Šobrīd uzņēmuma īpašumā ir četras vēsturiskās tehnikas vienības, kas vairs nepilda savu tiešo funkciju, taču ir nozīmīgs vēstures mantojums. Piemēram, ap pusgadsimtu vecs sliežu slīpējamais vagons vai nezāļu iznīdējamā muca uz tramvaja vagona, un, protams, arī pasažieru vagons.
Vēsturiskās tehnikas restaurāciju veiks pats uzņēmums "Daugavpils satiksme" par saviem līdzekļiem, lai saglabātu tehnikas autentiskumu un atgrieztu tai sākotnējo izskatu. Uzņēmums vēlas ne tikai saglabāt vēsturisko mantojumu, bet arī dot iespēju iedzīvotājiem un pilsētas viesiem, īpaši jaunajai paaudzei, iepazīties ar sabiedriskā transporta attīstību Daugavpilī. Jau nākamgad restaurētie eksponāti nonāks publiskajā telpā.
Daugavpils, tāpat kā Rīga un Liepāja, ir tramvaju pilsēta. Sabiedriskā transporta kustība Daugavpilī jau bija nepieciešama 19. gadsimta beigās. Sarunas par tramvaja sistēmas būvniecību tika uzsāktas tālajā 1895. gadā. Pēc 15 gadiem tika ierosināti tramvaja būvniecības projekti, bet līdzekļu trūkums un Pirmais pasaules karš plānus izjauca. Tomēr 1946. gada 5. novembrī, tātad pirms 78 gadiem Daugavpilī tapa pirmā tramvaja līnija. Tehnika, kas tolaik kursēja pa tramvaja sliedēm, nav saglabājusies, daudz kas norakstīts metāllūžņos, taču uzņēmuma rīcībā ir vēl palikušas lietas, kas varētu būt vēsturiski saistošas un interesantas ne vienam vien.
Tās norakstīt tikai tāpēc, ka to izcelsme PSRS jeb Padomju Savienība, un pārdot metālos, būtu nesaudzīgi pret savu vēsturi, stāsta uzņēmuma "Daugavpils satiksme" valdes loceklis Artis Druvinieks:
"Lietderības vairāk tai nav, un vietas, kur turēt, arī nav. Daudz kas aiziet nebūtībā. Un ļoti negribētos, ka šis, kas veiksmīgi saglabājies, aizietu nebūtībā un izzustu. Izlēmām, ka nav pareizi, ka šī tehnika stāv vienkārši pie žoga.
Tā ir vēsturiska tehnika. Pilsētniekiem ir jāparāda, kā ir bijis, un ir paaudzes, kas ir aizmirsušas un pat nezina, ka ir bijusi tāda tehnika, jo viss jau ļoti ātri mainās. Bet tā filma ir jāpagriež atpakaļ. Un tā mēs dodam savu cieņu, nevis aizmirstam un izmetam ārā to, kas ir bijis un ar ko mēs sava laika braucām. Tā mēs parādām savu vēsturi. Tā ir veiksmīga ideja, ko centīsimies īstenot."
Tāpēc, atšķirībā no saviem daudzajiem līdzgaitniekiem, kas nu jau metāllūžņos izmesti un, iespējams, pārkausēti citās lietderīgās lietās, pirmie četri "Daugavpils satiksmes" izraudzītie, ja tā var teikt – darba zirgi, nu pakļauti atdzimšanai – restaurācijai. Viens no tiem – vairāk nekā pusgadsimtu vecs Krievijas pilsētā Ustjkatavā ražots tramvaja vagons.
"Daugavpils satiksmes" tehniskais inspektors Gunārs Groza pats savulaik strādāja šī tramvaja vagona vadīšanas kabīnē. Viņš stāsta, ka šis eksemplārs nonāca Daugavpils pašvaldībā kā Daugavpils Pievadķēžu rūpnīcas dāvinājums, un vēl līdz 2010. gadam, lai arī cik tas neliktos dīvaini, tas bija visjaunākais tramvajs Latvijā. Turklāt, šis tramvaja vagons, pēc "Daugavpils satiksmes" rīcībā esošajiem datiem, ir saglabājies līdz mūsdienām vien pāris eksemplāros pasaulē, atklāj Artis Druvinieks: "Tādi dzīvi eksemplāri ir palikuši vispār tikai divi. Viens ir pie mums. Absolūti nelietderīgi viņš stāv pie sētas. Viņš jau ar grūtībām ierakstās mūsu sliežu ceļu infrastruktūrā. Tas ir tāds vēsturisks elements. Vēl viens tāds eksemplārs palicis kaut kur Krievijas teritorijā. Tas nav tā, ka tādu ir daudz."
Nākamais objekts, kas gaida savu restaurāciju un ko ved rādīt "Daugavpils satiksmes" pārstāvji, vizuāli aprakstot, ir milzīga metāla muca uz tramvaja piekabes, ar visnotaļ mūsdienām savdabīgu pielietojumu, skaidro Artis Druvinieks: "Savulaik viņš pildīja svarīgu funkciju, kamēr nebija aizliegts izmantot ķīmiju, tad šī tehnikas vienība brauca pa sliedēm un lēja ķīmisko šķidrumu, lai uz sliedēm neaugtu nezāles."
Neparasts industriālais objekts ir tramvaja sliežu slīpējamā mašīna, kādreiz tā bijusi vitāli nepieciešama, lai sliedes būtu gludākas un mazāk trokšņainas. Tiesa, pašas šīs tehnikas darbībā radušies trokšņi gan bijuši neciešami, atceras "Daugavpils satiksmes" tehniskais inspektors Gunārs Groza, kurš arī savulaik ir braucis ar šo industriālo vienību un piedzīvojis dažādus starpgadījumus: "Kādreiz, kad sliežu virsma bija viļņaina, tad šis agregāts to līdzināja, līdzīgi kā grunts ceļus. Tā ir 60. gadu tehnika. Tas brauca tikai naktīs, lai neapturētu tramvaju kustību. Troksnis bija nežēlīgs. Un bija gadījumi, kad iedzīvotāji meta pat pudeles uz jumta."
Ceturtais uz restaurāciju norīkotais eksemplārs ir pacēlājs, ar kura palīdzību darbinieki tikuši klāt tramvaja elektriskajiem vadiem. Stāsta Artis Druvinieks un Gunārs Groza: "Ar tā palīdzību kādreiz remontēja kontakttīklus. Toreiz šī konstrukcija bija pašu rokām izveidota, kas ir elements, ko būtu muļķīgi aizmirst. Tas ir tāds vēstures elements."
Šie četri aprakstītie tramvaja satiksmes objekti jau tuvākajā laikā nonāks depo darbnīcās uz restaurāciju, ko uzņēmums "Daugavpils satiksme" iecerējis veikt par pašu līdzekļiem un pašu rokām.
Kā stāsta Artis Druvinieks, pēc tam eksponāti izvietosies "Daugavpils satiksmes" administrācijas ēkas laukumā, kur jau labu laiku kā retro objekts stāv bijušās Rīgas Vagonu rūpnīcas (RVR) ražotais tramvaja vagona eksemplārs: "Bija doma šos vagonus atdot Daugavpils Inženieru arsenālam, taču likās, ka tie tur pazudīs un tiem nebūs tā spilgtuma. Tāpēc mums pašiem likās, ka tos var izvietot pie mums, kur tas viens vagons jau stāv. Tā būs tāda kopīga kompozīcija ar vēsturiskajiem elementiem. Mmēs ceram, ka 2025. gada rudens pusē to visu varēsim izvietot un dot iespēju šos eksponātus apskatīt tuvplānā."
Tātad jau pēc gada kopumā piecas Daugavpils kā tramvaju pilsētas sabiedriskā transporta tehnikas vienības būs izliktas vienkopus visu apskatei publiskajā vidē kā viens no pilsētas industriālā mantojuma apliecinājumiem. Un jāpiebilst, kā viens no vēstures lieciniekiem Daugavpilī ir arī retro tramvajs, atjaunots un pielāgots tūrisma braucienam, joprojām tas kursē pa tramvaja sliedēm, nostalģijas un jaunu emociju pārpilns.
