Viktorīnā "Satiec savu kaimiņu" pārbaudīt savas zināšanas par Rūjienu, apkaimes pagastiem, vēsturi un cilvēkiem, šoreiz bija gatavas četras komandas. Jautājumi sadalīti vairākās kārtās, un katru kārtu veido kāds cilvēks, organizācija vai iestāde no Rūjienas vai kaimiņu pagastiem, pastāstīja viktorīnas vadītāja Anna Paula Gruzdiņa:
"Daži jautājumi jau ir vispārzināmi, kurus, liekas, ka ir jāzina katram, bet tā vis arī nav, ka zinām visu. Pat tās pamatlietas vienam par otru. Ir tas teiciens – laukos visi visu zina un par otru zina vēl labāk. Bet šis pierāda, ka zina daudz, bet tomēr nekad nevar zināt, kas tajos jautājumos būs."
Kas ir kunna un kunnacis?
Jautājumi viktorīnā ir visdažādākie. Gan tādi, kas prasa zināšanas par vēsturi vai personībām, gan arī tādi, kas prasa atjautību.
Vienā no kārtām arī jautājums: kas ir kunna? Atbilde: kunna ir varde, un vārds cēlies no igauņu valodas. Bet kas ir kunnacis? "To, ka kunna ir varde, to, gribas teikt, ka Rūjienā zina visi, bet tas, ka kunnacis ir varžacis, tas uzreiz ir tāds "cietais rieksts"," sacīja Gruzdiņa.
To, ka rūjieniešiem sarunvalodā ir vārdi, kas ne visiem būs saprotami, apliecināja arī Līgas Siliņas uzdotais jautājums:
"Tāds jautājums man bija – no kurām ogām vāra muraku zapti? Muraks igauņu valodā ir lācenes. Mēs jau neejam uz mežu lācenēs, mēs ejam murakās."
Siliņa vairāk nekā 30 gadu ir izzinājusi Rūjienas vēsturi, un viņai ir arī skaidrojums, kāpēc rūvēniešu runa ir vien šai pusei raksturīga:
"Mēs esam rūvēnieši, mums ir sava valoda. Divas lietas ir tai valodai – ir igauņu, jo līdz 13. gadsimtam līdz Sedas upei mēs bijām Igaunijā, un igauņu vārdi ļoti daudz ir nākuši iekšā arī māju nosaukumos. Un otrs ir lībiskais, lībieši te ir vazājušies, jo Gustavs Bergmanis 1807. gadā izdeva Latvijā pirmo tautas dziesmu krājumu. Krišjānis Barons vēl piedzimis nebija, kad Rūjienā jau izdeva. Tur 151. tautas dziesma ir "Pūt, vējiņ', dzen laiviņ', aizdzen man' Kurzemē". Pirmo reizi "Pūt, vējiņi" drukāts Rūjienā, un tad es domāju, kā tas čalis ir braucis uz to Kurzemi? Pa Rūjas upi droši vien uz Burtnieka ezeru un tad pa Salacu uz jūru, un tad uz to Kurzemi. Nu, lībiešu te ir bijis ļoti daudz."
Gribētu lielāku rūjieniešu aktivitāti
Līga Siliņa arī atzinīgi vērtēja aizsākto erudīcijas norišu ciklu "Satiec savu kaimiņu". Vienīgi vēlētos, lai iesaistītos vēl vairāk rūjieniešu un arī apkārtējo pagastu iedzīvotāji.
"Es gribētu sagaidīt, ka ar rūjieniešiem būtu pilna kultūras nama lielā zāle uz šīm viktorīnām! Ir svarīgi, lai cilvēks uzzina kaut ko vairāk par to savu vietu, kur viņš dzīvo.
Jo tad, kad tu zini, tad tu citām acīm staigā pa to Rūjienu vai savu pagastiņu. Pilnīgi savādākas sajūtas ir.
Es būtu laimīga, ja katrs rūjienietis varētu Rūjienas viesim, ja viņam uzdod jautājumu, tās pamatu lietas par Rūjienu izstāstīt," sacīja Siliņa.
Intervijas un foto atklās stāstus par kaimiņu būšanu
Bet viktorīna nav vienīgā aktivitāte, kas īsteno titula "Baltijas jūras reģiona kultūras pērle" mērķi vienot kaimiņus. Kā pastāstīja Gruzdiņa, rīkotas arī ekspedīcijas, tiekoties ar pierobežas iedzīvotājiem, viņus intervējot un veidojot fotoportretus:
"Jo mums kaimiņi ir ne tikai blakus ielā, blakus ciematā, bet arī pāri robežai.
Mēs esam bijuši jau trīs braucienos, satikuši vismaz 40 iedzīvotājus un aizvadījuši tiešām interesantas, jēgpilnas sarunas arī Igaunijas pusē.
Šobrīd mēs gatavojam izstādi ar nosaukumu "Vēstules no pierobežas", kas vēstīs par pierobežas iedzīvotājiem un par kaimiņu būšanu. Kā tas ir – dzīvot un veidot kopienu, dzīvojot kaut kur, kur mūsdienās pie mūsu urbanizācijas daudziem šķistu – nu kāpēc viņi tur dzīvo? Bet viņi tur dzīvo un, izrādās, ir ļoti jauka dzīve tur."
Gan viktorīnas, gan ekspedīciju mērķis ir satuvināt cilvēkus, it sevišķi laukos, kur dzīve norit viensētās.
Izstāde "Vēstules no pierobežas" tiks atklāta Latvijai un Igaunijai nozīmīgā vietā un laikā – Baltijas ceļa 35. gadadienā, 23. augustā, Unguriņu robežpunktā.
