Kādi «pusdarīti darbi» palikuši ceļā uz saliedētu sabiedrību Latvijā?

ĪSUMĀ:

• Kara apstākļos, polarizējoties viedokļiem, Latvijai lojālie cittautieši nesaprot, kas viņiem vēl jādara, lai viņus pieņemtu par savējiem. 
• Bijušais Latvijas Valsts prezidents Valdis Zatlers sabiedrības saliedētību redz vienotas emocionālās identitātes veidošanā, kas jāveicina kultūrļaudīm. 
• Rakstniece Marina Kosteņecka norāda, ka jaunā paaudze ir izaugusi ar citu "kodu", ir brīva un spējīga diskutēt bez kārtības sargu klātbūtnes. 
• LU profesors sociālajā psiholoģijā Ivars Austers gadiem ilgos integrācijas pūliņus nevar nosaukt par "izgāšanos", tomēr ir pārliecināts, ka izglītības reforma ir jāturpina.

Skandāls ap jēdzienu "divas kopienas"

Dzejniece Māra Zālīte bija viena no pirmajām, kura asi vērsās pret raidījuma "Kultūršoks" Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas ziņu portālā LSM.lv viedokļrakstā šonedēļ pausto izteikumu, ka būtībā dzīvojam divkopienu sabiedrībā, kurā daļa iedzīvotāju sarunājas krievu valodā: "Latvijā dzīvo latvieši, mēs nevaram saukt latviešus par kopienu, šī ir Latvijas valsts, kuras uzdevums ir nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu, bet mums ir tiešām daudz kopienu, un tie nav tikai krievi, un tie nav tikai krievvalodīgie."

Sociālajos medijos plašās diskusijas atklāja dažādas izpratnes par jēdzienu "divkopienu sabiedrība". "Mans viedoklis ir – varbūt neskaldīt matus, ko šobrīd šis termins nozīmē, bet absolūti viens ieteikums – neignorēt, ka viena liela kopiena joprojām dzīvo šeit, mūsu valstī. Un viņa atšķiras, viņa ir dažāda. Starp krievvalodīgiem ir arī, protams, valstiski, iespējams, nelojāli un bīstami cilvēki, un viņu interesēs arī ir, ka mēs savā starpā radām konfliktus, un tas kādam ir izdevīgi," norāda režisors Elmārs Seņkovs.

Dzejniece Māra Zālīte atzīst, ka saceltais "jandāliņš" ir vērtīgs: "Varbūt, ka mums ik pa laikam vajag pašiem sev atgādināt, kas mēs esam, kādā veidā mēs pie tā esam nonākuši, kā mēs šo statusu varam saglabāt pie drausmīgās globalizācijas, migrācijas un tā tālāk un pie tā strādāt, bet nekādā ziņā nepaziņojot, ka mēs esam divkopienu valsts."

Sabiedrība 30 gadu laikā ir mainījusies 

Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka pēc Latvijas neatkarības atgūšanas latviešu īpatsvars valstī palielinājies par 10%, pārsniedzot 60% robežu, kamēr krievu kopiena samazinājusies par 10%, pārējās kopienas statistiski savu lielumu nav mainījušas. 1996. gadā Latvijā nepilsoņu skaits sasniedza gandrīz 30%, tagad tie ir 9%.

Pētījumi liecina, ka deviņi no desmit mazākumtautību respondentiem uzskata, ka visiem Latvijā dzīvojošajiem jāprot valsts valoda. Statistikas pārvaldes 2022. gadā veiktās aptaujas uzrāda, ka 90% ekonomiski aktīvo Latvijas iedzīvotāju prot latviešu valodu.

Latvijas Universitātes profesors sociālajā psiholoģijā Ivars Austers, skatoties pēc rezultātiem, integrācijas pūliņus nevar nosaukt par "izgāšanos": "Tas ir jautājums par atskaites punktiem. Protams, ka Latvija šodien ir krietni, krietni atšķirīga no Latvijas pirms 30 gadiem. Visu laiku jau cilvēki salīdzina ar kaut kādu savu ideālu, kā viņi gribētu, lai kaut kas būtu, un skaidrs, ka ir krietns ceļš ejams līdz ideālam, bet, ja paskatās, ja mēs nosacīti pieņemam, ka tas ideāls ir tāds pats kā 90. gadu sākumā, tas nav tāds pats, bet, ja mēs pieņemtu, tad mēs esam tuvāki, tā kustība ir pilnīgi noteikti notikusi."

Latvijai lojālie cittautieši nesaprot, kas jādara, lai kļūtu par savējiem

Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā atklāja integrācijas statistisko panākumu trauslumu. To atzīst arī bijušais Latvijas Valsts prezidents Valdis Zatlers: "Līdz karam es tiešām domāju, ka latvieši ir daudz gatavāki tādai izpratnei par to, kāda ir mūsu nākotne un kā mēs dzīvosim kopā. Protams, karš ievilka mūs pilnīgi citā pasaulē, tika atvērtas visas ģimenes traģēdijas, rētas, tautas traģēdijas un parādās neuzticība. Taču ir daži pētījumi, kas rādīja, jā, neuzticība ir pieaugusi, bet tai pašā laikā ir pārliecība, ka nekādu konfliktu mums šeit nebūs. Es piebildīšu ar vienu noteikumu, ja mums tiešām neuzbruks."

Režisors Elmārs Seņkovs uzskata, ka domāšana melnbaltajos toņos rada bīstamību: "Mums jāsaprot, ka aiz šī melnbaltā – sliktais, labais – stāv cilvēks. Latvijas Kultūras akadēmijā šobrīd es strādāju ar latviešu un krievvalodīgo kopienu, un krievvalodīgie, kuri ir četru gadu laikā iemācījušies latviešu valodu, kuri ir lojāli mūsu valstij, tajā brīdī, kad viņi izdzird publiskā telpā ļoti nacionālistisku, agresīvu kritiku, viņi to uztver arī ļoti personīgi. Tā ir mana pieredze, un viņi paši nesaprot, kas mums ir jādara, lai mēs justos kā savējie. Viņi grib būt mūsējie, tie ir mūsējie, tie ir Latvijas valsts pilsoņi. Ļoti uzmanīgi jābūt ar šiem skaļajiem apgalvojumiem, jo tie arī ir cilvēki, kas ir dzimuši Latvijā."

Viena no Tautas frontes dibinātājām, rakstniece Marina Kosteņecka neslēpj, ka šobrīd ir ļoti grūti būt krievam Latvijā: "Es pati esmu krieviete, es nekad nebūšu latviete, un man nav ne tiesības, ne arī vēlmes sevi saukt par latvieti. Ja man prasa, kāda man ir tautība, es saku, ka es esmu krievu izcelsmes Latvijas patriote. Man neviens nevar aizliegt būt Latvijas patriotei, bet es nekad neatteikšos no savas mātes asinīm. Ja es nodošu savas mātes asinis un atteikšos no savas mātes, senčiem un dzimtas, es rīt atteikšos no Latvijas, jo, nedod Dievs, te mainīsies režīms un te uz kādu brīdi ienāks Krievija, un man būs izdevīgi nodot Latviju, es nodošu tikpat viegli."

Kopīgu identitāti jāveido kultūrļaudīm 

Bijušais Latvijas Valsts prezidents Valdis Zatlers sabiedrības saliedētību redz vienotas emocionālās identitātes veidošanā: "Identitāte ir ļoti emocionāla, ļoti viegli ir aizskart, un cilvēks aizvainojumā vairs neredz neko, izņemot savu aizvainojumu, un ļoti grūti viens otram palīdzēt. Bet jautājums, vai mēs gribam viens otram emocionāli palīdzēt, joprojām ir atklāts, jo kādam būtu jāparāda šis ceļš."

Bijušais prezidents tic, ka to izdarīs kultūrļaudis: "Politiķi ir lozunga cilvēki, viņi nav ilgtermiņā domājoši, viņi nav arī emocionāli domājoši. Viņi skaita savas balsis visu laiku, un viņiem vienmēr vienkāršais padoms, kā iegūt šīs balsis, ir pa priekšu visus nobiedēt un tad pēc tam solīt, ka viņi būs vienīgie, kas visus glābs. Tā [saliedēšana] ir kultūras cilvēku lieta."

Dzejniece Māra Zālīte atzīst, ka kādreiz pati gribējusi uzrunāt krievvalodīgu sabiedrību, lai viņi apzinātos Latvijas kultūras unikalitāti, bet tagad kā piemēru min Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātri: "Man šķiet, ka pašlaik tāds ideāls modelis ir Čehova teātris. Tas ir krievu valodā, bet viņi nesludina to krievisko pārākumu – mēs taču esam lieli, un ko tās mazās tautiņas iedomājas. Un viņi ir eiropieši. Pēc savām vērtībām, es domāju, ka viņi tādi ir, varbūt ne visi, bet lielā mērā."

Problēmas ar integrāciju – vecāko paaudžu jautājums 

Rakstniece Marina Kosteņecka uzskata, ka patiesībā rezultāti jau ir, to viņa novērojusi šovasar sarunu festivālā "Lampa", ratiņkrēslā braukājot no vienas diskusiju telts uz otru: "Es biju ļoti pozitīvi pārsteigta, kāda ir tauta izaugusi, tiešām tauta, paaudze nomainījās, un es domāju, ka viņiem pietiks prāta, tai paaudzei, neiesaistīsities tirgus līmenī debatēs ar kaut kādu agresīvo pūli. No otras puses, es teikšu, ka arvien mazāk mēs redzam to agresīvo pūli, varbūt tiešām tā piektā kolonna eksistē Latvijā, par to es nešaubos, ka viņi eksistē. Bet es zinu, ka ļoti daudzi krievi, es nesaku, ka visi, ir tomēr lojāli Latvijai."

Režisors Elmārs Seņkovs domā, ka integrācijas vairāk ir vecāko paaudžu jautājums: "Runājot arī ar studentiem, viņi neizjūt konfliktus savā starpā. Viņi saka, mēs to izjūtam vecāku paaudzē, un, iespējams, tā saknes ir, protams, viņu vēsture un viņu pieredze. Mūsu paaudzes pieredze ir citādāka, līdz ar to varbūt arī šis ir tāds paaudžu konflikts šajā gadījumā, kas arī izraisās publiskajā telpā. Tāpēc ir vērts arī par to aizdomāties, jo es redzu, ka vecākā paaudze vairāk sludina šo agresiju, populistisku viedokli par krievvalodīgajiem. Un mani tas mulsina, jo es starp tiem neredzu jaunus cilvēkus."

Sabiedrības saliedēšanā jāsper jauni soļi 

Bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers aicina visus iesaistīties politiskas nācijas būvēšanā: "Tas notiek ikdienā. Tas atkal ir stihisks process, kuru mēs varam ietekmēt tikai ar savu rīcību, nevis ar likumiem, nevis ar programmām, nevis ar plāniem vai direktīvām, ar savu esību, ar savu izpratni par citiem cilvēkiem. Tas notiek, kāpēc mēs gribam ieraudzīt kaut ko ideālu un tādu pilnīgi vienādu? Tad ir Ziemeļkoreja, piedodiet, mums nekad tā nebūs. Brīvā sabiedrībā šīs etniskās grupas ar savu identitāti, savu mentalitāti vienmēr būs atšķirīgas."

Valdis Zatlers ir pārliecināts, ka sabiedrības saliedēšanai jāsākas jau bērna pirmajā saskarsmē ārpus mājas: "Mēs esam 30 gadus darījuši vienu lielu kļūdu – mēs neesam bērnudārzus pārvērtuši par pamatu pamata audzināšanu un izglītošanu visiem cilvēkiem, kur valoda jau kļūst tajā vecumā, kad neviens viņam nevar nekādi to politizēt, kļūst par tā kā gaisu, ko elpojam, un līdz ar to arī izpratne rodas, jo ir daudzas lietas, ko nevar pārtulkot."

LU profesors sociālajā psiholoģijā Ivars Austers uzskata, ka skolu jautājums ir "pusdarīts", bet izglītība integrācijā ir "atskaites punkts": "Tagad visi mācīsies latviski, ļoti labi, bet skolas jau pēc būtības tās mazākumtautību skolas ir palikušas. Ja cilvēki kopā mācīsies, tad viņi arī veidos saites ar daudz lielāku varbūtību nekā viņi mācīsies paralēlās skolās. Cilvēku pazīšana, draudzības, kopēja sportošana, kopēja kultūras baudīšana, radīšana. Tad, kad latviešu koros atskaites punkts varētu būt vismaz ceturtā daļa, mēs varēsim runāt par kaut kādu veiksmīgu integrāciju, kā droši vien lielākā daļa Latvijas sabiedrības to sagaida."

Sabiedrības šķelšana ir izdevīga tikai Krievijai

Režisors Elmārs Seņkovs norāda, ka nekas nenotiks bez pretimnākšanas: "Mana ideoloģija ir būt un draudzēties kopā, un maksimāli būt iekļaujošiem, iekļaut to sabiedrības daļu, kura visu laiku saņem pārmetumus. Un, protams, tad veidojas arī pretreakcija. Un jo lielāka būs pretreakcija, jo būs lielāka šķelšanās, un tas mums arī nav izdevīgi. Mēs skaidri zinām, ka mūsu sabiedrībā ir aģenti, krievu, iespējams, aģenti, kas veicina šos procesus."

Sociālpsihologs Ivars Austers uzskata, ka absolūta vienprātība vienprātības dēļ nedrīkst būt mērķis: "Kādā veidā mēs varam nonākt pie labākām idejām, labākiem risinājumiem? Traki ir, ja cilvēki viens otru cenzē, un vēl trakāk, ja viņi nodarbojas ar pašcenzūru. Arī latviešu kultūra nav kaut kas akmenī cirsts un nemainīgs. Tas ir "modelis, priekšstatu kopums", kurš ir izveidojies laika gaitā, nepārtraukti mainās, bet kurš ir arī savā ziņā adaptīvs. Tas ir tas labākais, kā mēs varam uzturēt pie dzīvības savu pasaules skatījumu, to pilnveidojot."

Dzejniece Māra Zālīte ir pārliecināta, ka joprojām ir jāsaglabā Latvijas valodas un kultūras sargsuņa pozīcija: "Ja mēs nebūtu joprojām apdraudēti – pamatīga, riktīga nācija ar dzimstību, ar perspektīvu, ar migrācijas sakārtošanu, ar visu valsts sakārtošanu, pārvaldi un atsevišķām lietām –, tad jau varbūt mēs varētu tā neuztraukties, bet diemžēl mēs joprojām esam. Mums joprojām jākārpās, mums joprojām jācīnās ir gan par kultūru, valodu. Tās ir tās galvenās lietas, jo tie ir simboli, tie kodi. Rūpniecība var būt jebkādā valodā, zinātne arī, bet šis ir tikai tas, kas tikai latviešiem piemīt."

Rakstniece Marina Kostaņecka tic, ka viss būs kārtībā, ja pārāk uzbāzīgi nepieteiks savu taisnību, jo tad tā vieglāk tikšot pieņemta: "Es redzu šobrīd, ka latvieši spēs noturēt, bet spēs noturēt tiešam ar to, kā Atmodā gājām ar mūsu lozungu – pret karaspēku ar gara spēku. Latvieši noturēsies ar savu gara spēku. Ir izaugusi paaudze, kura to spēs noturēt."