Jau toreiz varēja vērot no sarkaniem ķieģeļiem būvēto katoļu dievnamu pilsētiņas centrā pie vecā tirgus laukuma un balto luterāņu baznīcu augstajā pakalnā Subates ezera austrumkrastā ar unikālo Ziemeļvācijas un Holandes kokamatnieku darināto baznīcas interjera iekārtu. Te slējās vēstures griežos daudz cietusī sinagoga un pārsimt dekoru mežģīnēm rotātu koka ēku Lielā un Mazā Subates ezera krastos. Toreiz piedzīvotais palicis raidījuma "Pieturiet!" ceļojumu albuma kadros.
Pēc tam šad tad esmu ielūkojusies Subatē garāmbraucot, bet atgriešanās, lai pētītu un salīdzinātu pēc ilgāka pārtraukuma, arvien ir izaicinājums.
Kultūras pieturpunkti, ko novērtēt Subatē
- Vēsturiskais bruģis un Velta Januševskas košās mājiņa Skolas ielā
- Koka arhitektūra un vecticībnieku atstātais mantojums
- Skārdnieka Longina māja
Subate šodien
Ko tad es ieraudzīju Subatē? Jauns ceļa segums pārklājis pilsētas centrālo laukumu un vairākās ielas. Ir labiekārtots tirgus laukums un izveidota oriģināla autobusa pietura. Savās vietās atradās katoļu un luterāņu baznīcas, bet sinagogas ēka diemžēl ir zudusi. Subates ielās atrodams ir viens veikals un turpat netālu glīti atjaunots namiņš, kurā kafejnīca strādā pēc pieprasījuma. Mazpilsētu rotā arī Kultūras nams, bibliotēka un vides objekts ar pilsētas ģerboni, bet iedzīvotāju vajadzības pēc dažādiem pakalpojumiem apmierina Augšdaugavas novada Subates pārvaldes ēka. Pilsētā strādā ģimenes ārsta prakse, bet skola, kuras 12 audzēkņiem raidījumā "Ielas garumā" filmēšanas laikā zvans skanēja pēdējoreiz, tiek slēgta un mācības jāturpina citur. Diemžēl iedzīvotāju skaits Subatē no 1000 iedzīvotājiem sarucis līdz aptuveni 600.
Tomēr atkalredzēšanās ar Subati par spīti visiem zaudējumiem ir optimisma pilna, jo pilsētu man izrāda Gunta Semjonova.
Gunta ir kultūras nama un biedrības "Subatieši" vadītāja, dzimusi un augusi Subatē, tādēļ pazīst visus un zina katras mājas likteņstāstu. Viņa organizē pasākumus un raksta projektus, kopā ar domubiedriem ik pavasari atjauno laipu pie ezera, lai ērti peldētājiem un supotājiem, vada ekskursijas, izdomā ielu svētkus, sporta sacensības un ko tik vēl ne. Taču Guntas lepnums ir pilsētas koka arhitektūra, par kuras saglabāšanu viņa stāv un krīt.
Skolas ielas garumā
Mūsu gājiens ielu garumā sākas Skolas ielā, kur vēl saglabājies vēsturiskais bruģis un vecā skolas ēka, kurā mācījušās daudzas subatiešu paaudzes, pirmajās klasēs arī Gunta. Diemžēl paprāvā koka ēka tagad sagaida aizsistiem logiem, jo nav atradies neviens, kas to spētu atjaunot. Bet turpat blakus atrodas glītas vienstāva koka mājiņas krāšņi ziedošos dārzos.
Gunta pievērš uzmanību kādai košai mājai ar lievenīti, ko viņa mīļi dēvē par skeneri, jo, tur sēžot un vērojot ielu, katrs garāmgājējs un viņa gaitas pilnībā "izgaismojas". Pie ēkas pamanu interesantu goda zīmi "Subates vēsturiskās apbūves glabātājs".
Gunta pastāsta, ka Goda zīmes ierosme nākusi no tūristiem, bet laureātu izrādījies gana daudz, tikai daži aiz kautrības zīmes nav izlikuši apskatei. Velta Januševska, košās mājiņas saimniece, mūs laipni ieaicina iekšā un atliek vien klausīties, jo tante Velta, kā viņu dēvē Gunta, zina stāstīt par katru durvju kliņķi, kas saglabājies vēl no cara laikiem, par griestu rozetēm un mēbelēm, kuras kalpojušas vairākām paaudzēm. Māja izrādās daudz plašāka nekā izskatās no ārpuses un man nez kāpēc palikusi atmiņā balta. Varbūt no sirsnīgās un patiesās sarunas, kurā izskrienam cauri vai visai tantes Veltas dzīvei, kas aizritējusi Skolas ielas garumā.
Vecticībnieku mantojums Subates jaunpienācēju rokās
Tagad Subatē daudzas vecās mājas pērkot pārnovadnieki no Jelgavas, Rīgas, Daugavpils, pastāsta Gunta.
Smilšu ielas apkārtnē izveidojies tāds kā vasarnieku rajons. Dažas ēkas tiek atjaunotas, citas tikai pielabotas, lai var pabaudīt vasaru pie Subates ezera. Subatieši mēģinot jaunpienācējus iesaistīt dažādās kopīgās nodarbēs – talkās vai ielu svētkos, bet ne vienmēr izdodas rast atsaucību.
Šajā pilsētas galā daudz vecticībnieku māju, jo viņi Subatē apmetās jau 17. gadsimtā, bēgot no vajāšanām Krievijā ticības dēļ. Vecticībnieki izslavēti kā izcili kokamatnieki un Gunta rāda vairākas skaisti restaurētas koka ēkas netālu no Vecticībnieku lūgšanu nama, kas uzcelts 1906. gadā.
Košu divstāvu namu esot būvējis galdniekmeistars Larions, divas citas rūpīgi atjaunojis bijušais kuģa kapteinis. Viņš atgriezies savu senču mājā, jo patīk gan vide, gan koka darbi. Gunta spriež, ka vecticībnieku ciematiņš būtu burvīgs, ja vēl pietiktu naudiņas, lai noņemtu šīfera jumtus un vietā atkal uzliktu skaidu klājumu.
Skandināvu namiņš ar baltiem slēģiem
Arhitektes Nansijas Tamanes iepelēkais namiņš skandināvu stilā ar baltiem slēģiem, Goda zīmi un glītu žogu tūlīt iekrīt acīs. Nansijas ikdiena gan aizrit Daugavpilī, bet viņu par vasarnieci nenosauksi, jo Subatē Nansija kopā ar ģimeni nedēļas nogales pavada jau 18 gadus. Viņas dzimtā vieta ir Jēkabpils, bet Nansijas tētis bērnībā 6 gadus dzīvojis Subatē, tāpēc meitas izvēli viņš no sirds apsveicis.
Kad Nansija nopirka skārdnieka Longina māju, tur jau gadus piecus neviens nedzīvoja. Ēka bija apsista ar melnu papi, bet zem tās baļķi un grīdas par laimi izrādījās veseli, un atklājās arī daudz oriģinālu detaļu, jo agrākais saimnieks bijis izveicīgs kalējs. Godājot viņa piemiņu, Nansija uz šķūņa sienas izveidoja skārdnieka darbu ekspozīciju, kuras centrā ir Longina darinātās pastkastītes, bet viņa kaltajai atslēgai dublikātu tā arī nav izdevies atrast.
1934. gadā būvēto māju jaunie saimnieki vispirms nokrāsoja medus dzeltenu. Pēc sajūtām, nosmej Nansija, bet tagad esot iestājies skandināvu periods. Soli pa solim viņi nomainīja žogu un jumtu, ierīkoja mājā tualeti un dušu. Pakāpeniski veidoja apkārtni, iekopa puķu dobes pagalmā un katrai lietai atrada savu vietu. Šogad uzcelts arī neliels koka namiņš vasaras ciemiņiem. "Tā ir mana pasaule, kur atvilkt elpu pēc Daugavpils stresa un darbiem," saka Nansija.
Koka arhitektūras saglabāšana
Vēlāk gan Gunta bilst, ka atpūta Subatē tiek apvienota ar darbu, jo Nansija ir viņas stiprais balsts koka arhitektūras sargāšanā.
Ik pa laikam viņas izstaigā ap 30 Subates ielas un novērtē, kas notiek ar mājām.
Pilsētiņā ir krietns skaits tukšu ēku, kuru saimnieki vai mantinieki aizklīduši kur nu kurais, arī uz ārzemēm. Saziņa ne vienmēr izdodas un pašvaldībai ēku glābšanā rokas sasietas, bet Gunta ar domubiedriem cenšas kaut ko izdomāt. Ja māja sabrukusi, tad vismaz skaistos dekorus vai citas detaļas viņi cenšas kaut kur paglabāt, jo tās var noderēt kādai atdzimstošai mājai. Taču reizēm pietrūkst padoma, tādēļ Gunta ļoti priecājas, ka esmu uz Subati uzaicinājusi koka arhitektūras pētnieku un ekspertu Pēteri Blūmu un Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes arhitektūras nodaļas vadītāju Annu Ancāni.
Ar Annu un viņas mammu grafiķi Baņutu Ancāni, kas nu jau devusies mūžībā, iepazinos toreiz, pirms 30 gadiem, un tieši viņas lielā mērā man palīdzēja atklāt Subati, ieraudzīt tās savdabību un šarmu. Anna te jūtas kā savējā, jo daudzas vasaras pagājušas vecmāmiņas mājā, bet koka mājas ir viņas rūpju lokā, jo Subates centrs ir pilsētbūvniecības piemineklis ar reģionālu nozīmi.
Pēterim Subates koka arhitektūra ir atklājums, jo agrāk te iznācis pabūt tikai garāmbraucot. Viņš ar aizrautību rāda dažādos tautas celtniecības paraugus.
Ēkās var nolasīt latgaļu un krievu vecticībnieku, lietuviešu un ebreju, poļu un vāciešu meistaru rokrakstu. Anna pievērš uzmanību logu aplodām un daudzām sīkām detaļām, jo dažādu tautību meistaru rokraksti veido Subates arhitektūras savdabību. Sāpīgi, ja pret šo mantojumu izturas nevērīgi. Domes ielā vairums namu līdz karam piederēja ebrejiem, bet ebreju kopiena tika iznīcināta holokaustā. Pēc kara daudzas koka privātmājas apšuva ar baltiem ķieģeļiem vai papi un ierīkoja tur dzīvokļus. Par mājām diez ko nerūpējās un bojātas ūdens notekcaurules daudzviet koku vienkārši sapūdēja.
Anna un Pēteris spriež, kas jādara, lai māja galīgi neaiziet postā, bet dažviet nekas vairs nav glābjams – ēkas brūk un tās pamazām pārņem krūmi un koki.
Dažreiz saimnieki, labu gribot, nodara mājai pāri, ieliekot plastmasas logus.
"Nu kāpēc izlaidāt to zelta fazānu no rokām ?!" Pēteris ir neizpratnē. "Pati māja ir brīnišķīga, autentiskas formas un smalkas detaļas, bet logi kļuvuši akli. Noteikti ziemā ir siltāk, bet māja zaudējusi vērtību. Nu jā, bet cilvēki jau nevar to zināt, ja viņiem nepasaka," Pēteris piebilst.
Kopā aizdomājamies, ko ar šo bagātību darīt, kā labāk nosargāt, jo vieta un arhitektūra patiesi ir unikāla. Gunta ierosina šoruden atbraukt uz Subati vēlreiz, stāstīt par koka arhitektūras vērtībām un kopā ar vietējiem izstaigāt pilsētu, uz vietas parādot, ko var un kā vajag darīt.
Vēdlodziņš, draiskie kaķi un īpašs dekors
Guntas un Indra Vilciņi, kuri Subates centrā atjaunojuši un labiekārtojuši pusi mājas (otrai pusei ir cits saimnieks) atceras, ka sākumā īsti nav zinājuši, ko darīt. Prasījuši Domē, apspriedušies ar Guntu, meklējuši padomu grāmatās un internetā. Kad Guntars ķēries pie darba, reizēm garāmgājējām cienījamā vecumā vaicājis, vai logu aplodas un dekoru mežģīnes ir pareizās, kā Subatei piederas. Viena kundze ieteikusi uztaisīt vēdlodziņu, jo tas Subatei ir raksturīgs elements.
Draiskos kaķus uz sētiņas – melnu un baltu –, pie kuriem mīl fotografēties tūristi, Guntars izdomājis pats. Bet esot viens īpašs dekors tepat netālu, kura darināšanas knifus ilgi nav izdevies atšifrēt. Kopā ar darba kolēģiem sprieduši šā un tā, līdz beidzot sapratuši, ka jāņem talkā cirkulis. Mēs novērtējam Guntara darinājumu un salīdzinām ar dabā redzamo. Būtu jauki arī šo māju atjaunot, jo daļa rotājumu izzuduši vai bojāti, bet saimniece esot ārzemēs, reti atbraucot, un tā nu ēka stāv, kāda ir.
Vai Subatē nevarētu atvērt Sēlijas etnogrāfisko brīvdabas muzeju?
Gunta piebilst, ka Subatei ļoti vajag tādus jaunus, stiprus cilvēkus, kā Guntars un Indra, kuri iesaistās arī "Subatiešu" aktivitātēs. Te ir Guntara mammas dzimtā vieta un viņa rosinājusi pirkt māju, jo cik ilgi tad meklēsi, kur palikt, braucot uz kapu svētkiem?! Ikdiena ģimenei saistīta ar Rīgu un Ogresgalu, bet Subate ir miera osta vasarās un nedēļas nogalēs.
Jaunu cilvēku gan paliek arvien mazāk, nav darba, un kopš rudens vairs nav arī skolas. Vai Rīgā un ārzemēs pieredzi sasmēlušies subatieši nāks mājās? Vai vēlēsies dzīvot skaistajās koka ēkās, kurās nav ne ūdensvada, ne kanalizācijas? Vai viņiem būs līdzekļi, lai ēkas modernizētu? Gunta ļoti vēlētos, lai tā notiek, bet diez vai varēs iztikt tikai pašu spēkiem.
"Bet kāpēc gan Subatē nevarētu atvērt Sēlijas etnogrāfisko brīvdabas muzeju," pēkšņi ierosina Pēteris. "Kaut vienu autentisku ielu ar mājām, Annai tik mīļo melno pirti un slēgtajām akām! Lietuviešiem jau ir vairāki etnogrāfiskie ciemati. Brauciet uz to pašu Grabijoļi (Grabijolai)! Cilvēkiem, kuri tur dzīvo, ir atbalsts no valsts, arī vasarnieki piedalās, ieguldot līdzekļus ēku atjaunošanā. Kāpēc Subatē tā nevarētu būt?"
Ideja mums visiem šķiet brīnišķīga un īstenojama, vienīgi jāatrod domubiedri, kas grib un var palīdzēt. "Man jau sen ir doma uzrakstīt projektu arī par mūsu dziļajām akām," bilst Gunta," jo akas – tā ir mūsu dzīvības dzīsla."
