Viņa jaunākais romāns "Kremulators" ("Кремулятор") vēsta par Staļina represiju laikiem, bet liek saskatīt ļoti skaidras paralēles ar šodienas situāciju Krievijā un Baltkrievijā: dzīve baiļu gaisotnē, denunciācijas, likumu neievērošana… Romāna varonis, reāla vēsturiska persona Pjotrs Ņesterenko, ir bijušais baltemigrants, kurš atgriezies dzimtenē un kļuvis par pirmās padomju krematorijas direktoru. Dienā tur tika dedzināti parastie pilsoņi, bet naktī – tie, kuriem bija piespriesta nošaušana.
Pēc kāda laika krematorijas krāsnī nonāca arī pats Ņesterenko…
Tikšanās ar Fiļipenko Rīgā bija plānota 20. jūnijā, bet pārcelta uz 7. oktobri. Taču mēs sarunājāmies jau tagad.
Jeļena Vlasova: Saša, lielākā daļa jūsu romānu tapuši pēc dokumentāliem materiāliem. Taču tie ir daiļliteratūras teksti. Cik liela daļa tajā ir izdomāta?
Saša Fiļipenko: Pat ja tas arī ir izdomājums, tā tomēr ir rekonstrukcija. Piemēram, grāmatā par Ņesterenko ir viņa dienasgrāmatas, – tās, no vienas puses, ir izdomātas, bet, no otras puses, tām ir absolūti dokumentāls pamats. Kad varonis kādu citē vai apraksta kādas vietas, vai stāsta par kāda rīcību, tas vienmēr ir pamatots ar dokumentiem. Es strādāju ar "Memoriāla" materiāliem, ar Gulaga muzeju, un par katru izteikumu romānā varu atbildēt.
Tātad manas grāmatas ir mākslinieciski ceļojumi, taču vienmēr ar dokumentālu fundamentu.
Tāpēc man liekas, ka fantāzijas ziņā es nemaz tik daudz neatļaujos.
Kā jūs vispār nonācāt pie stāsta par Ņesterenko?
Es par to zināju, bet ļoti vispārīgos vilcienos. Reiz Aleksandra Poļivanova [biedrības "Memoriāls" sabiedrisko programmu kuratore, projekta "Maskava. Terora topogrāfija" vadītāja. – J.V.] teica, ka viņai ir viņa pratināšanu materiāli, un, ja man būs interese, viņa man šos materiālus iedos palasīt. Es, protams, piekritu. Izlasījis, es sākumā negribēju neko rakstīt. Jo tā ir parasta Staļina laiku lieta, kurā it kā nav nekā interesanta: tu lasi un redzi, kā tā jūk ārā, kā izmeklētājs visu falsificē. Bet pēc tam es sāku daudz domāt par pašu Ņesterenko – par viņa likteni, par to, ka viņš dzīvo kā vējrādis, ka viņš visu laiku ir spiests piemēroties kārtējai varai. Un man kļuva interesanti par to uzrakstīt.
Jūs pieminējāt biedrību "Memoriāls". Tā taču tagad Krievijā atzīta par "ārvalstu aģentu" un faktiski ir likvidēta. Kas noticis ar tās līdzstrādniekiem?
Kāds aizbraucis, kāds palicis, pret citiem ierosinātas krimināllietas… Taču, manuprāt, Krievijas varas iestādes ne īpaši labi saprot, kā darbojas "Memoriāls". Var iznīcināt to kā juridisku organizāciju, var vajāt tā vadību, taču cilvēki tomēr turpinās strādāt. Jo tas ir milzīgs tīkls.
Vai tiesa, ka saistībā ar jūsu romānu par Ņesterenko jūs gatavojās iesūdzēt tiesā viņa mazmeita, kas dzīvo Vācijā?
Jā, viņa uzrakstīja maniem vācu izdevējiem, ka gatavojas tiesas ceļā panākt grāmatas aizliegšanu. Kad es tikai sāku rakstīt romānu, es lūdzu viņu parunāt ar mani, taču viņa negribēja tikties un paziņoja, ka ir kategoriski pret jebkādām publikācijām par vectēvu. Turklāt savu vectēvu viņa nemaz nepazina, dzīvē ne reizi nebija redzējusi, un viss, ko viņa varēja par viņu zināt, bija no viņas tēva stāstītā. Es domāju, ka viņa lieliski saprata, ar ko nodarbojās viņas vectēvs.
Vai viņa iesūdzēja jūs tiesā?
Domāju, ka viņa pakonsultējās ar juristiem un saprata, ka viņai nav nekādu izredžu uzvarēt šajā lietā un panākt grāmatas aizliegšanu. Pirmkārt, tādēļ, ka grāmata ir daiļliteratūras darbs, bet, otrkārt, tādēļ, ka tā ir balstīta dokumentālos materiālos.
Tā nu līdz tiesai šī sieviete tā arī nenonāca. Un ļoti žēl – es ļoti labprāt piedalītos literārās debatēs Vācijas tiesā.
Pēc grāmatas "Kremulators" Berlīnē tika iestudēta izrāde (režisors Maksims Didenko, galvenajā lomā Maksims Suhanovs). Vēl vienas izrādes mēģinājumi notika Maskavā, taču tā tika aizliegta, bet aktieris, kas tēloja galveno lomu, tieši no mēģinājuma tika paņemts armijā. Vai jums ir kaut kas zināms par viņa likteni?
Cik zinu, viņš dienē kaut kur ziemeļos. Paldies Dievam, ne karā.
Jūs tagad dzīvojat Šveicē, daudz braukājat pa Eiropu un droši vien bieži kontaktējaties ar diasporu no Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas…
Pirmkārt, tās ir ļoti dažādas diasporas. Krievijas diasporai un Ukrainas diasporai gandrīz nav savstarpējās saskarsmes. Turklāt es uzstājos ne tikai diasporai. Manas grāmatas ir tulkotas 20 valodās, un, ja es uzstājos Vācijā, Šveicē vai Itālijā, tad mana auditorija tur parasti ir vietējie lasītāji. Kas attiecas uz emigrantiem, tad noskaņojumi visur ir dažādi.
Polijā un Lietuvā – valstīs, kuras ir tuvāk karam un jūt tā elpu, noskaņojums nav tāds kā Lisabonā vai Barselonā.
Un auditorija no auditorijas ļoti atšķiras, cilvēki uzdod dažādus jautājumus. Piemēram, pašlaik esmu turnejā pa Poliju, te ir ļoti daudz manu tautiešu baltkrievu, tāpēc mēs ļoti daudz runājam par mūsu valsts problēmām.
Kara dēļ Ukrainā tagad Baltkrievija gandrīz pazudusi no starptautiskās informācijas darba kārtības. Kā jums liekas, vai šo tēmu var kaut kā uzjundīt? Vai arī Ukraina jebkurā gadījumā to nomāks?
Tās taču ir objektīvas lietas. Skaidrs, ka Eiropas fokuss pašlaik nav vērsts uz Baltkrieviju tā, kā tas bija 2020. gadā. Eiropā notiek pilna mēroga karš, un, protams, visi aizmirst par Baltkrieviju.
Vienīgais, ko mēs varam darīt, – katru dienu atgādināt par to, ka pie mums ir tūkstošiem politieslodzīto, ka pie mums ir izvērstas pilna mēroga represijas, ka ļoti daudzi cilvēki bijuši spiesti kļūt par emigrantiem.
Pagājušajā nedēļā uzstājos Eiropas Padomē, tur bija liela divu dienu konference, kas bija veltīta Baltkrievijai. Mēs visu laiku runājam par to, ka, ja jums organismā ir dažādas slimības – lielas un mazas, tās nevar salīdzināt. Jāārstē visas.
Vēl pirms gadiem pieciem Lukašenko Rietumos tika dēvēts par "Eiropas pēdējo diktatoru". Turklāt Putinu tā neviens nesauca. Vai viņš tik sekmīgi maskējās?
Nu ja. Daudzi nesaprata, cik nopietnas ir viņa ambīcijas. Personiski es vienmēr esmu uzskatījis viņu par diktatoru, un, piemēram, laikraksta "Novaja gazeta" žurnālisti viņu par tādu uzskatīja. Bet mūs dēvēja par panikas cēlājiem, teica, ka mēs sabiezinām krāsas. Atceros, pirms dažiem gadiem sniedzu interviju Vācijā un nosaucu Putinu un Lukašenko par diktatoriem, kas ir vienā rindā, ar komatu pa vidu. Un vācu žurnālists man teica, ka viņus nedrīkst salīdzināt, jo Lukašenko ir diktators, bet Putins – "elegants politiķis". Es tagad labprāt parunātu ar šo žurnālistu…
Cilvēkiem bija kaut kādi citādi priekšstati. Domāju, tas ir saistīts ar to, ka cilvēki ne visai labi saprata procesus, kas notika Krievijā. Taču tas jau bija pēc Gruzijas, pēc Krimas, bet viņi atzina par labāku to visu nepamanīt. Tagad Lukašenko nedaudz pazūd uz Putina fona tādēļ, ka viņam nav tādu iespēju. Ja viņam tādas būtu, viņš arī izskatītos draudīgāks.
Lukašenko – tas ir tāds Hitlers, kas palicis Austrijā un nav varējis no tās aizbraukt. Tāpēc viņam nav tāda mēroga kā Putinam.
Viņš ir spiests palikt mazā valstī, bet tas viņu nepadara par mazāku diktatoru.
Kādā intervijā jūs teicāt, ka Rietumi līdz zināmam laikam spēlēja pēc Lukašenko scenārija – izpirka no viņa politieslodzītos par sankciju mīkstināšanu. Vai jums ir zināmi tādi gadījumi?
Tādu bija ļoti daudz. Katru reizi, kad Baltkrievijā atbrīvoja politieslodzītos, viņus atbrīvoja apmaiņā pret kaut ko.
Cilvēkus mainīja pret naftas tankkuģiem vai pret akreditācijas rakstiem. Vienkārši tagad tirdzniecība ir beigusies, jo tā ir kļuvusi bezjēdzīga, – tagad sankciju ir pārāk daudz.
Jautājums nav par to, ka eiropieši vairs negrib sarunas par politieslodzītajiem, bet par to, ka Baltkrievijas režīms vairs neiesniedz nekādus pretpriekšlikumus. Droši vien Lukašenko vēlētos atcelt visas sankcijas uzreiz, bet tas nav iespējams.
Vai tiesa, ka, pateicoties jums, Minskai tika atņemtas tiesības uzņemt pasaules čempionātu hokejā?
Tas notika, ne tikai pateicoties man, bet arī pateicoties ļoti daudziem baltkrieviem, kuri rīkoja protesta gājienus visā Eiropā. Taču es patiešām rakstīju Rietumu presē daudz atklāto vēstuļu par šo tēmu. Vispirms uz Baltkrieviju atteicās braukt Zviedrijas izlase, jo zviedru presē šī tēma tika ļoti vētraini apspriesta. Nebija tā, ka tas notika manu vēstuļu dēļ, taču kaut kādu ieguldījumu kopējā lietā es devu.
Manuprāt, tikai tādēļ vien Lukašenko vajadzētu jūs neieredzēt.
Pret mani Baltkrievijā tagad ir ierosinātas divas krimināllietas. Nedomāju, ka tās tika ierosinātas pēc Lukašenko personīga rīkojuma, tur netrūkst arī citu centīgu puišu. Taču domāju, ka čempionāta dēļ viņi tad patiešām kļuva pikti.
Vēl nesen jūs runājāt par to, ka nezināt, pēc kādiem pantiem jums izvirzītas apsūdzības. Vai tagad kaut kas ir noskaidrojies?
Jā, ir noskaidrojies, bet presei mēs par to pagaidām nevaram neko teikt. Man draud četru un divpadsmit gadu ieslodzījuma termiņi.
Vai jūsu vecāki joprojām ir Baltkrievijā?
Jā, tēvs joprojām iet uz pratināšanām saistībā ar manām krimināllietām, viņš tajās ir liecinieks.
Es runāju ar kādu baltkrievu dramaturģi, kas tagad dzīvo Varšavā. Viņa vispār baidījās runāt par politiku, bažījoties par saviem Baltkrievijā palikušajiem vecākiem.
Vecākus un radiniekus aizvien biežāk izmanto kā šantāžas, spiediena ieroci. Tādu gadījumu ir aizvien vairāk – bērni atbild par vecākiem, bet vecāki – par bērniem.
Propaganda atklāti paziņo – ja jūs domājat, ka laikā, kad jūs sēžat Rietumos, mēs neaiztiksim jūsu radiniekus, tad jūs kļūdāties. Un katrs pats izdara izvēli.
Dramaturģe, par kuru jūs runājat, izlēma klusēt, droši vien domājot, ka tas viņai palīdzēs. Es, protams, nezinu viņas gadījumu, bet vispār klusēšana jau vairs ne pārāk palīdz. Ja kāds gribēs izdarīt spiedienu uz viņas vecākiem, viņš to varēs viegli izdarīt.
Mani pārsteidza stāsts par to, ka jūs nostučīja paša vectēvs. Un vispār pārsteidz, cik daudz ir denunciāciju Krievijā un Baltkrievijā. Vai jums liekas korekti salīdzinājumi ar 1937. gadu?
Droši vien ja salīdzina skaitļus, cik sēdēja nometnēs tolaik un cik tagad, tad pašreizējās represijas tomēr būtu saucamas par veģetārām. Es vienkārši nesaskatu jēgu šajā salīdzinājumā, jo Putins pašlaik nodarbojas ar Ukrainas genocīdu, tas ir pilnīgi cits stāsts. Bet, runājot par denunciācijām, tās cits par citu raksta ne tikai Krievijas un Baltkrievijas pilsoņi, bet arī šveicieši un vācieši. Turklāt viņi uzskata, ka dara kaut ko labu.
Krievijas iedzīvotāji arī uzskata, ka dara kaut ko labu, tie, kuriem, tāpat kā manam vectēvam, propaganda izskalojusi smadzenes. Bet kāds, iespējams, stučī aiz atriebības.
Mums Latvijā ir cilvēki, kuri, pat atzīstot Lukašenko par diktatoru, bet viņa režīmu par noziedzīgu, izvēlas pievērt uz to acis un braukt labot zobus uz Baltkrieviju, runā, ka tur ir laba un pieejama stomatoloģija. Vai arī iepirkties – tur gan zāles, gan pārtikas produkti ir lētāki. Ko jūs varētu teikt tādiem cilvēkiem?
Neuzskatu, ka man ir tiesības kādam dot padomus. Taču tādiem cilvēkiem es varētu ieteikt bez klīniku apmeklēšanas aizbraukt uz cietumiem un kolonijām, paskatīties, kādos apstākļos tur tiek turēti cilvēki. Un kopumā uzskatu, ka tas nav pats skaistākais žests – braukt uz kādu valsti, jūtoties kā tādam koloniālam cilvēkam.
Es nevaru iedomāties situāciju, ka es aizbrauktu uz Ziemeļkoreju, lai saņemtu tur kādu lētu pakalpojumu. Ja kādam tā ir norma un viņš to uzskata par iespējamu, tā ir viņa izvēle.
Taču cilvēkiem jebkurā gadījumā jāsaprot, ka viņi sevi pakļauj briesmām. Jo, ja viņi, piemēram, nejauši uzvilks baltu krekliņu un sarkanu svīteri vai baltsarkanbaltas zeķes, tad viņiem Baltkrievijā būs problēmas.
Pēdējais jautājums – kas jums ir tuvākajos plānos, ko jūs gribētu uzrakstīt?
Es tagad rakstu jaunu grāmatu, taču, kamēr neesmu to uzrakstījis, nav jēgas sīki par to stāstīt. Tajā būs tas pats, par ko es stāstu visās savās grāmatās, – jautājumi par izvēli, cilvēka cieņu, brīvību. Mani interesē, kā cilvēki rīkojas sarežģītos apstākļos. Nosacīti runājot, kad tev ir morālas dabas jautājums – braukt labot zobus uz Baltkrieviju vai nebraukt?
Neteikšu, ka romāns ir tieši par to, tagad ir arī svarīgāki jautājumi. Tomēr kopumā tas ir par izvēli, par to, ko mēs esam vai neesam gatavi darīt savas brīvības dēļ.
