Ar paškritisku skatu uz sabiedriskajiem medijiem. Diskusija par varu un uzticību

"Līdz ar to tas izaicinājums ir, apzinoties un rēķinoties ar drošības riskiem, kas ir īsti un reāli, vienlaikus tomēr panākt to, lai mēs saglabājam dialogu ar cilvēkiem, kas domā citādi, lai mēs saglabājam demokrātiju, cieņu, pilsoniskumu, par kuru runā arī Nacionālās attīstības plāns. Tas ir milzīgs izaicinājums šobrīd," atzina Mieriņa. 

Viņasprāt, sabiedriskajiem medijiem ir svarīgi atrast balansu, kurā tiek atspoguļota viedokļu daudzveidība un dažādība, vienlaikus rēķinoties ar riskiem. 

Par to, kāda patlaban ir sabiedrisko mediju vieta Latvijas kultūrtelpā un cik pamatoti ir tiem veltītie pārmetumi par viedokļu līdzsvara trūkumu, Latvijas Radio raidījumā "Meistars Knehts" diskutēja filozofe Skaidrīte Lasmane, socioloģe Inta Mieriņa, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes vadošais pētnieks Jānis Juzefovičs un sabiedrisko mediju ombuds Edmunds Apsalons.

Mediju vara pieaug, bet pieaug arī cilvēku iespēja izvēlēties

Māra Rozenberga: Es gribētu sākumā dot vārdu Skaidrītei Lasmanei, jo pirms nu jau pieciem gadiem, kad tika nodibināta Latvijas Mediju ētikas padome, jums bija intervija Latvijas Sabiedrisko mediju vienotajā portālā, un tās virsraksts bija, ka mediju vara ir kļuvusi milzīga, un ne tikai vara, bet arī atbildība. Kas, jūsuprāt, ir noteicis šo varas un atbildības pieaugumu?

Skaidrīte Lasmane: Es neatsakos no šī senā apgalvojuma un pat domāju, ka mediju vara šajos gados ir nevis mazinājusies, bet pat pieaugusi. Šo pieaugšanu zināmā mērā diktē arī dzīve. Kā teiktu tas pats Vailds 19. gadsimta beigās, par mākslu viņš teica: māksla vairāk ietekmē dzīvi, nekā dzīve mākslu. Es domāju, ka tā tas ir arī ar medijiem, jo gan māksla, gan mediji ietekmē dzīvi. Tas gan ir taisnība. Tas, kas palielināja tieši šo mediju lomu, manuprāt, ir notikumi. Tie notikumi, ko mēs ļoti labi zinām. 2022. gads – Krievijas iebrukums Ukrainā un tagad vēl arī daudzi citi lieli pasaules mēroga notikumi. Tas, kas ir ļoti nozīmīgi, ka parasti notikums ir rutīnas pārtraukums, rutīnas pārrāvums. Krievijas iebrukums Ukrainā noteikti bija rutīnas pārrāvums, tas ļoti daudz ko, manuprāt, mainīja Latvijā. Tā ir ar šiem notikumiem. Ir daudz kas jāpārdomā savādāk. Protams, ka mediji ir tie, manuprāt, tā var teikt, – galvenie pārdomātāji. Pārvērtētāji, iesaistītāji jautājumos, iesaistītāji uzskatu vai viedokļu maiņā, vai to tapšanā. Tā kā es domāju, ka mediju loma ir ļoti liela, jo cilvēki runā ar mediju vārdiem, ar mediju notikumu pārstāstu. Daudzas sarunas ir mediju ierosinātas un arī turpinātas. Ne vienmēr cilvēki grib paši arī domāt, bet, kā teiktu Meistas Knehts: visu var saprast, ja tā nopietni pavēro un pārdomā.

Orests Silabriedis: Nu lūk, ar Skaidrītes Lasmanes palīdzību esam nonākuši pie pamatjautājuma, un es laikam arī pēc gandrīz 30 gadu darba Latvijas Radio tomēr nekautrēšos teikt, ka dažkārt ir nepieciešams uzdot pamatjautājumu, kas ir sabiedriskais medijs? Respektīvi, kas ir tas, kur mēs strādājam? Kāds ir mūsu mērķis, nolūks, pienākumi? Edmund, kā jūs formulētu, kas ir sabiedriskais medijs?

Edmunds Apsalons: Tas ir pārāk tiešs jautājums, lai atbildētu. Varbūt man ir nepieciešama tāda neliela iesildīšanās, lai es pie šīs atbildes nonāktu. Tā iesildīšanās… Klausoties, ko Lasmanes kundze teica, es raugos nedaudz skeptiskāk gan uz ietekmi, gan uz varu. Es zinu, ka medijiem ļoti patīk koķetēt ar šo varas jēdzienu un uzsvērt sevi kā varu, bet jāņem vērā, ka varas izpausme ir noteikta varmācība. Šo varu visvieglāk ir realizēt tad, ja tā vara ir koncentrējusies vienā vietā, jo tad tas varas spiediens ir monolīts. Bet pašreizējā situācijā, medijiem diversificējoties un mediju laukā nonākot sociālajiem medijiem, šis varas spiediens samazinās, tāpēc, ka ir ļoti daudz pretendentu uz šīm varas pozīcijām, kuri savstarpēji konkurē. Šajā savstarpējā konkurencē pār cilvēku uzmanību, cilvēkiem rodas brīvības iespēja. Tā brīvības iespēja ir saistīta ar viņu iespēju izvēlēties, kuru no varas avotiem viņš pieņems sev kā saistošu. Lūk, tas ir tas mans ievads. Ievads, kura laikā es ātri mēģināju noformulēt, ko nozīmē sabiedriskais medijs. 

Orests Silabriedis: Nu ja, jo mēs tomēr loģiski nonākam pie šī jautājuma, ko nozīmē šajā mediju laukā tieši sabiedrisko mediju unikālā vieta?

Edmunds Apsalons: Jā, sabiedriskie mediji no komcercmedijiem atšķiras, pirmkārt, jau ar savu auditoriju.

Ja komercmediji var definēt savu mērķauditoriju un domāt, kā sasniegt savu mērķauditoriju, tad sabiedriskā medija mērķauditorija ir visa sabiedrība.

Tas nozīmē, ka sabiedriskajam medijam ir jāspēj sasniegt sabiedrību visā tās daudzveidībā, visā tās dažādībā. Tāpēc sabiedriskajiem medijiem ir jādomā par to, kā sabiedriskajā medijā parādās visa tā viedokļu daudzveidība, kas ir mūsu sabiedrībā, un kā šo viedokļu daudzveidību sabalansēt. Domāju, tieši šis aspekts visprecīzāk atšķir sabiedriskos medijus no komercmedijiem, no sociālajiem medijiem. 

Vai cilvēki uzticas sabiedriskajiem medijiem?

Māra Rozenberga: Bija ombuda pasūtīts pētījums par uzticēšanos sabiedriskajiem medijiem, un tur mēs varējām lasīt, ka respondentiem parasti radās grūtības paskaidrot, ar ko atšķiras sabiedriskie mediji no komerciālajiem. Arī tas, ka sabiedriskie mediji visbiežāk tiek raksturoti kā valsts mediji, ar kuru palīdzību valsts vai valdība informē sabiedrību par aktuālajiem jautājumiem un cenšas sabiedrisko domu virzīt sev vēlamā gultnē. Jāni, kā jūs kā pasniedzējs šo atšķirību skaidrojat saviem studentiem? 

Jānis Juzefovičs: Es īstenībā ļoti maz pasniedzu, pamatā nodarbojos ar pētniecību…

Skaidrīte Lasmane: Jo labāk!

Jānis Juzefovičs: Jā, bet atbildot uz jautājumu, es domāju, ka ir ļoti svarīgi paskatīties dažādas nianses, ko cilvēki saprot, kad viņi saka, ka Latvijas Televīzija vai Latvijas Radio ir valsts mediji, ko viņi ar to domā. Tur tās amplitūdas var būt ļoti plašas, sākot no tādas klasiskas izpratnes, ka tie ir valsts kontrolēti mediji, līdz tādai, ka tā vienkārši ir vēl viena valsts iestāde, kas ir varbūt pietuvinātāka politiskai elitei, bet ne obligāti ietekmēta un kontrolēta. Ka tā ir daļa no valsts pārvaldes, jo ir valsts finansēta. Ka tā ir vēl viena valsts iestāde. Tāpēc es domāju, ka ir diezgan uzmanīgi jāskatās, ko tieši cilvēki ar to saprot, kad viņi saka "valsts mediji". Tā nav obligāti kritika sabiedriskajiem medijiem. Cilvēki vienkārši tā uztver, ka šī ir valsts finansēta institūcija, kas ir daļa no valsts pārvaldes. Tas nenozīmē obligāti, ka viņi tāpēc neuzticas. Tur ir tāds zināms paradokss, ka krīzes situācijās cilvēki saka, ka viņi uzticas sabiedriskajam medijam. Tad, protams, sabiedriskie mediji to intepretē par labu sev, ka tātad cilvēki pievēršas sabiedriskajiem medijiem tādos izšķirošos momentos, bet patiesībā tas var nozīmēt to, ka viņi vienkārši redz sabiedriskos medijus kā uzticamākus tāpēc, ka viņi ir valsts institūcija. Tāda, kurai ir tiešāka piekļuve tai operatīvajai informācijai. Mēs esam to redzējuši arī savos pētījumos, ka cilvēki saka: to taču mums vienmēr māca – kad ir krīzes situācija, jūs ieslēdziet Latvijas Radio vai Latvijas Televīziju. Tur arī ir rodas tas priekšstats par sabiedriskajiem medijiem, ka tas ir tāds valsts komunikācijas kanāls, instruments, bet arī – tās ir nianses.

Viena lieta ir instruments, otra lieta ir kanāls. Ne obligāti tur ir arī tādas negatīvas nokrāsas tam priekšstatam par valsts mediju.

Skaidrīte Lasmane: Te nu ir tas mazliet idealizētais Edmunda Apsalona priekšstats par tautu, par sabiedrību, kura domā pati, kura izvēlas. Sabiedrība gaida gatavu piedāvājumu, ko izvēlēties. Arī nesenā konferencē bija par to runa, ka par maz skaidro, kas ir sabiedriskais medijs, jo cilvēki ļaujas saviem paradumiem skatīties jebkuru mediju, un viņi nemaz nedomā par šīm lielajām atšķirībām, ja tā godīgi, cik es zinu savu apkaimi. Tas ir mūsu jautājums, tas ir Jāņa jautājums, tas ir teorētiķu jautājums, nevis sabiedrības – cik liela interese ir par to, kas ir kas.

Sabiedriskie mediji – tikai vieni no daudziem

Jānis Juzefovičs: Mēs to redzējām arī pētījumā, kas bija sabiedrisko mediju ombuda iniciēts, ka tas ir medijs bez reklāmām, valsts finansēts, ja es pareizi atminos. Cilvēki katrā ziņā nelieto normatīvo leksiku, ko mēs lietojam, kad mēs definējam atšķirības starp sabiedriskajiem medijiem un privātajiem, komerciālajiem. Lielā mērā tas mediju repertuārs cilvēkiem ir ļoti daudzveidīgs, un ir ļoti daudz dažādu komunikatoru šodien publiskajā telpā. Negribu sarūgtināt, bet sabiedriskie mediji ir tikai vieni no daudziem, un līdz ar to arī nepārvērtēsim sabiedrisko mediju lomu. Man šķiet, ka dažkārt varbūt sabiedriskie mediji paši vēl dzīvo uz tāda Atmodas perioda viļņa, kad tie bija sabiedrības centrā. Nu šodien tie komunikatori publiskajā telpā ir ļoti daudz un dažādi, un arī tad, kad mēs runājam par medijiem un to, ko mēs ar to saprotam. Ja mēs domājam par žurnālistiku, nu žurnālistikas loma… Mēs to ļoti labi redzam no studēt gribētājiem, kuri nāk uz žurnālistikas programmām, – nu tur ir grūtības nokomplektēt grupas.

Tas nozīmē, ka vismaz jauniem cilvēkiem žurnālistika un žurnālista profesija nav tas, ko viņi vēlētos liela daļa izvēlēties, ja mēs salīdzinām kaut kādus gadus 10-20 atpakaļ.

Tas, protams, iezīmē pārmaiņas. 

Māra Rozenberga: Varbūt viņi vienkārši neuzskata, ka to ir vajadzīgs mācīties, jo katrs jau tagad var būt žurnālists, vienkārši ierakstot kaut ko sociālajos tīklos. 

Jānis Juzefovičs: Mums ir paralēli vēl programma, kas saucas multimediju komunikācija, kas ir krietni populārāka, un kas atbild uz šo jautājumu. 

Orests Silabriedis: Jā, bet mēs te ik pa brīdim lietojam šo jēdzienu "sabiedrība", un man tagad laikam būtu jautājums Intai. Edmunds runāja par to, ka sabiedriskajiem medijiem būtu jāapkalpo visa sabiedrība, bet mēs dzirdējām no Jāņa, ka sabiedrībā var būt ļoti daudzveidīgi uzskati. Inta, kas vispār ir sabiedrība?

Inta Mieriņa: Tas ir tāds ļoti plašs jautājums, kuram būtu vajadzīgs ļoti daudz laika, lai mēs to skaidrotu, jo uz to var skatīties ļoti dažādi. Bet man liekas būtiski par to runāt tādā kontekstā, ka, ja mēs runājam par sabiedrību, tad mēs runājam ne tikai par to, ka tas ir atsevišķu indivīdu kopums, bet tas ir kaut kas, kas arī tur šo sabiedrību kopā. Tās ir starppersonu attiecības starp cilvēkiem, tās ir struktūras, kas strādā, funkcionē efektīvā veidā un mijiedarbojas ar šiem cilvēkiem sabiedrības ietvaros. Tātad būtībā sabiedrība ir vesela sistēma. Mēs varam runāt par sabiedrību kā par sociālu sistēmu.

Orests Silabriedis: Bet šo sociālo sistēmu ir iespējams apkalpot visu kopumā?

Inta Mieriņa: Apkalpot? 

Orests Silabriedis: Nu pildīt to, kas ir viena no sabiedrisko mediju funkcijām. Varbūt tā bija neveiksmīga darbības vārda izvēle… Jā, Edmunds māj ar galvu.

Edmunds Apsalons: Tas ir tas jautājums, ap kuru mēs visu laiku staigājam apkārt, ap tā darbības vārda izvēli.

Jo teikt, ka sabiedriskajam medijam ir jāapkalpo, nozīmētu, ka starp sabiedrību un mediju pastāv kunga un kalpu attiecības. Vai arī pilnīgi otrādi. Uzskats, ka sabiedriskajam medijam ir jāpasaka sabiedrībai, kā viņiem dzīvot, nozīmētu atkal tādu aizbildniecisku funkciju.

Orests Silabriedis: Skaidrīte teica, ka sabiedrība gaida, un lielā mērā tā ir.

Edmunds Apsalons: Jā…

Inta Mieriņa: Vai vēl ir arī cits priekšstats, ka galu galā, ja tas ir… Ņemot vērā mūsu sabiedrības zemo uzticēšanos kopumā, ja tas ir kaut kas, par ko valsts maksā, tātad cilvēki, vismaz daļa sabiedrības, to var uztvert tā, ka tas, kurš maksā, pasūta mūziku. Tātad faktiski tie būtu valstij vai valdošajai varai vēlami viedokļi. Tas noteikti ir viens no tādiem skepses iemesliem daļā sabiedrības, protams. 

Kopumā uzticēšanās mazinās, bet vai tas vienmēr ir slikti?

Māra Rozenberga: Jaunākais sabiedrisko mediju sabiedriskā labuma pētījums rāda, ka statistiski tā uzticēšanās sabiedriskajiem medijiem Latvijā ir apmēram pusei iedzīvotāju – 49%, kas ir mazliet vairāk kā pirms gada, kad bija 46%. Ja es pareizi saprotu, tas ir apmēram arī tāds Eiropas vidējais rādītājs. Puse, Inta, tas jums kā socioloģei jautājums, ir daudz vai maz?

Inta Mieriņa: Teiksim tā – ar ko salīdzina. Šobrīd visā pasaulē un pavisam noteikti Eiropā kopumā uzticēšanās medijiem samazinās. Tas ir skaidrs, jo patiešām, kā jau kolēģi minēja, nāk šī konkurējošā informācijas plūsma.

Tīri no cilvēku psiholoģijas viedokļa, ir tā, ka cilvēki bieži vien meklē burbuļus, kur viņi varētu smelties līdzīgu informāciju tai, kurai viņi jau tic.

Tas nav tik vienkārši, ka tu tagad parādīsi cilvēkam kādu informāciju un viņu pārliecināsi. Ja tas ļoti lielā mērā kontrastēs ar to, kam viņš jau tic, viņš vienkārši atradīs citu burbuli. Tas ir tas, kas, es baidos, notiek arī ar mūsu mazākumtautībām, jo mēs redzam arī pēdējos pētījumos, ka mazākumtautības Latvijas Televīziju sasniedz mazāk, nekā iepriekš. Vienkārši cilvēki jūtas, ka nav pietiekoši pārstāvēti, un vienkārši atrod burbuļus sociālajos tīklos, kuros tiek reproducēti un vēl vairāk radikalizēti viedokļi. Tas, manuprāt, ir viens no riskiem, par ko būtu jārunā.

Jānis Juzefovičs: Bet es domāju, ja mēs runājam par uzticēšanos medijam, mums tomēr ir jāskatās tas kontekstā ar uzticēšanos institūcijām kopumā. Nu es domāju, ka tāda uz medijiem centrēta perspektīva nedod mums tādu labu, precīzu skatu. Jo mēs zinām, ka tie, kuri mazāk uzticas medijiem, uzticas mazāk institūcijām kopumā. Tas ir vispirms saistīts ar uzticēšanos politiskajām institūcijām, bet arī citām. Tāpēc lielā mērā, ja mēs domājam par to, ko cilvēki saka par sabiedriskajiem medijiem, kā viņiem veidojas priekšstati par to darbību, tas lielā mērā ir arī kaut kāds skatījums uz politiskajām institūcijām, uz politisko eliti. Ja es saku, ka neuzticos sabiedriskajiem medijiem, varbūt patiesībā es saku, ka noraidu politisko eliti, nevis tik daudz esmu neapmierināts ar to, ko sabiedriskie mediji dara. Jo ir.. Mēs redzam to no saviem kvalitatīvajiem pētījumiem, ka cilvēki redz, ka sabiedriskie mediji vai mediji kopumā ir saistīti kaut kādā veidā ar politisko eliti. Tas ir savstarpēji saistīts.

Edmunds Apsalons: Tajā pašā laikā ir jāņem vērā arī, ka tad, kad jautājam par uzticēšanos dažādiem sociāliem institūtiem, pastāv diezgan liela diference.

Ir sociālie institūti, kam uzticas, piemēram, 20-30%, un ir sociāli institūti, kuriem uzticēšanās līmenis ir 75%.

Nu nav tā, ka uzticēšanās sociāliem institūtiem kopumā būtu viens faktors, kas nosaka uzticēšanos katram konkrētajam institūtam atsevišķi.

Inta Mieriņa: Ja es drīkstu papildināt, man liekas, ka vispār uz uzticēšanos ir jāskatās mazliet savādāk. Ja mēs skatāmies uzticēšanās rādītājus salīdzinošā kontekstā, visaugstākā uzticēšanās gan medijiem, gan valdībai, gan visam kam salīdzinošos pētījumos ir kur – Kirgiztānā, Uzbekistānā, Baltkrievijā…

Edmunds Apsalons: Dānijā, Zviedrijā, Norvēģijā.

Inta Mieriņa: Nē, viņiem vienalga ir zemāk, nekā šajās autoritārajās valstīs, jo, protams, ja informācija tiek nospiesta, ja tev ir tikai tas, kas ir, un viss, tad nu… Teiksim tā, tas, ka ir augsta uzticēšanās, ne vienmēr nozīmē, ka ir labi.

Tas, ka uzticēšanās kaut kādām institūcijām ir zema, savā ziņā nozīmē arī to, ka mums ir pietiekoši daudz informācijas, lai mēs vispār dabūtu kaut kādu kritisku domu, kritisku viedokli.

Plus tas nozīmē, ka cilvēki nebaidās arī to paust aptaujās. Tā kā uz to nav jāskatās tikai kā uz negatīvu lietu. Tur ir arī pozitīvie aspekti. 

Skaidrīte Lasmane: Jūs tik droši runājat par šo uzticēšanos un par šiem rezultātiem, par ko es tomēr pašaubītos, jo pētīt uzticēšanos ir ārkārtīgi nepateicīgs un grūts darbs. Skaidrību tajā jomā atrast ir ļoti grūti. Es pat domāju, ka pēdējos gados jautājuma par uzticēšanos nozīme ir jāpārvērtē. Jo cilvēki ne jau uzticas vienmēr tiem medijiem, ko viņi visvairāk izmanto. Nu paskatīsimies, ko cilvēki izmanto autobusos, trolejbusos – visur, kur ir šīs četrstūrītis ar ekrānu priekšā sejai, kas ir lielākajai cilvēku daļai. Taču viņi ne jau par uzticēšanos domā, kad viņi vēro tur kaut ko. Viņi skatās to, kas ir vieglāks, kas ir interesantāks, kas ir spilgtāks varbūt. Tāpēc sabiedrisko mediju lomu arī, man liekas, mēs nedrīkstam pārvērtēt. Protams, ka kritiskās situācijās un drošības politikas jautājumos tas ir savādāk, bet cilvēku ikdienas rutīnā ir pavisam citi kritēriji, manuprāt, šodien. 

Vērtību un viedokļu daudzveidība

Māra Rozenberga: Tas pats sabiedriskā labuma pētījums arī parāda to, ka cilvēkiem mazinās sajūta, ka sabiedriskais medijs iekļauj viedokļus, kas "ataino arī manus uzskatus". Ja tie 2021. gadā vēl bija 64%, kas atbildēja, ka, jā, atspoguļo, tad šogad tie bija tikai 49%. Mazāk kā puse. Edmund, jūs sabiedrisko mediju ombuda amatā stājāties pirms diviem mēnešiem, bet pirms tam bijāt komunikācijas treneris un konsultants. Tagad viens no jūsu darbiem ir izskatīt sūdzības par sabiedrisko mediju darbu, man interesē, kādu jūs to komunikācijas realitāti šobrīd ieraugāt un spēju sadarboties?

Edmunds Apsalons: Jā, tā viena lieta, ko es ļoti ātri pamanīju, ir tieši tas, ka tajā brīdī, kad kāds sabiedrības pārstāvis vai kādas sabiedrības grupas pārstāvis vēršas pie sabiedrisko mediju ombuda ar kādu sūdzību par sabiedrisko mediju darbību, tā sūdzība vienmēr ir mēģinājums sabiedriskajam medijam kaut ko diktēt, no viņa kaut ko pieprasīt, kritiski aizrādīt, pārmest.

Tātad tie mēģinājumi ir izveidot šīs varas pozīcijas – tātad mēs, sabiedrība, esam tie, kas apmaksā jūs, un jums ir jādara tas, ko mēs vēlamies.

Tas liek domāt par to, kāpēc pastāv tas priekšstats, ka sabiedrības un tās medija attiecībām ir jābūt šīm te kunga – kalpa attiecībām. Kāpēc tās nevarētu būt arī partnerības attiecības jeb sadarbības attiecības? Kāpēc? Tāpēc, ka tāda ir tradīcija. Tāda ir tradīcija, kura vienmēr liek cilvēkiem domāt, ka vienīgais veids, kā panākt sev vēlamo rezultātu, ir mēģināt izdarīt spiedienu no augšas uz leju.

Inta Mieriņa: Man liekas, ka pēc būtības sabiedriskie mediji ir tādā ļoti sarežģītā situācijā, jo vienmēr jau ir runa par sabiedrības vērtībām, un sabiedrības vērtības ir ļoti daudzējādas un ļoti daudzveidīgas. Ir, piemēram, cilvēki, kas būs nikni par to, ka nepietiekoši atspoguļo ģimenes vērtības. Ir citi, kas būs nikni, ka varbūt nav pietiekoši liberāli.. Ir vieni, kam nepatiks, ka mēs varbūt solidārāk parādām kādu informāciju par migrantiem. Citiem atkal būs pilnīgi pretējs viedoklis. Protams, ka katrs no viņiem jutīsies, ka es tātad maksāju nodokļu naudu par šo te, tad kāpēc rāda kaut ko tādu, kas manām vērtībām neatbilst? Protams, ka katram šim cilvēkam liekas, ka Latvijas sabiedrībai būtu labāk un pareizāk tā, kā es domāju, ka varbūt vairāk vajag tās ģimenes vērtības rādīt, nevis tur tā… Līdz ar to atrast šo balansu ir ļoti, ļoti grūti. Tāpēc, man liekas, ir svarīgi, lai mums ir šī viedokļu dažādība, lai sabiedriskais medijs parāda to sabiedrību tik daudzveidīgu, kāda tā ir. Jo tas, ko jūs tikko minējāt, šos aptaujas datus, ka arvien mazāk cilvēku saskata, ka mediji parāda to, ko vēlas viņi, tas ir tas, ko mēs redzam ne tikai medijos, bet visā sabiedrībā. Mēs redzam tādu tā kā viedokļu homogenizēšanos, kļūšanu vienveidīgākiem, un tas ir saprotami, jo mēs esam tādā draudu, uztverta riska stāvoklī. Protams, ir skaidrs, ka ir šie dezinformācijas draudi, ir dažādi informatīvie riski, kas ir viennozīmīgi pieauguši, un līdz ar to arī ir tāds lielāks spiediens par šo pareizo un vienveidīgo viedokli. Mēs mazliet baidāmies, ka parādās kādas citas vēsmas un kādi citi viedokļi, kas uzreiz bieži vien tiek norakstīti kā iespējami dezinformācijas, piemēram, draudi un tā tālāk. Tas nav tikai par karu Ukrainā, tas bija arī par kovidu un vakcināciju. Es nesaku ne labi ne slikti, bet mēs redzam, ka ir tāds kā lielāks spiediens uz šo vienu viedokli, uz vienu pareizo līniju. Tīri ilustrācijai, mēs nesen saskārāmies arī ar SKDS datiem, kas parādīja, ka vairāk nekā puse nelatviešu uzskata, ka Latvijā nav brīvi paust viedokli par dažādiem politiskiem jautājumiem. Divas trešdaļas uzskata, ka nav iespējams paust atšķirīgu viedokli no oficiālā attiecībā par vēstures jautājumiem un tā tālāk. 80% uzskata, ka nav iespējams paust viedokli par Ukrainas jautājumiem.

Latviešu vidū tā ir apmēram ceturtā daļa, kas arī uzskata, ka nav brīvi iespējams paust viedokli par dažādiem jautājumiem.

Līdz ar to tas ir tas izaicinājums, kā mums panākt to… Teiksim, apzinoties un rēķinoties ar drošības riskiem, kas ir īsti un reāli, vienlaikus tomēr panākt to, lai mēs saglabājam dialogu ar cilvēkiem, kas domā citādi, lai mēs saglabājam demokrātiju, cieņu, pilsoniskumu, par kuru runā arī nacionālās attīstības plāns. Tas ir milzīgs izaicinājums šobrīd. 

Orests Silabriedis: Bet vai ir viedokļi, kurus sabiedriskajam medijam nevajadzētu paust?

Inta Mieriņa: Tas varbūt jāvērtē profesionāļiem, kas strādā… 

Orests Silabriedis: Vienkārši tādi jautājumi diskusijās parādās beidzamajā laikā, un tāpēc es tik tieši arī pajautāju.

Inta Mieriņa: Nē, protams, ka ir jārēķinās ar to, ka dezinformācijas riski ir īsti. Jārēķinās ar to, ka nebūtu pieļaujama, teiksim, sabiedrībai kaitīgu viedokļu paušana, kas attiecas uz kaut kādām pretvakcinācijas un tādām visādām jocīgām lietām. Bet vienlaikus svarīgi, lai kāda nozīmīga sabiedrības daļa nejustos izspiesta, ka tās viedoklis tiek pilnīgi ignorēts un neparādīts.

Skaidrīte Lasmane: Tas ir ļoti parasts jautājums sabiedriskajiem medijiem. Viņi jau to zina. Viņi zina šo jūsu piedāvāto daudzveidības prasību, bet es domāju, ka tas, ko mēs šodien darām arī šeit, ir, ka mēs varbūt pārāk daudz par to sabiedrisko mediju runājam, nevis par mediju un to ietekmi vispār uz sabiedrību. Par to ir arī mazāk pētījumu vai uzticamu teorētisku pētījumu. Piemēram, tās pašas komunikācijas filozofijas pietrūkst, jo šodien daudz kas ir tiešām mainījies gan ar sabiedrības stratifikāciju, gan arī ar mediju daudzveidību. Es tāpēc domāju, ka nav jau sabiedriskais medijs tik ļoti atšķirīgs no komercmedijiem un pārējiem. Komunikācija paliek komunikācija, un ietekme uz sabiedrību ir visiem medijiem. Ietekme ir, un ietekme ir uz sabiedrisko noskaņojumu, un tas nu ir ļoti smags jautājums.

Vai jāreaģē uz visām sociālo tīklu vētrām?

Skaidrīte Lasmane: Piemēram, es minēšu 30. gadus Latvijā. Tad nebija mediju daudzveidības. Tad bija tikai prese, periodika. Bet tas noskaņojums, īpaši pēc Ulmaņa apvērsuma 1934. gadā, kad aizslēdza daudzus šos preses izdevumus, bija pacilājošs, svinīgs, saliedējošs, sabiedrību vienojošs, un mediji darīja šo darbu.

Šobrīd, vai mēs varam runāt, ka kāds medijs tagad iedrošināsies apgalvot, ka viņš saliedē sabiedrību? Sabiedriskais medijs saliedē sabiedrību? 

Māra Rozenberga: Jūsuprāt, nesaliedē?

Skaidrīte Lasmane: Nu es ļoti šaubos, jo man liekas, ka šaubas ir veselīgākais veids, kā par šo jautājumu domāt. 

Māra Rozenberga: Turpinot tomēr par sabiedrisko mediju, varbūt, ka tā ir mana kā sabiedrisko mediju žurnālistes sajūta, bet man šķiet, ka pēdējos gados tieši pret sabiedriskajiem medijiem tā neiecietība vienā sabiedrības daļā ir pieaugusi. 

Jānis Juzefovičs: Es domāju, ka mums būtu jābūt uzmanīgiem ar tiem… Daļa sabiedrības, sabiedrības daļa. Tādas vētras sociālajos medijos mums varbūt nevajadzētu ignorēt, bet arī ne pārvērtēt. 

Māra Rozenberga: Bet tā ir viena daļa sabiedrības.

Jānis Juzefovičs: Jā, bet mēs nevaram attiecināt, ka tas reflektē kaut kādu kopējo noskaņojumu sabiedrībā. Tomēr tas skaits cilvēku, kas aktīvi lieto sociālos medijus un aktīvi pauž viedokli tur, tā nav lielākā daļa noteikti.

Līdz ar to es neaicinātu ignorēt to, protams, nekādā veidā, bet nevajadzētu arī izdarīt secinājumus par sabiedrību no tā, kas notiek šajās sociālo mediju diskusijās.

Es nedomāju, ka tas mums kaut kā reflektē noskaņojumu sabiedrībā kopumā. Ir daudzas lietas, kas ir tajās sociālo mediju diskusijās, par ko kā reiz lielai daļai, varbūt pat lielākajai daļai sabiedrības, pat nav nojausmas, kas tur notiek, un viņi nekādā veidā nav iesaistīti tajā un par to nezina. Žurnālisti, protams, tur ir un piedalās tajā, jo tas ir tāds burbulis, bet ir ļoti daudz cilvēku, kuri nemaz neattiecina to uz sevi. Viņi tur nav un nepiedalās. Tā kā man šķiet, ka mēs ļoti bieži mēģinām no kaut kādām sociālo mediju diskusijām izdarīt secinājumus plašākus, nekā tos var izdarīt.

Skaidrīte Lasmane: Bet sociālo mediju diskusijas jau pāriet arī sabiedrisko mediju dienaskārtībās. Tad sabiedrība sakustas. 

Jānis Juzefovičs: Jā, bet nu arī, cik tālu sabiedriskie mediji var iekustināt tādu plašāku sabiedrību, arī nepārvērtēsim. Ja mēs skatāmies tos rādītājus, nu cik daudzi, piemēram, ik vakaru noskatās "Panorāmu", piemēram? Cik tūkstoši iedzīvotāju?

Inta Mieriņa: Ir skaidrs, ka mediju ietekme ir liela. Varu pateikt konkrēti no savas jomas. Mums bija pētījumi par imigrāciju, kur parādījās, ka tie cilvēki, kuri vairāk skatās medijus, ka viņiem ir negatīvāka attieksme, teiksim, pret imigrāciju un bēgļiem no Tuvajiem Austrumiem un tā tālāk, bet viņiem ir pozitīvāka attieksme pret bēgļiem no Ukrainas. Tātad ir pietiekami nozīmīga šī mediju ietekme. Kur ir problēma? Problēma ir tajā, ka cilvēki skatās ļoti daudz ko. Viņi skatās gan sociālos tīklus, gan sabiedriskos medijus, un nav iespējams tik vienkārši nodalīt, teiksim, kas ir tas, kas ir veidojis to viedokli. Tur ir ļoti sarežģītas metodes tad vajadzīgas. Bet medijiem ir milzīga loma. To katrā ziņā pētījumi parāda. 

Jānis Juzefovičs: Es nekādā ziņā nenoliedzu, ka medijiem ir ietekme uz to, ko cilvēki domā, bet es arī aicinātu to nepārspīlēt. Tā mediju efektu pieeja ir arī ļoti kritiski vērtēta. Mums tad ir ļoti sarežģīti jāpēta un jānoskaidro, vai tie mediji vienkārši pastiprina jau tos esošos cilvēku uzskatus vai tiešām veido kaut kādas jaunas attieksmes? Un ko mēs saprotam ar medijiem? Vai tie ir tikai žurnālistiski avoti? Jo to komunikatoru šodien ir ļoti daudz, un cilvēkiem tiešām, mēs to dažkārt arī savos pētījumos redzam, dažkārt ir grūti identificēt, nosaukt vārdā, kas vispār ir visi tie avoti, kuriem viņi seko. Žurnālisti un žurnālistika tur ir tikai viena daļa no tā visa.

No viedokļu dažādības izvairīties nedrīkst, bet jāmāk savas izvēles pamatot

Orests Silabriedis: Jāni, es aizķēros pie vienas domas, ko tu teici raidījuma sākumā, ka sabiedriskais medijs ir vēl drusku aizķēries tādā Atmodas laiku stadijā? Ko tu ar to domāji?

Jānis Juzefovičs: Nu es domāju, ka varbūt sabiedriskie mediji dažkārt pārāk daudz ir vērsti uz sevi. Ja mēs skatāmies tās pašas diskusijas par jauno apvienoto sabiedrisko mediju, es ļoti daudz dzirdu jautājumus, kas būs ar darbiniekiem, kas būs ar telpām un tā, bet varbūt mazāk par to, kāds labums no tā sabiedrībai. Es domāju, ka varbūt arī šī diskusija ir savā mērā tāds pierādījums tam. No vienas puses, mēs, protams, aicinām un sagaidām, ka sabiedriskie mediji reflektēs vairāk par sevi, par savu darbu, un tas tiešām ir vietā – šis aicinājums, bet, no otras puses, jautājums ir, kāds ir tas diskurss.

Varbūt dažkārt man šķiet, ka sabiedriskie mediji ir vairāk vērsti uz sevi, nekā uz to sabiedrību, lai kā arī mēs to definētu, kuras labā tad tiem vajadzētu darboties.

Skaidrīte Lasmane: Nu nav sabiedriskie mediji tik trausli, lai viņiem vajadzētu baidīties no viedokļu dažādības.

Orests Silabriedis: Varbūt mums ar Māru tieši to vajadzēja dzirdēt.

Jānis Juzefovičs: Es domāju, ka tiešām ir jāpadomā arī par to, kā proaktīvi runāt ar sabiedrību, jo tādas sabiedrisko mediju reakcijas bieži vien, visbiežāk, man šķiet, ir pēc fakta. Tomēr jau ikdienā vajadzētu regulāri runāt ar sabiedrību. Cik daudz mēs redzam sabiedrisko mediju redaktorus, cilvēkus, kas pieņem lēmumus par redakcionālajām politikām? Cik daudz viņi runā, stāsta par to, kādus lēmumus un kāpēc viņi pieņem? Tad, kad ir kaut kāda krīze, kad atkal sociālajos medijos ir kaut kāda vētra, tad mēs uz to reaģējam.

Edmunds Apsalons: Tas ir tas, ar ko es jau medijos esmu visiem, tā teikt, apnicis, ar savu mūžīgo runāšanu par to, ka medijiem ir jāskaidro sabiedrībai, ko viņi dara, kā viņi dara un kāpēc viņi to dara tieši tādā veidā, kā dara. Tas ir tas medijpratības aspekts, ko var risināt tikai pats medijs.

Jānis Juzefovičs: Jā, un turklāt tos tematus, kas izraisa tās vētras, mēs jau tīri labi zinām. Tā kā to var paredzēt uz priekšu, ka tas visdrīzāk izraisīs kaut kādu viļņošanos, nevis gaidīt un tad reaģēt pēc fakta. Ja arī reaģējam pēc fakta, svarīgi, lai tā tomēr būtu pārdomāta reakcija, nevis ar tādiem pretrunīgiem vēstījumiem.

Inta Mieriņa: Jā, un arī par šo viedokļu daudzveidību medijos, atceros, jūs, Orest, jautājāt, vai tad var jebkādus viedokļus paust? Šeit tomēr ir jāņem vērā arī zināmi riski. Viens no riskiem ir, piemēram, tas, ka mēs aptaujās redzam, ka sabiedrībā ir diezgan izteikts latentais rasisms. Respektīvi cilvēki par to daudz nerunā, bet tas sēž iekšā. Ja tu redzi, ka tas vairāk parādās publiskajā telpā, ka tas var atvērt kaut kādus vārtus, jo pēkšņi izrādīsies, ka es neesmu viens, kas tā domā, un tas var aktivizēt kaut kādas radikālākas grupas, tas, piemēram, ir riska faktos. 

Edmunds Apsalons: Tajā pašā laikā caur to mēs varbūt, es nezinu, apzināsimies to, ka īstenībā tas rasisms pastāv mūsu sabiedrībā, lai arī tiešā tekstā cilvēkiem jautājot, viņi teiks – nē, nē, man nav nekādu iebildumu pret cilvēkiem ar citādu ādas krāsu, galvenais, lai viņi uz ielas nebūtu redzami.

Skaidrīte Lasmane: Nē, nu par to trauslumu runājot, es domāju, ka ne jau tik daudz medijiem varbūt jāskaidro publikai par savu darbu, kaut arī tas varbūt ir svarīgi, cik daudz tie jautājumi, strīdīgie jautājumi, tie paši rasisma jautājumi, tomēr ir padziļināti jāizskaidro. No tiem nevajag izvairīties.

Pilnu diskusiju klausies audio pielikumā!