Vienīgā patiesība, ko mēs par valodu zinām, – tā mainās. Saruna ar valodnieci Aigu Veckalni

"Valis" ir jauns raidieraksts, kas veltīts sarunām par latviešu valodu un tās apdraudējumu. To vada žurnāliste Eva Johansone, kura saka: "Latviešu valoda ir viens no vaļiem, uz kura balstās mūsu identitāte, – tā ir sargājama, liela, skaista un reizēm arī navigējama daudzo ietekmju ūdeņos."

Otrajā sērijā par valodas pareizību, nepareizību, kļūdām, svešvalodu ietekmi un attīstību stāsta valodniece, tulkotāja, lektore, raidieraksta "Pieturzīmes" veidotāja Aiga Veckalne, uzsverot, ka valoda ir kā upe, kas var pastāvēt, tikai mainoties; tēmu komentē arī reperis ansis un pasākumu vadītājs Renārs Zeltiņš. Šajā publikācijā raidieraksta otrā sērija pieejama teksta formātā.

Ienāc "LSMnīcā"!

Raidieraksta "LSMnīca" ciklā "Valis" žurnāliste Eva Johansone kopā ar zinošiem sarunu biedriem mēģina uzzināt vairāk par mūsu valodu.

"LSMnīca" ir jauna vieta jautājumiem, viedokļiem un sarunām. Raidierakstu iespējams dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv.

Eva Johansone: Vai tu esi piekasīga pret citu valodu? Kuras kļūdas tevi kaitina visvairāk?

Aiga Veckalne: Es citu teiktajā pamanu nepilnības, neprecizitātes, kaut kādas kļūdas, bet es neesmu piekasīga. Es, piemēram, publiski nelabošu nevienu vai nerakstīšu komentārā, lūk, šajā ierakstā ir kāda kļūda. Ja man pajautās, protams, atbildēšu, bet, manuprāt, ir ļoti būtiski atrast līdzsvaru starp to, ka mēs ar savām zināšanām kādam uzbāžamies, un starp to, ko mēs saņemam kā vēstījumu, jo vēstījums ir vissvarīgākais. Nevis tas, ka tev visi komati, visi, visi vārdiņi ir vietā. Abi ir vienlīdz svarīgi.

Tu veido latviešu valodas raidierakstu "Pieturzīmes". Kas ir galvenās lietas, ko esi sapratusi šajos gados, pārrunājot latviešu valodas jautājumus? 

Laikam svarīgākā lieta ir tā, ka mēs katrs ietekmējam latviešu valodas attīstību. Ka nav kaut kādi mītiskie valodnieki stikla kalnā, bibliotēkas augstākajā stāvā vai Zinātņu akadēmijā, kuri rūpējas par to, lai valoda dzīvotu. Tas ir mūsu katra rokās. Runājot, rakstot, lasot latviski, mēs varam palīdzēt latviešu valodai attīstīties arī turpmāk. Tā laikam ir būtiskākā apziņa. Un otra ir tā, ka valodā ir iespējams viss, ja mēs zinām, ka tas der mūsu auditorijai, mūsu lasītājam, klausītājam, un ja tas ir iedarbīgi, ja tas palīdz mums sasniegt mērķi.

Tev ir bijuši ļoti daudzi sarunu biedri. Varbūt ir bijis kāds pārsteigums? 

Pārsteidzošākās ir bijušas divas sarunas. Pirmā – ar reperi ansi, par to, cik viņam nozīmīga ir valoda, kā viņš spēlējas ar valodu un cik daudzos līmeņos var lasīt viņa tekstus. Es parasti pedagogiem iesaku izmantot anša tekstus, jo tos visādos veidos var izmantot valodas apguvē. Un otra – saruna ar vienu no maniem iecienītākajiem mācībspēkiem, kas man ir bijis, profesoru Juri Baldunčiku, jo katru reizi, ar viņu runājot, pavērās kaut kas neparasts, kaut kas neticams, un veids, kā viņš tvēra valodu, cik viņš daudz zināja par valodu, tā bija absolūti brīnišķīga pieredze – esmu laimīga, ka man ir bijusi iespēja ar viņu strādāt un satikties.

Tu pieminēji hiphopa mākslinieku ansi. Lūk, arī viņa paša komentārs.

ansis: Manuprāt, latviešu valoda ir ļoti pateicīga repam, un, ja senākos laikos mēs dzirdējām gana daudz runu par to, ka reps angliski vai krieviski kaut kādu iemeslu dēļ vienkārši skan labāk – kādreiz cilvēki minēja, ka tās esot bagātākas valodas, tādas frāzes bija iegājušās kā standarta atbildes –, es uzskatu, ka tam vienkārši bija ļoti liela saistība ar to, ka mēs vēl nepratām tik labi repot, mums nebija tik daudz labu piemēru un mēs vēl neapzinājāmies, ka repā katra valoda ir cita specifiska infrastruktūra, cits spēles laukums. Tāpēc uz repu Latvijā, manuprāt, ir daudz veselīgāk skatīties kā uz ļoti dinamisku, interesantu valodas smilšu kasti, kurā ir atļauts viss. Tur, loģiski, būs bardaks un būs netīrība, un kaut kāds neizskaidrojams valodas stilu un gramatisko formulu kokteilis. Un daļa no mums runās nekorekti un neformāli vienkārši tāpēc, ka mēs nemākam citādi, būsim godīgi. Nu, daļa no mums nāk no tāda sociālā fona. Bet daļa no mums to darīs vienkārši tāpēc, ka mums patīk, kā tas izklausās.

Ja tev būtu jāsniedz tikai viens valodas padoms šodien, kāds tas būtu?

Droši vien atcerēties, ka vārds "savāds" nozīmē kaut ko dīvainu, savukārt vārds "citāds" nozīmē kaut ko atšķirīgu. Līdz ar to tie nav sinonīmi. Un arī vārda formai "citāds" ir tikai viena iespēja. Mēs nesakām "citādāks", jo tas jau ir citāds.

Zinu, ka tas ir ļoti plašs un filozofisks jautājums, tomēr – kas ir pareiza vai nepareiza latviešu valoda?

Es pirms tam minēju, ka valodā it kā ir iespējams viss, bet tajā pašā laikā kāds man teiks – nē, bet kā tad komati? Un kā tad gramatika? Protams, ka valodā pastāv zināmas normas, un tās normas mums palīdz runāt un rakstīt tā, lai tas būtu vienoti, lai mēs visi varētu saprast, kas ir domāts, kas ir uzrakstīts. Jo tieši komati ir tie, kas mums palīdz noturēt uzmanību un saprast teikto. Nu, un gramatiski, protams, pareizi. Mēs runājam par to, lai nebūtu nepareizas galotnes, pierakstīti vai izrunāti nepareizi burti. Arī tas mums palīdz dzīvot sakārtotākā vidē. Jo, iedomājies, ja katrs rakstītu vārdus pa savam, mums būtu vairākas versijas vārdam "skrupulozs", vairākas versijas vārdam "istaba" un tā tālāk. Valodas norma iedod tādu kā rāmi, kur dzīvot. Taču tas nenozīmē, ka norma un gramatiskā pareizība ir vienīgā bāka, uz kuras uguņiem mēs tiecamies.

Ārpus pareizības pastāv vēl valodas bagātība, valodas skaidrība. Galu galā precizitāte, tīrība. Arī tās ir svarīgas.

Kas ir tās valodas kļūdas, kuras tu dzirdi un kas tevi personīgi kaitina visvairāk?

Mani nekaitina, bet es dzirdu. Protams, tā ir klasiska kļūda, kad mēs nezinām darbības vārda galotni – "daram" vai "darām". Skolas laikā bija tāds likums "-īt, -īties, -ināt, -ināties". Dažkārt tas ir aizmirsies. Vai arī, kad jauc pavēles un īstenības izteiksmi.

"Esat" vai "esiet".

Jā. Tāpat arī, kad jauc "ka" un "kad" – tas vairāk runā, bet arī rakstos mēdz parādīties. Nu, arī dažādu vārdu pareizrakstība. Jau minētā "istaba" vai "dzelzceļš". Īpaši es pamanu tos, kuri cenšas pārsteigt savu sarunu biedru ar kādu gudru vārdu, bet nezina, kā šo vārdu pareizi rakstīt.

Varbūt izstāsti par to "esat" vai "esiet" – kā ir pareizi? Kā par to ir jādomā?

Ja mēs kādu rosinām kaut ko darīt, pavēlam, lūdzam, tad mēs sakām: esiet! Esiet laipni šodien, dariet, ejiet, tur parādās šis -iet! Bet, ja mēs sakām, ka konstatējam faktu – kāds kaut ko dara –, tad jūs esat, jūs darāt, jūs ejat.

Patiesībā ļoti vienkārši. Tikai jāatceras, kā par to domāt.

Jā, bet redzi, to valodas likumu jau ir daudz. Viens šķiet vienkāršs, bet tad vēl "-īt, -īties, -ināt, -ināties", tad vēl tas, tad vēl tas, un beigās liekas – tik daudz. Angļu valodā gramatikas likumu ir daudz mazāk.

Kas ir tavi padomi? Ieviest tādu mazu kladīti, lasīt grāmatas vai vēl kas cits?

Pirmais padoms laikam ir saprast, kas mani pašu interesē, kas uz mani labi iedarbojas. Tā var būt kladīte, tās var būt piezīmes telefonā. Tā var būt latviešu valodas rokasgrāmata vai grāmata "Palīdzi, māsiņ!", kur ir aprakstīti svarīgākie latviešu valodas likumi. Tā var būt vietne "Tēzaurs", ko atvērt, lai paskatītos, kā vārdus raksta. Grāmatu lasīšana, protams, ir tas pirmais, ko parasti iesaka. Bet es eju nedaudz tālāk, un es saku: lasiet vispār! Tām nav jābūt tikai grāmatām. Es aicinu pievērst uzmanību visiem tekstiem, kas mums ir visapkārt. Galvenais, lai mūs tas interesē, jo tad, kad mēs lasām kaut ko, kas mūs pašus interesē, mēs vieglāk uzsūcam. Tas, ko skolotāji teica, – mēs redzam konjugāciju, varbūt pat nezinot, ka tā ir konjugācija. Daudzi nemaz nezina šos gramatikas terminus. Bet, protams, daiļliteratūras lasīšana ir kā tāds pamatu pamats.

Kuri, tavuprāt, ir virtuozākie valodas lietotāji, attīstītāji mūsdienās?

Manuprāt, pilnīgi noteikti tie ir dzejnieki, jo dzejniekam bieži vien ir jārada "ne no kā" – jārada noskaņa, jāpauž savas jūtas, domas, kāda ideja, un bieži vien mēs tieši dzejā redzam neparastu vārdu lietojumu, neparastu pieturzīmju lietojumu vai kādus jaunus vārdus. Un tā ir ar literātiem vispār – ja mēs gribam ieinteresēt lasītāju, uzburt ainu, mēs esam spiesti rast trāpīgāko vārdu, izmantot latviešu valodas bagātību, jo citādi mūs nelasīs, mēs garlaikosim cilvēku. Noteikti arī literāro darbu tulkotāji, kas ir kā tāda neredzamā roka, kas šķir grāmatu lappuses. Jo tas darbs, kas ir jāpaveic tulkotājam, atrodot īsto vārdu latviešu valodā, dažkārt līdzinās detektīva darbam – tu meklē, izmēģini, saproti, vai tas der. Pilnīgi noteikti tie ir arī zinātnieki, kas raksta par jomām, kurās latviešu valodā vēl nav izkopta terminoloģija vai vēl tikai jāveido vārdu krājums.

Patiesībā visi, kuri raksta, visi, kuri runā, viņi ir valodas kopēji. Jautājums – cik apzināti šie cilvēki par šo kopšanas lomu domā?

Un vēl, protams, valodnieki. Valodniekiem vispār vajadzētu būt līdzīgi kā kurpniekiem ar kurpēm – viņu teiktajā, viņu rakstītajā būtu jābūt gan iedarbīgumam, gan pareizībai, bet vienlaikus spējai ieinteresēt arī savus lasītājus, klausītājus.

Kuru grāmatu tu ieteiktu izlasīt tiem, kuri vēlas uzlabot savu valodu? 

Es ieteiktu izvēlēties kādu no latviešu valodas rokasgrāmatām. Patiesībā grāmatnīcās var atrast diezgan daudz latviešu valodas rokasgrāmatu. Man parasti pa rokai vienmēr ir tā dēvētā zaļā rokasgrāmata, kas tā arī saucas "Mazā latviešu valodas pareizrakstības rokasgrāmata". Tur pārskatāmā veidā ir minēti svarīgākie likumi, piemēri, un tā palīdz ikreiz, kad ir šaubas, kā ir pareizi.

Tu pieminēji "Tēzaura" mājaslapu. Pastāsti, lūdzu – kas tas ir un kam to var izmantot?

Jā, latviešu valodā ir brīnišķīga elektroniskā vārdnīca, kura tiek nepārtraukti papildināta. "Tēzaurs" apkopo gan tā dēvētos literārās valodas vārdus, gan sarunvalodas vārdus, vecvārdus, apvidvārdus, arī žargonismus. Patiesībā "Tēzaurs" ir kā tāds spogulis tam, kā mēs sabiedrībā runājam šobrīd. Šī vārdnīca ir brīnišķīga gan ar to, ka tur iespējams atrast vārdu nozīmes, gan noderīga tiem, kuri šaubās – nu, kā tad ir – "finansu" vai "finanšu"? "Daram vai darām"? Tur var aplūkot locījumus, konjugācijas visās personās, visos laikos, visās deklinācijās. Tāpat "Tēzaurs" piedāvā stabilos vārdu savienojumus. Ko tas nozīmē? Piemēram, meklējot vārdu "vējš", mēs tur redzēsim arī frazeoloģismus, piemēram, "skrien kā vējš". Varam skatīties šīs nozīmes un tādā veidā bagātināt savu vārdu krājumu.

Viens no cilvēkiem, kurš savā runā izmanto daudz frazeoloģismu, ir pasākumu vadītājs Renārs Zeltiņš. Lūk, komentārs par to, kādēļ viņu iepriecina latviešu valoda un spēles ar dažādiem vārdiem.

Renārs Zeltiņš: Jāsāk laikam ar refleksu no bērnības – jau no bērna kājas biju mutes bajārs, taču tādu apzinātu grūdienu valodas ziņkārē sniedza mācības Rīgas Centra humanitārajā ģimnāzijā. Tieši tādā virzienā es mācījos – tur, es pieļauju, tika likts galvenais fundaments zināšanām un radās kvēlākas simpātijas pret mūsu valodu. Apmēram 27 gadu vecumā nonākot pasākumu un televīzijas raidījumu sfērā kā gaviļmeistaram – tas bija tas brīdis, kad es jau tā gruntīgāk sāku dauzīties ar vārdiem un ar katru gadu arvien vairāk iemīlēju mūsu valodu, kuru apzinājos kā bagātu un ļoti krāšņu. Tas viss mani ir aizvedis līdz tam, ka esmu kļuvusi par karstasinīgu un kaismīgu latviešu valodas mīli un aizstāvi. Ir bijušas epizodes, atzīstu, kad esmu tā saucamais "būmers", un man kremt, dzirdot jaunās paaudzes pārstāvjus maisot vienā teikumā divas valodas. Tad man, protams, spiežas ausīs, ka līdzgaitnieki piegružo leksiku ikdienas sarunās.

Tāpēc laikam labākais, ko es pats varu darīt, ir rūpēties par savu runas izaugsmi un daudzpusību. Esmu sācis veidot sinonīmu kartotēku. Piemēram, uzraksta vārdu "nauda" un pretī sinonīmus – šmelis, džungurs, skanošais, žūksnis, peso, dināri, valūta, piķis, kāposts. Un katrreiz, kad teātrī, filmā vai ikdienā izdzirdu kaut kādu jaunu vārdu, es piefiksēju to un pievienoju sinonīmu kladītē. Un pēc tam variēju, vadot pasākumus. Un otra lieta – jau no mazotnes meitai cenšos cementēt viņā patiku pret mūsu valodu un kultivēt valodas higiēnu, sniedzot tādus miniatūrus padomus par "kad" un "kā" lietošanu; "savādāk" un "citādāk" nozīmēm; nevis "10 dienas atpakaļ", bet "pirms 10 dienām" utt., u.t.jpr., lai nākamā paaudze sajūt un saprot, cik mums ir daiļrunīga, plaša un skaista valoda, ko tikai mēs paši varam kopt un turēt augstā vērtē, lai tā neaizaug un neiznīkst, lai tā rotaļa nekad nebeidzas.

Pastāsti, kādēļ tevi pašu interesē latviešu valoda? Kā tu nolēmi kļūt par valodnieci?

Mana interese par latviešu valodu sākās pie vecāku grāmatplaukta. Es biju vienīgais bērns ģimenē, kaimiņos nebija daudz citu bērnu, un es ļoti daudz lasīju. Tagad es klausos, ka grāmatas tiks marķētas pa vecumiem un kaut kāda piekļuve tiks norobežota – nu, tad jau es arī nebūtu izlasījusi savu "Grāfu Monte-Kristo" 7 vai 8 gadu vecumā. Šāds drauds tiešām pastāv. Katrā ziņā mans ceļš uz latviešu valodu sākās ar grāmatu lasīšanu. Vēlāk es izdomāju, ka gribu arī pati kaut ko rakstīt. Biju izdomājusi, ka vēlos būt žurnāliste. Iesaistījos arī kādā rajona laikrakstā, kaut kādus rakstiņus arī tur rakstīju. Man ļoti patika rakstīt domrakstus – īpaši, ja bija kāda brīvāka tēma, kur es varēju izpausties. Un tad ar vienu no šiem domrakstiem es nonācu latviešu valodas olimpiādē, uzvarēju tajā, un balvā bija iespēja iestāties Filoloģijas fakultātē valodniecības vai literatūras programmā bez iestājeksāmeniem. Tad es atmetu domu par žurnālistiku un sāku studēt valodniecību, un tajā brīdī droši vien arī tas liktenis bija nolemts. Kopš tā laika mans darbs arvien ir bijis saistīts ar valodu dažādās izpausmēs – gan tulkojot, gan vadot tulkošanas uzņēmumu, gan pašai rediģējot, tostarp rediģējot arī grāmatas, tulkojot grāmatas, pētot valodu un dažādas izpausmes tajā. Tāds ceļš – nu jau vairāk nekā 20 gadu garumā.

Kā tu uztver valodas mainību, proti, ieplūst svešvalodas, kuras apprecas ar mūsu valodu globalizācijas ietekmē? Intonāciju maiņu uz augšu, kas jūtama jaunajā jūtūberu paaudzē?

Kā izcilais valodnieks Kārlis Mīlenbahs reiz ir teicis – valoda var pastāvēt, tikai mainoties, valoda patiesībā ir kā upe. Iedomājies, kas notiks, ja tu upei abās pusēs aizvērsi ūdens piekļuvi? Upe sastāvēsies – tā vairs nebūs upe. Taču vienlaikus, protams, latviešu valoda vienmēr ir bijusi pakļauta citu, lielāku valodu ietekmei, tas mums ir jāpatur prātā, bet mums vienmēr ir arī jāvērtē. Ne katrs gudrais vai ne tik gudrais modes vārds, kas ienāk no citām valodām, iespējams, valodai ir labvēlīgs. Kā to noteikt? Kā saprast, vai šis vārds valodu bagātina vai ne? Parasti to var noteikt pēc tā, vai mums jau ir vārds, ar kuru izteikt šo konkrēto jēdzienu, parādību. Ja ir, tad labāk izmantot esošo. Ja nav – radām jaunus vai nu paši, vai pārņemot svešvārdus. Latviešu valodā svešvārdi ir bijuši vienmēr.

"Bikses", "skola", vārds "un" – tie visi sākotnēji ir bijuši svešvārdi, bet tagad tie ir tik dabiski, tik pierasti, mēs tos vairs neatpazīstam kā svešvārdus.

Es domāju, ka valodas mainība ir absolūti dabiska lieta, un vienīgā patiesība, ko mēs par valodu zinām, ir tā, ka tā mainās.

Ja tev būtu jāizvēlas šīs nedēļas vārds, kāds tas būtu? 

Man šis vārds ir "gausība", kas acīmredzot ir atvasināts no vārda "negausība", un galvenā doma tam ir, ka gribas apstāties, satvert mirkli, atrast laiku grāmatai, atrast laiku kādam labam raidierakstam un izbaudīt mirkli, izbaudīt dzīvi. Tādēļ novēlu arī visiem – lai izdodas gausīgāk baudīt dzīvi!

Raidieraksta "LSMnīca" cikls "Valis" tapis sadarbībā ar valodu tehnoloģiju uzņēmumu "Tilde".

Raidierakstu "LSMnīca" ir iespējams dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv. To veido sabiedrisko mediju portāla LSM.lv redakcija.