«Bada spēles» vai godīga rieciena dalīšana? Kā vērtēt jauno privāto muzeju finansēšanas kārtību

Kultūrtelpa

Politiķu labvēlībai pret atsevišķiem privātajiem muzejiem pienācis gals

"Likvidēties mēs nelikvidēsimies, iespējams, kāds darbinieks vēl papildus jāatlaiž būs, līdz šai dienai mēs apkuri neesam pieslēguši, naudu taupām," atklāts ir 1991. gada barikāžu muzeja direktors Renārs Zaļais par jauno dzīvi pēc Kultūras ministrijas paziņojuma. Barikāžu muzejs, tāpat kā vēl trīs valsts akreditētie privātie muzeji – Latvijas Mākslinieku savienības muzejs, Žaņa Lipkes memoriāls un Ziedoņa muzejs – pirms divām nedēļām tika informēti, ka no nākamā gada Kultūras ministrija vairs automātiski nepārskaitīs viņiem noteiktas summas muzeja darbības nodrošināšanai.

Barikāžu muzejam tie bija 20 000 eiro gadā, Ziedoņa muzejam 140 000 eiro gadā.

Kultūras ministrijas valsts sekretāre Dace Vilsone stāsta, ka minētie muzeji valsts budžeta finansējuma labvēlību ir ieguvuši dažādos laika periodos: "Pateicoties tam, ka parlamentā ir veikts attiecīgs balsojums un budžetā ir iestrādāts jau konkrēts uzdevums ar finansējuma apjomu, kas ir novirzāms konkrētā muzeja finansēšanai."

Ekspremjera un uzņēmēja Māra Gaiļa dibinātais Žaņa Lipkes memoriāls valsts atbalstu ieguva Valda Dombrovska valdības laikā. "Dombrovska valdība tad, kad muzejs bija uzcelts, uzskatīja, ka tas ir ļoti svarīgi gan Latvijas valsts tēlam, gan izglītībai, gan vispār vēstījumam Latvijā runāt par Latvijas ebreju glābējiem, tāpēc Dombrovska valdība un tur bija vairākas partijas, kas to atbalstīja. Atklāšanā bija klāt gan Izraēlas prezidents Šimons Peress, gan prezidents Andris Bērziņš, un tā bija liela un svarīga lieta," norāda Žaņa Lipkes muzeja direktore Lolita Tomsone.

Bijušajai kultūras ministrei, Nacionālās apvienības pārstāvei Žanetei Grendei Ziedoņa muzejam valsts finansējumu izdevās piesaistīt, izmantojot Saeimas deputātu kvotas: "Tas, kas ir apkaunojoši gan Ziedonim, gan Purvītim, un to es vienmēr esmu teikusi, ka mums tā nauda tika izsniegta no kvotām. Mums vienmēr bija slikta dūša, par to visas meitenes zina, kā es mokos pēc tam, kad tas ir izdarīts, ka man ir kauns par to."

Ar četru starpā sadalīto naudu būs jāiztiek desmit muzejiem

No nākamā gada politiķu izrādītā labvēlība četriem no desmit valsts akreditētiem privātajiem muzejiem vairs nebūs spēkā. Kultūras ministrijas nonākšanai "Progresīvo" rokās te neesot izšķirošā nozīmē. Tā kā nākamgad valsts prioritāte ir aizsardzība, budžeta izdevumi kultūras nozarei ir jāsamazina par 2,85 miljoniem eiro. Kultūras ministrijas valsts sekretāre Dace Vilsone informē, ka deputātu labvēlības atņemšana privātajiem muzejiem dos gandrīz ceturtdaļmiljonu eiro ietaupījumu: "Šis ir faktiski galvenais un būtiskākais iemesls, kādēļ šī darbība bija jāveic tik strauji, un tik strauji bija arī jāpieņem lēmums, jo Kultūras ministrijai rīcībai bija dota nedēļa vispār risinājuma atrašanai."

Nolemts, ka turpmāk privātos muzejus finansēs no Valsts kultūrkapitāla fonda, kur uz četru muzeju sadalīto kopsummu varēs pretendēt visi valsts akreditētie privātie muzeji. Līdz šim Kultūras ministrijas atbalstītie privātie muzeji par turpmāku valsts līdzekļu piesaisti varēs sākt cīnīties no 4. novembra.

Valsts kultūrkapitāla fonda direktora vietniece Linda Karlina atzīst, ka nekādas garantijas nav, ka piešķirtās summas būs identiskas iepriekšējām: "Ir jāņem vērā, ka Kultūrkapitāla fondam visos šajos konkursos pieprasījums krietni pārsniedz to iespēju atbalstīt. Tas vienmēr ir konkurss, mums nav bijis neviens tāds konkurss, kurā pieprasījums būtu identisks sadalāmai summai, un tās sekmes viņiem ir bijušas mainīgas."

Latvijas Muzeju biedrības valdes priekšsēdētāja Zane Grīnvalde uzskata, ka 240 tūkstoši eiro, kas piešķirti šim projektu konkursam, ir krietni par mazu: "Tā ir tā summa, uz ko iepriekš pretendēja četri muzeji. Gribētos jau, lai tomēr tas finansējums ir lielāks, lai muzeji spēj pilnvērtīgi turpināt darbu arī nākotnē."

Garantētā atbalsta atņemšana liek justies nevajadzīgiem

Ziedoņa muzejs šo Kultūras ministrijas risinājumu sauc par "bada spēlēm", kurās tagad spiests piedalīties. "Tagad notiek faktiski izrēķināšanās, ņemot vērā tādu vēlmi pēc sistēmas un kārtības, pēc kaut kādu taisnīguma, bet vispār nenotiek iedziļināšanās saturā, katra konkrēta muzeja stāstā. Netiek ņemts vērā Ziedoņa muzeja 9 gadu laikā izdarītais, sasniegtais, atpakaļ dotais sabiedrībai. Imanta Ziedoņa loma sabiedrībā Latvijas tautai nav būtiska, jo tagad būtisks ir kaut kāds taisnīguma princips, tāds savādas izpratnes?!" jauno lietu kārtību vērtē Ziedoņa muzeja vadītāja Rūta Šmite.

Līdzīgs noskaņojums par sava darba novērtējumu un vajadzību valstij valda arī pārējos līdz šim valsts atbalstītajos muzejos. Žaņa Lipkes muzeja direktorei Lolitai Tomsonei ir skumji, dzirdot publiskās diskusijas: "Pēc šī paziņojuma mēs esam saņēmuši bezgalīgus "labos padomus" – lai Izraēla jums maksā par muzeja uzturēšanu, tā it kā – ne Lipkes ģimene, ne citi ebreju glābēji – viņi nebūtu daļa no Latvijas, no Latvijas vēstures, lai viņi ar to nodarbojas, vai – lai ebreju biedrība, vai vispār, lai ebreji ar to nodarbojas, un par to sāp visvairāk, jo tas patiesībā ir Latvijas vēstures stāsts, latviešu un Latvijas glābēju stāsts, drosmes stāsts, ko negribētos, lai mēs aizmirstam."

1991. gada barikāžu muzeja direktors Renārs Zaļais stāsta, ka apmeklētāji vienmēr brīnoties, ka muzejs neesot valsts pakļautībā: "Lielākā daļa apmeklētāju ir pārliecināti, ka mēs esam valsts uzturēts muzejs pēc mūsu muzeja nozīmīguma, jo 1991. gada barikādes – tas ir notikums, kurš ir līdzvērtīgs tikai dažiem citiem notikumiem – Latvijas valsts dibināšanai, Neatkarības deklarācijas pasludināšanai."

Šaubas, vai garantētais valsts atbalsts tika saimnieciski iztērēts

Retro auto muzejs Pārdaugavā, kura vēsture aizsākās pirms 50 gadiem, ir viens ir no tiem valsts akreditētajiem privātajiem muzejiem, kas līdz šim tiešas dotācijas no valsts nav saņēmis.

Retro auto muzeja pārstāvis Kārlis Orleāns stāsta, ka muzeja darbības pamatā ir ģimenes lielais entuziasms, ieņēmumus dod ieejas biļetes un pašu rīkotie filmu vakari: "Jā, nu, protams, netaisnības sajūta ir tad, ja mēs darām līdzīgu darbu un mums pašiem ir jādomā, kā nosegt pašus pamata izdevumus, bet tai pašā laikā tas sāpīgākais šķiet, ka citos projektos vai citi finansējuma saņēmēji – muzeji – tur tā greznība ir stipri lielāka, var atskaņot mūziku kartupeļiem un veikt tādus projektus, bet es nezinu, vai tas tiešām ir lietderīgākais veids. Var darīt visādi, noteikti, ka tas arī palīdz kaut kam, bet šajā aspektā vai tā ir labākā atdeve, noteikti rodas pārdomas."

Retro auto muzeja krājuma glabātājs Normunds Orleāns neslēpj, ka viņam ir radusies sajūta, ka, naudu garantēti saņemot, trūcis taupīgas attieksmes: "Rodas tāda sajūta, ka tā nauda tiek mazliet izšķiesta un pārmērīgi lieli izdevumi tiem dažiem citiem muzejiem, jo mēs ikdienā redzam, ko pats cilvēks var izdarīt, cik tas maksā, un tādā veidā jau tu katru centu apgrozi un saproti, ka tā naudiņa ir grūti atnākusi, viegli viņa neatnāk."

Par katra centa apgrozīšanu līdz šim valsts atbalstīto privāto muzeju drāmā liek aizdomāties arī mūzikas nama "Daile" direktore Anda Zadovska: "Varbūt tā komanda, kas realizē tos dažus pasākumus kādā noteiktā kultūrvietā, ir stipri par lielu, varbūt, ka to 50 cilvēku vietā var realizēt pieci. Un mēs ar savu pāri par miljonu apgrozījumu pagājušā gadā to tiešām realizējām – pieci cilvēki man strādā štatā plus, protams, publiku apkalpojošais personāls. Mēs nedrīkstam tērēt nevienu lieku kapeiku uz kaut kādām lietām, kas mums pēc tam nenes atpakaļ, tas ir, visu laiku visu laiku jāskatās un jārēķina līdzi, jārēķina līdzi."

Privāts muzejs atšķiroties no privāta uzņēmuma

Mūzikas nama "Dailes" direktore uzskata, ka ļoti svarīgi arī vērtēt ieguldījumu atdevi: "Protams, ka tāds muzejs ir vajadzīgs un visiem ir jāzina Imants Ziedonis, par to jau nav jautājumu, un, ja to ir uzņēmusies kāda privāta iniciatīva realizēt un to visu noorganizēt, ka visas Latvijas bērni iepazīstas un brauc, protams, ka tad ir jāfinansē. Tikai jāskatās vienmēr šajā gadījumā – mēs iedevām 10 eiro, un ko mēs par tiem 10 eiro dabūjām atpakaļ. Mēs, teiksim, iedevām 100 000 eiro un mums atnāca 100 skatītāju. Tas nozīmē, ka mēs dotējam uz vienu cilvēku 1000, tad tas īsti tā kā neder."

Pēc šādas formulas visdārgāk valstij līdz šim izmaksājuši Ziedoņa muzeja apmeklētāji. Par vienu Ziedoņa muzeja viesi 2023. gadā valsts šogad samaksājusi 48 eiro, par Lipkes memoriāla apmeklētāju 9,5 eiro, par Barikāžu muzeja viesi 2,5 eiro, bet Mākslinieku savienības muzejam par vienu apmeklētāju 1,35 eiro.

Tiesa, Latvijas Muzeju biedrības valdes priekšsēdētāja Zane Grīnvalde norāda, ka starp privāto muzeju un privāto biznesu vienlīdzības zīmi nevar vilkt: "Šie muzeji, kas ir principā privātie muzeji, ir izgājuši visu akreditācijas procesu, kas tomēr nozīmē, ka savā muzejā viņi glabā vērtības, kas ir visas Latvijas nacionālās vērtības, un mums ir jāiziet ārpus šī te rāmja – privātais muzejs, tas drīzāk ir tāds uz sabiedrību vai sabiedrisks muzejs."

Ziedoņa muzejs, kurš šogad saņēma Latvijas Muzeju biedrības Gada balvu par individuālo apmeklējuma programmu "Muzeja ceļa piezīmes", oktobra beigās pie sevis aicina kultūras ministri Agnesi Lāci ("Progresīvie"), lai iepazīstinātu ar savu veikumu sabiedrības labā un naudas izlietojumu, no kuras lielākā daļa aizejot par Murjāņu īpašuma apsaimniekošanu.

"Man nav arī pieņemamas kādas aizmuguriskas runas – viņiem ir par daudz. Kas par daudz? Taisnīgi būtu, ja paliek pie tā, ka Ziedonis un Purvītis ir Kultūrkapitālā kā muzejs uz konkursiem, kas ir principiāli nepieņemami muzejam, tad, lūdzu, arī visu Memoriālu apvienības muzeji. Lai cīnās Vācietis, Rozentāls, Rainis, Andrejs Upītis tieši tāpat uz konkursiem, kā cīnās simbolāriji – Ziedonis ar Purvīti, tas būs taisnīgi," uzskata fonda "Viegli" padomes priekšsēdētāja Žanete Grende.

Jaunā finansējuma kārtība dod lielākas iespējas tālākā nākotnē

Ziedoņa muzejs, tāpat kā pārējie līdz šim valsts atbalstītie privātie muzeji, gatavojas startēt Kultūrkapitāla fonda konkursā. Tā rezultāti būs zināmi pirms Ziemassvētkiem. Žaņa Lipkes muzeja direktore Lolita Tomsone atzīst, ka līdz tam tikai raizes, kāda būs dzīve nākamgad: "Mums, protams, ir gan krājums, kas ir daļa no Nacionālā krājuma muzejā, ko mēs darīsim, ja iedod 20%, 30%, paliek viens gids un krājuma glabātājs? Tad redzēsim janvārī, kas notiek un kā būs, un vai ir jāslēdzas uz laiku, vai ir jāturpina strādāt. Šobrīd vienkārši karājies gaisā tādā zirnekļa tīklā – būs, nebūs, kritīs tā kā ābols pie zemes vai ne."

Valsts kultūrkapitāla fonda direktora vietniece Linda Karlina norāda, ka šajā gadījumā var iegūt skaidrību jau par nākamajiem trijiem gadiem: "Tagad, ja sniedz muzejs pieteikumu, var sniegt pieteikumu 2025., 2026. un 2027. gadam. Un tas princips ir tāds, ka – ja tiek apstiprināts, ka finansējums tiek piešķirts trīs gadu periodam, tad attiecīgi savā ziņā Kultūrkapitāls ir garantējis, ka, ja tiek izpildītas līgumā noteiktās saistības, tas finansējums būs arī nākamos divus gadus."

Kultūras ministrijas valsts sekretāre Dace Vilsone min, ka jaunā kārtībā dod iespējas arī palielināt finansējumu līdz šim konstanti atbalstītajiem muzejiem: "Mēs redzam, ka Valsts kultūrkapitāla fonda finansējums, kaut varbūt ne tik strauji, kā mēs vēlētos, tomēr ik gadus pieaug. Tas nozīmē, ka šajā finansējuma avotā ir potenciāls, ka arī šie privātie muzeji varētu saņemt nevis to ikgadējo fiksēto nemainīgo finansējuma apjomu, bet ar labu projektu un ar labu pamatojumu viņiem būtu potenciāls iegūt arī lielāku finansējumu, līdz ar to mēs teiktu, ka šeit ir pat iespēja lielāka nekā apdraudējums."

Iespējams, ka būs jādomā par veiksmīgāku finansēšanas modeli

1991. gada barikāžu muzeja direktors Renārs Zaļais tomēr apzinās, ka jaunā kārtība nedod pamatu zem kājām: "Konkursā var piešķirt un konkursā var nepiešķirt. Bet, ja tas ir ministrijas budžetā kaut vai mazāka summa, bet viņa stabila, ar viņu var rēķināties uz nākošo un aiznākošo gadu. Pašlaik rēķināties ir grūti."

"Kultūršoka" aptaujātās pašvaldības, kurās atrodas līdz šim valsts atbalstītie privātie muzeji, nav gatavas uzreiz steigties palīgā, ja kādam no muzejiem finansējums samazināsies dramatiski. Rīgas pašvaldības Komunikācijas pārvaldes pārstāve Sindija Grāvere "Kultūršoku" rakstiski informē, ka "Rīgas dome ir izvērtējusi un pieņēmusi lēmumu, ka šos muzejus nevar pieņemt savā paspārnē, bet turpina tos atbalstīt līdzfinansējuma programmā, kas paredzēta privāto akreditēto muzeju atbalstam."

Latvijas Muzeju biedrības valdes priekšsēdētāja Zane Grīnvalde uzskata, ka būtu vajadzīga plašāks iesaistīto loks, meklējot risinājumu: "Te būtu jāiet kopā dažādu muzeju juridisko dibinātāju pārstāvjiem, tai skaitā gan Kultūras ministrijai, gan Latvijas Pašvaldību savienībai, gan arī privāto muzeju pārstāvjiem, pieļauju, ka arī Muzeju padomei, Muzeju biedrībai, un jāizvērtē, kā izveidot pēc iespējas veiksmīgāku modeli, lai privātie  akreditētie muzeji arī var veiksmīgi darboties."

Retro auto muzeju pārstāvis Kārlis Orleāns apzinās, ka nav daudz to muzeju, kuri spēj tikt galā pašu spēkiem: "Reti kurš ir pašpietiekams, kurš par saviem ģenerētajiem ienākumiem, saimnieciskās darbības vai ziedojumiem, kurš spēj izdzīvot, un parasti tas iztrūkstošais ir vai nu no dibinātājiem, kas mūsu gadījumā mēs esam juridiska persona kā biedrība, bet, ja tas ir pašvaldības vai valsts muzejs, tad tas nāk no valsts."

Vēl viena iespēja ir sekot Okupācijas muzeja piemēram, proti, muzejam ar speciālu likumu paredzēta iespēja saņemt regulāru valsts budžeta dotāciju. Šo ceļu jau gada sākumā mēģināja iet Barikāžu muzejs. Tomēr "Zaļo un Zemnieku savienības" deputātu sagatavotais likumprojekts Saeimas vairākuma atbalstu neguva.