā termiņdeponētā darbu kopa atgriezīsies Rotko ģimenes rokās, mēs katrā ziņā aktualizēsim šī dubultdarba stāstu un atrādīsim arī tā otru pusi. Taču pagaidām aicinu uz Rotko muzeju aplūkot rudens sezonas mainīgās izstādes un pievērst uzmanību arī Rotko zālē izvietotajam mākslinieka oriģināldarbam, kurš tapis 1947. gadā un līdz šim glabājis šo noslēpumu.
Un tomēr – kāpēc Rotko izvēlējās gleznot mākslas darbam otrā pusē?
Acīmredzot, viņš nav bijis gana apmierināts ar paveikto. Vai varbūt bija radījis līdzīgu kompozīciju, kas bijusi veiksmīgāka, un tāpēc pieņēmis lēmumu taupīt materiālu, jo pēckara gados pēc Lielās depresijas pagrimuma Amerikas ekonomiskā izaugsme vēl tikai sāka savu augšupeju.
